Dejas teātra vadītāja, horeogrāfe Līga Liberte-Lasmane atzīst, ka dievs viņu esot apveltījis ar interesantu dzīvi – daudziem kāpumiem un kritumiem – un tā absolūti neesot perfekta. «Manā dzīvē ienāk daudz dažādu cilvēku, tāpēc mana pašas un apkārtējo cilvēku dzīve ir liela iedvesma, un tā man ir viss,» saka Līga.
.Visvairāk viņu iedvesmojot kustība. Tās izpausmes esot dabiskas un viegli plūstot uz āru. Droši vien tāpēc Līga veidojusi vairākas dejas izrādes, kurām tēmas nāk no dzīves un kurām ir liels maģisks pievilkšanas spēks – tās noskatījušies tūkstošiem skatītāju. «Man ir dota šī dāvana, un tas īstenojas bez piespiešanās. Man pat nav ļoti jādomā, kā radīt. Tas vienkārši notiek.» Lielā publikas interese par viņas māksliniecisko devumu ir sasniegums arī laikmetīgajai dejai, kas Latvijā peld pa diezgan slidenu ceļu – atzīst talantīgā horeogrāfe.
«Pārstāvu laikmetīgā džeza deju, kuru, pirms sāku veidot dejas izrādes, Latvijā nezināja. Attīstu dejas žanru, kur māksla satiekas ar nedaudz šovīgu deju, ko ir vērts skatīties gan māksliniekiem, gan tiem cilvēkiem, kuriem deja ir sveša.» Līga ievērojusi, ka par viņas veidotajām izrādēm sajūsmā esot arī sportisti. Tas esot tāpēc, ka izrādes veidotas, ieguldot fiziski grūtu darbu.
Caur personisko pieredzi
Dejas izrāžu bagāžā ir seši iestudējumi, aizvadītajā pavasarī skatītāju vērtējumam tika nodota sestā – Meitenes neraud, kas ieguvusi vislielāko popularitāti un stāsta par sievietēm aktuālām tēmām. Līga izrādes vispirms bieži vien redz iztēlē bildēs vakaros, kad dodas gulēt un nododas pārdomām. No rīta cenšas tās piefiksēt atmiņu krājumā. Viena no izrādēm izdejota jūras krastā, sagaidot saulrietu un negaisu. «Man ir domas veidot izrādi arī par vīriešiem. Pārsvarā izrādes veidoju, ņemot vērā savu personisko pieredzi. Nerunāju par tēmām, kas man ir svešas, jo tas nozīmētu melot. Iespējams, ka nākamā izrāde būs Varonis, jo vīrietim ir svarīgi būt varonim.» Ko sievietes vēl nezina par vīriešiem, ko Līga varētu izstāstīt dejā? «Mums, sievietēm, šķiet, ka visu zinām, taču tā nav, un tāpēc arī man ir interesanti. Vīriešiem raksturīgs citāds domu gājiens. Man patīk vīrieši, un arī manā dzīvē ir bijuši fantastiski vīrieši. Viss ir atkarīgs no sievietes. Ja es kā sieviete apzinos savu vērtību, tad arī jebkurš vīrietis, ko satieku, zinās manu vērtību.»
Savam vīram Ritvaram, kurš pēc profesijas ir videomākslinieks, reizēm Līga mēdz jokojot teikt, ka viņai esot bijis jānoskūpsta pāris vardes, pirms viņu satikusi. «Viņš ir zelts, jo mani saprot un ļauj attīstīties. Viņš nekad nav pateicis, lai lieku mierā ar savām sieviešu muļķībām. Savukārt es cenšos mācīties norādīt uz lietām, ko viņš var izdarīt, nevis uz to, ko nevar. Vīrietim ir svarīgi darīt laimīgu savu ģimeni. Ja viņš ir izdarījis kaut vai kaut ko mazu, viņam jāpasaka par to paldies, un viņš atplaukst. Un ja vīrs var būt arī labākais draugs, tas ir brīnišķīgi.»
Nemainīgais bērnības sapnis
«Dejot bija mērķtiecīgs lēmums. Kad sāku dejot, zināju, ka būšu māksliniece. Brīnos par sevi, nezinu, kāpēc tā bija. Par kaut ko citu, ko vēl varētu dzīvē darīt, sāku domāt, kad man bija 18 gadu un jau 10 gadus biju dejojusi,» atzīst profesionālā pasniedzēja, kurai dejas māksla joprojām ir prioritāte. Tad, kad klasesbiedri un draugi atpūtušies, viņa devusies uz deju treniņiem. «Tas bija grūti, bet tajā laikā es domāju par to, kā vēlos veidot savu nākotni.» Līga simtprocentīgi piekrīt atziņai, ka katrs pats ir savas laimes kalējs jebkurā situācijā. Tā esot padošanās, ja cilvēku piemeklē grūtības un viņš gaužas, ka viņam tāds sūrs liktenis. Jau apmēram četrus gadus Līga pati vairs nedarbojas kā profesionāla dejotāja, bet māca dejot citus. «Esmu sapratusi, ka esmu tik daudz dejojusi, ka jādod iespēja to darīt citiem. Vēlos palīdzēt saprast cilvēkiem, ka viņi var kļūt par izciliem māksliniekiem. Latvijā diemžēl nav tāda dejas žanra vai horeogrāfijas, kurā es vēlētos dejot, tas ir ārzemēs. Tad, kad kādu laiku dzīvoju Ņujorkā, atradu savu horeogrāfu un iespējas tam, ko vēlos darīt. Varbūt esmu šajā jomā izlutināta, taču nevēlos tērēt laiku un darīt kaut ko šeit, jo man nav citu variantu. Esmu atradusi savu piepildījumu kā horeogrāfe un pasniedzēja.» Līgai bijusi iespēja veidot savu karjeru ārzemēs, taču sapratusi, ka Ņujorka nav tā vide, kur vēlētos dzīvot diendienā, un uz turieni aizbraukusi nevis 18, bet 27 gadu vecumā, kad viņai bija citas prioritātes un vēlējusies ģimeni. Viņa cenšas cilvēkus iedvesmot, ka nekad nav par vēlu.
Līga esot atkarīga no grāmatu lasīšanas un no filmām. Reizēm mēdzot noskatīties līdz pat 10 filmām nedēļā.
Ceļojumi ar izaicinājumiem
Viņas stihijas ir daba, kalni, tuksnesis un okeāns, tāpēc Līga ir liela ceļotāja. Patīk ceļojumi, kas nav definējami kā tradicionāli tūristu braucieni, bet ar izaicinājumiem un pārbaudījumiem. «Izaicinājumi iedvesmo, jo maina mani kā cilvēku,» saka ceļotāja. Maijā devusies grūtā, taču patīkamā piedzīvojumu ceļojumā uz Maroku, kas atstājusi lielu iespaidu gan ar šīs valsts iedzīvotāju dzīves filozofiju, gan satiktajiem sirsnīgajiem cilvēkiem. «Tas bija fiziski smags ceļojums, jo pirmo reizi kāpu kalnos – Toubkala kalnā, kas ir otra augstākā Āfrikas virsotne, vairāk nekā 4000 metru augsta,» stāsta Līga. «Nezināju, uz ko es parakstos. Kalni cilvēku maina, salauž, iemāca nepadoties un noliek vietā. Tur es iemācījos, ka man ne vienmēr dzīvē ir taisnība.»
Sevi vairs nededzina
Nesen Līga mainījusi savu dzīvesveidu, jo secinājusi, ka strādāt septiņas dienas nedēļā – tas ir par daudz. «Pārvērtos par darba zirgu, tāpēc esmu nolēmusi vairāk laika veltīt sev,» atzīst horeogrāfe, kura sevi vairs nededzina un nemetas iekšā darbos kā vāveres ritenī. Viņa iekārtojusi savu ikdienas ritmu, lai var izbaudīt dabas skaistumu un būt pati ar sevi. Parasti vienatnē viņa pavada dienas pirmo daļu, un tas ir ļoti svarīgi. Šo laiku izgaršo mācoties, attīstoties un klusējot. Līgai ir interesants skatījums uz kļūdām. «Uzskatu, ka kļūdu nav, ir mācība – smagāka un vieglāka. Mēs esam šeit, lai mācītos. Lai iemācītos saprast, ka esam radītāji un esam perfekti tādi, kādi esam. Tā ir lielākā dzīves mācība, ka dievs mūs ir radījis tieši tādus, kā esam. Tas ir ceļš mūža garumā, pieņemt sevi un ļaut Visumam attīstīties caur cilvēku. Tas, ko es mācu saviem dejotājiem un pati sev – nav svarīgi tas, ka cilvēks krīt un sasitas. Svarīgi, vai viņš pēc tam pieceļas. Kamēr es nesapratīšu, kas man ir jāiemācās, tikmēr kritīšu un celšos.»
Kad ir slikti, Līga ļaujot vaļu asarām. «Izraudos un eju tālāk. Man palīdz meditācija un lūgšanas, kas ir manas ikdienas sastāvdaļa. Esmu iemācījusies lūgt piedošanu, pieņemt jebkuru situāciju, kāda tā ir, saprast, ka tās nav beigas, un atrast risinājumu.» Līga uz sevi dusmojas par to, ka ir paškritiska, ka sevi reizēm nemīl un ka neko labu nav izdarījusi, taču mācās no tā tikt vaļā.
Novilkt svītru
Visvieglāk viņai esot atrasties sabiedrībā, kurā ir patiesi cilvēki. Veidojot attiecības ar citiem, Līga apzinās, ka cilvēki satiekas tādēļ, lai cits no cita ko paņemtu. «Tad, kad jūtu, ka esmu paņēmusi to, kas ir vajadzīgs, nav problēmu cilvēku palaist projām no savas dzīves. Tā ir ar dejotājiem. Mana misija ir iedvesmot cilvēkus darīt to, kas viņiem patīk, un atrast savu aicinājumu.» Līga atklāj, ka personīgajā dzīvē esot sastapti arī tādi, ar kuriem savstarpējās attiecībās ir novilkta svītra. «Cenšos to neuztvert dramatiski, jo uzskatu, ka cilvēkā svarīgākais ir nodoms. Par draugiem, kurus nesatieku vai kurus esmu zaudējusi, katru vakaru lūdzu un sūtu laba vēlējumus.»
Gaida, kas atnāks
Līga neslēpj, ka vēlas būt laimīga, kopš pārkāpusi 30 gadu slieksni. «Nevēlos vairs nevienam neko pierādīt. Nevēlos panākumus tikai tāpēc, ka tā jābūt. Tas viss jau man ir bijis. Esmu visu sasniegusi. Jūtos izdzīvojusies savā profesionālajā darbībā.» Viņa vēlas darīt citiem labu un mainīt pasauli, sākot ar sevi. Vēlas doties ceļojumos. «Man vienmēr ir bijušas lielas darbaspējas, neesmu paspējusi nobīties, pirms kaut ko daru. Vēlos mierīgi gaidīt, kas pie manis atnāks. Lai manī būtu harmonija, ir jāmainās. Sapratu, ka man trūkst dvēseliskās, garīgās labsajūtas. Vēlos būt sievišķīgāka, maigāka un brīvāka. Vēlos būt sieviete, kura dara laimīgu savu vīru, ģimeni un izstaro gaismu mīlestībai.» 2016. gada janvārī Līga dosies uz ilgāku laiku uz Nepālu strādāt brīvprātīgajā darbā ar bērniem un kāpt kalnos.