PERSONĪBA: Ticība sev

Mūziķis Jānis Holšteins (mūzikas cienītājiem pazīstams kā Goran Gora) atklāti runā ne tikai par savu mūziku, bet iekšējām izjūtām, pārdomām par sabiedrību un dzīves filozofiju. Pirms nepilniem diviem gadiem pasaulē nāca mūziķa un viņa sievas, arī mūziķes, Māras UpmanesHolšteinas meitiņa Ronja, kas izmainīja ne tikai abu mākslinieku ikdienu, bet arī skatu uz mūziku un tās nozīmi viņu dzīvē.

Kopš bērnības Jānis audzināts klausīties tikai kvalitatīvu un vērtīgu mūziku, līdz ar to «ir ļoti grūti izprast mūsdienu popmūziku vai mūzikas jaunākās tendences, jo šķiet, ka nevar būt tā, ka veselai čupai ar grupām ir līdzīgas dziesmas vai līdzīgs stils». Jaunais tētis pastāsta, ka «bērnībā vecāki klausījās tam laikam ļoti nepieradinātu un specifisku mūziku. Piemēram, Tomu Veitu, Suzannu Vegu. Tās bija jaudīgas balsis un jaudīga mūzika. Es ticu, ka saklausītais nogulsnējās dziļā zemapziņas slānī. Un tagad tas laužas ārā, jo mana izpratne par labu mūziku nāk no bērnībā piedzīvotā un toreiz uzstādītajiem noteikumiem. Pūlim un tā vēlmēm nevajag kalpot. Mūziķim ir jābūt individuālam – jāspēj radīt ko unikālu».

Bērnības mūziku klausoties

Pusaudžu gados esot ierakstīta ne viena vien kasete ar dziesmām, kuras Jānis tagad atceras ar smaidu uz lūpām. Viena no iemīļotākajām grupām pusaudžu gados viņam bijusi Placebo, tāpēc «tur vienkārši raujas cauri iecienītās grupas skanējums. Gan visā dziedāšanas manierē, gan tēmu ziņā. Tad lēnām, ar gadiem tu tiec vaļā no tā slāņa, kas ir bijis tavs ietekmes vai iedvesmas avots. Tu viņus noliec mazā plauktiņā un zini, ka no tā esi ietekmējies, bet vairs neņem konkrētu piemēru, bet gan meklē sevī jaunus izteiksmes līdzekļus». Grupa Placebo šovasar uzstājās festivālā Positivus un pulcēja tūkstošiem klausītāju. Lai arī mūziķis uzskata, ka grupa «aug un spēlē to, kā viņi šobrīd jūtas, bet, tieši tāpat kā man nekad vairs nebūs sešpadsmit, tieši tāpat vairs neskan arī Placebo tā, kā viņi skanēja, kad man bija sešpadsmit. Tagad klausos, bet vairs nevaru saprast, kas tad tur īsti tāds bija. Tajos laikos likās, ka viņi ir vienkārši ģeniāli – it kā Mocarts to mūziku būt rakstījis (smejas). Tagad saprotu, ka tā ir elementāra, vienkāršota mūzika ar trāpīgiem tekstiem bez dziļas domas. Par bērnības grupām, kas man patika, es tagad saprotu, ka tas bija virsslāņaini un dziļuma tur nav».

Attīstās līdz ar gadiem

«Popmūzika ir domāta jaunākiem cilvēkiem – kamēr ir nepieciešams ātrs ritms, līdzi dziedamas rindiņas, idejas, ar ko sevi varētu izskaidrot. Mana mūzika tomēr sakņojas pārdomās,» klāsta populārais mākslinieks un ir pārliecināts, ka ar laiku izpratne par mūzikas nozīmi ir mainījusies. Tāpat esot mainījušies arī klausītāji, kas patērē konkrētos skaņdarbus. «Mana publika ir noskaņas cilvēki, kuri atbild nevis uz ārējiem faktoriem – skaļiem basiem vai ātru ritmu, bet kuri atsaucas uz sajūtām. Tas ir tas netveramais, ko nevar izskaidrot. Vienkārši tu jūti, ka cilvēks ir atbildējis uz sajūtām, bet to nevar izstāstīt. Nav tā, ka visi pēc tam nāk klāt un saka: kāds es tagad jūtos apgaismots vai piepildīts! Tā nav. Klausītāji aiziet mājās, mēs varbūt nemaz netiekamies, bet es jūtu enerģētiskā līmenī. Tāda ir tā mana publika – godīgi un dziļi cilvēki.» Ierasts, ka dažādiem māksliniekiem patīk aktīva un kustīga publika, kas dod papildu enerģiju izpildītājiem, bet viņam patīkot «sēdošā publika», kas ir daudz uzmanīgāka, ar kuriem sanāk labāka komunikācija.

Vistuvākais viņam esot noskaņu žanrs, kuru «kādreiz attiecināja uz Kings of Convenience koncertu Rīgā – ka tā ir noskaņu mūzikas grupa». Pašu Jāni Holšteinu gan Latvijā dēvē par dziesminieku, lai gan «Latvijā dziesminieks ir mazliet citāds virziens nekā ārzemēs. Vēsturiski iegājis, ka dziesminieki ir arī Austra Pumpure vai Valdis Atāls un Haralds Sīmanis, bet angliski tas ir singersongwriter, kas ir nedaudz plašāk par dziesminieku. Tas ir dziedātājs, dziesmu rakstītājs».

Mūzikas attīstība no pirmajiem albumiem līdz tam, ko tagad var sagaidīt no Goran Gora, ir pamanāma. Pats mūziķis to komentē: «Šobrīd mūzika kļūst izkoptāka un niansētāka. Ļoti novalkāts vārds, bet es arī gribētu teikt, ka godīgāka. Ja es agrāk varēju dziedāt par nabaga Mariju, kas bija izdomāts sižets par kādu meiteni no sarkano lukturu rajona, vai par Robertu, kurš ir bandjuga, u. tml., kas bija izdomāti, tad tagad tas nav aktuāli. Man pašlaik būtiski runāt par lietām, kas notiek manī, un dažādiem novērojumiem. Es pieļauju, ka tā ir tā lielākā atšķirība – es vairs nespēlējos, bet cenšos muzicēt un to darīt arvien trāpīgāk, gudrāk un varbūt ne šablonos, kā agrāk.»

Meita virza uz dziļākām domām

Pēc meitiņas piedzimšanas viņš bija gaidījis, ka «pēkšņi paliks vieglāk rakstīt skaistas, liriskas dziesmiņas, kurās viss ir forši, bet viņa man ir atvērusi dziļo dimensiju. Bet tas ir loģiski, ja tu stāvi klāt brīdī, kad dzimst bērns, tas pašos pamatos ir neaptverami. To nevar ne ar ko salīdzināt. No nekurienes rodas bērns ar savu prātu un apziņu, tas liek domāt par ko vairāk – kāda ir cilvēka būtība, kādēļ viņš ir atnācis šajā pasaulē. Meita ir likusi man vēl dziļāk doties dzīves izpētes līkločos».

Jānis šobrīd esot dziļās pārdomās un pat lieto vārdus, ka viņu piemeklējušas «radošas mokas». Nākotnes plāni saistās ar albuma izdošanu, taču pagaidām «domas riņķo pa visdziļākajiem slāņiem, bet tās esot melnas tēmas. Viss, kas tur dzīvojas iekšā, ir liela ķēpa un padrūmas lietas – par visu, ko es redzu apkārt. Es tagad mēģinu sagremot to melno piķi un tad no tā dabūt ārā gaišo pusi, saprast, kā pareizi ar cilvēku runāt – tā, lai viņu nesagruzītu, bet lai viņš saprot arī manu sāpi».

Jāuzdrīkstas runāt skarbāk

Goran Gora runā par sabiedrību un dažādiem nepatīkamiem notikumiem pasaulē, kas viņu virzījis uz tik drūmām domām. «Šā brīža pasaules uzbūve ir biznesā balstīta, un valsts ir kā liels uzņēmums. Lai nu kas, bet uzņēmējs es neesmu. Es nespēju čakarēt cilvēkus, es to nemāku. Nemāku atņemt otram vai uztaisīt lētāku un pārdot dārgāku, lai man būtu lielāka peļņa.» Viņš pozitīvi izsakās par tiem māksliniekiem, kuri spēj runāt savā mūzikā par politiskām tēmām: «Man patīk, ko dara latviešu reperi. Patīk Ansis un Edavārdi. Čaļi močī tā, kā ir. Patika Ansim dziesma Pacel balsi! Uzskatu, ka viņš varētu rakstīt dzeju. Galvenā doma ir par to, ka jādzied nevis tas, ko drīksti, bet gan to, ko gribas, kas ir tā tava iekšējā balss. Tie ir piemēri, kas stāv pāri sabiedrībai vai kādiem uzskatiem. Viņi paliek nākotnei ar savu vēstījumu, kas sniedz cilvēkiem to, kas ir lūzuma punkts sabiedrībā.»

Padomā esot nākotnē izdot dziesmu kopā ar reperiem Pikaso un Kashuku: «Tā bēda ir tāda, ka uz āru publiskajā telpā it kā risinām ārkārtīgi svarīgus audzināšanas jautājumus, bet, cik mēs katrs darām, lai kaut ko mainītu? Katram no mums pasprūk kāds rupjš vārds, un neviens nevienu par to neliek cietumā vai neslēdz radiostacijas. Esam kļuvuši globāli, mums ienāk anglicismi un barbarismi, bet tāda ir nākotne. Mēs nevaram dzīvot Endzelīna laika latviešu valodā. Ar to jāmēģina sadzīvot, jo, mēģinot to izskaust, rodas dubults spēks. Tas, ko dara reperi, ir forši. Hip hop sabiedrība, ko es pazīstu, patiesībā ir gudri un ar vēlmi kaut ko mainīt. Viņus interesē iedziļināties saturā un par to runāt. Tas man silda sirdi.» Mūziķis vēlētos, kaut vairāk cilvēku uzdrīkstētos runāt par tabu tēmām, kā to dara latviešu hip hop pārstāvji.

Klusums pēc dzejnieka vārdiem

Beidzamais albums ar nosaukumu Mosties, kas sarakstīts ar Knuta Skujenieka dzeju, iznāca pirms gada. Šobrīd mūziķim esot lielas pārdomas, ka «paškritikas slieksnis attiecībā pret saviem dziesmu vārdiem ir grūti pārkāpjams. Katrs vārds, šķiet, nav pareizā vietā un griež ausīs. Viss, ko uzrakstu pats, it kā varētu derēt, bet, paklausoties vēlreiz, šaubos. Tas ir mīnuss, ko devusi sadarbība ar Knutu Skujenieku – man pašam tagad ir grūti savākties un mobilizēties, atsākt kaut ko darīt vienam pilnīgā solo». Dzejnieks esot izteicies, ka Goran Gora albums ar viņa vārdiem «bijis ļoti organisks». Mūziķis atzīst, ka, lai gan izmantot dzejnieka vārdus ir liela atbildība, tomēr «ir arī atvieglojums, jo es varēju roku likt uz sirds, ka vismaz vārdi šajā albumā tiešām ir lieliski. Par muzikālo lai spriež citi. Bet jāatzīstas, ka, rakstot šo albumu, es nevienā brīdī nebiju aizdomājies, kā tad nu tas tagad būs – izmantot dzejnieka tekstus. Tajā brīdī tas bija azarts, mazliet afekta stāvoklis». Jāņa iemīļotākais dzejnieks ir Rabindranats Tagore, taču par viņa dzeju izmantošanu viņš nerunā. «It kā skatos dzejas virzienā, bet īsti neko neatrodu. Nespēju uzķert, uztaustīt kādu dzejnieku, kurš spētu tik ļoti, cik Knuts tajā konkrētajā brīdī izstāstīja ar saviem vārdiem to, ko pats jutu. Tādai dzejai grūti ir uzrauties netīšām.»

Sadarbību ar citiem izpildītājiem Goran Gora neplāno, jo «tai jānotiek vienkārši dabiski. Es teiktu tā – ja situācija pati uz to ved, tad ir super, bet pats es laikam neizaicinātu likteni. Agrāk man bija utopiska vēlme uzdziedāt ar Tomu Veitu, bet tagad pat nevarētu nosaukt, ar ko gribētos kopā muzicēt. Neesmu viens no tiem, kas mīl džemot jeb improvizēt, man ir arī grūti uzreiz atklāties».

Iemācīt mīlestību

«Mums ļoti gribētos, lai viņa ir liela personība. Tādā izpratnē, ka viņa ir patstāvīga. Ar Māru abi esam mieramikas – kā jau Jaunava un Zivis. Tādas vijīgas, liderīgas būtnes, kas līkumo pa šo dzīvi un ik pa laikam iepeld dziļākā ūdenī, tad atkal izpeld krastā. Tāpēc arī Ronja ir Auns. Visi parametri, lai viņa būtu cīnītāja,» smaidot saka tētis un uzskata, ka «ar tik dullas profesijas pārstāvjiem, kādi ir mūziķi, ir tikai divi varianti – vai nu meita būs mūziķe un saistīta ar mākslām, vai arī pilnībā pretēji. Es domāju, ka tur nav tāda vidusceļa. Vai nu cilvēkam ir trauma no aizskatuvēm un mega pasākumiem, un no tā, ka tētis nevis spēlējas, bet gan raksta dziesmiņas, vai arī tas būs vienīgais panesamais dzīves modelis». Abiem māksliniekiem nav ne brīvdienu, ne darba dienu – viss ir viens, kopā saplūdis.

Jānis ir pārliecināts, ka «māksla attīsta personību un inteliģenci. Ja pieskaries neracionālajai dzīves pusei, tas ir labi». Meitas nākotni abi redz ar to saistītu, jo «nekur jau viņa neaizbēgs. Vai nu dejos, vai ko citu darīs». Dzīves vērtības, kuras mūziķis uzskata par nozīmīgākajām, ietver sevī mīlestību. «Tad viss ir kārtībā. Ja saproti, kas ir mīlestība, un spēj to atrast pret cilvēkiem, pret radiem, vecākiem, tad visam jābūt kārtībā.»

Jaunajiem mūziķiem jābūt trakiem

«Es gribētu dzirdēt kaut ko oriģinālu latviešu mūzikā. Retas grupas spēj pārsteigt ar jaunām domām un pasaules dvesmu, jo Prāta vētra mums jau ir, Tumsa arī jau ir. Ieteiktu jaunajiem aizbraukt uz ārzemēm, uz lielajiem festivāliem paklausīties, kas tur notiek,» dalās Goran Gora, kurš pats 2006. gadā bijis uz mūzikas konferenci Amerikā, kas izmainījusi viņa domas. «Tā sajūta, ka redzi 1500 mūziķu, kas ar tevi ir līdzvērtīgi, kuri katrs tieši tāpat cīnās zem šīs mūzikas saules, kad ieraugi, cik viņi ir interesanti un kreatīvi, tam, kā viņi koncertē, kā pret to visu izturas, kā raksta mūziku, tad saproti to, ka ir kas vairāk. Ja gribi iet mūzikā, tad pašam ir jātic, ka tas ir tā vērts.» Profesijai nav jābūt kā darbam, bet gan dzīvesveidam, ar ko pats esi saskaņā, un novēl jaunajiem mūziķiem nespēlēt kopā ar tiem, ar kuriem «nepatīk būt kopā ne dzīvē, ne mūzikā».