CIEMOS: Toms būs visgudrākais
«Es esmu pētījis, kādas ir studiju iespējas Latvijas Kultūras akadēmijas doktorantūrā, bet – ne šogad. Visi mājās nevar būt skolnieki, vajag arī kādu pieaugušo, kurš mācību procesu uzrauga,» smaidot saka trompetists, dziedātājs, komponists un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis Andris Ābelīte.
Viņa ģimenē šoruden ir trīs skolēni – jaunākais dēls Toms (6) ir pirmklasnieks, kurš skolas gaitas uzsācis Rīgas Valda Zālīša pamatskolā, vecākais dēls Linards (19), vasarā pabeidzis Rīgas Franču liceju, uzsāk studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet sieva Baiba piepilda savu sapni Latvijas Mākslas akadēmijā.
Patika arī starpbrīži
«Tagad mājās viss tiek pakārtots mācībām, un visi ir entuziasma pilni un gatavi sākt jaunu dzīves posmu. Un tas ir labi! Galvenais, lai mazajam puikam pirmā pieredze ar skolu ir forša, lai nav vilšanās un lai viņš grib iet uz skolu,» saka dēlu tētis, piebilstot, ka Toms jau vēl īsti neapzinās, ka skola – tā būs disciplīna un tas būs uz ilgu laiku.
Mazais pirmklasnieks ar skolu iepazinies jau jūlijā – veselu nedēļu ik dienu gājis uz savu skolu, bet pēc tam bijis nikns, ka vairs nav jāiet mācīties. «Viņam patika mācīties. Patika arī starpbrīži, bet nu tie jau visiem patīk,» Andris nosmej un saka, ka dēls ir ļoti atvērts, komunikabls, ar klasesbiedriem ātri atradis gan kontaktu, gan kopīgas intereses. Jau sadraudzējies un jau gribējis draugus vest uz mājām.
Protams, gatavošanās pirmajam 1. septembrim ģimenē ir liels notikums. «Bērnam vispār ir svarīga vecāku uzmanība, un Toms ir ļoti apmierināts, ka šobrīd visa uzmanība ir viņam. Viss tiek pakārtots viņa skolas gaitu sākumam – ir nopirkts jauns galds, krēsls, skolas soma, ir speciāli iekārtota istaba. Viņš ir sajūsmā!» saka Toma tētis, uzsverot, ka gribētos, lai šo foršo sajūtu, kāda bija, gatavojoties skolas sākumam, dēls saglabātu arī vēlāk ikdienā.
Tēti, es tikko iemīlējos
Bērnudārzā Toms gāja trīs gadus, un, kā viņš pats saka: tur bija labi, bet tagad gribas iet uz skolu, jo tur neliks gulēt pusdienlaiku. «Bērni šajā vecumā ir ļoti aktīvi, viņi tā ieskrienas, ka nevar taču apstāties,» Andrim tas ir saprotams. Savukārt Toma mamma Baiba piebilst, ka dārziņš Mežaparkā bija ļoti jauks, tur nemitīgi tika domāts, lai tikai bērniem viss būtu labi. Tur arī vecākiem profesionāli izskaidrots, kā bērns ir jāsagatavo skolai, kas viņam nepieciešams, lai viņš justos labi.
Un Toms skolā jau jūtas labi – jauna pasaule, 30 jauni draugi! Jaunas, skaistas skolotājas – Elīna un Krista. Un vēl klases meitenes!
«Jau jūlijā, pēc pārbaudes nedēļas skolā, viņš, atnācis mājās, teica, ka viņam patīk abas skolotājas un arī viena meitene. Nu labi, būs vismaz stimuls iet uz skolu!» Andris pasmaida un izstāsta, ka Tomam ļoti patīk meitenes, un viņš ātri iemīlas. «Ejam pa ielu, viņš ierauga kādu smuku meiteni un saka: «Tēti, ko tagad darīt? Man liekas, es tikko iemīlējos...» Viņš vēl runāt nemācēja, bet jau izrādīja sajūsmu par skaistām meitenēm,» stāsta Toma tētis, bet mamma tik nosmej, ka reiz tā skatījies uz kādu meiteni, ka gandrīz no ratiem izkritis. «Nu jā, gan jau mums tagad būs jāklausās kārtējie mīlas stāsti...» Baiba pasmaida un saka, ka laikam jau vecākiem mūsdienās ir jāpriecājas, ka puiku interesē meitenes.
Tēti, mēs kavējam
Lai arī septiņi gadi Tomam paliks tikai 21. novembrī, vecāki ir pārliecināti, ka dēls ir pilnībā gatavs skolai, ka vēl vienu gadu bērnudārzā viņam nebūtu ko darīt. Viņš ļoti labi komunicē, ātri uztver lietas, jau lasa un rēķina. «Es zinu, cik ir piecsimt plus piecsimt! Tūkstotis!» Toms lepni nodemonstrē savas matemātikas zināšanas. Arī ar valodām viņam neesot nekādas aiztures – runā arī krieviski, kaut ko jau zina angliski.
«Kad Tomam teicu, lai tikai neuztraucas, ka klasē, iespējams, viņš būs vismazākais, jo visjaunākais, viņš man atteica, ka būs visgudrākais,» stāsta Toma mamma, bet tētis piebilst: «Turēsim pie vārda!»
Bet mazais pirmklasnieks ir gatavs «ielikt režīmā» mammu un tēti. Jau tajā nedēļā, kad vasarā gājis uz skolu, viņš pats braši cēlies no rīta augšā, lai tikai neko nenokavētu. Vienu rītu vecāki pamostas, bet Toms jau stāv pie gultas un satraukts saka: «Tēti, mēs kavējam!»
Olafs ies uz skolu
Baiba stāsta: kad tikko nopirkuši puikam skolas somu, viņš salicis tajā visas savas mīļākās mantas, un soma pilna! «Viņš ilgi nespēlējās ar mīkstajām rotaļlietām, bet nu viņam tās ir iepatikušās. Vismīļākais ir tīģerītis, to viņš ņemšot līdzi arī uz skolu,» stāsta Toma mamma. Kad puika sadzird, ka runājam par viņa rotaļlietām, viņš ar visām savām mantām uzreiz ir klāt un gatavs ar saviem mīluļiem iepazīstināt. Toms izstāsta, ka tīģerīti sauc Olafs, kaķīšus – Foksis un Foksija, vēl viņam mīļš ir putniņš Mango, zaglīgais pērtiķis un kobra. Taujāts, ko viņa mīļie zvēriņi darīs, kamēr pats būs skolā, Toms atteic, ka viņiem mājās tiks uzbūvēta skoliņa un viņi arī mācīsies. «Es viņiem uzdošu uzdevumus un tad pārbaudīšu, bet mamma pārbaudīs manus mājasdarbus,» mazajam skolniekam jau viss ir izdomāts.
Baiba smaidot turpina: «Kad tīģerītis paaugās, viņam, protams, vajadzēja precēties, un viņš apprecējās ar putniņu. Vienā jaukā dienā Toms man prasa baltu kreklu, baltās bikses. Kad jautāju, kas tad nu, izrādās: tīģerītim kāzas!» Andris tik nosmej: «Olafs beidzot saņēmās. Domājām jau, ka būs vecpuisis.» Starp citu, tīģerītim uz kāzām Toms uzdāvināja savu melno Range Rover džipu un abiem ar putniņu uzbūvēja arī māju. Arī Foksim un Foksijai viņš uzdāvinājis mašīnu, un kaķīši brauc ar melnu BMW.
Košļene matos
Lūgti atsaukt atmiņā katrs savu pirmo 1. septembri, Andris iesāk: «Tā bija Rīgas 6. vidusskola, un es atceros to dienu, kā vienpadsmitie mūs veda iekšā skolā. Bet es nevaru teikt, ka ar šo pirmo skolas dienu man saistītos kādas īpašas emocijas. Tajā laikā viss bija savādāk, tad bērni arī domāja savādāk, jo visu koriģēja vecāki un bērniem bija maz iespēju izpausties. Tas bija tāds laiks – mēs bijām sistēmā, līdz ar to viss bija pelēkāks un pieklusinātāks. Šitie [rāda uz Tomiņu] jau spridzina! Tagad ir cita valsts, cita domāšana, cita lietu kārtība. Bērniem – citas emocijas un citas prasības. Viņi jau sešos gados zina, ko grib, viņi lido, jo viņiem nav griestu. Un tas ir super! Mums no saviem bērniem tas ir jāmācās – nelikt sev griestus, bet vienkārši ļauties un lidot,» uzskata talantīgais mūziķis.
Baibas pirmais 1. septembris bija Rīgas 31. vidusskolā, kurā viņa mācījās līdz 7. klasei. «Es ļoti gaidīju pirmo septembri, bet atmiņas par to nav pašas labākās,» viņa godīgi atzīstas. «Man visu bērnību bija gari mati, bet iepriekšējā vakarā pirms skolas, ejot gulēt, biju aizmirsusi izņemt no mutes košļājamo gumiju – tā tolaik bija zelta vērtībā... Kad no rīta pamodos un bija jāiet uz skolu, košļene bija tā salipusi matos pie pašas galvas, ka tie bija jānogriež pavisam īsi. Man bija bail iet uz skolu, nezināju, kā mani ar tādu puiku frizūru uztvers. Lai arī mugurā kleita, bet tik īsi mati... Domāju, jebkurai meitenei tādā vecumā tas ir liels pārdzīvojums.»
Noklausījies sievas stāstījumā, Andris ierosina: varbūt arī tagad vajadzētu nogriezt īsus matus – Mākslas akadēmijā tādi pat piestāvētu. Uz ko Baiba atteic, ka negriezīs gan. Tas tomēr bijis pārāk sāpīgs pārdzīvojums.
Attīstības ceļā uz virsotni
«Māksla un zinātne ir visu varēšanu un spēju spicē. Tā attīsta domāšanu, izpratni par lietām un attiecībām, kā arī norāda uz aktuālo notikumu, kā arī dzīvesveida nepilnībām. Ar mākslu saprotu katra spēju un talanta izpausmes virsotni. Māksla – tas ir sinonīms nepārtrauktai attīstībai, pilnveidošanās spēkam un domas asumam. Esmu attīstības ceļā uz virsotni,» tā māksliniece Baiba Ābelīte raksta savā mājaslapā baibaabelite.lv.
Viņa neslēpj: ceļš līdz studijām Mākslas akadēmijā ir noiets garš. «Kad biju maza, man patika zīmēt, gleznot, mācījos arī mākslas skolā, bet, kad vajadzēja iet tālāk, valstī bija sākusies pirmā krīze, un visi bija vienisprātis, ka ir jāmācās valodas, matemātika, ekonomika. Tad nu arī es nomainīju virzienu un sāku mācīties biznesu un uzņēmējdarbības vadību [Rīgas Starptautiskajā Ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā], līdz... pazaudēju to, kas īsti esmu. Tad piedzima Toms, un es arvien skaudrāk sāku izjust, ka man vajag sevi realizēt,» aizrautīgi stāsta jaunā māksliniece. Rīgas Dizaina un arhitektūras koledžā viņa izmācījās interjera dizainu, atsāka zīmēt, gleznot. «Es dzīvē jau daudz esmu mācījusies – gan modi [Ziemeļu rajona vidusskolā], gan ādas apstrādi [Rīgas Lietišķās mākslas un dizaina vidusskolā], gan interjera dizainu. Bet mācīties man patīk, jo tā es pilnveidojos un virzos uz savu mērķi.»
Savukārt Andris savu radošo piepildījumu rod mūzikā, un šajā sezonā TV skatītāji ar viņu satiksies bieži – viņš piekritis piedalīties telekompānijas TV3 pozitīvo emociju šovā Izklausies redzēts.
«Ir jaunas idejas un dažādi projekti, šis tas notiek arī ārpus Latvijas. Uz Ziemassvētkiem būs programma bērniem. Gribu izbraukt ar koncertiem arī pa pilīm,» mūziķis īsumā ieskicē savus tuvākās nākotnes plānos, uzsverot: ko darīt ir ļoti daudz. «Viegli nebūs, būs interesanti!» mazā pirmklasnieka tētis ne mirkli nešaubās, un Baiba vīram piekrītoši pamāj.