Māju projektējot, Ozoliņiem iepatikās arhitektes piedāvātās platās āra palodzes. Tolaik nevienam pat prātā neienāca, ka vecmāmiņa Dzintra Zumenta tās pratīs pārvērst neparastās puķu dobēs, kurās katru dienu zied kas cits. Saimniece Zanda smejas, mājās pārbraucot, nekad nevari zināt, kas uz kuras palodzes ziedēs.
Pirms septiņiem gadiem mājas vietā bija neauglīgs, purvains zemes pleķis. Pirms sākt būvdarbus, vispirms tika izrakta gandrīz trīs metrus dziļa katakomba teritorijas nosusināšanai. Zanda atceras, kaimiņi pat nākuši interesēties – vai te veikalu celšot? Tad tika savestas smiltis, kad tās bija sablietētas un melnzeme savesta, pie darba ķērās Zandas mamma. Sākumā Dzintra iekopa nelielu dārzu, tad jau nopietni ķērās pie ēdamdobēm mežmalā. Kopš tā laika ģimenes ēdienkartē dārzeņu un garšaugu netrūkst. Tas vēdera priekam, bet dvēselei vajag, kur acis priecēt. Pirmo reizi Ozoliņu dārzā ieejot, pārsteidz platās āra palodzes, uz kurām satupuši krāsaini puķu podi ar ziedošiem augiem. Mammai ir sava zināšana, katram ziedam piemeklēts saskanīgas krāsas pods. Dzintra katru dienu vairākas reizes izstaigā dārzu, pārnēsājot puķu podus no vietas uz vietu, kamēr, šķiet, katrs no tiem atradis īsto. Uz katras palodzes visām krāsām jāsaskan. Zanda smejas, mamma arī rīt dienu sāks ar dārza apgaitu, lai saprastu, ka puķes tomēr iespējams pārkārtot vēl labāk nekā vakar. Par puķu podiem runājot, saimniece atceras, visgrūtāk bijis piemeklēt podu melnajai petūnijai.
Zied augu gadu
Ja daudzu šķirņu petūnijas Zandas mamma no sēkliņām līdz ziedošām kupenām izlolo pati, dažas kaprīzākās tiek pirktas. Arī melnā skaistule. Vecmamma bija izdomājusi, ka tai vajadzīgs majestātiski sarkans puķu pods kā Karmenas brunči. Šis pasūtījums bijis visgrūtākais, Zanda pirkusi gan šādus, gan tādus sarkanādaiņus, kamēr beidzot viens bijis pa prātam. Protams, arī katrs izbrāķētais pods ticis pie savas puķes. Vecmammas sirds vasarā pieder dažnedažādām petūnijām (dažādu krāsu un veidu lielziedu, krūmu, sīkziedu un pildītām), bet ziemas favorītes Dzintrai ir pelargonijas jeb ģerānijas. «Mājās nav tādas palodzes, uz kuras neziedētu ģerānijas. Izņēmums vienīgi ir vannas istaba. Puķes zied augu ziemu, ja kāda nozied, citai jau ziedu lindraks mugurā. Ģerānijas mamma pavairo pati,» Zanda saka. Lai valdītu ziedēšanas trakums, gan vasaras, gan istabas augus mamma piebaro ar mūsu pašu Vito. Vienīgi rozēm tiek gādāts speciālais mēslojums.
Dārza darbi
Dārza kopšanā pienākumi ir stingri sadalīti, mauriņa pļaušana un citi vīriešu darbi ir znota Raimonda un mazdēla Tomasa pārziņā, pie ravēšanas lielākais palīgs ir mazmeita Marta. Zanda smejas: «Mums ar mammu ir ļoti īpatnēja situācija, esmu galvenā stādītāja. Mamma visu nokomandē, sapērk stādus, ierāda augiem vietu, bet es ķeros pie lāpstas.»
Dzintrai dārza sezona sākas jau februārī martā, kad tiek audzēti petūniju stādi, un beidzas līdz ar salnas iestāšanos.
Ko mamma vēl gribētu? Zanda atzīst: «Viņai ļoti gribētos arī kādu ķirsi, bumbieres un ābeles, bet tās mežmalā lāgā negribēs augt.» Par ābeli ir īpašs stāsts, viena dārzā jau augot. Vasaras ābeli Meduņicu (medaino) Martai uzdāvināja desmitajā dzimšanas dienā. Zanda atceras: «Kādudien visiem acis bija slapjā vietā, stirnas ābelīti bija nograuzušas gandrīz līdz zemei, stumbenītis vien palicis. Taisījāmies jau raut ārā, bet šīs ģimenes vājais dzimums nav radis tik viegli padoties.» Mamma stumbenīti nokaļķoja, grauzuma vietu apstrādāja ar potvasku, un tad visi gaidīja, kas nu būs. Piektajā gadā medainītei bija pirmais ābols! Zanda pasmaida: «Baidījāmies no koka plūkt, gaidījām, kad pats nokritīs. Un tad mēs visi viņu rituāli apēdām. Bija salds! Bet, par dārza nākotni runājot, pazīstu savu mammu, ja viņa ko iecerējusi, nekas to neapstādinās. Gan jau man nāksies arī tos augļu kokus stādīt.».
