PERSONĪBA: Dalīšanās prieks

«Cilvēkam jābūt vajadzīgam. Viņam jābūt izjūtai, ka ne velti nācis uz šo zemi. Tikai viņš un tikai tāds, kāds ir, viņš kādam ir interesants un vajadzīgs. Domāju, ka tas ir galvenais,» uzskata operdziedātāja Inese Galante.

Sarunā ar Māju viņa pastāstīja par labdarību, cilvēku smaidiem, viņas izloloto sapni – festivālu Summertime, eleganci un tête-à-tête nozīmi.

«Apstākļi vienmēr mainās. Tie, kas piedalās, mainās. Domāju, ne tikai katru septīto gadu, kā saka psihologi un mediķi, bet visu laiku. Viens un tas pats nevar būt. Ja atceras mīlestību vai jūtas pret kādu cilvēku, ar laiku arī tās mainās. Kaut kas aiziet kuplumā, kaut kas aiziet dziļumā, kaut kas sāk lidot pa gaisu. Ūdens vienmēr tek un nekad nestāv uz vietas. Tu nevari, kā Cicerons teicis, vienā upē iekāpt divas reizes,» tā par atšķirīgajām izjūtām, gaidot festivālu Summertime pirmo gadu – 2005. gadā – un tagad, saka māksliniece.

«Ir cilvēki, kuri speciāli nāk un brauc uz šejieni no ārzemēm, grib mani un manus kolēģus dzirdēt un redzēt, un mēs vienmēr gribam piepildīt un redzēt viņu sapņus. Tas ir mūsu mērķis – piepildīt sapņus. Lai tie ir svētki un lai ne velti kungi un dāmas pucētos. Lai tas būtu īsti nozīmīgs notikums.»

Elegance juku laikos

Pirmo festivāla norises reizi operdziedātāja sauc par savu sapņa piepildījumu. Trīs gadus viņa un ģimene apsprieda iespējas izveidot starptautiska līmeņa festivālu tolaik kultūras ziņā vājajā Latvijā. «Viena doma bija konkrēti zināma – es gribu savu festivālu, es gribu atdzīvināt un atgūt savus bērnības un jaunības meistarus, kādi reiz jau kāpuši uz skatuves [Dzintaru koncertzāles]. Bija juku laiki, kad viss sabira, izbira, visi aizmuka, aizbrauca, aizlidoja, arī es pati 25 gadus dzīvoju projām,» viņa atminas. «Man saites ar Latviju nekad nepārtrūka. Ik pa laikam braucu pie saviem vecākiem, arī uzstāties operā, filharmonijā vai Doma baznīcas koncertos. Domāju, saite ir cieša, tāpēc gribēju, lai Latvijas publika dzird un redz to, ko es, dzīvojot ārzemēs, sastapu katru dienu un ar ko strādāju. Gribēju, lai viņiem tiek kas labs.» Viņa turpina: «Māksla ir dažāda, un tai jābūt raibai – katrai publikai ir sava gaume un intereses. Es gribēju dažādību un līmeni saviem pielūdzējiem, savai publikai, kura mani vienmēr atbalstīja un mīlēja, visu mūžu lutināja. Gribēju, lai viņi gūst ko kvalitatīvu, īstu, dziļu un pirmās klases līmenī.» Inese atminas, ka 2005. gadā visas biļetes uz koncertiem bija izpirktas, bet tie, kuri nebija paspējuši tās iegādāties, pulcējās pie Dzintaru koncertzāles žoga un tā sauktās gaļorkas. «Tas bija kā hipnozes vakars, kurā cilvēki neelpoja. Ierauj gaisu un izelpo tikai koncerta beigās,» festivāla patronese teic. «Notikušais bija kas tāds, ko cilvēks pēc tam varēja vairākus gadus vai pat visu mūžu atcerēties un salīdzināt. Viss dzīvē ir salīdzinājums. Ja neko neesi redzējis vai dzirdējis, vai ēdis, tad esi apmierināts ar to, ar ko tevi baro. Tu nezini, ka var būt kas cits. Labāks. Ekskluzīvāks. Smalks. Dziļš. Īsts. Latvijā bija putekļaini laiki, kad cilvēki sitās par izdzīvošanu un mēģināja saprast, kas notiek. Bija tā sauktais trešais pasaules karš, jo viss bruka un sabruka. Likumi vai morāles, ne tikai Latvijā, bet citviet, slīdēja no rokām ārā, un cilvēki pazaudēja orientieri, nezināja, uz ko tiekties, uz kurieni iet, ko darīt un pie kā pieķerties. Dzīvojot tur [Vācijā], viss bija sakārtots – ir likumi, kuri strādā, ir sistēma. Es redzēju izmisumu un to, ka mana mīļā publika, mani mīļie cilvēki, grābstās, mēģina kaut ko noķert. Daudzi brauca projām. Bija laiki, kuri, ceru, neatkārtosies, un būs vairāk, kuri domās par ekonomiku, ne tikai stāvēs un gaidīs, bet sāks darīt, jo daudzi brauc un mācās, kā tas notiek citviet. Tad viņi var braukt atpakaļ un sākt kustināt lietas arī šeit, un tā darīt būtu pareizi, jo mēs vienmēr mācamies cits no cita. Kas der citur simtprocentīgi, neder šeit, bet galveno kvintesenci var izmantot un vairāk orientēties uz mūsu apstākļiem.»

Nekad neatsaka

Kad operdziedātāja aicināja savus kolēģus un draugus no Eiropas braukt uz Latviju, lai uzstātos jaunā mūzikas festivālā, viņa atzīst, ka daudzi interesējās, kas ir Latvija un kur tā atrodas. «Viņi prasīja, kādi cilvēki te ir, un es atbildēju – tādi kā es un vēl labāki,» Inese smaida un ar prieku stāsta, ka pēc pirmā koncerta vairāki mākslinieki interesējās par nākamo pasākuma reizi un izteica vēlmi uzstāties atkal. «Jo mūsu publika bija silta, atsaucīga. Varbūt neesam spāņi vai argentīnieši, kuri bļauj operas teātrī – divina, brauc atkal! Brauc, divina! Bravissimo! Mūsu tauta ir kautrīgāka un skatās, kā reaģē pārējie, bet, ja ir pārņemti, tad ir tikpat karsti un silti kā spāņi un itāļi,» māksliniece spriež. «Viņiem bija laime uzstāties. Es stāstīju par skatuves dēļiem un kas uz tiem ir stāvējis, – nosaucu tādus vārdus, ka viņi nokrita gar zemi, jo tie bija kvintesence, labākie mūzikas literatūrā. Viņi neticēja savām ausīm. Un tā tas viss iesākās.»

Doma par festivāla veidošanu pirms realizācijas ilga trīs gadus. Sākotnēji autore vēlējās organizēt operas vakarus un klausīties tikai klasisko mūziku, bet saprata, ka uz Jūrmalu brauc dažādi cilvēki un tieši dažādība publikai ir jāpiedāvā. Tagad viņa atzīst, ka pieņēmusi pareizo lēmumu, un saka paldies saviem draugiem un mākslas pielūdzējiem, kas finansiāli palīdzēja noorganizēt festivālu. Inese, kas nekad neatsaka izpalīdzēt un vairāku gadu garumā nodarbojas ar labdarību, atzīst, ka labus māksliniekus bez honorāra uzstāties pierunāt nevar. Par sevi viņa saka: «Esmu pieradusi, ka nekad neatsaku, bet palīdzu, kur to varu darīt, ne tāpēc, ka tā ir mana medicīniskā pagātne, bet tāpēc, ka saprotu – ja neko nedara, nekas nenotiek. Ir lietas, par ko nevar ņemt naudu. Nelaimju visapkārt ir daudz vairāk nekā smaidu un laimīgu cilvēku.» Operdziedātāja uzskata par svētu lietu pasniegt pretī roku tiem, kam tā vajadzīga, un novērtē daudzu citu mākslinieku aicinājumu pievērsties labdarībai, tajā skaitā arī latviešu kontrtenora Sergeja Jēgera. Palīdzēt citiem viņa uzskata par savu un citu spējīgo pienākumu, jo: «Nekad nezini, kad pienāks klikšķis un tev dzīvē sāksies problēmas, slimības, ķezas vai nelaimes. Ir jādomā ne tikai uz priekšu, par to, ka tas var notikt arī ar tevi, bet ir jāiedziļinās. Es jūtu un zinu, cik grūti vientuļiem, pamestiem, nevienam nevajadzīgiem, bezspēcīgiem, slimiem. Varbūt tas nāk no manas pirmās profesijas. Es tā ceru.» Arī vecāki audzinājuši Inesi dalīties un neraut segu tikai uz savu pusi. «Ja ko ēst bija daudz vairāk, tētis teica – sadali un tev būs prieks, ka arī kādam citam tiek,» viņa atminas pamācību. «Ja apkārt ir laimīgi cilvēki, man ir labāk. Ja redzi smaidošas sejas, tu pasmaidi, viņi tev atbild un ir vieglāk dzīvot. Enerģētika ir citāda. Līdzīgi ir, kad paspīd saule, – visas meitenes tik skaistas, krāsaini saģērbtas, viegli soļo. Pavisam cits skats uz dzīvi. Kad pelēcīgs, pilina no augšas, cilvēki ir garām sejām kā El Greko bildēs. Arī to dabai vajag, bet, ja varētu minimizēt, būtu daudz labāk, jo gaišums un mīlestība rod mīlestību, simpātija pret cilvēkiem viņus atraisa un dod patīkamu izjūtu, ka viņi ir vajadzīgi.»

Kā mazi bērni

«Es visu izjūtu caur sevi, tāpēc darbus, ko dziedu, es dziedu par sevi,» apgalvo soprāns. «Katra opera ir cits stāsts, cits laikmets, zeme, kultūra un situācija, un es vienmēr to vadu caur sevi, savu intelektu, dvēseli un sirdi. Ar savu ādu jūtu, ka dziedu par sevi, tāpēc man nekad visi skaņdarbi nevar būt vienādi. Es pat mēģinu balsi mainīt tembrāli un atrast citu krāsu. Ne viss jādzied intensīvi. Piepildīti – jā. Skaļi – nē. Ir vārdi vai domas, kuras labāk strādā, kad tās pasaka klusu. Ja visu laiku kliedz, tad skaļumā vairs nedzirdi.»

Operdziedātāja zina stāstīt, ka no medicīniskā viedokļa cilvēks 85 procentos gadījumu pret zālēm reaģē vienādi un tikai 15 procentos nevar paredzēt reakciju. Tāpat ir ar mākslu. Inese ir pārliecināta – ja viņai patīk izlase, kas ir «perfekta, izcila un speciāla», tā patiks arī citiem. Viņa piebilst: «Man patīk viss, kas ir speciāls, savdabīgs. Varu parakstīties, ka man nepatīk masveida kultūra. Ir cilvēki, kuriem tas patīk un kam to vajag, bet ne man, tādēļ gribēju, lai mans festivāls būtu izcils un lai paliek cilvēku atmiņā.» Šā iemesla dēļ Inesei vienmēr bijis interesanti uz Latviju atvest augstākās klases māksliniekus, kas sasnieguši ģēnija statusu. «Ne katrs var braukt uz Parīzi, Londonu, Berlīni, Minheni, Briseli vai Venecuēlu klausīties un skatīties. Pasaule ir liela ar visu to, ka ir maza. Bet daudzi cilvēki nevar atļauties vai negrasās aizbraukt, bet, ja viņiem pieliek pie mutes ar karoti, tad labprāt pieņem.» Mākslinieces pieredze liecina, ka cilvēki ir atsaucīgi pret jauno, ja reiz sadūšojas pamēģināt iepriekš nezināmo. Viņas paziņu lokā ir cilvēki, kas nekad nav devušies uz operu un klausījušies klasisko mūziku, bet, guvuši iespaidus viņas rīkotajā festivālā, atzina, ka iepazinuši jaunu pieredzi. «Līdzīgi notiek ar visu. Arī ejot uz izrādi vai lasot grāmatu,» Inese ir pārliecināta. «Grāmatu pasaulē ir daudz. Staigājot pa Hārvardas bibliotēku, sapratu, ja katrs no mums izlasītu no plaukta vismaz vienu trešdaļu, domāju, runājot par sevi, 90 procentu kļūdu būtu mazāk. Bet mēs visi mācāmies tikai no savām kļūdām, un šad tad arī grābeklīši divas trīs reizes vienu un to pašu [iemāca]. Bet tad atkal ir skaidrs.»

Avanti!

Festivāla rīkošana bija ne tikai Ineses sapņa piepildīšana, bet arī iespēja latviešu publikai piedāvāt labāko no mūzikas. «Man gribējās padarīt cilvēkus laimīgākus, jo skaistuma par daudz nevar būt nekad,» viņa pamato un turpina uzskaitīt. «Veselības, mīlestības, draugu, naudas, smaidu, patīkamu emociju nekad nevar būt par daudz. Runājot par tortēm, bulciņām un šokolādēm – tie kaitē zobiem un svaram,» viņa pasmaida.

«Māksla sniedz pozitīvas emocijas un pārdzīvojumus, arī dramatiskais un rūgtais rada emocijas un tevi bagātina, tāpēc gribēju, lai cilvēkiem ir tā laime klausīties ko burvīgu un skaistu. Pēc tam no savas publikas dzirdēju – paldies, ar piedzīvoto es tagad dzīvošu veselu gadu. Paldies, ka esat! Vai – paldies par tādiem svētkiem. Un tas ir lielākais kompliments, ko vari gaidīt no dzīves.»

Inese apzinās, ka 2005. gadā viņas festivāls bija vienīgais augstākā līmeņa starptautiskais notikums Latvijā. «Gribēju atbrīvoties no provinces piegaršas. Gribēju, lai ir eleganti, stilīgi, skaisti. Pēc manas gaumes. Sasniegt bija grūti, jo dzīvoju Eiropā un man ir sava klase un gaume. Arī mamma mūs [ar Ineses māsu] audzināja, stāstīdama par eleganci. Mēs mācāmies, un mēs mācām tālāk – no tā, kā mēs izskatāmies un ko piedāvājam.» Koncerti bija arī iespēja mudināt klausītājus uz pāris stundām aizmirst savas raizes. «Man gribējās, lai cilvēks izslēdzas no rūgtās ikdienas, jo daudziem dzīve nebija viegla. Arī tagad mums ir savas bažas, problēmas, sīkumi un lielumi, kas traucē, tāpēc gribu cilvēku ievilkt savā pasaulē, lai viņš padomā par ko citu. Lai orķestra viļņi attīra dvēseli un pašu. Nemitīgi ir skriešana un darīšanas, mēs ķeram savu asti, bet pārāk maz esam tête-à-tête jeb pats ar sevi. Ar dabu, ar savām domām. Ir jāpiebremzē, lai padomātu: vai visu dari pareizi? Vai esi apmierināts ar to, kā dzīvo? Kā ej? Kas tev ir blakus? Ko var mainīt? Kā? Domāt par sevi un apkārtējiem. Man šķiet, ka dzīvot laimīgam vienam pašam nelaimīgā sabiedrībā ir ļoti grūti. Manuprāt, neiespējami. Bet varbūt tā domāju tikai es,» viņa aizdomājas. «Man šķiet, ka būtu pareizi, ja no savas puses varētu dot un virzīt. Viens var vairāk, cits mazāk, bet var, ja grib. Man vieglāka sirds, ja varu kādam palīdzēt.» Un palīdzības lūdzēju ir daudz – Inese stāsta, ka viņai daudz raksta un zvana cilvēki, kuriem nav kur griezties un kuru stāsti šķiet nereālāki nekā grāmatās izlasāmie. Sastopoties ikdienā ar nelaimīgiem ļaudīm un nespējot viņiem visiem palīdzēt, lai kā vēlētos, operdziedātāja atzīst, ka problēma nomāc viņas prātu. «Ja maziem bērniem kas notiek, tad ir kur griezties – labdarība, adreses, kas reaģē uz to, bet, ja cilvēks ir pāri 20 vai 30, tad, pēc manas pieredzes, viņš kļūst sabiedrībai neinteresants.»

Inese ir optimistiska un tic labajam, ka reiz viss izdosies. «Kā man mammīte citēja, un tie bija viņas mīļākie vārdi, – lai ir grūti, vajag spēt stipram būt un uzvarēt. Nekad nevajag sēdēt un vaidēt, bet iet uz priekšu un darīt. Kamēr cilvēks ir dzīvs, viņam ir jākustas un jādarbojas. Svarīgi ir īstie padomdevēji un labi cilvēki apkārt. Pareizie. Skaidrs, ka jādomā par savu veselību, nedarīt to, ko nevajag, pārāk daudz un bieži un vienmēr cerēt uz labāko. Katru dienu stāvēt pie spoguļa un teikt: viss būs labi. Avanti, uz priekšu! Buča, Inese Galante.»

INESES GALANTES PIETURZĪMES

• Operdziedātāja
• Dzimusi 1954. gada 12. martā Rīgā
• Izglītība: pēc vidusskolas beigšanas iestājās Medicīnas skolas farmācijas nodaļā un Jāņa Mediņa mūzikas vidusskolā. Sākotnēji dziedāšanu apguvusi pie Rašeles Šulovas, bet 1982. gadā absolvēja Ludmilas Braunas vokālo klasi Latvijas Mūzikas akadēmijā. Jau studiju gados kļuvusi par Latvijas Nacionālās operas solisti
• Pirmā operas loma – Violeta Dž. Verdi iestudējumā Traviata Mūzikas akadēmijas diplomdarbā. Vēlāk šo lomu uz dažādām skatuvēm atveidojusi vairāk nekā 100 reižu
• No 1991. līdz 1999. gadam soliste Manheimas operā un Diseldorfas Deutsch Opera am Rhein. Uzstājusies prestižos opernamos un koncertzālēs Vācijā, Francijā, Anglijā, Zviedrijā, Holandē, Krievijā, Izraēlā, Šveicē, Beļģijā, ASV, Austrālijā, Luksemburgā u.c. Ar Hosē Karrerasu uzstājusies Lielbritānijas un Zviedrijas karaļnamos
• Albums Debut Holandē saņēmis zelta (1999) un platīna (2001) diskus pēc 25 000 eksemplāru izpārdošanas, savukārt BBC atzina mākslinieces ierakstu Arietta par labāko albumu klasiskās mūzikas nominācijā (2000).
• 1997. gadā EMI ierakstu studijā tapušajā albumā The Tchaikovsky Experience ar Koventgārdena orķestri un diriģentu Nēmi Jervi ieskaņoto Tatjanas vēstules skatu no operas Jevgeņijs Oņegins kritiķi nodēvēja par labāko pēdējo 20 gadu laikā
• Pārdoto Ineses Galantes albumu skaits pārsniedz 200 000 eksemplāru
• Starptautiskā mūzikas festivāla Summertime idejas autore un patronese
• Dziedātājai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, viņa ir Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte (1994).