Vecais suns nomira, vajadzēja jaunu. Jo tas taču nav normāli, ka cilvēkam māja, dzīvoklis vai jebkāda cita telpa dzīvei ir, bet suņa nav. Tā nu piektdienas vakarā uz karstām pēdām mums ievajadzējās suni. Šis ir īsais stāsts, kā manā ģimenē un līdz ar to arī Neatkarīgās redakcijā ieradās bīgls, vārdā Lords Valkorts Volmarstārs. Ērtības labad pārkrustījām viņu par Lariju.
Pagājušā gada noslēguma ballē viņš saņēma izdevniecības Mediju nams balvu Redakcijas Gada suns. Ne tāpēc, ka būtu vienīgais suns, kura saimnieks strādā redakcijā. Arī Elitas Veidemanes korgijs Bruno laiku pa laikam ierodas pavērot avīzes darba raženo plūdumu. Arī maketētāja Dace ir nākusi ar savu Zuzi. Taču Larijs to dara tik bieži, ka nu jau tiek uzskatīts par pilntiesīgu darbinieku – vismaz reizi nedēļā. Parasti uz darbu jānāk ceturtdienās. Lielākoties viņš laiku vada, piesiets garā šņorē pie galda kājas, jo citādi vandās pa miskastēm. Ir gadījušies arī lielāki kāzusi. No zināmajiem – Larija kontā ir viens interneta vads, viena telefona līnija, audio austiņas un vismaz trīs apgrauzti koka krēsli, uz kuriem tagad dāmas var zeķes uzraut. (Visdziļākā atvainošanās viņām.) Reizumis, kamēr saimnieks iedziļinājies dažādos burtos, puisis no šņores gala tiek nolaupīts un aizvests uz dažādām citām redakcijas telpām. Kultūras nodaļu vai maketētavu, un tur nu viņu murca visi, kam nav slinkums, ar viņu aprunājas, regulāri fotografējas, un tas ir tik saprotami. Ir lietderīgi atpūtināt acis, skatoties uz draudzīgu suni! Suns stresu noņem labāk nekā silikona mīcāmbumbiņa!
Miers ir maldinošs
Larijs darbā ir radījis mierīga un nosvērta darbinieka iespaidu, tomēr tas ir mānīgs. Pirmo reizi, kad kucēna vecumā tika uz vairākām stundām atstāts mājās, viņš tās pārvērta līdz nepazīšanai. Spilvenu saturs bija rūpīgi sajaukts ar puķupodu melnzemi un bagātīgā slānī izkaisīts pa visu telpu. Savukārt zaļie augi skumji čokurojās starp izkompostrētiem apaviem un apzelētiem sieviešu veļas gabaliem. Kaķis bija šausmās. Šobrīd Larijs ir kļuvis nosvērtāks, tomēr sieviešu veļa un kurpes joprojām ir viņa vājība. Diemžēl. Bail pat skaitīt saistītās izmaksas un izlietās asaras. Darbu no nedarba Larijs lieliski atšķir un laikus māk uztaisīt «lūdzu, lūdzu, piedodiet» seju. Arī izklaides nolūkos, tāpat vien, ejot pa ielu. Negribot jāsajūtas vainīgam, kad pretim nākoša meitenīte mammai vaicā: «Mamm, mamm, kāpēc sunītis ir tik bēdīgs?» un, šķiet, pati tūlīt apraudāsies. Bet patiesībā jau nav. Kā jau medību suns, un bīgls ir Eiropā mazākais dzinējs, Larijs ir jautra persona ar plašu dvēseli un neizsīkstošu ziņkāri. Pastaigas laikā purns nepārtraukti iegrūsts zemē un visas, pēc suņa domām, interesantās lietas tiek arī liktas uz zoba. Reizumis tas izskatās pat nedaudz apkaunojoši.
Skriešanas kultūrisms
Svešu šķirņu cienītāji izplata par bīgliem kaitnieciskas baumas – ka viņi bēgot projām no mājām. Taču patiesībā, ja paskatās SOS sludinājumus, bēg visi, un visi arī paši ar retiem izņēmumiem atnāk mājās. Ja arī bīgls paņem kādu nesankcionētu pēdu, pēc desmit piecpadsmit minūtēm ir atpakaļ kā likts. Iespējams, par bīgliem vairāk dzird vienkārši tāpēc, ka viņu pašu ir vairāk. Šobrīd šķirne modē: mazs jauks suņuks, kas līdz pat sirmam zodam izskatās pēc rotaļlietas. Iepriekš populāri bija dalmācieši, tad kolliji, vēl senāk vilki, un lielā mērā tas saistīts ar Holivudas produkciju. Tas pat varētu būt smalks mārketinga process, kā producenti izvēlas ģimenes filmas četrkājaino varoni. Bizness paliek bizness.
Daudzi topošie suņumīļi, akli sekojot trendiem, neapzinās, ka ikvienai šķirnei ir savas īpašības. Taču tās nāktos papētīt. Medību sunim obligāti ir daudz jāskrien. Kilometriem! Un bez saimniekiem tas nav iespējams. Tātad arī saimniekiem jāpiekopj skriešanas kults. Var, protams, neskriet, bet tad jārēķinās ar to, ka sekas būs baigas. Visa suņa enerģija tiks ieguldīta mājas pārkārtošanā, skapju uzlaušanā, kaķa mocīšanā un citās jautrās nodarbēs. Vēl viena blakne – bīglam ir lieliska apetīte, un pie resnas kopšanas bez skriešanas, bet ar našķiem un kārumiem, viņš ātri vien apvelsies. Kopā ar saviem cilvēkiem.
Izcelsme: Igaunijas krievs
Avotos lasām, ka dižciltīgā bīgla izcelsme ir Anglija. Izcelsme ap 1300. gadu, ka mūsdienu bīgls selekcionēts 19. gadsimta sākumā – zaķu un trušu medībām. Savukārt pēckara gados lieliskās veselības dēļ tika izmantots medicīniskos eksperimentos un tādējādi ir glābis cilvēku dzīvības.
Var jau būt, ka tā visa ir taisnība, taču Larija izcelsme ir pilnīgi atšķirīga. Viņš ir krievu izcelsmes igaunis, kas veiksmīgi asimilējies latviskā ģimenē. Te jāatgriežas pie stāsta sākuma. Kad vecais vilks nomira un pagāja krietns sēru periods, suni savajadzējās tūliņ un uz karstām pēdām. Te izlaidīsim iekšējos ģimenes disputus par piemērotāko šķirni, kas svārstījās no vēl viena vācu aitusuņa līdz pat diviem mopšiem. Galu galā tika lemts par labu bīglam. Izmērs labs, spalva īsa, gudrs arī.
Sazinoties ar cienījamāko bīglu audzētavu Valmierā, izrādījās, ka pašlaik vienīgie ņemamie kucēni atrodas kaimiņos – Valgā – pie kādas krievu ģimenes. Un tā pa briesmīgu lietu mazais ļāpsis tika nolūkots, izvēlēts un vests uz pašu Rīgu. Ideālam izstāžu eksemplāram varbūt bišķi par daudz krunku, taču darbam redakcijā ideāli piemērots.
Protams, pirmā ceturtdiena Neatkarīgajā bija visai satraucoša. Kādam darbiniekam (vai, nedod Dievs, vēl priekšniekam) varēja taču būt briesmīga alerģija no suņu spalvām vai gluži vienkārši riebīgs raksturs. Taču Mediju nams izrādījies suņiem draudzīgs darba devējs. Starp citu, vajadzētu iedibināt kaut kādu balvu par to, jo ir pārāk daudz iestāžu un veikalu, kur četrkājaiņi nedrīkst pat ienākt. Kur apsargs ar bargu ģīmi bar laukā, lai arī nav dzirdēts, ka kāds suns būtu veikalā apzadzies vai stikla servīzes apgāzis. Kādam veikalam Larijs gan smalki atriebās. Iegājām maizīti nopirkt, bet tante aiz letes sāka nelabā balsī kliegt. Tad nu Larijs, skatoties viņas dusmīgajās acīs un klausoties nepatīkamajos vārdos, arī pacēla kāju. Vācu, protams, es, bet pie sevis gardi smējos.
Darba plāns
Larijam pašlaik ir gads un trīs mēneši. Fiziski viņš ir nobriedis, un arī raksturs izveidojies. Ir gājis dīvainā suņu skolā, kur saimnieki ar suņiem kopā skrien, lec un pārvar šķēršļus, bet gatavs mācīties vēl. Ir lietas, kas viņam ļoti patīk, un tādas, kas riebjas. Viņš dievina brīvdienu rītus, kad var līdz pusdienlaikam krākuļot pa gultu kopā ar savu cilvēkmammu Brigitu un cilvēktēti Imantu, bet ienīst darbadienas, kad abi bez viņa iet projām. Viņš no sirds mīl savu veco rudo runci, bet nesaprot svešos, kas nezin kādēļ mūžam šņāc uz viņu un klūp virsū. Larijs ir apēdis milzīgu pustorti vienā piegājienā un ēstu vēl, ja kāds tikai dotu. Viņa labākie draugi ir Ģirts no portāla nra.lv – tas pats, ar kuru zem galda pavadītas ražīgas darba stundas, un ziņu redaktrise Antra, kura ļāva saplucināt mazmazītiņos gabaliņos savu veco lapsādu. Bet bīgls Bārklijs no kaimiņu mājas ir īsts sirdsdraugs, ar kuru kopā, ja ne kalnus, tad vismaz vienam otru gāzt. Un darāmā tādiem jauniem suņiem vēl ļoti daudz. Ļoti, ļoti! Wow!
Darbabiedru viedokļi
Anita Daukšte,
Neatkarīgās galvenā redaktore:
– Suns darbavietā? Varbūt kādam izklausās dīvaini, bet man ne. Tā kā man ļoti patīk suņi un pati esmu suņa īpašniece, zinu, ko nozīmē kucēnu atstāt mājās vienu. Tad labāk ņemt līdzi uz darbu. Turklāt Larijs ir ļoti audzināts suns – neuzbāžas, nerej un ar savu klātbūtni vieš redakcijas darbā dzīvelīgu optimismu, atveldzējot reizumis iekarsušos prātus. Ja no Imanta Vīksnes darba galda puses atskan urkšķieni – zinu, Larijs ir klāt un spēlējas ar savu rotaļcūku.
Antra Rēķe,
Neatkarīgās atbildīgā sekretāre:
– Ceturtdienis Larijs ir neatņemama ceturtdienas sastāvdaļa – samīļojams omas uzlabotājs, kurš kā jebkurš pašpārliecināts suns zina, kā vajag reaģēt uz izrādīto uzmanību un kā to saņemt. Grimašu daudzveidība un nevainīgais skatiens varētu maldināt, ka stāsti par Larija blēņām mājās ir blēņas, bet šķirnes pazīšana neļauj zaudēt modrību – medību suns vienmēr izdomās, kā uzkāpt cilvēkam uz galvas un vēl ķepas pār pleciem pārkārt. Absolūts mīļums!
Ģirts Pauls Pommers,
nra.lv žurnālists:
– Runā, ka suns ir cilvēka labākais draugs – tieši ar tādu domu arī pirmo reizi iepazinos ar Lariju. Viņš ir īpašs, jo jau pirmajā reizē iekāpa man klēpī un aizmiga. Nebiju nekad tik ātri ieguvis kucēna uzticību. Liels prieks, ka mūsu pārāk retajās tikšanās reizēs suņupuika mani atceras. Tas kopā pavadītos brīžus padara īpašus.
Māra Matisone,
žurnāla Māja redaktore:
– Larijs vieno redakciju. Larijs ir draugs. Mīl visus, un paiet garām viņam vienkārši nav iespējams. Bet! Kāds saimnieks, tāds suns. Tas gan, jo Larijam ir raksturs, tāpat kā viņa saimniekam Imantam. Viņi nepakļausies nepamatotām pavēlēm un nepildīs darbības, kas nav vajadzīgas! Un vēl Larijs mīl bērnus un bērni mīl Lariju, un tad rotaļām un savstarpējai sapratnei nav robežu. Suns ar un bez robežām, tāds ir mūsu Larijs.