PADOMS: Meža draudi – no kā izvairīties?

Augusts ir laiks, kad doties mežā – lēnās pastaigās, lai iegūtu ogas, sēnes vai citus meža labumus vai pētīt tajā mītošos dzīvniekus un augus. Mežs ir pilns dzīvības, to var sajust, ejot pa mīkstajām sūnām, klausoties putnu dziesmās, dzirdot meža zvēru dipoņu un ieklausoties vēja šalkoņā, kas vijas cauri simtiem koku un krūmu. Bet, pirms dodaties, ir jāņem vērā, ka ne viss, kas atrodas mežā, ir labs un derīgs.

Vasaras plaukumā ogošana ir viena no galvenajām nodarbēm mežā, bet jāņem vērā, ka kārdinošais izskats ne vienmēr liecina par to, ka oga ir ēdama.

Gardākajām ogām ir līdzinieces

Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele Mājai pastāstīja, ka mellenes var sajaukt ar čūskogām, jo arī tās ir mazas, melnas un aug puduros: «Zinātāji gan nekad nesajauks, bet, ja jāmeklē līdzība un cilvēks tiešām nepārzina ogas, tad varētu arī kļūdīties.» Savukārt dzērveņu košajā krāsā ir zalktenes, kuras ne tikai pašas ir indīgas, bet viss augs ar lapām ir kaitīgs cilvēka veselībai. I. Dāniele iesaka lasīt tikai tās ogas, kuras cilvēks zina: «Galvenās zināmās ogas ir mellenes, zilenes, brūklenes, dzērvenes un avenes. Visas pārējās lasīt nevajadzētu.» Dabas pētniece arī uzsver, ka sevišķi bērniem jau agrā vecumā būtu jāmāca «nebāzt mutē to, ko nezina» un uzmanīt savas atvases no iespējamas saindēšanās. Mežā gan esot daudz tādu ogu, kas nav kaitīgas, I. Dāniele norādīja, ka lielākā daļa no tām ir bezgaršīgas. Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Zilvers saistībā ar ogošanu dalījās visnotaļ amizantā anekdotē par situāciju iz dzīves: «Iet mazais Pēterītis ar vectēvu pa mežu. Pēterīti prasa: «Kas tā par ogu?» Vectēvs atbild: «Tā ir zilene!» Mazais nesaprot: «Kāpēc tad viņa ir sarkana?» Vectēvs paskaidro: «Tāpēc, ka vēl zaļa!»» Lūk, dabas daudzveidība ir neizmērojama un brīžiem prātam neaptverama. Krāsu palete, ko varam sastapt vasarā, var sacensties vienīgi ar pavasara pirmajiem ziediem vai rudenī krītošajām lapām.

Nezinātājiem labāk «sēņot lielveikalos»

Lai arī sēņošana tikai nesen sākusies, priekšā vēl ir kārtīga sezona, lai izsēņotos. Gailenes, bekas, bērzlapes – šīs un citas sēnes, kuras ikviens atpazīst jau no bērna kājas, ar citām sajaukt ir praktiski neiespējami. Tomēr nav peļami lieku reizi atgādināt, ka jāuzmanās no visa tā, ko nezina. Inita Dāniele uzsver: «Katru gadu kāds ir mēģinājis nogaršot kādu indīgo sēni. Un visbiežāk tā ir pati ļaunākā – baltā mušmire.» Vienīgā, ko varētu sajaukt ar kādu citu, ir beka. Tai līdziniece ir žultsbeka, taču «tā ir ļoti rūgta, līdz ar to arī atšķiras no parastās bekas». Ogu un sēņu zinātāja ar humoru cilvēkiem iesaka «fotografēt, bet neēst nepazīstamās, smukās sēnes! Cilvēkus, kas nepazīst pat raksturīgākās, aicinu sēņot lielveikalos».

Kukaiņi un rāpuļi vienmēr aktīvi

Bieži vien visvairāk nobiedēt cilvēkus var tieši mazākie dabas draugi, kas satrauc ar savu kustīgumu un spēju ar mazumiņu veikt ļaunumu lielajam cilvēkam. Zināmākie kukaiņi mežā ir odi, mušas, dunduri un ērces. Ja pirmie ir samērā nekaitīgi, tikai nepatīkami, tad no ērcēm gan vajadzētu kārtīgi uzmanīties. «Velkam mežam atbilstošas, ciešas drēbes. Izmantojam arī atbilstošus repelentus, lai šie mošķi netuvotos. Pēc meža apmeklējuma jāveic blusošanās – jāapskata savs ķermenis un jāpārliecinās, vai nav atrodams kāds līdznācējs, varbūt jau piesūkusies ērce,» stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza Informācijas un izglītības nodaļas pārstāvis Māris Lielkalns. Zooloģiskā dārza darbinieks iesaka repelentiem rūpīgi izlasīt instrukciju, «citādi var sanākt citādi: aerosols paredzēts kukaiņu pievilināšanai, tādēļ to izsmidzināt tālāk no paredzamās pasākuma vietas, lai aizvilinātu asinssūcējus projām… kas notiek tad, kad uzpūš sev? Viegli iedomāties».

M. Lielkalns stāsta, ka mežā sastopami «visvisādi šļūcēji, no kuriem bailēs paliek lielas acis». Tieši rāpuļi cilvēkiem mēdz izraisīt visnepatīkamākās emocijas. «Bīstamākā ir odze, kas labprāt mīl uzturēties sausās vietās. Zalktim tīk slapjas vietas. Vēl sausās vietās mīl uzturēties bezkāju ķirzaka un glodene. Reizēm var satikt kādu pirksta resnuma līdz 15 centimetriem garu kāpuru – tumšu, bet ar lielām acīm, gaišiem apļiem uz viena ķermeņa gala. Tie nav bīstami, bet var pamatīgi nobiedēt. Tas ir kukaiņu pūcīšu kāpurs,» savās zināšanās dalās dabas pētnieks. Mežā iesaka doties ar zābakiem, kuri sniedzas vismaz pāri potītēm, un «skatīties, kur liek kāju vai dibenu». Gadījumā, ja iekodusi čūska, noteikti jāvēršas pie ārsta.

Putni un citi dzīvnieki ir mierīgi

Šajā gada laikā, kad gan putniem, gan mežā mītošiem dzīvniekiem mazuļu laiks ir beidzies, īpaši jāuztraucas nav. Piesargāties gan tomēr noderēs, jo mežā, aizsargājot savus mazuļus, cilvēkus varētu apdraudēt pūce, mednis vai rubenis. Kāda ūdens tuvumā iespējams sastapties arī ar gulbjiem, kuri mēdz būt īpaši agresīvi. Ornitologs Dmitrijs Boiko pamāca: «Jāņem vērā, ka, līdzko putns kļūst agresīvs, ir nevis jācīnās ar to, bet gan jāignorē un jādodas prom. Noteikti nevajadzētu ņemt putnu mazuļus, kas tiek atrasti, jo tādējādi tie var aiziet bojā.» Ogojot ir iespējams atrast melnā stārķa ligzdu vai medņa perējuma vietu, taču, to ieraugot, «vajadzētu nekavējoties pamest attiecīgo teritoriju, citādi putni var vai nu uzbrukt, vai arī nekad neatgriezties pie saviem mazuļiem». Šādu gadījumu, kad tiek izpostītas putnu ģimenes, nav mazums. Cienīsim savus brāļus un māsas – neaizsargātos putnus – un ļausim tiem dzīvot!

Māris Lielkalns stāsta, ka mežā šajā laikā sastopami «četrkājainie ogotāji, proti, mazie zīdītāji. Piemēram, jenotsuns, kas īpašas problēmas nerada. Kutelīgākas situācijas rodas ar lielo brūno pinkaino ķepaini, kuram arī patīk aizrauties ogojot». Lai arī dzīvnieki šajā gada laikā ir salīdzinoši mierīgi, vienmēr būtiski ir uzmanīties no meža cūkām. M. Lielkalns iesaka «uzvesties trokšņaināk. Tas gan nenozīmē, ka nepārtraukti jābļauj. Noklepoties, uzkāpt uz kāda nolūzuša zara, kas nobrīkšķ. Parunāt ar kādu blakus esošu ogotāju, ja vien tas nav lācis». Lielāka iespēja sastapt lāčus ir Latvijas ziemeļaustrumu daļā, tuvāk Igaunijas robežai. Ieraugot lāci, vajadzētu saglabāt mieru un neskriet uzreiz prom, jo «tas ķepainim var ieslēgt pakaļdzīšanās instinktu».

Īpaši jāuzmanās gan ne no pašām meža cūkām (tās izvairās no cilvēkiem pašas), bet gan no to līķiem. M. Lielkalns apliecina: «Tā kā tagad Vidzemē un Latgalē plosās Āfrikas cūku mēris (ĀCM), tad šāds līķis attiecīgajos reģionos ir potenciāls ĀCM upuris. Par to jāziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam! Ja mājās ir savas cūkas, tad, atgriežoties no meža, nepieciešams dezinficēt apavus un ar meža drēbēm neiet pastāstīt mājas ruksim jaunumus, bet tas jau cūkaudzētājiem būtu jāzina!»

Uzbrūk trīs purvi

Mežs ir pilns dzīvības – čum un mudž ne tikai kukaiņi, rāpuļi un kādi lielāki dzīvnieki. Mēdz pārvietoties arī zeme. Latvijas Universitātes botānikas un ekoloģijas vadošā pētniece Māra Pakalne pastāsta, ka jāizvairās no trīs veidu purviem: «Pirmie ir sūnu jeb augstie purvi, kuros cilvēki parasti dodas lasīt dzērvenes vai lācenes. Tie ir ūdeņaini un plaši. Jāizvairās no akačiem, kas var būt pat vairākus metrus dziļi.» Pētniece zina stāstīt, ka šie ir visbīstamākie purvi, un iesaka pārvietoties pa ciņiem vai to grēdām, lai neuzkāptu akacim. «Zāļu jeb zemie ir tie, kuru tuvumā parasti aug grīšļi un orhidejas. Sauc arī par avotainajiem purviem. Tādi, piemēram, ir Dāvida avoti. Tajos sastopami latvāņi, kuri ir ļoti indīgi un var kaitēt cilvēka veselībai.» Malās purviem no susināšanas procesiem varētu būt arī bīstami grāvji, uz kuriem bebri sacēluši aizsprostus. No tiem jāuzmanās, jo var ielūzt. Savukārt trešais purvu veids ir pārejas: «Tādi sastopami ezeru krastos, kur aug dzērvenes. Uz to skatoties, var redzēt, ka zeme nedaudz šūpojas, jo apakšā ir ūdens, virs kura uzaudzis augu slānis. Šo purvu malās mēdz augt arī indīgais velna rutks.» M. Pakalne uzsver, ka visos purvos jāuzmanās no čūskām un ka «visdrošāk purvus apskatīt, izmantojot speciālas tūristu vietas, piemēram, Ķemeru Tīreļpurva laipu». Mežos gan purvus varot viegli atpazīt «pēc ūdens daudzuma un zālēm».

Neaizrauties un neapmaldīties

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ik gadu dodas palīgā desmitiem cilvēku, kas mežā apmaldījušies. Tieši vasarā šo gadījumu skaits ir vislielākais, jo, kā to komentēja VUGD pārstāvji, «vasaras mēnešos cilvēki nereti dodas mežā, lai sēņotu un ogotu, bet aizmirst par savu drošību un veiksmīgu atgriešanos no meža». Šogad bijuši 14 izsaukumi, kuros izglābti 13 cilvēki. Cilvēki, kuriem nav sniegta VUGD palīdzība, ceļu no meža ārā atraduši paši. Jāievēro pāris pavisam vienkārši ieteikumi, lai nenokļūtu nepatīkamā situācijā, proti, informēt piederīgos, kur un cik ilgi plāno doties, uzlādēt telefonu, ģērbties košās krāsās, paņemt šokolādi enerģijai un ūdeni slāpju remdēšanai, nepieciešamības gadījumā sazināties ar VUGD pa tālruni 112.