CIEMOS: Dārzā jābūt saulei un ziediem

Kuldīdzniece Baiba Mikāla ar savu kuplo ģimeni var būt lepna par vecvecāku atstāto mantojumu Padures pagasta Upeskalniem. Ar Kuldīgas alternatīvās sākumskolas izveidotājas un bijušās direktores Irēnas Taubes palīdzību tur iekopts skaists dārzs un izveidotas puķu kolekcijas. Bijušajai skolotājai tas ir sirdsdarbs, un viņa stāsta, ka arī pie savas mājas Kuldīgā izveidojusi skaistu dārzu, kur kolēģes allaž braucot paciemoties. Baiba priecājas arī par skaisto un plašo māju, kurā piepildīs savas bērnības sapni – iekārtos ziemas dārzu.

Maizes darbs Baibai ir SIA Amazone, kur viņa nodarbojas ar uzņēmuma vadību un lauksaimniecības lietām, bet sirds ir piesieta vecajām no tēva vecākiem mantotajām mājām, kur tagad veic milzīgus restaurēšanas un sakārtošanas darbus. «Upīte, tur lejā, tagad ir meliorēta, bet savulaik bija upe. Un māja ir kalnā. Tātad lejā upe, kalnā māja – Upeskalni,» saimniece skaidro māju nosaukuma rašanos. Viņa pastāsta, ka dzīvojot pagastā, kurš sastāv no trijiem centriem – Deksnes, Ķimales un Padures. Katrs uzskatījis par savu pienākumu tajā vietā, kur upīte tek cauri, dot tai savu nosaukumu. Tur rodas Ķimales un Padures upītes.

No senčiem mantots

Dārzs Upeskalnos ir jau no 1925. gada. Baibas vecaimātei bija māsa, kuras vīrs bija slavenais dārznieks Andrejs Zeidaks – tas pats, kurš savulaik iekopis Rīgā Vērmaņdārzu. Viņi visas vasaras pavadījuši Padurē, un Andreja kungs arī šo dārzu sācis veidot. «Man saglabājušās vecas fotogrāfijas, kur redzams, kā savulaik iekopts,» atklāj Baiba. Protams, arī viņas vecvecākiem negājis secen izsūtīšanas laiks un visādi citādi laiki, bet ģimene atguva īpašumu. Kad Baibas vecāki pārņēmuši mājas, sāka īpašumu sakārtot un savest kārtībā. Savukārt 2008. gadā Mikāla kundze sapazinusies ar dārznieku Oļģertu Smilgu, kurš arī mācījies no tām mācībgrāmatām, kuras savā laikā izdevis Andrejs Zeidaks. Sākuši kopā ar dārznieku Smilgu attīrīt lieko un sakārtot atpakaļ veco. «Un tad es satiku savu jauko darba rūķīti – Irēnas kundzi. Viņa bija devusies pelnītā atpūtā, bet ilgus gadus bijusi skolas direktore. Nevar taču radošam cilvēkam būt pieņemama dzīve pa māju – gribas cilvēkos. Bet kā es direktorei piedāvāšu apkopt dārzu? Pirmoreiz nesaņēmos piedāvāt. Tad Irēna atbrauca pie manis uz darbu, un es pateicu, ka man puķu dobes jāizravē. Biju redzējusi Irēnas dārzu, arī ar mīlestību koptu. Irēna piekrita manam piedāvājumam, un sākās mūsu sadarbība,» atmiņās dalās Baiba. Vispirms ar Irēnas gādīgajām rokām savests kārtībā viss, kas vēl bija saglabājies no vecā dārza, un pēc tam sākusies improvizācija. Mājās pamatā visi ziedi ir Irēnas stādīti, un Baiba atklāj, ka enerģiskajai sievietei noteikti ir zaļie pirkstiņi. Tagad par Mikāļu ģimenes dārzu priecājas daudzi.

Ietīta pūkainā villainē

Baiba atzīst, ka viņas mīļākās puķes esot lilijas. Vēl patīkot peonijas, jasmīni, ceriņi, rozes. No peonijām jau sākts veidot kolekciju. Baiba zina, ka tieši peonijas šajā mājā vienmēr bijušas. Visi, kas atbraucot, sakot, ka te esot labi, lai gan te ir būvlaukums. Kaut arī vēl noris celtniecības darbi, mājā darbojas apkure. Šeit visi savējie atbrauc svinēt Ziemassvētkus un Jāņus. Te ar vecākiem visi bērni allaž ir kopā. «Man ir izjūta, ka tieku ietīta tādā pūkainā villainē. Te ir manas mājas,» bez emocijām nevar iztikt Baiba. Viņai ļoti patīkot, ka abām ar Irēnu ir kopīga smalka dvēseles stīga. Un dārzs – tā ir cilvēka dvēsele. Zeidaks savulaik esot teicis, ka dārzā jābūt daudz saules un ziediem. Baibai tā esot harmonija ar pašas izjūtu. Ar Irēnu neesot domstarpību – abas raugoties vienā virzienā.

«Man dārzā ir tikai viens skujenis, kuru stādīja mana mamma Aina. Mēs to visu laiku apšņikājam,» stāsta dārza saimniece un turpina, «šogad mēs brīnišķīgu lietu izdarījām. Satiku vienu vīru, kurš ir zinošs par augļu kokiem, un teicu, ka man no bērnības ir sapnis iestādīt kalnā ābeļdārzu un ķiršu dārzu. Prasu – vai šeit var? Viņš saka – var! Ja var, tad mēs ķeramies klāt lietai. Viņš saka, ka 27. aprīlī ir jāstāda. Uz šo pasākumu pat no Šefīldas universitātes Anglijā atbrauca māsas vecākais dēls un mans vecākais dēls no Nīderlandes. Viņi atlidoja piektdienā, lai sestdienā mēs visi varētu stādīt augļu dārzu. Dārzu stādīja tuvākie draugi un ģimene. Mums bija grāmata, kur visi ierakstīja vēlējumu,» priecājas dārza saimniece. Iepriekš ģimenei bijis dārzs, kuru piecas paaudzes pārdzīvojušas. Visi stādītāji atzinuši, cik svarīga ir sakņu izjūta – ka ir vieta, kur visiem atgriezties. Tas notur pie Latvijas. «Var izlidot, iegūt zināšanas, vēl kaut ko, bet gribas atpakaļ, jo te ir spēka vieta. Un tas ir svarīgi. Jo tu stādi dārzu, un tā ir jauna dzīvība,» saka Baiba. Maijā, kad ziedēs ķirši, ģimenei būs savi – ķiršu ziedēšanas – svētki. Sievietes tad ģērbsies baltos tērpos un skanēs mūzika, jo saimniecei ir daudz draugu mākslinieku. «Cik vajadzīgs, tik ķiršus izmantosim paši, kas paliks pāri, noliksim uz ceļa – lai ņem cilvēki, kuriem vajag,» labestīga ir Baiba.

Bērnības sapnis tiks īstenots

Upeskalnu māja tagad renovēta, bet to sāka celt 1923. gadā un pabeidza 1925. gadā. Mikāļu ģimene to uzlabojusi, un Baiba piepilda arī savu bērnības sapni – tajā taps ziemas dārzs. «Es nezinu, kā es, lauku bērns, zināju tādu ziemas dārzu. Zināju, ka vajag verandu ar stikla logiem. Biju redzējusi Zeidaka verandu Rīgā bildēs. Tagad mēs to smalki saucam par ziemas dārzu,» saka Baiba.

Šobrīd notiek pēdējie darbi pie plašās ģimenes mājas. Palikusi vairs tikai aste – apdare. Jārestaurē augšā istabiņa, kura sauksies bibliotēka. Baibai no bērnības saglabājušās grāmatas un jāsavāc vēl no citiem – tad bibliotēka gar sienām būs piepildīta. Tur varēs sēdēt un lasīt, iziet arī uz balkona.

«Man ir Latviju izjūtošs arhitekts Aldis Orniņš, kurš projektē un pārprojektē šo māju. Jāveido ziemas dārzam apdare, un nākamais solis būs augi. Esmu tikai noskaidrojusi, ka internetā var visu ko atrast. Jāsazinās ar cilvēkiem, kuri prot ziemas dārzu veidot, jo nevajag taču riteni no jauna izgudrot. Rīgā esmu kontaktējusies ar uzņēmumu, kurš projektē ziemas dārzus. Gribu izrunāt viņu pieredzi un saprast, ko es gribu savā ziemas dārzā,» atklāj jaunā sieviete.

Baiba stāsta, ka vecvecākiem savulaik bijusi arī ēdamistaba un to atjauno arī dzimtas mājā. Kad kadreiz aizgājusi pie draugiem ciemos, kuri dzīvoja daudzdzīvokļu mājās, viņa meklējusi ēdamistabu. Neesot atradusi un domājusi – kā gan viņi ēd? Baibas senčiem vienmēr esot bijusi ēdamistaba, un, kad atnāca ciemiņi, viņi vienmēr tiekot vesti uz šo goda istabu. «Man ir ēdamistabas glezna un barometrs, kurš rāda vēl šobaltdien un kurš dāvināts manai vecaimātei kāzās. Taps tāda goda istaba ar mīkstām mēbelēm,» saka māju tagadējā saimniece.

Pozitīvi domāt un strādāt

Vecvecākiem savulaik bijis arī vīna pagrabs. Tas atradies zem mājas, un viņi paši darījuši vīnu, kas tapis no jāņogām un avenēm. Vienā brīdi viņi izdomājuši, ka vīnu vairāk nedarīs, un pagrabs aizbērts. Vienkārši no tā istabā nācis aukstums. «Mums no ziemas dārza būs ieeja vīna pagrabā, un tajā būs pareizā temperatūra plus 11 grādu. Virtuve mums būs liela, un tajā arī stāvēs veļas rullis no seniem laikiem – to restaurēs. Tas tik tiešām funkcionē un būs lielisks gultas veļai, un tad mums būs pēcpusdienas tējas dzeršanas vieta. Saprotu, ka upi neatjaunošu, bet dīķi varētu mēģināt. Un gulbjus varam mēģināt sapārot,» nākotnes vīzijās izplūst Baiba. Mājām klāt ir arī lieli koki – egles, kuras savulaik iestādījuši Baibas vecāki. Tas tāpēc, lai tad, kad nobirst lapu koki, nebūtu caurredzamības. Pa Padures ceļu ir dzīva satiksme. Baiba rāda savas pirms 15 gadiem stādītās liepas. Tās tagad ieņēmušas stabilu vietu starp 90 gadus vecajām Andreja Zeidaka stādītajām. Tie ir lieli un spēcīgi koki.

Irēna atceras, ka Baibas dārzā sākusi strādāt 2011. gadā. Tolaik vēl daudzas dobes nav bijušas, un sirmā kundze tās ierīkojusi. Viņa uzzīmējusi plānus racējam. «Pirmā maiņa man ir šeit, bet otrā – savā dārzā. Man pašai Kuldīgā pieder Līvānu tipa māja un skaists dārzs ar baseinu. Domāju, ka labi izskatās,» vērtē Irēna. Viņa atklāj, ka te, Padurē, ir daudz vairāk darba – jāapgriež zaļumi, vecie ziedi jānolasa, jālej un jāmēslo. Lej ar spaiņiem un kannām.

«Pie mājas mums visu laiku plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Un mēs arī godu reizēs Latvijas himnu dziedam. Mēs esam lepni ne tikai par mūsu mazo Latviju, bet arī par savu dārzu un māju. Dzīvē ir vajadzīgas divas lietas – pozitīvi domāt un strādāt,» atzīst Baiba.