MĀJAS MĪLULIS: Daktera Klauna suns

«Tas ir emocionāls darbs un prasa psiholoģisku gatavību, jāsaprot, kāpēc to dara. Varbūt kādam šķiet, ka mēs tikai ākstāmies, bet īstenībā – esam blakus bērniem sāpīgās procedūrās, kurās bieži vien pat vecāki nevar atrasties klāt. Tas nav viegli,» saka Signija Roze, kura ir viena no 28 Latvijas Dakteriem Klauniem. Brīžos, kad Signija kļūst par Dr. Adity, ne tikai mazie pacienti ir tie, kas saņem prieku. «Man bērni ir liels brīnums un prieka avots,» atzīst viņa, kura nu jau trešo gadu nevar iedomāties dzīvi bez vēl viena nozīmīga sava prieka avota – Džeka Rasela terjera šķirnes suņu meitenes Aikijas.

Labdarības organizācija «Dr. Klauns» Latvijā darbojas divus gadus, un vēl joprojām ir cilvēki, kuri, ieraugot slimnīcā Klaunus, uzdod jautājumu – kas jūs esat? Viens no viņu galvenajiem uzdevumiem ir palīdzēt bērniem pārvarēt smagus brīžus, atrodoties slimnīcā. «Varbūt bērnam nemaz tik ļoti nesāp, cik viņš vienkārši ir pārbijies no tā, ko darīs dakteris, tāpēc procedūru laikā ar savu klātesamību mēs palīdzam novērst uzmanību,» skaidro Signija. Dakteri Klauni, radot prieku ar spēlēm, improvizētām etīdēm, burbuļiem, baloniem, jokiem, runāšanos un ar pozitīvismu liek mazajiem pacientiem un arī viņu vecākiem kaut uz īsu mirkli nejusties kā slimnīcā. «Kādreiz darbu nesu uz mājām – ilgi domāju par slimnīcā redzēto, pieķēros kādam konkrētam bērnam, bet tagad esmu sapratusi, ka tādā veidā sevi izdedzinu. Manos spēkos nav mainīt situāciju, tāpēc, aizverot slimnīcas durvis, no tā visa jāatslēdzas, jāmāk aizmirsties.» Signijai to palīdz grāmatas, filmas, ceļošana, draugi, bet jo īpaši ģimene ar viņas mīluli Aikiju priekšgalā.

No pieskatītājas līdz saimniecei

Kā jau daudziem bērniem, arī Signijai bērnībā esot bijusi liela vēlēšanās pēc sava sunīša, bet angļu buldoga vietā vecāki viņai ar brāli nopirkuši divus bruņrupučus. «Es nepārtraukti dīcu par sunīti, gribēju angļu buldogu, bet manai mammai ir alerģija pret spalvām, tāpēc vienīgais dzīvnieks, ko viņa atļāva ņemt, bija bruņrupucis. Tā jau gandrīz 20 gadus pie mums dzīvo bruņrupuči Minnija un Bruno,» viņa stāsta. Savukārt sapnis par suni piepildījies pirms trim gadiem, kad dzīves piespēlētai iespējai Signija pateica – jā! «Aikiju pazīstu jau sen, jo viņa bija mana opja suns. Kad viņš nomira, rūpes par suni uzņēmās mani radi, bet viņiem bija jābrauc ceļojumā uz divām nedēļām, tāpēc, dzīvodama viena, es nolēmu pieteikties pieskatīt Aikiju,» atminas Signija. Džeka Rasela terjers savā jaunajā pagaidu miteklī iejutās uzreiz un divu nedēļu laikā paspēja izveidot īpašu saikni ar savu toreizējo pieskatītāju, bet nu jau tagadējo saimnieci. «Kad vajadzēja viņu atdot atpakaļ, raudāju gan es, gan Aikija. Es katru dienu zvanīju apvaicāties, kā viņai iet, līdz nolēmu aizbraukt ciemos, jo man tiešām bez viņas bija grūti – pēkšņi man vairs nebija kāda, kurš priecājās par manu ierašanos mājās, kurš sniedza man beznosacījuma mīlestību un lika smaidīt, kad to nemaz negribas. Kad atkal satikāmies, ieraugot mani, viņa aizskrēja projām, bet pēc mirkļa pārlaimīga atgriezās, nesot man rotaļlietu Džeka Rasela terjera izskatā, ko es viņai uzdāvināju uz atvadām. Tajā brīdī, protams, bija asaras, jo sajūta, ka Aika (tā Signija sauc Aikiju) arī nav mani aizmirsusi, bija lieliska.» Todien Signija mājās neatgriezās viena, ar viņu atkal kopā bija Aikija, kura izmainīja viņas dzīvi. «Mans dzīvesveids bija tāds, ka visu laiku skraidīju apkārt. Vecāki teica, kā arī pati sapratu, ka nevaru atļauties ņemt suni, ja neesmu mājās, bet dzīve piespēlē tādu situāciju un ir jāpaļaujas. Viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē – viņu paņemt,» ar smaidu sejā atzīst Aikijas saimniece.

Mazā aste

Vaicāta, kāda raksturā ir Rožu ģimenes mīlule, Signija atzīst, ka esot sastapusies ar daudz aktīvākiem šīs šķirnes pārstāvjiem. «Mēs esam līdzīgas, jo abas enerģijas pilnas, un, lai arī viņa nav tik ļoti aktīva kā vairums Džeka Rasela šķirnes suņu, tāpat iet pa gaisu, kad satrakojas,» smejoties saka Signija. «Viņa ir greizsirdīga uz maziem bērniem un citiem dzīvniekiem, jo īpaši uz bruņrupučiem.» Aikija nav īpaši draudzīga un pie katra mīļoties nelīdīs, tomēr nav tā, ka viņa neatļauj sevi pabužināt. «Es vienmēr esmu brīnījusies, kā cilvēki var brīvi laist savus bērnus pie nepazīstamiem suņiem. Man uz ielas nekad nav prasīts, vai viņa ir nikna, bet uzreiz nāk klāt mīļoties. Paldies dievam, nekādi starpgadījumi nav bijuši, bet bieži vien bērni tā ieķeras sunīša ausīs, ka man žēl paliek un, lai arī pazīstu savu mīluli, tāpat uztraucos, kā viņa reaģēs.» Slimnīcā Signija ir vairākkārt redzējusi suņu sakostus bērnus, tāpēc aicina pirms aiztikt svešu dzīvnieku noskaidrot tā raksturu, kuru veido saimnieks. «Viss atkarīgs no tā, kā tu viņu izmāci, jo neticu, ka suņi var piedzimt jau agresīvi. Viņi ir tādi kā saimnieki,» viņa pārliecināti pauž.

Deviņus gadus vecā terjermeitene trīs gadu laikā nav izdarījusi nevienu saimnieces atmiņā paliekošu palaidnību. Pat nekas nav sagrauzts ne Signijas mājās, ne vecāku mājās, ne ģimenes vasarnīcā Gaujā. «Ja iepriekšējiem saimniekiem viņa mēdza kaut ko sagrauzt, tad mums līdz šim ar to vispār nav bijis nekādu problēmu. Tikai tenisa bumbiņas ir tās, ko viņa nodīrā viens divi.» Signija gan izstāsta atgadījumu par kādiem Ziemassvētkiem, kad Aikija, skrienot garām aizkariem, tos netīšām uzmetusi virsū svecei, izdedzinot caurumu, bet, tā kā tas nebija speciāli, īsti par blēņu to nosaukt nevar. «Gudra un paklausīga ir mana Aikiņa. Šeit, Gaujas vasarnīcā, skrienot pakaļ savām bumbiņām, viņa pat neskrien cauri iekoptajām puķudobēm, bet gan apkārt tām,» smaidot stāsta saimniece.

Katru rītu, kad ar trešo reizi tiek izslēgts modinātājs, Signiju ceļ augšā vēl ceturtais – Aikijas buča. Viņa pavada katru savas saimnieces soli. «Kur es, tur līdzi mana mazā astīte. Paskatoties viņai acīs, es saprotu, ko viņa grib,» par saprašanos no acu skata un īpašo saikni stāsta terjera saimniece.

Tikai ne čemodāni

Pirms gada Signija devās vairāk nekā divu mēnešu garā ceļojumā uz Ameriku. Tas bija ilgākais laiks, ko viņas ar Aikiju pavadīja šķirti, un tas neesot bijis viegli, jo, ieraugot uz ielām suņus, domās atgriezusies Latvijā pie savas Aikijas. «Katru reizi, kad sazvanījos ar vecākiem skype, teicu, lai man parāda Aiku. Man bija svarīgi, lai viņa sver tikpat, cik pirms manas aizbraukšanas un lai vēl joprojām ir dzīvīgais acu skats,» teic Signija, kura apzinās, ka mazā auguma un īso kāju dēļ nedrīkst pārbarot mīluli, tāpēc ar kārumu došanu neaizraujas, bet, protams, sanāk arī sagrēkoties. «Kad atgriezos, viņa uz mani skatījās ar tādām lielām acīm. Laikam domāja, ka sapņo,» viņa atminas.

Balss pacelšana, iešana pie veterinārārsta un jaciņas vilkšana ziemā ir dažas no lietām, kas Aikijai nepatīk, bet to visu vēl var paciest, ko nevar teikt par čemodāniem Signijas rokās. «Citreiz mēdzu paņemt čemodānu, pat ja braucu prom uz divām dienām, lai ērtāk, bet Aikija jau nesaprot, uz cik ilgu laiku tas ir. Tad skatās uz mani ar tik žēlīgām, skumīgām acīm, lai nebraucu nekur.» Daktera Klauna suns vēlas nepārtrauktu uzmanību, jo īpaši no savas saimnieces. Reizēm, kad Signija atstāj Aikiju mājās, lai aši aizskrietu līdz piemājas veikalam, suns sēž pie durvīm un nemitīgi raud.

Sirsniņa kā apliecinājums

«Es tagad nevaru iedomāties sevi bez viņas un domāju, ka neviens man apkārt arī nevarētu iedomāties Signiju bez suņa, bez Aikijas,» secina Džeka Rasela terjera īpašniece, kura neslēpj, ka sunīti dēvē par savu meitiņu peciņu. Aikija ir īpaša ne tikai ar to, ka ir Daktera Klauna suns, bet arī sava īpašā sirsniņveida plankumiņa dēļ, kas atrodas viņai uz skausta un apzīmē to, cik liels mīlestības avots viņa ir.

Lai arī ar suņa ienākšanu Signijas dzīve ir mainījusies, viņa tāpat var šad un tad vēl piekopt skrienošo dzīvesveidu, pateicoties saviem vecākiem, kuri ar lielāko prieku pieskata un rūpējas par Aikiju. Pat Signijas mammas alerģija pret spalvām nav nekāds šķērslis. «Ja vecākiem kāds teiktu, ka viņi gulēs zem vienas segas ar suni, tad viņi pateiktu, lai beidz ākstīties,» smejoties saka Signija, atzīstot, ka ne tikai viņas dzīve ir mainījusies.