\\Māja
Tur svētu suitu godu
 
Aletai brunčus un kreklu uzdāvinājusi Jura krustmāte Margrieta Smidrovska, «trakā drāna» nākusi mantojumā no Lipšņiem. Savukārt Jurim tautas tērps ir kopš 2009. gada. Abi Lipšņi ar to ļoti lepojas un ar prieku dzied arī suitos ©Antra GRĪNBERGA, Kurzemnieks speciāli Mājai

Zināt savu senču dzīvesgājumu ir katra latvieša goda lieta. Pagātne veido nākotni. Senajai Lipšņu dzimtai no Alsungas arī ir savs stāsts, un to zina Kuldīgas laikraksta Kurzemnieks žurnālists Juris Lipsnis. Tas gan tagad esot viņam galvā, bet žurnālists domājot, ka uzrakstīšot un atvasēm uzdāvināšot. Alsungas Sileniekos, mājās, kur tagad mīt Lipšņi – Aleta un Juris –, ir arī iestādīta koku aleja par godu no šejienes izvestajiem radiniekiem. Un Jura roku darbs ir koka krusts dīķmalā, kur maijā notiek lūgšanu vakari. Jāpiebilst, ka Aletai un Jurim ir arī suitu tautas tērpi, viņi pūš dūdas un dzied suitos. Viss kā pie īstiem kurzemniekiem.

«Mājas saucas Silenieki, un mēs esam Lipšņu dzimta. Mana opapa tēvs sadalīja mājas trim dēliem, un izveidojās Avotiņi, Lipšņi un Silenieki. Vecākajam – Jēkabam – palika Lipšņi, Jānis uzcēla Avotiņus. Mans opaps Jānis uzcēla Sileniekus. Pēteris ieprecējās Birzmaļos. Margrietai tika māja Alsungā,» stāstu sāk Juris Lipsnis. Un pastāsta amizantu gadījumu: «Kādreiz, kad dienēju Zemessardzē, man bija dienesta auto – tas saplīsa. Mehāniķi no bataljona brauca remontēt, un stāstīju, kur tagad jābrauc. Braucēji pārprasīja ceļā satiktajiem, kur ir Lipšņi, un viņiem atbildēts. Jā, un iebrauca Lipšņu sētā, kur tobrīd bija bēres. Vaicājuši cilvēkiem – kur saimnieks? Re, kur šķūnītī. Johaidī, pirms kāda laika runāja, kā tas tik ātri varēja notikt? Tomēr sapratuši, ka nav īstās mājas.»

Kāpēc viena liepa?

Silenieku mājas lepnums ir 1941. gada 14. jūnijā stādītā koku aleja un katoļu lūgšanu krusts dīķmalā, pie kura tagad visu maiju nāk apmeklētāji. Bet lai stāsta Juris! «Alejā ir milzīga liepa un pieci ozoli. Stādīti par godu manas omammas ģimenei. Alsungā savulaik vienas no lielākajām bija divas saimniecības – Lipšņi un Pīkšas.

Pīkšas bija manas omammas tēva saimniecība, un 1941. gadā visu ģimeni no mājām izdzina. Tad, kad krievi ienāca, viņi atmuka uz Sileniekiem pie savas meitas Annas, manas omammas. Tobrīd Lipsnes. 14. jūnijā no šejienes izveda tikai Pīkšu ģimeni, Lipšņus neaiztika. Bet kāpēc ir viena liepa, ja izveda divas sievas, – to nezinu. Daudzas lietas ir tādas, uz kurām vairs nevaru atbildēt,» nosaka Juris. Blakus liepai un ozoliem aug ķiršu rinda, kurus Jura opaps stādījis 30. gados.

«2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, man bija tāda sajūta, ka par piemiņu šim notikumam kaut ko vajadzētu iestādīt. Turpināju aleju uz lielceļa pusi. Tagad tur aug mežābele, ozoli, kļavas, dižskābarži un liepas. Iestāšanās dienā es iestādīju 12 kociņu, daži ieauga un daži ne – esmu stādījis vēl un vēl. Aleju veidoju daudz platāku, lai ir kur sniegu nošķūrēt, un, kad notiek māju krusta svētki, lai ir kur mašīnas atstāt.»

Krusts dīķmalā

Silenieku dīķmalas krusts tapa ar prāvesta Viktora Grebeško svētību. Alsundznieki lielāko tiesu ir katoļi, un dažās mājās ir krusti. Tas ir tur, kur cilvēkiem savulaik bija lūgšanu vieta, kur satikties un garāmbraucot pārmest krustu. «Es prāvestam Viktoram prasīju – varbūt arī man ceļmalā vajadzētu krustu? Teica – ja taisi krustu, tad nevis ceļmalā, bet mājā, jo ceļmalā pietiek krustu. Es jau biju sagādājis materiālus – lēnā garā tie bija iekrauti klētī zem visādiem citādiem krāmiem. Tie tur stāvēja, un es neuztaisīju krustu. Priesteris Viktors nomira. Un kad sākās suitu atmoda, apmēram 2008. gadā, Grigorijs Rozentāls, mans draugs un kaimiņš, kādreiz arī domes priekšsēdētājs bijis, ierīkoja vienu krustu. Pēc tam uzlikām vienu krustu arī Alsungā pie baznīcas. Un tad kaut kā likās – vai nav pienācis arī mans laiks?» stāsta Juris.

Atbraucis uz Sileniekiem ciemos prāvests Andris Vasiļevskis un teicis Jurim – kur tev tie koki? Iznesis ārā, parādījis, un prāvests ieminējies – atpakaļ vairs nenes, lai paliek! «Tas bija maija sākums, un šajā mēnesī suitos ir tāda tradīcija, ka pirmdien, trešdien un piektdien pie šiem māju jeb ceļmalu krustiem notiek lūgšanu, dziedājumu vakars Dievmātes godam. Pie katra krusta tikai vienreiz. Krustu suitu novadā – Alsungā, Jūrkalnē, Gudeniekos un Basos – ir daudz – pietiek visam mēnesim. Tāda ir katoļu tradīcija Latgalē un te, suitu pusē. Es sapratu, ka tos kokus vairs atpakaļ nenesīšu. Jātaisa krusts. Sapratu, ka sētā es tā kā negribu, gribējās pie dīķa. Un tad es uztaisīju krusta maketu, staigāju gar dīķi un meklēju, kamēr vienā vietā sapratu – viss, šī ir īstā. Aicināju talkā prāvestu Andri, diakonu Mihailu Volohovu no Alsungas, Grigoriju Rozentālu un dēlu Jurģi. Tas bija 2009. gadā, un tajā gadā pie mums arī bija pirmais dziedājums,» atceras Juris.

Tautas tērps lielā godā

Alsundznieks Juris savas dzimtas saknes zina četrās paaudzēs. Interesants ir viņa stāsts par mammu Mariju, kura bija krieviete – Kurčanova. Viņa Pleskavas apgabalā mitusi, un 40. gados meiteni atveda no Krievijas. Vāciešiem atkāpjoties, tur gājusi frontes līnija, nodedzinājuši visas mājas un iedzīvotājus vienkārši aizveduši, lai netraucē karot. Kad mammu šurp atveduši, viņa bijusi bārene – tēvs kritis karā un mamma mirusi ar tīfu. Mazo brālīti un visus ģerevņas cilvēkus atveda uz Kalveni, kur jau bijuši priekšā latviešu saimnieki. «Tur krievus sadalīja, un mana mamma nonāca Silenieku mājās. Mans paps bija mammu ķircinājis, jo viņa sākumā, protams, latviski nesaprata. Viena gada laikā skolā labi apguva valodu. Paps bija kara laikā kopā ar mežabrāļiem mežā, un vienīgā, kas varēja tikt tur un aiznest viņam ēdamo, bija mana mamma. Tēvu 1945. gada Jāņos sagūstīja. Uz desmit gadiem nonāca lēģerī. Kad atgriezās, kaut kā sagadījās, ka meitene Marija šeit vēl bija palikusi. Jā, dzīve ir sarežģīta!» stāstīt turpina Juris.

Opaps bijis strēlniekos, un, kad visi gājuši uz Krieviju, viņš teicis – jāpļauj rudzi – un, pārnācis mājās, aizlaidies no armijas. Uz Krieviju negribēja iet. «Viņam viens no brāļiem bija pārliecināts komunists, vārdā Pēteris. Tad, kad izveda manu omammas ģimeni no Sileniekiem, tieši tajā dienā bija cepta maize. Atbrauc zaldāti un mājiniekus dzen mašīnās. Omamma kaut kā vienu maizes kukuli bija iedevusi savam brālim. Un tas mana opapa brālis, Pēteris, atkal to maizes kukuli atņēma. Kā šie trakie laiki var sajaukt, sanaidot cilvēkus!»

Lipšņu mantinieks nointervējis gandrīz visus vecos Alsungas ļaudis un vienmēr atradis kādu saistību ar saviem senčiem. «Viena kaimiņiene stāstīja par manas vecāsmammas mammu no Pīkšām. Svētdienas rītos Pīkšu māte – Anna – gājusi savu meitu apciemot un vienmēr nesusi pankūkas – licies, ka jaunsaimniecībā slikti bijis ar ēšanu. Mazie kaimiņbērni zinājuši, ka svētdienās ies garām Sarkanā tante – iesaukta tāpēc, ka suitu – sarkanajos – brunčos gājusi. Tas nozīmē, ka dzimtā tautas tērps ticis valkāts vēl 20. gadsimta 30. gados.»

Pātarus jau zina no galvas

Sileniekos tagad Juris dzīvo ar dzīvesbiedri Aletu. Tiesa gan, sākumā dzīvojuši Ventspilī. Aleta ir no Ventspils, un arī Juris tur tolaik strādājis – sapazinušies, dziedot korī Līvzeme. Aleta jau dziedājusi, mācoties mūzikas skolā. Tad gan neievērojusi ļoti skaistu puisi un pašai gadu bijis maz. «Izmācījos Ventspilī, aizbraucu uz Rīgu, un uzaicināja mani uz mūsu kora jubileju. Līvzemei palika 25 gadi. Kā mēs ar Juri tajā vakarā satikāmies, tā vairs nešķīrāmies. Tieši pēc gada apprecējāmies,» stāsta Aleta. «Kāzās bija mana mamma, paps, māsa ar savu vīru un bērniem un vedēji. Mēs līdz zagsam gājām kājām. Aletai bija īsa balta kleitiņa, un tad jau mēs bijām Jurģa gaidībās – viņš bija ceturtajā mēnesī un piedalījās mūsu kāzās. Aletai bija baltu frēziju pušķis, un tādas nevarēja dabūt – dzeltenas gan bija nejēgā. 21 frēzija bija pušķī,» klāsta Juris.

Un tad Aleta sākusi iet baznīcā. Līdz bērnu astoņiem gadiem tiešām nosēdējusi mājās un visu savu sirdi un dvēseli atdevusi. Ja mazajiem kā ievajadzējies, tad atmetusi visiem darbiem ar roku un ņēmusies ar viņiem. Bērni bija pirmajā vietā, un bijusi tā sajūta, ka mazie visu laiku jau nebūs mazie. Tad ģimenei bijuši arī lopi – govis, aitas – un lielie biešu lauki. «Sapratu, ka man ar mājām ir par maz, man ir tāda sajūta, ka Silenieku Anna, Jura omamma, no debesīm, šīs takas staigājot, par mani tā lūgusies, lai es eju baznīcā. Tad es tanī reizē uzvilku melnu platmali, melnu mēteli un nosēdos pašā priekšējā rindā. Ko nozīmē katoļiem aiziet pašā priekšējā rindā – tu nezini, kas tev jādara. Es noteikti sēdēju, kad bija jāceļas, un otrādi. Tad es dzirdēju, ka otrajā stāvā ļoti skaisti dzied. Uzkāpu augšā, un tolaik bija ērģelniece Dace Nasteviča. Prasu, vai varu nākt dziedāt. Viņa – kāpēc ne. Es gāju un tur dziedāju, bet nebiju ne kristīta, ne svētīta. Kad biju nodziedājusies jau gadu, aizgāju pie prāvesta Viktora Grebeško. Gribu kristīties. Viņš saka – nav jau vērts, tad arī jālaulājas. Domāju – nu tā, es jau Juri nepielauzīšu,» stāsta Aleta. Bet Juris piekritis un mācījies arī visus pātarus. «Man bija liels pārsteigums, ka prāvests man lika mācīties pātarus, bet es jau, izrādās, tos zināju. Sanāk, ka mana vecāmāte Anna, kura bija liela baznīcā gājēja, man bija iemācījusi pātarus. Es tāds maziņš muļķis to nebiju apjēdzis. Biju pionieris, oktobrēns, bet viņa vienalga man tos bija iemācījusi. Es pēkšņi visu zināju,» atceras Juris. Kad Lipšņi bija deviņus gadus laulībā nodzīvojuši, tad salaulājās Dieva priekšā.

Suitenēm iet traki labi

Aletai Jura krustmāte Margrieta Smidrovska uzdāvinājusi suitu tautas tērpa brunčus un kreklu. Sirmā kundze gandrīz visiem suitiem sašuvusi tautas tērpus. «Domāju, dulla sieva, kur es vilkšu, kur es likšu tautas tērpu? Viņai bija tāds redzējums – ja tu reiz esi ieprecējusies suitos, dzīvo Sileniekos, ar laiku viss notiks. Ļoti vieda. «Trakā drāna» ir mantota. Arī sakta ir no Lipšņu dzimtas, bet nav zināms, vai tā piederējusi Lipšņu Annai, Jura omei. Šajos laikos arī saktas pērk un tās ir ļoti dārgas, bet man ir mantojumā. Jurim ir māsa Maija, un īstenībā jau pareizi būtu, ka meitai piederētu. Maija nav izrādījusi interesi,» zina stāstīt Aleta.

Pirmo reizi Aleta tautas tērpu uzvilkusi bez galvassegas. Tā nedrīkstot darīt, «trakā drāna» nevarot būt bez lakatiem. Kopš 2012. gada Aleta ir suitenēs, un viņām ejot traki labi. 16 dziedātājas ir uz vietas, bet, ja gribētu, varētu salasīt kādas 20. Suitenēm var būt dziedāšana trijās vietās vienlaikus. «Es esmu pabraukājusi arī uz mičošanām un atklājusi, ka man tas patīk. Jaunais pāris ir tik skaists, tie cilvēki ir tik brīnišķīgi, apkārt visu labu vēl un ir smaidīgi. Tur kaut kas maģisks. Tas ir skaists mirklis,» sajūsmināta ir Aleta.

«Jā, par to suitu sievu dziedāšanu ir tā, ka mani jau sen aicināja. Es vienmēr atrunājos, teicu, ka nejūtos gatava, neizjūtu sevi kā suitu sievu. Tur jābūt kam īpašam, šerpums vajadzīgs. Daudz ko es, suitenēs esot, dabūju mainīt arī sevī, jo man patīk pielāgoties, ka visiem ir apkārt labi, miers,» par sevi saka suitene un stāsta, ka priesteris Andris ieviesis suitu dziedājumu arī baznīcā. Mēģinājuši likt latviešu tekstus, bet tur nekas nesanāk. Ielika latīņu tekstu, un aizgāja. Jāpiebilst, ka šogad jau trešo gadu suitenes bija Aglonā ar saviem latīņu dziedājumiem.

Juris Aletu papildina. «Dziedāšana ir viena lieta, kura mūs tagad saista. Bet suitu ceļā uz UNESCO, kad gatavojāmies pievienoties neatliekami glābjamo nemateriālās kultūras vērtību sarakstam, mēs arī meklējām pieredzi citviet, jo Latvijā no varas atbalsta nebija. Braucām uz Igauniju, uz Kihnu salu un setu novadu. Mēs braucām pie viņiem pieredzes apmaiņā, un cik man ļoti patika vīru dziedāšana. Bijām tur vairākas reizes, un viņi brauca šurp. Es prasīju suitu vadītājai Ilgai Leimanei, kāpēc vīri nedzied, vai nevar? Atceros, ka mans opaps dziedāja, paps dziedāja, vai mēs nevaram? Pēc trim dienām Ilga zvana, un bija pirmais mēģinājums, kurā piedalījās četri vīri. Tad bija jau astoņi, un kopš 2013. gada novembra esam folkloras kopa Suitu vīri. Vētraini gājām uz priekšu. Dziedam suitu novadā pierakstītās dziesmas, kuru ir apmēram 50 tūkstoši. Jā, un man kopš 2009. gada ir suitu tautas tērps – pirmoreiz, kad uzvilku mugurā, asaras bira kā pupas,» atceras suitu dziedātājs. Toreiz studijā Labvakar filmēja video, kuru sūtījuši uz UNESCO reizē ar pieteikumu. Jā, un Juris un Aleta tagad ir arī dūdinieki. 30. gados Alsunga bija pēdējā vieta Latvijā, kur spēlēja dūdas. Spēle izjuka ar vijoļu un akordeona parādīšanos. Bijis tāds Pēteris Šeflers, pēdējais suitu dūdinieks. Emilis Melngailis visvairāk dūdām melodijas Alsungas pusē ir pierakstījis. «Mēs tagad abi ar Aletu arī pūšam dūdas, un pagastā pavisam esam četri dūdinieki,» uzskaita Juris.

Abi Lipšņi pērnajā rudenī spēlējuši dūdas UNESCO mītnē Parīzē, kur bijuši suitu delegācijas sastāvā. Pasākums veltīts pieciem gadiem kopš suitu kultūrtelpas iekļaušanas UNESCO aizsargājamo vērtību sarakstos. «Bijām tur pirmie latvieši, kas šajā vietā jebkad spēlējuši dūdas,» sarunas noslēgumā palepojas dūdinieks.