PERSONĪBA: Peldētāja pa straumi

«Es uzskatu, ka laime ir prāta stāvoklis. Lai arī cik ļoti kādreiz gribētos meklēt attaisnojumus un novelt vainu uz ārējiem apstākļiem un citiem cilvēkiem, es apzinos, ka viss ir attieksmes jautājums,» pārliecināta ir TV seja un raidījumu vadītāja Anna Rozīte.

Viņa atgriezusies pie televīzijas skatītājiem ar raidījumu Kinomānija, turpinot izklāstīt aktuālākos kino jaunumus tandēmā ar Jāni Strapcānu, kurš šajā sezonā stājies iepriekšējā raidījuma vadītāja Kaspara Zlidņa vietā.

Par lielāko pieredzi, ko sniedzis darbs televīzijā un iemācījis arī personiskajā dzīvē, Anna sauc trīs galvenās lietas: koncentrēšanos, pacietību un spēju savākties. «Jo filmēšanas process ir daudz ilgāks, nekā varētu šķist, redzot jau samontēto materiālu. Tiešraidēm, protams, ir sava burvība. Tev var būt temperatūra vai izmežģīta kāja, bet, ja vari paiet un parunāt, tev jābūt filmēšanas laukumā. Līdzīgi ir ar pasākumu vadīšanu – datums ir nolikts un ar tevi rēķinās,» viņa stāsta darba specifiku un pastāsta atmiņā paliekošāko misēkli. «Vienreiz vadīju pasākumu ar izmežģītu potīti. Labi, ka bija gara vakarkleita un manu uzpampušo kāju neviens neredzēja. Iedzēru pretsāpju zāles, saņēmu spēkus un gāju pēc iespējas lēnāk, lai neredz, ka piekliboju. Cerēju, ka no malas tas izskatījās graciozi.»

Ko gribēt no dzīves?

Domājot par nākotnes mērķiem un plāniem, kas attiecināmi uz turpmāko dzīvi, Anna spriež: «Man nav vienkārši ar tālejošu mērķu uzstādīšanu. Es drīzāk sapņoju, kā uzstādu mērķus. Pēdējos gados sāku sev uzdot jautājumu, ko es patiesi no dzīves gribu kopskatā? Būt laimīga, tas skaidrs un ir pamatmērķis, bet ko manā gadījumā tas konkrēti nozīmē? Vienmēr esmu bijusi vairāk peldētāja pa straumi. Kādreiz iedomājos, ka būtu forši to vai šo, izdaru maksimumu, ko šajā brīdī spēju, bet nekad neiespringstu, jo zinu, ka tas, kas man dzīvē tiešām ir vajadzīgs, noteikti pie manis atnāks. Zinu, ka nevajag pieķerties mērķiem, jo apzinos, ka cilvēkiem neapzināti ir daudz sabiedrības uzspiestu sapņu, tāpēc vienmēr cenšos izanalizēt, vai es to tiešām vēlos pati no sirds, vai mērķa pamatā ir vēlme iekļauties, būt daļai no kāda sabiedrības slāņa, gūt atzinību. Tad šis sapnis, visticamāk, nemaz nepiepildīsies, bet, ja ļoti gribēšu, tad realizēsies, bet diez vai es rezultātā ar to būšu laimīga?»

Lai gan nākotnes plāni TV un pasākumu vadītājai ir plūstoši un mainīgi, viņa vienmēr ir ieinteresēta iemācīties un apgūt ko jaunu. Anna smaida – katru 31. decembri viņas vēlmju saraksts kļūst kuplāks ar lietām, ko viņa vēlas realizēt. «Bet man nepatīk runāt par lietām, kuras neesmu izdarījusi. Labāk runāsim par to tad, kad tas būs paveikts,» viņa ir piesardzīga. «Varu tikai pačukstēt, ka pēdējos gados daudz domāju par uzturu plašā mērogā, gan ko mēs ēdam (realitātē mēs to nemaz nesaprotam), gan kā un kāpēc, kā tas mūs ietekmē gan fiziski, gan garīgi un tā tālāk. Jo runā, ka visas problēmas cilvēkam ir tikai divu iemeslu dēļ – no nesagremotām emocijām un no slikti sagremotas pārtikas. Tā ir plaša tēma, kuru man gribas aptvert, izanalizēt un izprast. Tas ir daudzpakāpju plāns, kuru lēniem solīšiem tagad mēģināšu apgūt. Tad jau redzēs, kas no tā visa sanāks.»

Ieplānoto Annai palīdz sasniegt ticība un paļaušanās. Pēc viņas domām, tieši saspringuma neesība, visticamāk, ļauj panākt kārotās lietas. «Kā jau teicu, es uzticos augstākiem spēkiem un tam, ka viss, kas man patiesi ir vajadzīgs, noteikti pie manis atnāks. Iedomājos, ko gribu, un palaižu kosmosā, lai nāk pie manis. Un, ziniet, tiešām viss ātrāk vai vēlāk realizējas. Vajag tikai būt uzmanīgiem ar to, ko vēlamies, jo sapņiem ir bīstama tendence piepildīties,» viņa smaidot brīdina.

Attieksmes jautājums

Vai Anna šobrīd dzīvē dara visu, ko vēlas, un var apgalvot, ka ir laimīga savā ikdienā, nespējot nosaukt lietas, kas trūkst pilnvērtīgam laimes stāvoklim? Viņa atbild: «Es uzskatu, ka laime ir prāta stāvoklis. Lai arī cik ļoti kādreiz gribētos meklēt attaisnojumus un novelt vainu uz ārējiem apstākļiem un citiem cilvēkiem, es apzinos, ka viss ir attieksmes jautājums, un, ja es neesmu laimīga šeit un tagad, esošajos apstākļos, tad diez vai būšu tad, kad man, piemēram, būs cits darbs, jaunāka mašīna, lielāka māja vai mīnus trīs kilogrami, jo ar tādu mūžīgā deficīta attieksmi cilvēkam nekad nebūs gana, vienmēr vajadzēs vēl un vēl, un tas ir apburtais loks. Uzskatu, ka viss iepriekšminētais atnāks pats, ja pēc tā patiešām būs vajadzība. Jāmācās dzīvot šajā brīdī, novērtēt to, kas ir dots, jo lielākajai daļai no mums īstenībā būtu grēks sūdzēties. Mums ir daudz dots un jāmēģina atmest ieradumus slimīgi rakņāties pagātnē vai steigties dzīvot rītdienā. Vai vēl trakāk – salīdzināt sevi ar citiem. Pateicība, manuprāt, ir atslēga uz lielām lietām.»

Anna stāsta, ka tagad vērtību skala ir sakārtota tā, ka pirmajā vietā ir ģimene, jo tieši ģimenes dzīvē viņa visvairāk attīstās kā personība, māte un sieviete. «Viss pārējais ir pēc tam,» viņa lakoniski nosaka. «Ir labs teiciens – ja gribi iet ātri, ej viens, ja gribi iet tālu – ej divatā. Ģimenē un attiecībās eksāmenus lieku katru dienu, un beidzot šajā vecumā es apzināti šo ceļu izvēlos un vēlos iet, jo saprotu, ka viss vērtīgais ilgtermiņā prasa kādu piepūli un vienmēr kādu soli ārpus komforta zonas, vecajiem pasaules uzskatiem un ieradumiem. Mācos pieņemt pasauli, kāda tā ir, un par 100 procentiem uzņemties atbildību par realitāti, kurā dzīvoju.»

Annai patīk, lai lietas notiek laikā un telpā, kad paredzēts. Viņa pati atzīst, ka tuvākā nākotne ir saplānota pa stundām, tāpēc ir mazas iespējas improvizācijai vai spontanitātei. Savukārt gadus uz priekšu saplānot viņai īsti neizdodas. «Jo, kas gan zina, kas mūs tur gaida priekšā? Svarīgāk ir esošo mirkli izdzīvot vērtīgi, jo nākotne jau nav nekas cits kā pagātnes un šā brīža rīcību sekas un rezultāts. Kādreiz piedomāju pie lietām, kuras būtu forši, ja man būtu. Es, protams, cenšos kaut ko darīt lietas labā, bet nerauju un neplēšu [lai to panāktu],» viņa saka un, jautāta, kam visvairāk cenšas atlicināt laiku, vaļsirdīgi atzīst, ka miegam.«Esmu no miega atkarīgā. Man ir svarīgi aiziet gulēt pirms divpadsmitiem, ideālā variantā – desmitos, lai nākamajā dienā justos un funkcionētu labi. Tiesa, tas ne vienmēr izdodas. Patiesībā visiem zināms ir fakts, ka tikai miegā no desmitiem līdz diviem naktī mūsu nervu sistēma atjaunojas un atpūšas, bet pārējais laiks ir tukšāks un mazvērtīgāks.»

Pārdomājot par lietām, kam mēdz pietrūkt laika, un kā izdodas sadzīvot ar faktu, ka ir tādas, kuras fiziski nav iespējams paveikt laika deficīta dēļ, Anna stāsta: «Ļoti pietrūkst laika grāmatām un kino. Kādreiz par to pārdzīvoju, bet tagad saprotu, ka tas ir jāpieņem, jo šobrīd ir tāds dzīves posms, kas neilgs mūžīgi, un mirkļos, kad man ir iespēja to darīt, jāizbauda uz visiem 100. Esmu novērojusi, ka, jo vairāk par to pārdzīvoju, jo mazāka iespēja man to darīt, bet, jo vairāk palaižu ar domu, ka gan jau kādreiz pienāks tāds laiks, tad brīvā laika tiešām kļūst vairāk.»

Maisam gals vaļā

Raidījuma Kinomānija ilggadējā vadītāja stāsta, ka līdz šim atmiņā paliekošākā pieredze, kas bijis neatgriezenisks pagrieziena punkts un iespaidojis turpmāko dzīvi, ir Elvitas Rudzātes Piedošanas mācības kurss, kas, kā saka Anna, bija viena no pirmajām apzinātām ezotērikas pieredzēm viņas dzīvē. «Piedzīvotais tiešām sagrieza manu veco dzīves skatījumu kājām gaisā, un maisam gals bija vaļā – manā dzīvē sāka birt cilvēki, lekcijas, grāmatas, kas palīdzēja padziļinātāk ieskatīties sevī. Protams, šis ceļš ir nebeidzams un turpinās vēl šobaltdien.»

Kad pasaule masveidā piedāvā informācijas apjomu, ko mums apstrādāt un ar ko organizēt savu ikdienu, nereti piemirstas pamatvērtības un šķietami vienkāršās, īstenas lietas. «Es ar to nelepojos, bet mani ir grūti pārsteigt. Tomēr tas izdodas, kad redzu, ka cilvēki velta savu laiku un uzmanību citiem. No sirds un pa īstam. Kad cilvēki ikdienas situācijās tver dzīvi un visu sev apkārt kā kaut ko vienotu un neatdalāmu. Tas mani vienmēr ļoti saviļņo. Krieviski ir vārds Благость, kas latviski tulkojams kā «laipnība», tomēr tur ir kas daudz vairāk: tajā ir tikumība, morāle, dvēseles viedums un intelekts, harmonija, līdzsvars un miers. Tā ir otra cilvēka sajušana smalkā līmenī, bez nosodīšanas un ar lielu cieņu pret viņa kļūdām, izvēlēm un pieredzi.»

ANNAS ROZĪTES PIETURZĪMES:

• Televīzijas šovu un pasākumu vadītāja, dvēselē multimāksliniece. Meitiņas Emīlijas mamma
• Dzimusi 1985. gada 27. janvārī Rīgā
• Pabeigusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti, žurnālistikas nodaļu
• Latvijā pirmā žurnāla Playboy vāka modele
• Māmiņu apvienības Babyroom pārstāve
• Aktīvā un zaļā dzīvesveida piekritēja; bijusi viena no Sieviešu skrējiena vēstnesēm, kā arī ar veselīgu un zaļu dzīvošanu saistītiem projektiem.