SARUNA: Maigi atstumt un palaist

«Nevaru apgalvot, ka zinu, ko darīšu visu savu mūžu, bet pašlaik un tuvākajā nākotnē rotaslietu gatavošana ir mans ceļš, ko esmu izlēmusi turpināt. Jūtos ērti savā nodarbē, un, manuprāt, ne visiem cilvēkiem paveicas atrast nodarbošanos, kas viņiem izdodas un interesē,» domā rotu māksliniece Alise Tālberga, kas sarunā ar Māju atklāj, kāpēc viņas darbnīcā ir pašas gredzenu kolekcija un kura cilvēka viedokli uzskata par svarīgāko.

Alises ģimenē ar mākslu neviens nav tieši saistīts. Arī viņas vectēvs Jānis Tālbergs, pazīstamais latviešu ainavu fotogrāfs, pēc viņas domām, nenodarbojās ar tēlotājmākslu tās klasiskajā izpratnē, proti, zīmēšanu, gleznošanu; arī mākslas skolā viņš negāja, bet prasmi apguva pašmācības ceļā.

Alise apgalvo, ka izvēle par savas dzīves saistīšanu ar radošo radusies viņas pašas impulsu dēļ. «Pirmajā klasē pametu dejošanu, lai iestātos mākslas skolā, un kopš tā laika esmu gājusi dažādās skolās.» No mācībām Alise vēl nav nogurusi, jo uzskata: «Skolā nav tikai mācību stundas, jo māksla kļuvusi par organisku manas dzīves sastāvdaļu un cilvēki, ar kuriem kontaktējos, saistīti ar radošo jomu, tāpēc brīžiem šķiet – vai maz ir kāds, ko pazīstu, kas nav mākslinieks?»

Muļķīga ilūzija

«Manuprāt, visām meitenēm mammas rotaslietu lādīte ir lielākais un bīstamākais dārgums, kurā ielīst, jo viss ir smalks, delikāts un neaizskarams. Ja man vecmamma kādreiz atdeva kādu no savām vecajām kaklarotām, tie bija svētki,» saka Alise, kurai visu pusaudžu vecumu bija svarīgi aksesuāri un rotaslietas. «Izgatavoju rotas sev, respektīvi, tādas, ko pati vēlētos nēsāt un kas ir labākais, uz ko esmu spējīga. Tā kā vēlētos nēsāt labāko, man ir visas iespējas pagatavot visu, ko vēlos.» Tomēr paradoksālā kārtā brīdī, kad aksesuārs gatavs, Alises vēlme pašai rotāties zūd, jo darba procesā ieguldīts daudz spēka un patērēts liels enerģijas daudzums. «Reizēm darbs ir mēnešiem ilgs, un, kad tas beidzot pabeigts, vēlies to maigi atstumt prom no sevis un palaist pasaulē.» Būdama rotu māksliniece, Alise nerotājas arī praktiska iemesla dēļ, jo liekie elementi traucē darbā. «Ir muļķīga ilūzija domāt, ka visu dienu staigāšu ar gredzenu,» viņa saka. «Darbnīcā man ir gredzenu kolekcija, jo aizeju ar uzliktu, bet aizeju bez.»

Māksliniece raksturo savus darbus: «Rotaslietas caurstrāvo pagātnes kultūras vēstures stīga. Pagātni sintezēju mūsdienīgā skatījumā. Man ir tuvi ornamentālie elementi rotaslietās, smalkas detaļas, komplicēta uzbūve. Mani darbi ir ekskluzīvi produkti tādēļ vien, ka izgatavošana ilgst vairākus mēnešus. Piemēram, inkrustēt melnkoku nebeidzamā ornamentā prasa ārkārtīgi daudz laika, bet esmu cilvēks, kurš jūt, ka viņam ir svarīgi to darīt. Manuprāt, nav daudz cilvēku, kuri vairākas stundas pacietīgi var nosēdēt un darīt smalku darbu, vairākkārt atkārtot vienu kustību. Apzinos sevī spēku un mērķtiecību, kā gribu redzēt rezultātu, un tas man palīdz radīt. Manuprāt, svarīgi visu darīt pēc labākās sirdsapziņas un vienmēr maksimāli labāk. Darīt citam to, ko vēlies sev, vienmēr strādā, un tā ir arī manā gadījumā.»

Tēta nozīme

Par svarīgāko viedokli Alise uzskata tēva sniegto, tāpēc viņai nozīmīgi bija dzirdēt atzinīgus vārdus no viņa par meitenes izvēlēto nodarbošanos. «Viņš ir gudrs vīrietis, kas patiesībā jaunības gados mazliet nodarbojās ar rotu dizainu, taču ne profesionāli,» viņa atminas. «Vecāku atzinība ir būtiska, un tēva gaumei vienmēr esmu uzticējusies. Ja viņš teic, ka ir labi, tas nozīmē, ka tā arī ir. Viņam ir skaidri definēts viedoklis un izpratne par lietām. Viņš ir praktisks cilvēks. Nekad neesmu vēlējusies gatavot rotaslietas, kas nav valkājamas vai nefunkcionē, un zinu, ka nav daudzas lietas, kas tēvam patiktu, tāpēc, kad viņš pirmo reizi pateica, ka viņam patīk manis radītais, mugura palika taisnāka,» viņa saka.

«Metālapstrāde un rotu dizains ir pateicīgs, jo ir bezgalīgi plaša niša, kurā var nemitīgi mācīties un kurā nekad nepienāks brīdis, kad nebūs ko darīt.» Alisi nebaida bezgalīgās iespējas, jo viņa apņēmusies virzīties uz priekšu soli pa solim. «Nav prātīgi skatīties nākotnes panorāmu kopumā ar visām iespējām. To var salīdzināt ar vidusskolas pabeigšanu. Ko darīt pēc tam, ja nav definēti konkrēti plāni un mērķi? Ja bijušas labas atzīmes, tad pēc idejas vari būt jebkas,» viņa uzskata. «Ir jāatrod lieta, kas iedvesmo, pat ja tā ir maza. Vajag pieķerties pie lēmuma un secīgi virzīties uz priekšu.»

Alise nākamo mācību gadu uzsāks Barselonā Spānijā, lai mācītos rotu dizainu programmā, un ar gaidāmo pavērsienu velk paralēles pret lietu, kas viņu pašlaik iedvesmo. «Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā daudz skatos uz augšu. Savā prātā mēģinu ierakstīt, kā izskatās Rīga, tās ēkas. Jūgendstils ir mans mīļākais laika posms, un, kas man patīk, Rīgā tā ir daudz. Ornamenti un jūgendstila detaļas pēdējā laikā mani iedvesmo visvairāk.»

Māksliniece neaizbrauc, jo neuzskata, ka Latvijā nav iespējams gūt labu izglītību. Viņa aizbrauc, jo uzskata, ka jauniem cilvēkiem ir jākustas un jāceļo, jāpaplašina savs redzesloks. «Lai spētu radīt,» viņa pamato savu viedokli. «Jebkuram māksliniekam ir jāgūst jauni iespaidi un jāizkāpj no savas komforta zonas. Es pati akadēmijā esmu pavadījusi pēdējos četrus gadus un jūtos ērti. Un ērtības dēļ vairs nejūtos progresīvi.»

Avangarda periods

«Neesmu bijusi Barselonā, bet no dzirdētā secinu, ka tā ir lieliska pilsēta kultūras ziņā: ir daudzi festivāli, pasākumi, apskatāmas mākslinieku galerijas. Cilvēki ir aktīvi. Vēlos piedalīties un paskatīties, kā dzīvo citviet. Manuprāt, tur ir jauki. Un saulains,» viņa nosmej. Alisi interesē aplūkot pilsētu un iepazīt tuvāk, kas to veido, tomēr par tūristes tipa apskatnieci viņa sevi vairās saukt. «Barselonas apskatīšanu salīdzinu ar dzīvošanu Rīgā vai citā pilsētā – vari iet pa konkrētu, labi zināmu maršrutu, bet man vienmēr bijusi vēlme uzzināt, kas ir nākamajā šķērsielā, un atklāt vietas, kuras citi nezina. Vai tā ir kafejnīca, parks vai vienkārši labs skats. Speciāli esmu devusies ekspedīcijās pa Maskavas ielu, Pārdaugavas un Sarkandaugavas rajoniem – vietām, uz kurām, tikko pārvācoties uz Rīgu, nedomāju, ka reiz gribēšu spert savu kāju. Bet kādā brīdī paliek garlaicīgi ierastie ceļi, un tad lēnām paplašinu savu teritoriju, un pilsēta šķiet joprojām dzīva un interesanta.»

Skrīveri ir Alises dzimtā pilsēta, bet pusaudzes vecumā viņa atnāca uz galvaspilsētu, jo uzskata, ka «mazpilsētas ne vienmēr ir iemērotas dzīvošanas vietas māksliniekiem, un arī man tas nebija piemērots variants – vide man apkārt, vienaudži. Es nekautrēšos atzīt, ka man Skrīveros nekad nebija draugu un ne tuvu tādi cilvēki, ko tagad par tādiem saucu. Ja neietu mākslas skolā, es, manuprāt, būtu bijusi ļoti skumjš bērns. Daudz laika pavadīju ārā pie dabas ar kaimiņu zēniem, bet pilsētā nenotika kultūras pasākumi, nenotika itin nekas. Un tad ir lielā Rīga, kurā ir visas iespējas. Es mērķtiecīgi pabeidzu nepieciešamo kursu un pabeidzu pamatskolu ar labām sekmēm, lai iestātos Rīgas Mākslas dizaina vidusskolā.» Alise atzīst, ka vecāki nebija apmierināti ar domu par viņu 16 gadus veco meitu galvaspilsētā, bet pieņēma viņas lēmumu, kuru Alise nenožēlo ne mirkli. Tikko pārvācoties uz Rīgu, meitenei negāja viegli, jo bija savādi iejusties jaunajā vidē un izdomāt veidu, kā pozicionēt sevi citiem. «Vasarā pirms iestāšanās vidusskolā piestrādāju pie sava imidža. Man bija avangarda periods. Bija svarīgi definēt sevi kā mākslinieci lielpilsētā.»

Lai ir viegli

«Mans tuvākais mērķis ir izveidot komandu, jo nevēlos visu mūžu strādāt kā solo māksliniece. Izdarīt, ko vēlos, vienam cilvēkam nav pa spēkam,» par savu lielāko mērķi pastāsta Alise, uzskaitot, ka vēl viņai gribas pašai savu darbnīcu un iespēju strādāt internacionāli. «Vēlos, lai lietas notiek viegli, lai īstie cilvēki atrod mani īstajā laikā un vietā. Apzinos, ka cilvēks, kurš ir talantīgs un spējīgs strādāt apzinīgi, precīzi un rūpīgi, ir grūti atrodams. Es vēl nezinu, kur lai meklē,» Alise smejas. Vēloties, lai viss iet no rokas, viņa daļēji piekrīt apgalvojumam, ka tieši grūtības mūs māca, veido par cilvēkiem un rada izpratni, kā lietas jādara. «Nekad neesmu vieglā ceļa gājēja, bet esmu iemācījusies, ja lietas nenotiek organiski un plūstoši un šķiet, ka dzīve liek priekšā šķēršļus, to darīt nevajag. Ja apzināti ej uz mērķi, kurš tev neizdodas, visticamāk piedzīvosi neveiksmi. Neskaitāmu šķēršļu pārvarēšana tikai tāpēc, ka esi izdomājis par rezultāta nozīmību, visbiežāk nevainagojas ar panākumiem vai gandarījumu. Nedomāju, ka nav jācenšas un jāapiet šķēršļi, bet esmu sapratusi, ka viss atnāk pareizajā laikā un vietā. Varbūt man ļoti veicas, bet tieši tādējādi lietas man izdodas. Tur, kur ir grūti, ne vienmēr ir labi,» viņa ir pārliecināta. «Nenoliegšu, agrāk piedzīvotās grūtības man ir daudz iemācījušas un izveidojušas par cilvēku, kāda esmu tagad.»

Kopš dzīves Rīgā Alise kļuva vēl ambiciozāka; iemācījās, kas ir pašpārliecinātība un atbrīvotība. «Nonācu vidē, kur cilvēki mani saprot un kur spēju runāt par lietām, kuras mazpilsētā neviens nesaprastu. Lēnām sāku laist sevi vaļā kā cilvēku, arī radošā ziņā. Atceros, ka līdz mācībām akadēmijā man bija problēmas apzināties, ka esmu radoša un ka spēju izdomāt interesantas lietas. Vienmēr esmu bijusi kritiska un sevi vērtēju visskarbāk, tāpēc reti kuru ideju realizēju pēc tam, kad izlaidu cauri prasību sietam. Biju sev uzstādījusi ārkārtīgi augstus standartus, ko bija grūti sasniegt.» Māksliniece stāsta, ka iedzīvošanās posmā mācījās atbrīvoties no augstās latiņas un iemīlēt sevi, lai «sajustos ērti savā ādā un saprastu – viss ir izdarāms, ja iesaistīti pozitīvi spēki, jo pārmērīga kritika noslīcina labās lietas».