MĀJAS MĪLULIS: Larsis – mīļums un palīgs
Larsis ir gadu vecs Bavārijas asinspēdu dzinējsuns, kurš pagaidām vēl tikai apgūst medībām nepieciešamās iemaņas.
Viņa saimnieks Andis Čivčišs stāsta: «Esmu mednieks. Mana taksīte Burkā Kundze ir jau veca, lielu slodzi izturēt vairs nevar. Burce, kā mēdzam viņu saukt, cietusi arī kādā medību negadījumā, un veterinārārsts pateica: ja gribu saglabāt šo suni, tad par medībām viņai jāaizmirst. Protams, gribas, lai viņa nodzīvotu pēc iespējas ilgāk. Bet medībās suns ir vajadzīgs palīgs. Tā nu bija jāizlemj, kādu ņemt. Mūsu medību kolektīvā zvēru dzīšanai parasti izmantojam laikas. Tad nu izlēmu, ka vajadzīgs Bavārijas asinspēdu dzinējsuns, kurš radīts savainotu dzīvnieku meklēšanai. Skaists, neliels, taču uzcītīgs, izturīgs un uzticams sabiedrotais, kurš turklāt spēj mitināties arī dzīvoklī. Biju lasījis visu iespējamo informāciju par šķirni, konsultējies ar kolēģiem, un viss uzzinātais mani apmierināja.»
Larsis dzimis 26. jūnijā, var teikt – Jāņu bērns; iegādes brīdī gan bija jau pusgadu vecs, taču jaunajā vidē un ģimenē iekļāvās labi. Vai Larsis kā mednieka palīgs attaisnos saimnieka cerības, pagaidām nav zināms – viņš vēl ir jauns, «uz pilnu klapi» medībās vēl nav gājis, taču izskatoties, ka viss būs kārtībā. «Paklausības kursu Larsis apguvis labi, bija apķērīgs, ātri saprata, ko no viņa prasa, tāpēc domāju, ka arī darba apmācībā nekādu problēmu nebūs,» domā Andis. «Bavāriešu saimniekiem jāliek aiz auss, ka šie suņi jāaudzina ar mīlestību un pacietību – ar spēka metodēm, kādas vēl mūsdienās dažās apmācības skolās piekopj, ar pārlieku stingrību var viņu tikai sabojāt.
Starp citu, viņš ātri apgūst un visu ko pārņem arī no citiem dzīvniekiem, arī ne to labāko. Piemēram, bavāriešiem nav raksturīga riešana nereizē, bet no Burkā Kundzes Larsis to tomēr pārņēmis – kā abi iziet pa daudzdzīvokļu nama ārdurvīm, tā ņemas riet. Viens pats gan viņš tā nedara, tikai kompānijā ar taksīti.»
Larsis ir ļoti draudzīgs. Sākumā mazas problēmas ar Burkā Kundzi gan radušās – viņa vēlējās jaunpienācējam ierādīt, kurš mājās ir galvenais. «Abiem bļodas stāv līdzās, un Burce Larsi centās pat pie bļodām nepielaist, viņai nepatika arī tas, ka Larsi samīļojām. Visbeidzot mums ar taksīti bija 15 minūšu ilga saruna, kurā skaidroju, ka Larsis ir tāds pats ģimenes loceklis kā viņa, ka arī viņa reiz bijusi maziņa, ka mazākiem darīt pāri nedrīkst. Pabiedēju, ka šāda egoiste būs jāatdod patversmē, prom no ģimenes. To gan es nekad nedarītu, taču šie vārdi, šķiet, iedarbojās – kopš šīs sarunas Burce savu attieksmi pret Larsi mainīja, un tagad abi mūsu suņi sadzīvo draudzīgi bez jebkādas konkurences par barību vai cilvēku uzmanību. Par to pēdējo runājot, jāsaka, ka bavārietim vajadzīgs kontakts ar saimnieku, mīļums – bieži vien viņš mums nāk klāt, pieglaužas, pat rāpjas klēpī. Arī ar bērniem saprotas labi, ir iecietīgs.»
Nekāds kārumnieks Larsis neesot. Labprāt ēd profesionālo barību, dažkārt tiek cienāts arī ar kauliņiem. Tiesa, viņu interesējot, kas atrodams uz cilvēku šķīvjiem, un savā kucēna aizrautībā mēdzot notiesāt pat pa skābam gurķim, bet pats no galda neko nečiepjot.
Medību suņiem parasti nepieciešamas biežas, regulāras un intensīvas pastaigas, jo īpaši tiem, kuri mitinās dzīvokļos. Andis teic: «Es strādāju mežā un ņemu Larsi līdzi. Pirmajās reizēs bažījos, vai suns neskries projām. Taču apstiprinājās, ka bavārietis, ja vien nav meklējamas ievainota zvēra pēdas, vienmēr cenšas atrasties saimnieka tuvumā. Ja saož kādas pēdas un sāk tām sekot, viņš to ziņo ar balsi, taču arī tad pārāk tālu neaizklīst, turklāt neaizraujas kā, piemēram, laikas – atliek viņam uzsaukt, un suns atgriežas pie manis. Burkā Kundzi savulaik esmu gaidījis pat četras stundas. Bet kustības, izskriešanos šādam sunim vajag katru dienu. Lai gan visu nedēļu Larsis man ir līdzi mežā, redzu, cik ļoti viņš priecājas, kad no rīta tiek laukā no telpām – viņam vajadzīga izskriešanās, viņš to izbauda.
Ja saimnieks ir pietiekami aktīvs un kopā ar suni bieži dodas dabā, šīs šķirnes suns varbūt, arī dzīvoklī dzīvojot, jūtas labi. Galvenais, kas viņam ir nepieciešams, ir kontakts ar saimnieku,» domā Andis.