Kārsavietis Antons Rancāns ilgus gadus nostrādājis par mežsargu, arī vaļaspriekus radis īsti zaļus – viņš no koka veido latviskos rakstus, krucifiksus un citas lietas, tāpat viņa rokās atdzīvojas augi – paša potēta nokarenā goba un citi savdabīgi augi, kas rotā Rancānu sētu.
Antons un Alvīne Rancāni sagaida Rīgas ciemiņus dārza stūrī ar skaisti klātu galdu, ko īpaši rotā pašas saimnieces gatavota torte, kam klāt liktas pašu audzēto vistu olas. Kādreiz kūkas cepusi vairumā, tagad vien tad, ja gaidāms kāds viesis. Klāt noteikti dzerama piparmētru tēja, jo piparmētras kuplo pašu dārzā. Turpat neuzkrītoši gaida koferis ar saimnieka roku darbiem – tos sācis darināt pirms piecpadsmit gadiem.
Ne tikai glīti dekori
«Reizēm raksts pie manis atnāk uzreiz, pirms sāku darbu, bet citreiz atklāsme rodas, paņemot materiālu rokā,» teic A. Rancāns, izlikdams zālienā uz segas dažādas rakstu zīmes un to kompozīcijas – dažādu zīmju apvienojumus, kam ierosmi rodot gan grāmatās, gan presē, gan arī pats savā galvā. Tās jo īpaši skaistas dara materiāls, kas tapis no atšķirīgām koksnēm – gan šķiedru, gan krāsu ziņā. «Tas nav krāsots, bet dabiski radies: re, šī gaišā ir no apses, tā – tumši brūnā – pieder ozolam, bet vistumšākā ir bumbierei. Saliekot visu kopā, iznāk daudzveidīgs musturs,» skaidro meistars, piebilstot, ka tie nav tikai glīti dekori, jo latviskie raksti ir enerģētiski simboli un kā tādi tie arī darbojas. «Esmu nopietni studējis rakstus un esmu pārliecināts, ka to iedarbība ir spēcīga – gan aizsargājoša, gan uzmundrinoša, gan nomierinoša – atkarībā no konkrētās zīmes. Un nevajag vienmēr tās ielikt materiālā. Pat ar roku uzzīmētas tās darbojas. Ne velti senie latvieši lietuvēna krustu meta gaisā. Tajās visās ir ar acīm neredzamās enerģijas, kas darbojas tāpat kā, teiksim, no Austrumiem nākušās mandalas,» norāda koktēlnieks. Viņš gan tās nenoliedzot, tomēr raugoties visai piesardzīgi. Daudzi izbraukājot svešas zemes un iegādājoties maģiskas zīmes pret ļaunu aci, nezinot ne to, kas tas īsti ir, ne to, kā tas darbojas.
Smalks juveliera darbs
Viņam noteikti tuvākas ir tieši latviskās zīmes, jo saaudušās viņā kā senču mantojums un tās labāk sader ar viņa paša būtību. «Lūk, brīnišķīga zīme – auseklītis. Šādas mazas rīta zvaigznes vajadzētu nēsāt līdzi somiņā vai piekārt pie spogulīša automašīnā – aizsardzībai. Protams, ja tici, ka tas palīdz, tad tam ir vēl lielāka iedarbība,» A. Rancāns rāda nostrādātus auseklīšus, kuri tīkami iegulst plaukstā. Tos varot izveidot salīdzinoši ātri, taču lielākās kompozīcijas gan prasot pāris nedēļu darbu. Un kā tad ne – vispirms jānoskata kokmateriāls (to viņš izvēloties tuvējā zāģētavā), tad jāraugās, lai būtu skaista, kvalitatīva šķiedra vajadzīgā krāsa. Tad mājās sākas zāģēšana, slīpēšana, līmēšana, kas ir jo īpaši piņķerīgs darbs. Tā nav tikai veidola izzāģēšana no dēļu gabala, bet īsts juveliera darbs. Dažkārt nākas visu pārstrādāt, jo, kad pulē, koksne savu vaigu uzreiz neatklāj, pēc tam tikai redzi – toņi neiet kopā vai nesaskan tā, kā bija sākotnēji iecerēts. Ja dari, tad no sirds un tā, lai pašam un citiem prieks, – tāda ir kokgriezēja pārliecība.
Kad viņu rosinājuši parādīt savus darbus plašākai sabiedrībai, sākumā svārstījies, jo nebija domājis tos izstādīt. Bet tad padomājis – kāpēc ne? Lai ļaudis paskatās, cik mūsu ornamenti labi iederas vidē. Savulaik izmēģinājis arī pīšanu no klūdziņām, iznācis gluži labi, tomēr vairs neturpinājis, jo visam laika nepietiek. Lielākie koku darbi notiekot ziemā, kad vairāk brīva laika.
Meža vilinājums
Tagad viņš cerot vaļaspriekam vairāk pievērsties, jo nule aizgājis pensijā. Lielāko mūža daļu nostrādājis par mežsargu, bijis gan viens posms gāzes saimniecībā, bet tad atkal atgriezies tur, kur juties vislabāk – dabā.
Jau bērnībā mežs bijusi vieta, kas vilktin vilkusi, bez tam radu saimē bijuši vairāki mežsargi. Arī galdnieki, tāpēc svārstījies starp vienu un otru nodarbi. «Piedzimu Nautrēnu pagasta Goldadiervīšu sādžā – tātad vietā, kas saistīta ar galdniecību. Vectēvs un mātesbrālis bija labi meistari, un no bērnības tā vien gribējās būt tam visam klāt. Man uzticēja pa kādam mazākam darbiņam, palēnām iesitu roku, un tad jau sāka uzticēt nopietnākus koka darbus,» stāsta A. Rancāns, ar prieku atcerēdamies svaigu zāģu skaidu smaržu, kas šķitusi kā pasaulē visjaukākais aromāts. Ir tagad viņam netīkot nīkt pie televizora vai datora, bet vislabāk jūtoties dabā vai pie saviem koka darbiem. Mežs dodot skaidru galvu un sirdsmieru. Kādreiz gājis arī medībās, taču tagad uzskatot, ka pietiekot, jo savus zvērus jau esot nošāvis. «Uz šo cilvēcei tik seno lietu skatos bez nosodījuma – sava vieta zvēriem, sava – medniekiem. Medības ļauj regulēt dzīvnieku populāciju, bet, protams, nedrīkst kļūt par īstu zvērkāvi, kurš redz tikai gaļu, bet skaistumu ne,» uzsver pensionētais mežsargs. Viņam ļoti patīkot vienkārši pastaigāt pa mežu un pavērot dzīvniekus. Tā izdodas ieraudzīt ļoti daudz interesanta un arī neparasta. Piemēram, pēc Černobiļas atomreaktora avārijas briežiem ragi bijuši uz leju, nevis augšup vērsti. Visticamāk, tas noticis radiācijas iespaidā, un kārtējo reizi pierāda, ka cilvēka iejaukšanās vidē atstāj krietni lielākas pēdas, nekā mums šķiet.
Piramīda dārza stūrī
Pašam jau arī patīk justies nedaudz kā radītājam. Būt klāt dīgšanas, augšanas procesiem. Kā apliecinājums tam – viņa potētās nokarenās gobas. Viena augot pie Kārsavas mežniecības ēkas, otra – dārzā. Dārzi viņam esot divi, pie mājas un Malnavas pagastā, kurš ir krietni lielāks. Namiņu te Kārsavā savulaik ar sievu nopirkuši un palēnām sakārtojuši pēc savas gaumes, gan pielāgojoties arī videi. Lai arī teritorija nav liela, rokas tai jāpieliek katru dienu – jāstāda, jāravē, jāpļauj. Mēģinot arī kādu oriģinālu elementu ieviest – lūk, nolauztas dakšas izmantotas kā puķupoda pamats. Tomēr viesus visvairāk interesē piramīda dārza stūrī. «Ja Ēģiptē ir Heopsa piramīda, tad mums ir krietni mazāka, bet arī pareizas formas piramīda, kuras viducī ielikts krēsls, lai var pasēdēt un padomāt vai arī avīzi palasīt,» teic mājas saimniece Alvīne Rancāne. Vai tā tiešām ietekmē? Esot jau visādi brīnumi dzirdēti par lielo celtņu brīnumaino iedarbi – tajās labāk uzglabājoties augi, žiletes pašas uzasinoties. Bet arī viņu pašu mazā dodot savu efektu – nomierinot, un, vakarā te uz mirkli piesēdot, pēc tam esot labāks miegs. Vispār jau abi divi ar vīru pa kārtai te atnākot un mēdzot pavadīt kādu brīsniņu.
Bez zaļumiem arī sava saimniecība nav iedomājama. Tās gan vairāk sievas un abu meitu ziņā. «Man te ir visādi zaļumi, arī 13 veidu piparmētras,» stāsta A. Rancāne, izrādot savu saimniecību. Un kā tad bez puķēm – rozes, cinnijas, lilijas, petūnijas... Ir arī siltumnīca, un tai blakus dobēs aug tūjas, kuras pēc tam nonāks dzīvžogā. Viņai lielākie palīgi esot meitas, taču tagad – lielākoties nedēļas nogalēs, kad atbraukušas no Rīgas, kur viņas abas strādā algotu darbu. Lai arī saimniece ir aizņemta darbā, sētai jābūt kārtībā, jo nesakārtotā vidē ne pašiem, ne citiem nav laba jušanās, atzīst A. Rancāne.