Operete Latvijā atkal būs – droši un pārliecinoši var teikt, jo tagad pēc daudzu gadu pārtraukuma pakāpeniski un ar labiem panākumiem notiek tās atdzimšanas process. Operetes mīļotāji novērtē, gaida un tic, ka iesāktais darbs turpināsies un daudzus skatītājus nākotnē priecēs ne viena vien krāšņa profesionāli veidota izrāde. Šobrīd operetes cienītāji dzīvo gaidās, jo pavisam drīz, 18. jūlijā, notiks pirmais Operetes festivāls Latvijā. Norises vieta šim muzikālajam pasākumam izvēlēta Ikšķilē, brīvdabas estrādē.
«Domāju, ka operetes atdzimšana Latvijā ir sarežģīts ceļš, bet veiksmīgi un profesionāli iestudētas jau vairākas izrādes, un skatītājiem par tām ir interese. Atliek tikai vēlēt veiksmi,» atzīst Operetes festivāla režisors Valdis Lūriņš, kurš arī pratis novērtēt, cik mūzikas dramaturģija ir valdzinoša. Viņš uzskata, ka Latvijā ir daudz profesionālu dziedātāju un aktieru, kuri lieliski var sevi realizēt operetes žanrā, kas tuvs mūziklam. Režisors neslēpj, ka viņam pašam ar opereti agrāk neesot bijusi saistība, savulaik bijušas ieceres par kādu iestudējumu šajā žanrā, taču tās palikušas neīstenotas. Taču režijas darbu klāstā ierindojies daudz muzikālo iestudējumu gan Liepājas, gan Nacionālajā teātrī.
Svētki visām paaudzēm
«Operetes festivāls, pirmkārt, ir jauka kopā sanākšana. Otrkārt, tas sakrīt ar latviešu komponista Arvīda Žilinska 110. dzimšanas dienu. Festivāla organizētāji nolēma, ka kaut kas jāuzdāvina mazajiem skatītājiem, tāpēc viņiem gatavojam pirmizrādi – senu, taču improvizētu iestudējumu no bērnu repertuāra Paukojam un šmaukojam.» Režisors apstiprina, ka operete ir piemērota visām paaudzēm, lai gan tas ir dārgs žanrs un aktieriski sarežģīts. «Gan pie mums Latvijā, gan it visur pasaulē raksturīgi, ka dziedātājs nevar stāvēt uz skatuves un tikai skaisti nodziedāt. Vajadzīgas arī aktiermeistarības iemaņas un laba fiziskā sagatavotība.» Viņam patīkot, ka kompānijā, ar kuru iestudē Pauku un Šmauku, ir jauni cilvēki, Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti. Ar viņiem esot interesenti strādāt. «Tas dod iespēju izvērtēt, kādas ir viņu spējas, uztaustīt jauniešu domāšanu un kopā atraisīties spēlei. Ja mums tas izdosies, varbūt papaukosimies un pašmaukosimies ne reizi vien,» prognozē režisors un turpina, ka festivāls un tikšanās ar māksliniekiem varētu būt interesants saiets. Tie, kuri uz to atbrauks, noteikti būs ieguvēji un uzzinās daudz ko jaunu.
Latviskas versijas operetē
Plānots, ka Operetes festivāls varētu veidoties par jauku tradīciju, jo mērķis ir pēc kāda laika atjaunot operetes teātri. «Festivāla programma ir pietiekami piesātināta un plaša. Man patīk ideja festivālu sākt ar garīgās mūzikas koncertu Ikšķiles baznīcā un savākt ziedojumus topošās vijolnieces Amandas Patjanko muzikālās izaugsmes attīstībai.» V. Lūriņš ir pārliecināts, ka, tiklīdz operetes teātris tiks atjaunots, rūpīgi būs jāizvērtē tā repertuārs. «Zināmā mērā tas ir ierobežots, pāris gadiem pietiks esošā, bet pēc tam būs jāpiesaista latviešu komponisti un libreta autori, lai radītu jaunas latviskās versijas operetes žanrā.» Režisors apstiprina, ka arī viņam veidot režiju Operetes festivālam ir labs izaicinājums, lai gan uzkrāta milzīga pieredze šajā darbā, – stāžs ir vairāk nekā 40 gadu. «Ja festivāls sagādās prieku ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem dalībniekiem, tad šis pasākums būs izdevies, jo no tā enerģētikas zināmā mērā ir atkarīga operetes teātra turpmākā pastāvēšana.» Lai operetes teātris pastāvētu, tam vajadzīgs finansējums. «Ja tas būtu valsts vai Rīgas pašvaldības dotēts teātris, būtu apsveicami, bet tas ir sarežģīti. Operetes fondam nāksies ar darbu nopietni pierādīt, ka šāds teātris ir jāatjauno. Tās vadītāju Agiju OzoliņuKozlovsku var tikai apbrīnot. Viņa ir pārņemta ar šo ideju un tās īstenošanu.»
Ideju vākšanas process
Pats V. Lūriņš enerģiju radošajam darbam smeļoties no dzīvošanas procesa un no vēlmes pasaulē kaut ko ieraudzīt no jauna. «Režisora profesija ir jauka tādēļ, ka nepārtraukti dod iespēju saskarties ar jaunu materiālu un pašam kaut kas ir vai nu jāatkārto, vai jāapgūst. Ja, strādājot šajā darbā, var nonākt pie dažādām atklāsmēm, tas rada prieku.» Režisoram vislabāk patīkot ideju vākšanas process. «Darbs, kā tās īstenot, bieži vien nav nemaz tik viegls. Tad, kad aktieris un režisors sāk runāt vienā valodā, rodas laba sajūta. To var salīdzināt ar skriešanu maratonā.» Par sevi viņš esot dzirdējis atsauksmes, ka esot prasīgs režisors un diezgan kategorisks. «Pieredze man ir iemācījusi nekonfliktēt ar cilvēkiem, taču mēģināt ar viņiem atrast nevis kompromisu, bet veidu, kā saprasties. Bieži vien runājam vienu, bet katrs to saprot citādi, un tāpēc rodas pārpratumi.»
Līdztekus darbam Operetes festivāla veidošanā V. Lūriņa plānos ir arī uzvedums Gulbenes novada svētkiem Lejasciemā, kuriem par godu apkopoti Lejasciema novada cilvēku stāsti, kas savīti kopā ar kora dziesmām, dejām un pūtēju orķestru skaņdarbiem.
Satikšanās ar muzikālu projektu
Aizvadītajās sezonās viņam pēc teātru pieprasījuma visvairāk nācies strādāt ar komēdijām. «Tāpēc man ir vēlēšanās iestudēt kaut ko pavisam pretēju, ko nekad neesmu darījis. Otrs – tajā laukā, kurā esmu darbojies, man ir iecere atkal satikties ar kādu lielu muzikālu projektu, vislabāk, ja tas būtu oriģināldarbs.» Par plusu režisors atzīst to, ka šajā darbā neesot klišeju, tas ir radošs. Ne velti režisori esot tik atšķirīgi un viņu izrādes dažādas. «Priecājos, ka ienākusi jaunā paaudze ar savu rokrakstu un talantīgām izrādēm. Man simpatizē Elmāra Seņkova veikums, Valters Sīlis nepārtraukti ar kaut ko eksperimentē. Priecājos par Lauru GrozuĶiberi. Sievietēm ne vienmēr šajā profesijā ir viegli strādāt, bet viņa laikam tai ir radīta.» V. Lūriņš palaikam pieslēdzoties arī amatierteātriem. To aktieriem ir vēlme atrast kaut ko jaunu, un tas vien ir cieņas vērts,» uzsver V. Lūriņš.
Aicina pirmais Operetes festivāls