CILVĒKSTĀSTS: Mērķis ir ceļš jeb Skrējiens pa mākoņiem

Ir raksti, kas pie žurnālista, ja tā var teikt, atnāk lēnāk nekā citi. Iespējams, tobrīd nav īstais laiks vai stāstam vēl nav jātiek uzrakstītam. Paradoksāli – bet lai arī par Mārtiņu Zvīdriņu tapis ne viens vien uzrakstīts un acīm skatāms stāsts, tieši tā notika manā gadījumā.

Bet šobrīd pienācis laiks arī man pastāstīt Mārtiņa stāstu, kas liek man lepoties ne tikai ar to, ka esmu no Latvijas, bet arī par savas paaudzes jauniešiem, kas dara, nepadodas un iedvesmo darīt arī citus.

Raksta grāmatu par piedzīvoto

Mārtiņš Zvīdriņš sevi sauc par sajūtu inženieri un mākoņskrējēju. Pa mākoņiem viņš patiešām skrien vārda tiešā nozīmē. Viņš savā dzīvē izaicina pats sevi un citus cilvēkus, piedaloties un dodot iespēju piedalīties arī citiem dažādos, ja tā var teikt, izdzīvošanas pārgājienos. Mārtiņš pazīst grūtības, jo ir sevi pārbaudījis pasaules lielākajos ultramaratonos, skrienot pa kalniem. Tādā veidā viņš jau bijis Japānā, kur slavenajā Fudzi kalna skrējienā pēc noskrieta 121 kilometra nolēma izstāties. Tomēr jau šogad Mārtiņš tur atgriezīsies, un šoreiz sola uzveikt kalnu un noskriet paredzēto 161 kilometru 46 stundu laikā. Par piedzīvoto uz Fudzi kalna Mārtiņš šobrīd raksta arī grāmatu Fudzi 161 km. 21. gadsimta pasaka un sola, ka lasītājiem tā būs pieejama jau 2016. gadā. Tas būs stāsts par viņu pašu un kalnu, par piedzīvoto, to mirkli, kad sevi jāapstādina, bet tomēr nepadodies pat tad, kad šķietami padodies. Tagad Mārtiņš ceļas gandrīz katru rītu ceturksni pirms pieciem, lai rakstītu savu stāstu. Tas ir stāsts par motivāciju un paveikto.

Grūtāko no skrējieniem velta brālim

Mārtiņa stāsts iesākās 17 gadu vecumā – viņam iepatikās meitene, un puisis saprata, ka dzīvo savā ziņā diezgan neinteresantu dzīvi. Šobrīd viņš atzīst – bijis datoratkarības varā un lielāko daļu savas ikdienas pavadījis, spēlējot datorspēles. Vēloties atstāt iespaidu uz meiteni, viņš nolēma – ir pienācis laiks kaut ko mainīt gan savā dzīvē, gan attieksmē pret to. Tā radās ideja par pašu pirmo pārgājienu maršrutā Kolka–Dubulti. Pārgājienu uzsāka 7 draugi, finišēja 3.

«Mēs nedomājām par distanci, mūsu galvenais mērķis bija visu laiku virzīties uz priekšu. Mērķis bija 136 kilometrus noiet 55 stundās. Visgrūtākais bija pēdējie 10 kilometri trijās stundās. Pēdējie divi kilometri bija jānoiet 15 minūtēs. Atceros, ka mans draugs Viesturs vairs nevarēja paiet. Es viņam teicu: es tevi nesīšu, bet mēs noiesim līdz galam. Un mēs to arī izdarījām,» atceras Mārtiņš. Šis ir tikai viens no stāstiem par emocionālām un fiziskām grūtībām, ko cilvēki piedzīvo, dodoties Mārtiņa un viņa draugu izveidotās biedrības Baltais kalns organizētajos pārgājienos. Cilvēki to dara, lai izkāptu no savas komforta zonas. «Pārgājiens būtībā simbolizē cilvēka dzīvi – tā ir spēle, kurā ir jānoiet noteikts ceļa garums noteiktā, tev dotā laika posmā. Šajā posmā ir dažādi brīži – grūti, smagi, bet tai pašā laikā arī emocionāli piepildīti. Tā ir dalībnieku cīņa pašiem ar sevi,» stāsta Mārtiņš.

Ja kādam šķiet, ka Mārtiņš, būdams vēl gados jauns puisis, neko daudz no dzīves nesaprot, tad tā vis nav. Otrs pagrieziena punkts Mārtiņa dzīvē notika pirms pāris gadiem, kad negaidīti bojā aizgāja Mārtiņa brālis. Piedzīvodams gan sāpēs, gan dusmas un vilšanos, viņš savu Japānas skrējienu apkārt Fudzi kalnam veltījis tieši brālim.

Mērķis – noskriet 10 pasaulē lielākos ultramaratonus

«Retināts gaiss, laikapstākļu krasas izmaiņas – tie visi ir faktori, kas apgrūtina skriešanu kalnos. Tomēr visgrūtākie ir brīži, kad pārguruma un miega bada dēļ sāk rādīties halucinācijas. Skrienot Japānā, man rādījās lāči, bet citos skrējienos halucinācijās esmu pat redzējis nāvi,» atceras Mārtiņš. Viņš atzīst, ka ikvienā skrējienā jāspēj saglabāt miers. «Ne kalnos, ne uz zemes cilvēks nevar būt bravūrīgs. Reizēm pāri visam ir arī jāprot laikus izstāties. Japānā, Fudzi kalnā pēc noskrietā 121 kilometra es nolēmu izstāties, šajā gadījumā tas bija labākais iespējamais risinājums, jo esmu diezgan drošs, ka līdz galam nebūtu ticis sveiks un vesels,» tā Mārtiņš.

Šā gada sākumā Mārtiņš devās arī uz Honkongu, kur vienā no kalnu skrējieniem noskrēja 100 kilometru maratonu 18 stundās. Mārtiņam mērķis ir zināms – noskriet pasaulē 10 grūtākos ultramaratonus – Ķīnā, Japānā, Marokā, Spānijā, Francijā, Kanāriju salās, Itālijā un Šveicē. Šobrīd piecos no tiem Mārtiņš jau piedalījies, līdz galam distanci nenoskrienot vienīgi Japānā. Daudziem varētu šķist neticami, kā vispār ir iespējams noskriet vairāk nekā 100 kilometru garas distances. Tomēr Mārtiņš atzīst, ka šie skrējieni ir pavisam citādāki – ja reiz skriets pa kalniem, tad uz asfalta seguma nepavisam negriboties atgriezties. «Skriet pa kalniem ir daudz aizraujošāk – saule noriet, saule uzaust, mainās laikapstākļi, un visapkārt – brīnišķīgs skats, gluži kā gleznās,» stāsta Mārtiņš. Šādi skrējieni neapšaubāmi ir ne tikai fiziski, bet arī emocionāli spilgts notikums, tādēļ pirms sacensībām Mārtiņš, lai gan trenējot savu fizisko formu, iespējams, pat lielāku vērību pievērš savam psiholoģiskajam stāvoklim.

Sīksts kā Rokijs

Mārtiņam ir arī misijas apziņa – viņš azīst, ka vēlas palīdzēt cilvēkiem atvērt acis un ieraudzīt, ka var dzīvot arī citādāk. Viņš savos 23 gados nenoliedz, ka šobrīd piedzīvo izteiktu jaunības maksimālisma posmu, kad šķiet, ka viss šajā pasaulē iespējams. Un iespējams ir arī. «Mēs, cilvēki, visu laiku cenšamies saprast savas robežas un limitus. Es mēdzu sevi salīdzināt ar Rokiju, jo, manuprāt, ir ļoti svarīgi saprast, cik daudzus sitienus tu esi spējīgs uzņemt. Es ļoti augstu vērtēju tādu īpašību kā sīkstums. Tas, pēc manām domām, ir kaut kas daudz vērtīgāks par spēku. Un mēs esam sīksta tauta, par to esmu drošs. Reizēm mums patīk čīstēt, bet mēs čīkstam un tomēr izdarām. Man ir patiess lepnums būt par latvieti. Būtībā mūsu tauta ir tik maza un reta uz pasaules fona, ka mūs varētu ierakstīt Sarkanajā grāmatā. Man patīk būt latvietim un patīk latviešu valoda. Latvija mums dod visu, kas vajadzīgs – gadalaikus, divus lāčus, vienu indīgu čūska, 500 kilometru skaistas jūras un brīnišķīgu valsts kontūru. Mums ir viss,» teic Mārtiņš.

Pasaka par mākoņkilometru tirgotāju

Fragments no Mārtiņa Zvīdriņa vēl topošās grāmatas #Fudzi 161km – pasaka par mākoņkilometru tirgotāju

«Operas direktors Žagara kungs nervozi staigā garām, pārdomājot vārdus, kurus teikt pasākuma noslēgumā, kultūras ministre Žaneta piekārto kostīmu, bet es tur sēžu operas garderobē Latvijas gāzes Gada balvas koncertā aiz ziedu kaudzēm drošā garderobista iesildītā beņķī, gaidot brīdi, kad tikšu uzstumts uz skatuves, lai pasniegtu ziedus un dāvanu kaudzes kādai izcilai māksliniecei, kuras vārdu nekad neesmu pamanījies iegaumēt. It kā sēžu šeit aiz letes, varbūt esmu šeit starp rudens mēteļiem, bet man salst, ir tik drūms un bezcerīgs garastāvoklis. No brīža, kad atvēru Alfrēda Lānsinga grāmatu, sajutos kā iestrēdzis uz nāvi pakledus laukos, tur tālu, tūkstošiem kilometru prom no mājām. No vāka līdz vākam es biju 29. vīrs, kas bija tur, kur tieši pirms simt gadiem šajā dienā tika izdzīvots stāsts, kas vēl mūsdienās tiek dēvēts par visbezcerīgāko situāciju, no kuras cilvēks izglābies, pateicoties drosmei, kura mūsdienās ir mirusi, izturībai, kas sīkstāka par metālu, cerībai, kas mirdz spožāk par tūkstoš zvaigznēm, un ticībai, kurai baznīcas ir cietumi.

Tuvojas kārtējās operas beigas, un mēs ar Ilmāru, manu priekšzīmīgo kolēģi, raitā solī pa spilgti sarkano paklāju slīdam uz kreisā partera garderobēm, kur mūs jau sagaida ziedi, kuriem nekad nezinu nosaukumus, un sīkāki paskaidrojumi par to, kurai nosvīdušajai māksliniecei šovakar ziedi būs jāiespiež rokās. Visgrūtākais uzdevums man vienmēr ir bijis saprast, kuram kādi ziedi jādod, vai drīkst, nedrīkst dot buču uz vaiga, un galvenais vēl nenolikties visu skatītāju priekšā. Ziedu nodošana man kā biļešu kontrolierim nozīmēja darba dienas beigas, līdz ar to šos izcilos māksliniekus vienmēr skatīju nevis kā cilvēkus un personības, bet kā beigas ar vai bez atvadu bučas no izcilas mākslinieces, pēc kurām varēšu pakārt savas melnās bruņas un būt brīvs.