PERSONĪBA: Atkarība no meteoroloģijas

«Ar laika ziņām apzināti esmu kopā 25 gadus, profesionāli – 10 gadus, un tas nav apnicis. Modernajā pasaulē saka: darbavieta ir jāmaina ik pēc 5–7 gadiem, bet tas neattiecas uz mani. Meteoroloģija pietiekami strauji attīstās, un jaunas tehnoloģijas padara šo darbu interesantāku. Jo vairāk tāpēc, ka man par to ir arī jāstāsta un jābrauc uz notikuma vietām, kad Latvijā notiek plūdi vai plosās sniega vētra,» atzīst meteorologs un laika ziņu diktors Toms Bricis.

Viņam ikdiena saistīta ar Latvijas Televīziju, radio un sabiedrisko mediju ziņu portālu lsm.lv, kur viņš ir laika ziņu redaktors. Dažkārt pats mēģinot analizēt, vai tas, ko šobrīd dara, uzskatāms par veiksmi, vai viņš ir izcīnījis, pierādot ar savu darbu, taču apzināti šādu ceļu neesot gājis.

Ja šodien strādātu Meteoroloģijas centrā, tad pārsvarā darbotos pie datora un būtu garlaicīgi, bet baudīt vētras dotos, personisku interešu vadīts, atzīst Toms. Tagad to varot savienot ar darbu, un tas ir daudz patīkamāk. Viņš neslēpj, ka reizumis, kad laika apstākļi ir mierīgi un tajos ir mazāk dinamikas, kļūstot nedaudz garlaicīgi. Taču tas esot labs brīdis atelpai. Tomam esot jautājuši, lai palīdz iemācīties noteikt laika prognozi. «Tā ir specifiska lieta, un par to jābūt interesei. Iemācīties var, bet grūtāk, nekā strādājot citās profesijās. Tas prasa lielāku iedziļināšanos nekā tāds darbs, par kuru var nedomāt, aizejot no darbavietas. Meteoroloģijā un laika prognozēšanā šādi strādāt nevar, jo tad rezultāts ir sliktāks. Laika apstākļiem ir jāseko līdzi visu laiku.»

Nevēlas dzīvot vienmuļi

Kāds Tomam pašam vislabāk patīk laiks? «Lietussargu līdzi nenēsāju. Esmu mēģinājis, bet parasti kaut kur to aizmirstu. Pārvietojos ar velosipēdu, un tad it kā ir svarīgi, kādi ir laika apstākļi, bet es pieņemu tādus, kādi tie ir.» Viņš atminas, kā šovasar, 10. jūlijā, svinējis savu dzimšanas dienu (kas gan ir vēl pēc divām dienām) brīvā dabā Zaķusalā un vēlējies, lai ir labs laiks un spīd saule, taču tā bijusi visaukstākā un vislietainākā jūlija diena. Tā esot arī viena no retajām reizēm, kad laika apstākļi pievīluši. Šķitis, ka ir iestājies rudens, tāpēc nācies pielāgoties. «Kad jāpiedalās izturības sacensībās vai laivu braucienā, tad arī laiks jāpieņem tāds, kāds tas ir. Visvairāk atmiņā paliek pasākumi, kas notikuši ekstrēmos laika apstākļos. Jūlija vidū, kad spīd saule, ar laivu pa Gauju var plezīrot jebkurš, bet ceļošana pa mazāku upi un nakšņošana teltī laikā, kad, no rīta mostoties, viss ir sasalis, upē ir augsts ūdens līmenis vai nogāž spēcīgs lietus – tas atpūtas braucienu padara interesantāku. Šādā vidē cilvēki izturas citādi. Ja laika apstākļi ir labi, tad viss parasti ir forši.» Tomam patīkot šādi negaidīti pavērsieni. Pats to arī atzīst – nepatiktu dzīvot vienmuļi, tāpēc cenšas, lai tā nebūtu. Brīvajā laikā nododas aktivitātēm ārpus pilsētvides. Tad, kad ceļo kopā ar draugiem, reizumis rodoties konflikti par ceļojumu programmu. Pats neesot liels arhitektūras pieminekļu un kultūrvēstures cienītājs, tāpēc ceļojot pilsētā ilgāk par vienu dienu nepatīkot uzturēties.

Neērti kādam zvanīt

Kopš bērnības viņam patīk meteoroloģija. Ar smaidu atminas, ka, vidusskolā mācoties, veicis testu par profesijas izvēli un iznācis, ka piemērotākais arods – vilcienu vagonu sakabinātājs. Vidusskolas laikā sācis strādāt Meteoroloģijas centrā un aizgājis studēt uz ģeogrāfiem, bet darba gaitas 2007. gadā aizvedušas uz citu jomu – žurnālistiku. Pusgadu bija reportieris ziņu aģentūras BNS ekonomikas nodaļā, kur Toms pēc savas iniciatīvas vēlāk izveidoja laika ziņu nodaļu. Pusotru gadu tajā strādājis viens pats bez brīvdienām. «Tur bija atvērtā tipa birojs, pretī sēdēja kolēģi. Biju kautrīgs. Man bija neērti zvanīt cilvēkiem un kaut ko jautāt,» atceras viņš. Žurnālistika saistot, taču ikdienā tajā tomēr nevēlētos darboties. Dažreiz nākoties palīdzēt kolēģiem televīzijā un kādu aizvietot. Pirms pāris gadiem mērķtiecīgi nolēmis, ka žurnālistiku liks malā un strādās tikai ar laika ziņām, un tā tas arī esot īstenojies.

«Vidusskolā mācoties, nespēju iedomāties, ka varētu strādāt televīzijā,» saka Toms un novērtē priekšrocības, ko ieguvis mediju darbā – tas iemāca komunikāciju. Vai nu ir jākļūst komunikablam, vai arī no šā darba jāiet projām. «Nevaru teikt, ka man tas nācis, laužot sevi, bet dabiski.» Toms pēc dabas esot cīrulis, arī darba specifika liek būt ierindā agri no rīta, tāpēc celšanās nav grūta. Kad iznāk pagulēt ilgāk, tad īsti nezinot, kā dienu sakārtot, tā šķiet ārkārtīgi īsa.

Ātri un dinamiski

Agrāk domājis, ka četrus gadus nomācīsies ģeogrāfos un dosies atpakaļ uz laukiem. «Bet nē. Man ir vajadzīga sabiedrība apkārt, ātrums un rosība. Esmu pieradis, ka man ir trīs darbavietas, papildu darbi un projekti. Man viss notiek ātri un dinamiski. Kad aizbraucu uz laukiem, šķiet, ka viss ir apstājies. Tur nespēju palikt ilgāk par vienu, divām dienām. Par to nesatraucos, bet aizdomājos, ka gan jau kādā brīdī tas mainīsies. Šādā ātrumā dzīvot visu laiku nevarēs, kādā brīdī būs jāpiebremzē.» Viņam ļoti patīkot dzīvot Rīgā, te viņš jūtoties kā mājās, lai gan citi draugi ģeogrāfi, kuri pārcēlušies uz laukiem, par to brīnoties. Stāstot par komunikāciju ar citiem cilvēkiem, attiecībām ar seniem draugiem un nesen iepazītiem, Toms esot prātojis, vai pats laika gaitā ir mainījies un vai jaunās attiecības veido citādas. «Sapratu, ka tas notiek līdzīgi, jo cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Tas man šķiet muļķīgi, ja cilvēks maina sevi, lai pielāgotos kāda cita viedoklim.

Ja blakus ir cilvēki, kas par mani domā sliktu vai man tā šķiet, tad jāmeklē citu cilvēku vide. Kā var dzīvot, ja jāmaina sevi? Tad es nedzīvotu savu dzīvi.»

Ar aizmāršību necīnās

Raksturojot sevi, teic, ka esot atmetis cerības cīnīties ar savu totālo aizmāršību un ikdienišķu lietu – maku, telefonu – aizmiršanu. «Septiņus gadus brokastīs ēdu biezpienu, bet ne jau tāpēc, lai man atmiņa būtu labāka. Kopā ar zaļumiem un rupjmaizi – tas ir labākais,» jokojot saka viņš. Šādos gadījumos palīdzot draugi – atstāto lietu viņi parasti ierauga, paņem un tad aizmāršīgo draugu paķircinot, jo uzreiz neatdod un vēro, kad Toms atcerēsies. Viņi sakot, ka tā notiek tāpēc, ka dzīve Tomam esot pārāk laba. «Daru to, kas man patīk, par naudu nesūdzos. Varbūt viņiem ir taisnība?» aizdomājas Toms.

Par to, kā laika ziņu vīrs pārvar lielākas neveiksmes, viņam ir īpašs stāsts. Ja situāciju vairs nevar izlabot, tad meklē citu risinājumu. «Ar draugiem plānojām doties uz Spāniju, biju atbildīgs par lidmašīnas biļetēm. No rīta gribēju iečekoties un sapratu, ka noteiktais datums bija vakar. Zvanīju draugiem un teicu, ka neko jau vairs nevar izdarīt un ka tas ceļojumu padarīs interesantāku. Nebija zināms, kā nokļūsim Barselonā. Meklējām lētākas biļetes līdz puseiropai, tālāk domājām, ka stopēsim. Pēc divām dienām ar to pašu reisu nokļuvām līdz Barselonai.» Stresainas situācijas mēdzot būt arī darbā. Esot bijis, ka 5 minūtes pirms iešanas ēterā iestājusies panika, ka kaut kas nav izdarīts. «Man patīk, kā viens kolēģis mēdz teikt: tajā brīdī tu koncentrējies un lietas kārto to sprāgšanas secībā. Tas ir jautri. Stresu nevar pārvarēt, krītot panikā un bļaustoties,» atzīst Toms, kurš šādas situācijas cenšoties uztvert ar smaidu uz lūpām.

Visu mainīt necenšas

Toms uzskata, ka jebkuram cilvēkam esot ilūzijas, kādai jābūt pasaulei, un piemīt entuziasms, lai kaut ko mainītu. «Protams, ar laiku un pieredzi, iepazīstot pasauli arvien vairāk, cilvēks redz, kā lietas notiek, un saprot, ka visu mainīt nevar. Divdesmit divos vai trīs gados, kad cilvēks sāk patstāvīgi dzīvot un strādāt, fundamentālais maksimālisms beidzas. Tad ceļš, kā tu maini pasauli, kļūst tradicionāls – mēģini darīt savu darbu labāk un tamlīdzīgi. Ir tādas lietas, ar ko es mēdzu samierināties profesionālajā jomā un ko es nedarītu pirms 7 gadiem. Visu izmainīt ir grūti un sarežģīti, tāpēc atrodu ceļu, kā kaut ko mainīt lēnāk un stabilāk, nekā jaucot, brucinot un būvējot no jauna.»

Viņam nepatīk, ja cilvēki, zinot visus apstākļus, ilgi domā, kādu lēmumu pieņemt. Toms tā nedarot. «Velkot garumā, bieži vien cilvēks pasliktina savu situāciju – kāds sāk no tevis vairāk gaidīt. Sliktas lietas citiem cilvēkiem arī labāk pateikt agrāk nekā vēlāk. Ja viņiem nesaka, ko domā, tad viņi sāk domāt tavā vietā. Un tad, kad viņi sāk to darīt tavā vietā, varbūt izdomā tā, kā tu negribi.» Tomēr nepiederot arī pie tiem, kuri otram acīs spēj pateikt visu. «Biežāk mēģinu būt politkorekts. Cilvēkam labāk likt pašam saprast, ko viņš nav izdarījis pareizi, nekā uzreiz pateikt, kas ir slikti. No vienas puses, tas varbūt ir attaisnojums gļēvākai rīcībai, bet man šķiet, ka tā ir pareizāk.»

Latviešu dzīvesziņa

Tomam nav mazsvarīgs latviskums, latviešu tradīcijas un dziesmas, latviešu valodas lietojums. «Esmu liberāls pret daudzām lietām. Manuprāt, daļa politiķu ir nonivelējuši vārdu «patriots» līdz maksimālam nacionālam līmenim. Valoda, pareiza tās lietošana ir tēma, par kuru mēs ar draugiem bieži runājam. Tas man ir svarīgi. Protams, arī es darbā, esot ēterā, kļūdos, bet, sarunājoties ikdienā, varu runāt, lietojot pa vidu krievu un angļu vai pašu izdomātus vārdus.» Šovasar apzināti kopā ar draugiem Jāņos devušies projām uz ārzemēm. «Vēlējāmies pamēģināt, kā tas ir – svētkus svinēt citur, taču mentāli mēs tālu netikām. Aizbraucām līdz Slovākijai, kur noīrējām brīvdienu māju nelielā ciematā. Uz ielas, kurā dzīvojām, bija 6 mājas un 5 no tām – latvieši. Tur neizpalika ugunskuri, dziesmas – viss bija kā parasti šajos svētkos.»

Viņam nepatīkot, kā šobrīd attīstās latviešu dzīvesziņa. «Mēs esam iestrēguši pie viduslaiku latviskuma. Sabiedrība kopumā nevēlas pieņemt, ka mēs attīstāmies un ka nav mazsvarīga jaunā latviešu nācija, kas veidojusies pēc 90. gadiem. Kāpēc ir paņemts viens etalons un uzspiests? Mēs, latvieši, radām jaunas lietas, taču tās netiek pieņemtas kā nacionālas. Tā mums kā nācijai pietrūkst. Rietumos franči un briti turpina attīstību, kaut vai ar popkultūru, ar ko viņi lepojas. Latvijā kaut ko līdzīgu nekad nepieskaitīs pie mūsu kultūras.» Studiju gados, kad lielākā daļa kursabiedru piedalījās Erasmus apmaiņas programmā un uz pusgadu devās projām no Latvijas, Toms nodomājis, ka pats nevēlētos. «Trešajā kursā, kad jau ilgāku laiku paralēli mācībām strādāju, analizēju, kā pēc atgriešanās atkal iekārtotos. Māsa tajā laikā studēja ārzemēs un aicināja mani maģistros studēt meteoroloģiju Lielbritānijā, bet es paliku šeit.» Pēc tam sekojis viens darba piedāvājums saistībā ar meteoroloģiju, kas nozīmētu 5 gadus studēt Čehijā.

Toms no tā atteicies. «Man patīk dzīvot Latvijā, un es šeit jūtos ļoti labi. Dodoties ceļojumos, maksimums pēc divām nedēļām man jau gribas atpakaļ uz mājām.»

Liels ceļošanas fans

Toms teic, ka citiem varētu šķist – viņš ir egoistisks. «Ja ar draugiem kaut kas jāsaskaņo, tad lielākoties man nākas uzspiest savu viedokli. Viņi piekrīt un varbūt tāpēc, ka man ir labas pārliecināšanas spējas. Draugu vidū laikam esmu viens no aktīvākajiem, kurš visus velk kopā un izdomā, ko darīt.» Ikdienā viņam neesot īpašu prasību. «Pret ēdienu esmu diezgan konservatīvs. Ceļojot vienlīdz labi jūtos, nakšņojot gan viesnīcā, gan teltī. Attiecībā pret cilvēkiem laikam man ir vēlēšanās, lai viņi biežāk piekāpjas man nekā es viņiem.» Toms teic, ka viņš dažreiz vēloties būt labāks kādā jomā, nekā esot, taču pēc tā netiecoties par jebkuru cenu. Neizvirzot sev lielus mērķus, uz kuriem tiekties. «Neesmu saticis nevienu šādu cilvēku, arī draugu vidū – nav. Ir mazi mērķi, uz kuriem tiekties. Profesionālajā jomā man arī nav lielu, spilgtu mērķu. Tas varbūt ir slikti, bet, no otras puses – jūtos komfortabli.»

Taču attiecībā uz iemīļoto ceļošanu tie ir konkrēti – vēlētos apceļot pēc iespējas vairāk vietu. Lielākais izaicinājums – Ķīna un Japāna. «Man nav saprotams, kā tur cilvēki dzīvo. Interesanta šķiet Ķīnas kultūra. Aizbraucot uz Eiropu, viss ir zināms, piemēram, kur vakarā nakšņot. Kā ir Ķīnā? Nav ne jausmas, un to man gribētos uzzināt. Man ceļojot ir otrādi – kad atgriežos no kādas valsts, tikai tad sāku vairāk interesēties par to un bieži vien nožēloju, ko neesmu apskatījis. Taču mēdzu otrreiz atgriezties tajās vietās, kur biju.» Ceļotāja atmiņā esot piefiksēti arī riskanti notikumi. Esot Balkānos, meklējuši, kur uzsliet teltis, nomaldījušies no tūristiem pieejamām vietām un nokļuvuši vietā, kur norisinājusies karadarbība un joprojām ir mīnēti lauki. «Lielākoties ceļojot, ja līdzi ir nauda, var atrisināt jebko, bet, ja tas ir pārgājiens cauri tuksnesim un kalniem, tad nauda vairs nepalīdz,» atziņu pauž Toms Bricis.

Toma Briča pieturzīmes:

• Dzimis: 1986. gada 12. jūlijā
• Darbs: meteorologs, laika ziņu diktors Latvijas Televīzijā, radio un sabiedrisko mediju ziņu portālā lsm.lv, kur veic laika ziņu redaktora pienākumus
• Intereses: aktīvs dzīvesveids ar pārgājieniem, laivu braucieniem, ģeogrāfu pasākumiem. Liels ceļotājs, kuram tuvāko divu gadu plānā – aizbraukt uz Ķīnu un Japānu
• Labākā dāvana: 2011. gada nogalē sev uzdāvinājis meteoroloģisko staciju