Ciblas novada Zvirgzdenes pagastā jau sešus gadus par pagasta pārvaldes vadītāju saimnieko Valentīna Ruciņa. Lai gan Valentīnai ir sava privātmāja, viņas gādībā ir arī pagastmāja, kas, kā pati Valentīna apgalvo, «ir gluži kā otrās mājas. Es esmu saaugusi ar šo māju un cilvēkiem, kas šeit dzīvo». Tieši viņas gādībā februārī sēj pirmās ziedu sēklas, kas pēc dažiem mēnešiem pārvēršas krāšņos ziedos un rotā pagastmājas apkārtni.
«Šī ir ļoti sena koka māja ar īpaši vēsturisku auru,» stāsta pagasta pārvaldes vadītāja. Agrāk tā bijusi turīgu saimnieku ēka, kas uzreiz pēc kara tika pārvesta no Cirmas pagasta uz šejieni. Tad pagastmājā bijusi kolhoza valde, pasts, bibliotēka un ciema padome. Savukārt tagad tā ir kļuvusi par pagastmāju.
Māja mainās gadiem līdzi
Gadu laikā ēkai ir mainījušies gan saimnieki, gan arī fasādes krāsa. Blakus pagastmājai atrodas parks ar nelielu dīķīti un veciem kokiem. Daži no vecajiem kokiem ieskauj arī pagastmāju. Savukārt parkā agrāk ir bijusi gan vecā muiža, gan arī skola. Cilvēki Valentīnai ir stāstījuši, ka kādreiz, kad bijusi muiža, dīķītim pa vidu esot bijusi sala, uz kuras ziedējušas puķes. Taču dīķis laika gaitā esot aizaudzis, tāpēc nesen radusies doma to attīrīt. «Cilvēki sabaidīja, ka tur ir palikušas kara laika mīnas vai kādi citi sprādzienbīstami priekšmeti, tāpēc labāk neriskējām un atmetām to domu, lai gan būtu ļoti skaisti,» apgalvo pagasta pārvaldes vadītāja. Pagastmāja gadu desmitos ir mainījusies. Ēkas fasāde iepriekš bijusi zaļā krāsā, bet tagad ir pārkrāsota persiku tonī. Ieeju ieskāvušas lielas un vecas lapegles, taču tās visas ir nogrieztas un uztaisīta estrāde. Tagad par lapeglēm vairs liecina milzīgie celmi, kas palikuši ar saknēm zālienā. Agrāk nav bijuši akmens pamati, taču Valentīnai ekskursiju gūtajos iespaidos uz dažādām pilīm Latvijā, esot iepatikušies akmens pamati. «Kad es redzēju pilis, nodomāju, kā es gribētu dzīvot akmens pilī un būt karaliene. Pārējie vien smējās – karaliene, protams, vai nu kalpone? Tagad nedaudz esmu karaliene, jo mājai ir pamati, bet, kur tad līdz augšai un torņiem tikt,» nosmej pagasta pārvaldes vadītāja. Taču, ja viņai piedāvātu māju ar zelta istabām vai dārzu, viņa noteikti izvēlētos dārzu. «Es vispār uzskatu, ka māja bez dārza ir nedzīva. Tas ir tāpat kā cilvēks bez dvēseles,» pārliecināti saka Valentīna.
Dzīve kā kūrortā
Dzimusi Rēzeknes novada «Sarkaņos», bet augusi Kārsavas novada Mērdzenes pagastā, Valentīna ir latgaliete. Dzīve savedusi kopā ar rīdzinieku, tāpēc kādu laiku dzīvojusi galvaspilsētā. Tad tomēr atbraukusi atpakaļ uz Latgali. «Savu rīdzinieku pierunāju, ka vajag braukt uz Latgali, jo šeit ir visskaistākā vieta pasaulē,» atzīst Valentīna. «Es jau smejos, ka dzīvojam kā kūrortā – apkārt ir ezeri, un neesam tālu no pilsētas.» Arī Valentīnas vīrs Juris ir liels palīgs pagastmājā. Viņš ziediem atnesot ūdeni no dīķa, bet Valentīna aplaistot ziedus. «Tā mēs dzīvojam – soli solī viens ar otru,» smaidot saka Valentīna. Viņa Zvirgzdenes pagastā sākotnēji bijusi tautas nama vadītāja, pēc tam kļuvusi par sekretāri, bet kopš 2009. gada ir pagasta pārvaldes vadītāja. «Nezinu, kas būs tad, kad būs jāiet pensijā. Domāju, ka nebūs tik traki, bet laikam būs gan,» apgalvo Valentīna.
Piķē un stāda ziedus
Viņa neslēpj, ka priecājas par novadu apvienošanos, jo tā varot pati sev būt priekšniece un neprasīt, vai kādā vietā var vai nevar stādīt puķu dobes un puķu kastes pielikt pie ēkas fasādes. «Neviens mājas īpašo odziņu uz paplātes nepasniegs. Tā pašam ir jāierauga, un jādara viss, lai tā būtu,» apgalvo pagastmājas saimniece. Visos mazajos darbiņos Valentīnai palīdz algotie darbinieki jeb, kā tos agrāk dēvēja, simtlatnieki. «Pie mums nav tādu štata vienību kā sētnieks vai dārznieks. Pašam ir jāizdomā un jāatrod cilvēki, kas var palīdzēt,» atzīst Valentīna. Viņa stāsta, ka tieši ar šo algoto cilvēku palīdzību ir izveidotas gan puķudobes, gan kastītes un citi dekori. Taču Valentīna ar vislielāko nepacietību gaida tieši februāra beigas, kad kastēs varēs iesēt pirmās ziedu sēklas. Viņa lepojas, ka visi ziedi ir pašas rokām sēti un loloti. «Tā ir mana sirdslieta, un tagad es varu izpausties ne tikai mājās, bet arī pagastā,» stāsta pagasta pārvaldes vadītāja. Ziemas mēnešos uz pagastmājas palodzēm ir saliktas kastes, kurās sasēti ziedi. «Tas ir vesels process – mēs šeit uz vietas gan sējam, gan piķējam ziedus,» atzīst Valentīna. Lielu prieku katru pavasari sagādājot arī brauciens uz Kalsnavas arborētumu, kur tiekot iegādāti dažādi stādi pagastmājas apzaļumošanai. «Mans znots smejas – nu, ko, mamma, pucē zābakus, brauksim uz Kalsnavu.»
Palīdz cilvēki ar zelta rokām
Vienmēr izdodoties atrast vajadzīgos cilvēkus, kas var palīdzēt labiekārtošanas darbos. Ļoti bieži Valentīna uzrunā arī bezdarbniekus, kuriem, kā beigās atklājas, piemīt kāda amata prasme. «Vienmēr, kad cilvēki atnāk, prasu – ko tu proti? Tā arī atklājas cilvēku prasmes.» Viens no šādiem cilvēkiem ir bijis puisis bez darba, bet pēc profesijas galdnieks. Tā kā likvidējusies Zvirgzdenes skola, tad Valentīna palūgusi skolas vecos darbgaldus. Puisis uz tiem esot sataisījis gan velosipēdu novietni, gan skaistu soliņu. Savukārt kāda sieviete nodarbojas ar pīšanu. Viņa esot uzpinusi atkritumu kasti, kas izskatās kā sēne, kā arī puķu podu un zedeņu žogu. Cita meitene, kas skaisti zīmējot, esot akmeņus pārvērtusi bizmārītēs, kas tagad rotājot pagastmājas zālienu. «Pie mums patiešām ir radoši un darbīgi cilvēki, kam ir zelta rokas, kas visu prot, bet man ir ļoti žēl, ka viņi ir bez darba,» noteic Valentīna.
Spēku rod puķu dārzā
Taču, lai visas ieceres realizētu, ir nepieciešams laiks. Daudzi jautā, kā visu var paspēt izdarīt gan savā mājā, gan pagastmājā. «Reizēm jau gribas, lai diennaktī ir nevis 24, bet kādas 30 stundas, ja ne vairāk,» atzīst Valentīna. Nogurums dažreiz pārņemot Valentīnas darbošanās sparu, bet tad viņa iet relaksēties savās mājas, kas ir viņas laimes saliņa. Vislabāk varot atgūties tieši puķu dārzā. «Ja puķu dobēs var nomesties uz ceļgaliem un rušināties, tad viss nogurums pazūd,» stāsta Valentīna. «Rudenī, kad ir salnas, es ar puķēm sarunājos, sakot – manas mīļās, ko tas sals ir ar jums izdarījis.» Taču, ja spēks izsīkstot, Valentīnas vīrs steidzoties sievai palīgā, aiziet un aplaista ziedus, kas atrodas pagastmājā, jo tos laistot katru dienu neatkarīgi no tā, kādi ārā ir laikapstākļi. Lieli palīgi ir arī pārējie ģimenes locekļi. «Es vienmēr saku – dari to, kas sanāk labāk. Nevajag ķerties pie tā, kas nesanāk,» uzsver Valentīna. Viņa ikdienā nejūt rutīnu, jo īpaši viņai nepatīkot tādas vadītāju uzrunas, kurās viņi saka: «Beidzot mums ir svētki, beidzot mēs varam iziet ārā no ikdienas rutīnas.» Darbīgā saimniece uzskata, ka cilvēks savu ikdienu var pārvērst par svētkiem. «Kāda vēl ikdienas rutīna, ja mēs paši veidojam vidi, kas mums ir visapkārt. Ja vēl protam pasmaidīt cits citam un labus vārdus pateikt, tad tie ir svētki.
Valentīna žurnālam Māja uzdāvināja arī īpašu, senu ierauga recepti, ko sauc par Hermani. Viņa atzīst, ka šo ieraugu saņēmusi kā dāvanu pirms 30 gadiem, bet tagad cepot Hermaņa kūkas vismaz vienu reizi nedēļā. Valentīna arī žurnāla lasītājiem labprāt izstāsta kūkas pagatavošanu un piekodina, ja nu kāds vēlas to savā īpašumā iegūt, lai braucot pie viņas uz Zvirgzdeni ciemoties, jo pa pastu nekāda sūtīšana nesanākšot – ieraugs varot uzsprāgt, un tad kāds padomās, ka tiek sūtītas sprāgstvielas.
Kūka Hermanis
Ierauga recepte:
• 1 glāze ierauga (Valentīnai ir graņonka)
• 1/2 glāze cukura
• 1 glāze piena
• 1 glāze miltu
Visas sastāvdaļas jāsajauc kopā, bet pēc tam Hermanim jāļauj trīs dienas atpūsties. Pēc trīs dienām cep kūku.
Kūkas recepte:
• 200 grami sviesta/margarīna
• 1 glāze cukura
• 2 olas
• tējkarote (ar kaudzīti) kartupeļu cietes
• tējkarote (bez kaudzītes) sodas
• 1 ēdamkarote galda etiķa, ko uzlej uz sodas
• 1 glāzi ierauga atlikt nākamajai reizei, pārējo var cept kūkā
• 2 glāzes miltu
Visas sastāvdaļas sajauc, samīca. «Kūkai pa virsu var likt visu, ko sirds kāro,» atzīst Valentīna. Tātad – var likt gan biezpienu, gan rozīnes, gan citus gardumus. Kūku cep kā keksu.