CIEMOS: Ģimene un citi zvēri

Visi šajā ģimenē ir ārsti. Medicīnas zinātņu doktore, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas endoskopijas nodaļas vadītāja, gastroenteroloģe Linda Sosāre savulaik vēlējusies studēt veterinārmedicīnu, taču dažādu apsvērumu dēļ kļuvusi par cilvēku ārsti. Mīlestība pret dzīvniekiem nav zudusi, un mājās mitinās suns, bruņrupucis, kaķis (dažkārt arī vairāki) un papagailis. Daktere uzskata, ka dzīvnieki satuvina ģimeni. To atzīst arī jaunākais dēls Dāvis, kurš, kā izrādās, lielākajai daļai mājās esošo dzīvnieku ir oficiālais saimnieks.

Bērnībā Linda Sosāre kopā ar brālēnu Paulu Stradiņu, pazīstamu fiziķi, kurš šobrīd dzīvo ASV, aizrāvās ar dzīvniekiem: «Mums bija kādi septiņi astoņi gadi, kad abi vācām dažādus dzīvniekus no visādām vietām – pussabrauktus baložus, jūrascūciņas no slimnīcu vivārijiem. Toreiz Rīgā bija tikai viens zooveikals – tas atradās Imanta Sudmaļa (tagad  – Grēcinieku) ielā. Tur arī atstājām savu kabatasnaudu. Lielas izvēles jau toreiz nebija. Kāmji, kāda pele, jūrascūciņas – tas bija galvenais veikala sortiments, un tad nu tas, ik pa laikam nomainoties, ceļoja uz Venstpils ielu. Tur bija mūsu paradīze – liels dārzs, kuru jau biju ieplānojusi pārvērst par zooloģisko dārzu. Kāmji pastāvīgi vairojās, un tā divu mīlīgu dzīvnieciņu vietā pēc trim mēnešiem jau skraidīja 18. Vēl daļa dzīvnieku ik pa brīdim izmuka, un tad vajadzēja apgriezt visu māju gaisā, lai tos atrastu.»

No mīlestības pret dzīvniekiem uz cilvēkiem

«Vēlējos iet slavenā dabaspētnieka, rakstnieka Džeralda Darela pēdās – braukt uz Āfriku kolekcionēt dzīvniekus vai vismaz nodarboties ar to ārstēšanu kā Džeimss Heriots. Vēl arvien domāju, ka, palīdzot dzīvniekiem, cilvēks var gūt lielāko gandarījumu,» atmiņās dalās gastroenteroloģe. Otra izvēle pēc skolas beigšanas esot bijusi kļūt par bioloģi. «Manas labākās draudzenes studēja bioloģiju, un fakultātē valdīja radoša atmosfēra, bet arī šeit vecāki mani atrunāja, un biju arī sākusi iet Jauno mediķu skolā. Biju jau arī pastrādājusi Stradiņa slimnīcas nodaļā par sanitāri, un esmu ļoti pateicīga savai pirmai skolotājai dakterei Laimai Salakai par man toreiz veltīto uzmanību. Beidzot viss bija pa īstam. Protams, bija arī emocionāli ļoti bēdīgi brīži, jo nodaļa, kurā strādāju, bija ļoti smaga un es nebiju pieradusi pie tik daudz mirušajiem katru dienu. Tātad mans ceļš jau zināmā mērā bija noteikts.» Ārste uzskata, ka ģimenēm, kurās ir vienas profesijas pārstāvji, bērniem nav plašas iespējas izvēlēties citu profesiju. Tad esot jābūt ļoti apdāvinātam kādā citā jomā.

Dakteres jaunākais dēls Dāvis, kurš tikko beidzis medicīnas studijas, atzīst, ka ģimenes ietekme attiecībā uz profesijas izvēli ir nozīmīga. «Jau bērnībā bija tā, ka vecākiem nebija kur mani likt, tāpēc ņēma līdzi uz darbu. Es sēdēju nodaļā un locīju marlītes – to es atceros. Tā soli pa solim tas virzījās uz priekšu – sanāca arī pie tēva nodaļā būt, pastrādāju arī par sanitāru. Kad jāizdara izvēle, liekas, ka neko citu nemaz nevarētu,» stāsta Dāvis. Arī vecākais dēls Pēteris Sosārs, tagad jau atzīts ortodontijas speciālists, pēc ilgām pārdomām un vecākiem par lielu izbrīnu nolēma pievērsties medicīnai.

Medicīna nedrīkst būt bizness

Jauniešiem, kuri plāno studēt medicīnu, ārste iesaka vairākas reizes apdomāt, jo «studiju gadi ir ļoti gari un grūti. Sākumā, protams, ir pacēlums, ideāli un vēlme daudz ko mainīt, taču ar laiku jaunieši saprot, ka medicīna ir psiholoģiski un fiziski smags, bieži vien nepateicīgs un netīrs darbs, kur svarīgas ir ne tikai profesionālās iemaņas, bet arī spēja saprast cilvēku psiholoģiju, sociālos faktorus un iespējas pielāgoties realitātei.» Briesmīgi esot tas, ka pēdējos gados «arvien vairāk un vairāk notiek medicīnas komercializācija. Būtībā medicīna apzināti tiek pārvērsta par biznesu. Kad mēs studējām, man pat sapņos tas nevarēja rādīties – studējot domājām, ka strādāsim kā Aksels Munte, Antons Čehovs, Mihails Bulgakovs. Medicīna nedrīkst būt bizness. Pacienti nedrīkst būt klienti, pacienti nedrīkst atļauties ar naudas palīdzību diktēt savas prasības. Vienalga kā – valstij jāatlicina nauda vai jāsakārto tādā mērogā nodokļu sistēma, lai nebūtu jādomā, kas ko maksā un vai to vispār var atļauties.» Linda priecājas, ka ir cilvēki, kas gatavi palīdzēt otram, bet norāda, ka «šādi mēs tomēr atbalstām arī valsts nevēlēšanos veikt tai uzticētos pienākumus. Haoss medicīnā, kas ilgst jau gadu desmitus un kas apzināti tiek uzturēts, degradē un diskreditē cēlāko no visām profesijām. Neticu, ka šo sistēmu nav iespējams sakārtot.» Daktere novēl jaunajiem ārstiem nekļūt par medicīnas biznesmeņiem, bet gan saglabāt apziņu, ka, būdami ārsti, tie pārstāv cēlāko no mākslām. «Jaunībā galvenais saglabāt karstu sirdi un vēsu prātu, arī zelta rokas nenāk par ļaunu, jo medicīnā ir jābūt arī amatniekam. Pacientiem – saprast, ka nekas nav dārgāks par veselību. Ir grūti pateikt, ka esam konstatējuši kādu smagu, nedziedināmu slimību. Izmisums, kas parādās slimnieku acīs, ilgi seko tev.»

Turpina vectēva uzsākto

Linda atzīst, ka «vecāku un vecvecāku ieguldījums uzliek arī zināmus pienākumus turpināt un uzturēt atstāto mantojumu. Profesors Pauls Stradiņš bija ne tikai ķirurgs, bet arī kaislīgs medicīnas vēstures priekšmetu kolekcionārs un medicīniskās izglītības propagandētājs Latvijā. Viņa devums Latvijas medicīnā ir neapšaubāms.» Gastroenteroloģe gan uztraucas, ka «arvien biežāk viņa vārds tiek lietots kā zīmols, aiz kura bieži vien vairs nav tās kvalitātes un morāli ētiskā satura, kāds bija agrāk». Viens no projektiem, kurā P. Stradiņa mazmeita pašreiz iesaistījusies, ir atjaunot P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja etnomedicīnai veltītās diarāmas. Linda aicina visus interesentus, sevišķi ārstus, piedalīties šajā projektā, jo, «atjaunojot medicīnas vēstures etnomedicīnas sadaļu, būsim ielikuši kārtīgu pamatakmenti muzeja kolekcijā. Būs arī kur aiziet un parādīt saviem bērniem – lūk, te arī mans devums muzeja ekspozīcijas atjaunošanā. Kas gan cits, ja ne mēs paši, turēs savu profesiju augstā godā.»

Muzeja ekspozīcijas atjaunošana un papildināšana nav vienīgā iecere. «Vēlos arī popularizēt gastrointestinālo endoskopiju, kas ir mana specialitāte. Endoskopija ir ļoti plašu iespēju specialitāte, bet par to diemžēl ļoti maz runā un popularizē. Šeit vainīgi esam paši, un kļūda jālabo. Endoskopijā mēs tik daudz ko varam veikt – varam palīdzēt pacientiem ar onkoloģiskām slimībām, liekot protēzes žultsvados, barības vadā, zarnās (paliatīvā endoskopija). Endoskopiski varam izvilkt žultsakmeņus, kas iesprūduši žultsvados, paplašināt sašaurinājumus žultsvados, barības vadā. Ņemam nost polipus, tā pasargājot cilvēku no kuņģa vai resnās zarnas vēža veidošanās. Varam apstādināt asiņošanu, ja tāda ir gremošanas traktā, un pacientam nav jāpārcieš smagas, kropļojošas operācijas. Ar jaunākās aparatūras palīdzību varam diagnosticēt arī onkoloģiskas patoloģijas agrīnās stadijās.» Darbs ir ļoti sarežģīts, nepieciešama izteikta precizitāte, augsta koncentrēšanās spēja. Jāatceras, ka visas procedūras norit ar milimetra precizitāti, jo gremošanas trakta orgānu sieniņas ir tikai pāris milimetru biezas. Daktere uzskata, ka cilvēki par maz zina tās iespējas, ko sniedz endoskopija, un aprobežojas ar sakāmo «es vēlos norīt kobru».

Dzīvē ir jāvairo skaistums

Ārste uzskata, ka «dzīve ir pilna skaistuma». Paralēli darbam, kas bieži vien atņem daudz enerģijas, kā arī emocionāli un fiziski nogurdina, iespēju robežās jānodarbojas ar kaut ko, kas sniedz patīkamas emocijas, – ceļošanu, koncertu apmeklēšanu, retu reizi pievēršoties arī kulinārijai. Linda ir atradusi iedvesmas avotu arī ikdienā. «Jau sen neklausos ziņas. Mans radio ir Radio Klasika! Fantastiski cilvēki – klausos un sajūsminos par viņu erudīciju un to gaišumu, kas strāvo no šīs programmas. Apbrīnoju cilvēkus, kuri var uzminēt rīta muzikālos kalambūrus! Katru rītu, braucot no laukiem uz darbu, noklausos, uz kādiem koncertiem jāiet. Jāspēj tik visu apgūt!»

Viena no vietām, kur atpūsties un nodoties patīkamām nodarbēm, ir mājas Sosāri (nosaukums dots par godu Lindas tēvam – slavenam ortopēdam Vestardam Sosāram un vectēvam – komponistam Burhardam Sosāram), kas atrodas netālu no Inčukalna, Krustiņos. Jau pati vieta ir ar ievērojamu kultūrvēstures bagāžu – te 30. gados atpūtas mājas sev bija ierīkojuši mākslinieki un komponisti. Arī vectēvam, komponistam B. Sosāram tika ierādīts zemes gabaliņš. Lai arī viņam piešķirto zemi atgūt neizdevās un lauku māja iekopta citā vietā, apkārtnes aura esot saglabājusies. Agrāk Sosāru mājas teritorijā atradušies mazdārziņi, taču ģimene savu platību pārvērtusi par īstu lauku sētu. Ārste uzsver, ka «ir tik patīkami redzēt sava darba rezultātu. Nav tā, ka tu kaut ko mēģini paveikt pēc labākās sirdsapziņas, bet esi ierobežots iespējās. Te, cik pats izdarīsi, tik arī būs redzams.» Un ģimenes īpašums tiešām attaisno skaistā vairošanu sev apkārt, kā arī parāda visā krāšņumā Sosāru ģimenes ielikto darbu tā tapšanā.

Linda uzskata, ka «lielākā vērtība ir ģimene un draugi. Kas vispār cilvēkam ir galvenais? Darbs, sevišķi, ja tas ir mīlams, protams, ir ļoti labi, bet tas nāk un kādreiz arī no tā ir jāaiziet, un tad tu paliec viens,» secina ārste.

Suns kā labākais draugs

Lai arī Rīgā Sosāriem pieder dzīvoklis, kur pa ziemu dzīvo visa ģimene ar dzīvniekiem, vienisprātis ar Lindu un Dāvi ir sunīte Heidi, ka laukos dzīve tomēr ir jaukāka. «Te ir kur izskrieties, nav cilvēku, kas varētu traucēt,» ārste paskaidro, ka tieši suns visvairāk izjūtot pilsētas nomācošo spēku. Pilsētā Heidi kļūstot pasīva un skumja, lai gan parasti ir «ļoti patstāvīga un uzvedas īpaši teicamnieciski, piekasīgi. Viņai nepieciešams visur visu pārvaldīt. Šķirne Velsas korgiji kardigani ir tā veidota. Tie ir aitu gani. Ļoti izturīgi un, kā jau ganu suņi, pirmkārt, ir ļoti gudri, otrkārt, tiem jāatrodas vietā, kur visu var pārredzēt. Pat, ja rējēji nav apmācīti aitas ganīt, kaut ko ganāmu tie atrod. Piemēram, mums Heidi gana kaķi. Baksta kājās, lai tas iet uz priekšu. Tāds suns, kas grib visu kontrolēt.»

Heidi nav pirmais Sosāru ģimenes suns. Pirms vairākiem gadiem esot bijusi taksenīte Lotiņa. «Pēc viņas ilgu laiku negribējām ņemt jaunu, bet suns tomēr ir tāds kā enkurs ģimenei, kā sasaistes objekts. Katrs aiziet kaut kur, un tad suns būtībā ir tas, kas vieno ģimeni.» Linda ar Dāvi esot braukuši uz Liepāju pakaļ kucēnam, kuru nejauši ieraudzījuši sludinājumā internetā, tad pavadījuši vairākas stundas pie jūras, domājot, vai ir gatavi pieņemt lēmumu. Tagad gan saimnieki esot apmierināti ar Heidi kompāniju.

Suņu izstādēm – nē

Lai arī saimnieki lepojas ar savu mīluli, suņu izstādes neapmeklē. «Es biju aizgājusi uz izstādi tad, kad Heidi bija gadu veca. Manuprāt, izstādes ir tendētas uz cilvēku izrādīšanos, un suns ir otrajā vietā. Tas likās dīvaini – katrs ienes savu mīluli kombinezonā, lai tik spalva nepaliktu netīra, tad iztin ārā. Ar citiem suņiem nedrīkstēja komunicēt. Bija tāda nepatīkama sajūta,» ārste pastāsta. Pēc pirmā un vienīgā izstādes apmeklējuma daktere nolēmusi vairs uz tāda veida pasākumiem nedoties un ļaut dzīvniekam dzīvot mierīgu dzīvi. «Labāk, ja suns ir tāds, kāds ir. Heidi man liekas skaista, un ar to pietiek.»

Sune esot izgājusi suņu skolu, kur iemācījusies elementārākās komandas, taču klausa tikai retajam. Dāvis, kas ir korgija saimnieks, tiekot uztverts visnopietnāk, Linda ir pakāpi zemāk, bet viszemākajā hierarhijā ir viņas dievinātājs Lindas vīrs Vilnis. «Vīrs atļauj sunei darīt visu, ko grib, ko Heidi arī laipni izmanto, ik pa brīdim noveļoties augšpēdus un prasot kasīt vēderu. Tad vīrs ir pilnīgā sajūsmā!»

Dzīvnieki kā cilvēki

Sosāru mājās iemitinājies kāds kaķis, kurš pakāpeniski kļuvis par daļu ģimenes. «Mums ir Kaķa kungs – mans sapņu kaķis. Šobrīd gan jau vecs un savārdzis. Kaķis ir absolūtas inteliģences, miera un stoicisma iemiesojums. Viņš ilgi staigāja ap mūsu māju, kamēr beidzot uzsūcās – iegāja mājā un bija saimnieks.» Attiecībās ar suni Kaķa kungs jau pirmajā tikšanās reizē ar acu skatienu vien esot pierādījis savu pārākumu un ieguvis pret sevi cieņu. «Man bija divi dzīvnieki – šis kaķis un zirgs Vašingtons. Brīžiem domāju – tie nav dzīvnieki, bet kādu būtņu reinkarnācijas. Tie ir dzīvnieki personības, kas brīžiem liek pārvērtēt cilvēku un dzīvnieku lomu dzīvē,» Linda dalās pārdomās.»

Pašiem savs vīna pagrabs

«Man vienkārši apnika, ka guļamistabā raudzē vīnu, jo vienmēr ap to vietu bija daudz drozofilu,» smejas ārste. Tāpēc ģimenē nolemts, ka vīna brūvēšanai nepieciešams izbūvēt pagrabu. «Tā ir mana vīra vieta, kur viņš pavada daudz laika, brūvējot vīnu pēc dažādām vien sev zināmām receptēm,» saimniece stāsta par pagrabiņu, kur glabājas arī ievārījumi, marinējumi un citi labumi ziemai. Dēls Dāvis atzīst, ka «mamma ļoti labi gatavo. Un nav tā, ka tiek gatavots kaut kas vienkāršs – vienmēr ēdiens ir ar kaut ko īpašs.». Linda gan atsaka, ka tas ir veids, kā cīnīties ar depresiju un nespēju realizēt lietas valsts iestādē.

Sosāru ģimene vīnu dāvinājusi arī tuvākajiem draugiem, tāpēc speciāli izgatavojuši pudelēm uzlīmes, kas ļautu atšķirt konkrēto vīnu. «Te mums ir vīns no pīlādžiem, no aličām, avenēm, rabarberiem. Visgardākais laikam jau ir aveņu vīns,» aizrautīgi stāsta Linda. Dāvis savukārt apstiprina, ka plāno vīna darīšanas tradīciju turpināt un no tēva samācīties visas receptes.