MĀJAS MĪLULIS: Raisa smaidu un pozitīvas emocijas

Milka ir astoņus mēnešus veca Džeka Rasela terjermeitene un dzīvo Bergmaņu ģimenē.

Ģimenes galva Raimonds stāsta: «Kad vēl dzīvoju kopā ar vecākiem, mums bija bezšķirnes sunīši, vecaimātei laukos bija vilciņš vārdā Rego. Mūsu ģimenē Milka ir pirmais suns. Pirms septiņiem gadiem bērni un sieva mani pārsteidza ar kaķi – atnācu mājās, un britu īsspalvainais runcis Marko Marčello jau priekšā... (Runājam pa telefonu; fonā dzirdami Raimonda sievas Viktorijas protesti, ka esot taču pirms tam brīdināts. – V. A.) Suns savā būtībā ir atšķirīgs, ar viņu vairāk jānodarbojas. Apzinoties manu un sievas aizņemtību darbā, kamēr bērni bija mazi, to neatļāvāmies. Ir daudz šķirņu, kas man patīk, taču apzinos, ka ne katrs var dzīvot pilsētas dzīvoklī. Kādu laiku mani mēģināja pierunāt nopirkt haskiju, taču, dzīvoklī dzīvojot, šādu suni nebūtu labi ņemt.

Laikam jau beidzot bijām sunim nobrieduši tieši tad, kad manas radinieces Džeka Rasela terjera līgavai bija kucēni. Galvenokārt jau tie suņa tīkotāji bija bērni. Šaubījos, vai viņi apzinās, kādu atbildību uzņemas, taču noticēju. Un tagad esmu patiešām priecīgs, redzot, cik atbildīgi viņi izturas pret sunīti. Sākumā, jo īpaši zinot, ka modē ir mazi sunīši, biju skeptisks par šķirnes izvēli, taču tagad ieteiktu šādu suni jebkuram. Tas nav nekāds dekoratīvais mazsunītis, bet gan spēcīgs dzīvnieks, ar kuru aktīvi jānodarbojas, personība. Ja kādam nāk smiekli, ka augumā liels vīrs kā bērns darbojas ar mazu šuneli, lai jau smejas!»

Milkas mammas saimnieki esot gribējuši šo kucēnu paturēt paši – neierastā krāsojuma dēļ. Taču laikam jau tad, kad Raimonda sieva Viktorija un meita Marta Barbara aizbrauca izraudzīties sunīti, viņi sajuta, ka šiem cilvēkiem var tādu dārgumu uzticēt.

Marko bija pieradis, ka viņš mājās ir vienīgais četrkājainais un tātad arī saimnieks. Sākumā Marko uz Milku šņāca, taču drīz vien saprata, ka būs vien jādala dzīves telpa ar jaunpienācēju. Turklāt nu jau kaķis, kurš uzvedās kā īstens aristokrāts, sapratis: ja vēlas, lai viņu samīļo, arī pašam jākļūst piemīlīgākam. «Tagad Marko daudz biežāk nāk pie manis,» atzīst Raimonds. «Laikam jau meklē mieru, jo Milkas rotaļas ar mazo puiku Arnoldu šķiet par traku.

Milka ir ļoti draudzīga – grib draudzēties ar visiem, gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem (nezinu gan, vai ar kādu žurciņu draudzība sanāktu, jo šie terjeri tomēr bijuši žurkķērāji...). Man prieks, ka viņa ir tik draudzīga un pat jebkuram pretimnācējam raisa smaidu sejā un pozitīvas emocijas. Mūsu ģimenē Milka ir dvēseles siltuma avots, kam šī siltuma nekad neaptrūkstas.»

Vienu «galveno cilvēku» Milka, šķiet, izvēlējusies nav. Ikdienā sunīte vairāk laika pavada kopā ar Viktoriju, uzskata viņu par barotāju. Kāds, pēc suņa domām, ir Raimonda statuss, esot grūti spriest, bet bērni ir viņas sabiedrotie izklaidēs un trakulībās. Bet ne tikai! Lai gan dokumentos ierakstīts, ka Milkas saimniece ir Marta, par suni rūpējas, dodas pastaigās un spēlējas visi Bergmaņu bērni. «Pastaigas šim sunim ir ļoti nepieciešamas, un domāju, ka šāds kontakts un atbildība nepieciešama arī bērniem. Turklāt rotaļas un pastaigas ar suni satuvina ģimeni,» saka Raimonds. «Piemēram, vakaros mēdzam doties pastaigās līdzi, un tad ir laiks ar bērniem izrunāties, kam citādi mūsu straujajā dzīves skrējienā varbūt nebūtu tik daudz laika.»

Suņu paklausības skolu Milka nav absolvējusi, bijusi vien uz dažām nodarbībām. («Marta beidza vidusskolu, gatavojās iestāties augstskolā, dēlam Teodoram – devītās klases eksāmeni un izlaidums, mazajam Arnoldam jādejo dziesmu un deju svētkos, man pašam arī jāstājas jaunā amatā. Tā nu tā skološanās pajuka,» stāsta Raimonds, «bet drīzumā iecerēts mācības atsākt.») Tomēr šī jaunkundzīte esot ļoti disciplinēta. Kārumus no cilvēku galda nediedelējot («Reizēm gan kāds jaunietis sadomā sunītim kādu kumosiņu pasniegt, taču tas notiek ļoti reti, ar diedelēšanu esam tikuši galā!»), naktis rātni pavadot savā grozā. Reizēm gan ielecot kādā gultā, un tad sākoties diskusijas, kāpēc gan kaķis to drīkst darīt, bet suns ne. «Mēs ar sievu uzskatām, ka kārtībai ir jābūt. Un arī Marko pa gultām nemaz tik bieži nedzīvojas!» teic Raimonds. «Taču... domāju, ka ne vienmēr, jo īpaši ģimenē, būtu jādzīvo pēc priekšrakstiem un ļoti pareizi. Tomēr jāseko, cik ļoti suns savas atļautā robežas cenšas paplašināt. Cilvēkiem kāpt uz galvas nedrīkst, un vismaz līdz šim Milka to nav mēģinājusi darīt.»

Bet kā tad ar trakulībām, grauztiņiem un grautiņiem, ko šāds enerģisks suns spēj sastrādāt? «Man teica, ka Džeka Rasela terjers ir īstens nemiera gars, kas apgriezīs dzīvi kājām gaisā, visu iespējamo un neiespējamo sagrauzīs, taču tik traki nav! Nekas nav nedz iznīcināts, nedz apskādēts. Daudzi par to brīnās, taču ar Milku mums izdevies līdzīgi kā ar bērniem – arī viņiem augot neko īpaši nenobēdzinājām nesasniedzamā augstumā, vien mācījām, ko drīkst, ko ne. Bērni neplēsa grāmatas, suns negrauž ne kurpes, ne datora vadus, viss kārtībā.

Laiku pa laikam nopērkam suņu graužamās mantiņas, un ar tām viņa ātri vien tiek galā, bet mūsu mantas liek mierā. Rakt gan Milkai patīk – šāda suņa potenciālajiem saimniekiem jāņem vērā, ka varētu būt grūti nosargāt košumdārzu no suņa ķepām (mūsu mauriņu gan Milka nez kāpēc liek mierā.). Tas ir enerģisks suns, kam nepieciešama darbošanās. Šad tad gan mums pa visiem ir izdevies Milku nokausēt,» smej Raimonds. «Jāņus svinot, mūsu kompānijā bija arī kāds bīgls. Sākumā viņš par rotaļbiedreni priecājās, bet beigās jau muka no Milkas pa gabalu – nevarēja šo enerģiju un nepārtrauktās rotaļas izturēt. Starp citu, bieži tiekamies ar Milkas vecāku, brāļu un māsu ģimenēm – viņas vecāku saimnieki uztur kontaktus ar kucēnu ņēmējiem. Jau pirmajā saietā konstatējām, ka Milka no visiem ir tā muskuļainākā, un citi labdabīgi smējās, ka citādi jau nevarot būt.».