MĀJAS MĪLULIS: Valsts topošais pirmais suns Rimini

Šķiet, par vācu aitusuņiem nevienu ieinteresēt vairs nevajag. Par šo suņu šķirni var vien atgādināt. Tie patiešām ir gandrīz universāli suņi, ja ir runa par sargiem, muitniekiem, policistiem, glābējiem utt. Medībām gan īsti nederēs, taču kā fiziski gana aktīvas ģimenes mīluļi būs kā kulaks uz acs.

Džuzepem Verdi (1813.–1901.) tik ļoti iepatikās Viktora Igo 1832. gadā sarakstītā luga Karalis uzjautrinās, ka viņš vēlējās pēc tās motīviem sakomponēt operu. Diemžēl šo Igo lugu cenzūra bija aizliegusi (nelon valsts pirmo personu – karali – par nelieti tēlot). Tomēr komponista mērķtiecība bijusi apskaužama – operas Rigoleto libretu sarakstījis Frančesko Marija Pjave (1810–1876), nomainot reālas personas ar izdomātām, un Verdi komponējums vēl mūsdienās ir operteātru un publikas iecienīts. Solo darbošanās dažkārt nes augļus, bet dažkārt ne... Šķiet, lielākais Itālijas kūrorts Adrijas jūras piekrastē Rimini savu vismaz Eiropas mērogā zināmo popularitāti iemantoja gan ar mērķtiecību, gan individuālu darbību, gan... to, ka ir vienkārši pievilcīgs un interesants. Arī šā raksta varone – 2011. gada 8. oktobrī dzimusī vācu aitusuņu dāma Rimini Solo Rigoletto jeb vienkārši Rimini – savus saimniekus atradusi, pateicoties visām šīm īpašībām.

Atnāca pati

Dokumentos rakstīts, ka Rimini saimnieks ir Raimonds Vējonis. Viņš atceras: «Lauku mājā, kur dzīvo mūsu vecāki, mums bija Kaukāza aitusuņa un vilka (vācu aitusuņa – V. A.) krustojums, Lora. Kad viņa cienījamā vecumā nomira, sapratām, ka nepieciešams cits suns. Tad nu pētījām šķirnes, jo šķita, ka vilkveidīgo vairs negribam – mūsu jauktenim, iespējams, vilkiem raksturīgās locītavu displāzijas dēļ, mūža nogalē bija grūti pārvietoties, skatīties uz to patiešām bija grūti. Tomēr, konsultējoties ar suņu pazinējiem un atsakoties no šķirnēm, kas mums varbūt patiktu, bet kuru dzīvesprieku mēs aizņemtības dēļ nevarētu nodrošināt vai kas nevarētu augu gadu mitināties ārpus mājas, jo nespēj paciest pat mērenu salu, tomēr atgriezāmies pie vācu aitusuņa. Noskaidrojām, ka ir audzētavas, kas patiešām rūpējas par to, lai netiktu vairoti suņi ar displāzijas risku. Mums ieteica audzētava Solo Rigoletto, kam ir sadarbība arī ar vācu suņu audzētājiem (šā metiena tēvs bija no Vācijas), un tā nu braucām izvēlēties kucēnu. Braucām trijatā – es, mana sieva Iveta un viņas mamma Vera, jo bija skaidrs, ka viņa būs suņa galvenā pieskatītāja.»

Kā jau tas mēdz notikt, nevis cilvēki izvēlējās suni, bet gan suns cilvēku. «Lai gan zinājām, ka suņupuikas mēdz attiecīgos brīžos doties brīvsolī un pat pār sētu lēkt, lai tiktu meitās, nebijām izlēmuši, ka ņemsim tikai kucīti (tās esot uzticīgākas savai teritorijai un nemēdzot klīst apkārt). Galvenais – lai būtu suns, kurš apdzīvo mājas pagalmu. Kad iegājām telpā pie kucēniem, katrs klunkurēja, kur nu kurais. Katram kucēnam ap kaklu bija lentīte ar vārdu. Lentītes – atšķirīgās krāsās. Rimini mērķtiecīgi devās mūsu virzienā, klupa, cēlās un līdz mums arī nokļuva. Uzreiz bija skaidrs, ka tas būs mūsu suns. Tikai pēc tam uzzinājām, ka viņa bija vienīgā atlikusī meitene. Turklāt, kad paskatījāmies, kā mazo sauc, konstatējām, ka lentīte ap Rimini kaklu ir zaļā krāsā,» smaida Raimonds. «Taču, protams, man galvenokārt iepatikās šī mērķtiecība – tas, kā viņa pie mums nāca. Un, cik man zināms, Rimini, salīdzinot ar brāļiem, ir patiešām aktīva, lai gan tobrīd, kad viņu iegādājāmies, nebija ne lielākā, ne aktīvākā, kādus parasti iesaka izvēlēties, taču. Starp citu, Rimini māsa, kas pie saimniekiem bija tikusi jau pirms viņas, arī ir tikpat aktīva un dzīvespriecīga.»

Kurš ir saimnieks?

Kuru no saviem cilvēkiem Rimini izvēlējusies par savu saimnieku? Raimonds atzīst, ka, lai gan dokumentos kā kucītes saimnieks ierakstīts viņš, iespējams, viņai esot tuvāki cilvēki... «Mājā, kur Rimini dzīvo, ierodos tikai brīvdienās. Iveta atbrauc biežāk, bet ikdienā Rimini vairāk ir kopā ar manu sievasmāti, tomēr par mūsu ierašanos mūsu sunīte ļoti priecājas, vēlas rotaļāties.»

Iveta Vējone piebilst: «Lielākoties Rimini pavada laiku kopā ar manu mammu, un galvenā saimniece jau ir viņa. Klausa mūs visus. Tā – nosacīti... Taču uz mācībām ar suni savulaik braucu es. Vācu aitusuņiem nepieciešama apmācība, un tad nu es regulāri ņēmu Rimini, un mēs abas devāmies mācīties. Nevēlējāmies, lai suns būtu superpaklausīgs un iztapīgs, bet elementāras lietas jāiemācās. Rimini ir apķērīga, pie saites esot, izpilda visas komandas, taču, palaista savā vaļā, mēdz arī neklausīt. Toties tad, kad gaida kādu kārumu, pat bez komandām izpilda visu programmu!»

Kas šādi kārumi ir? Nekas vetārstu neakceptēts! Suņu našķīši, taču ne cepumiņi. Ļoti patīkot pagrauzt reklamētos kauliņus, kas palīdzot noņemt zobakmeni. Rimini ikdienā ēd parastu sauso barību. No cilvēku galda neko nediedelējot pat tad, ja smaržo nu neganti kārdinoši! Rimini ir ļoti sabiedriska, viņu interesē saviesīgu vakaru norises, taču cilvēku našķus viņa nelūdzas, zina, ka tik un tā neko nedabūs, un tas attiecas arī uz Vējoņu viesiem – viņiem piesacīts, ka sunim neko neveselīgu dot nedrīkst. «Lorai bija, kā saka, mugura kā galds, un tā bija mūsu vaina,» atzīst Raimonds, «mazliet izlutinājām, jo nezinājām, kā būtu pareizi. Man jau suņa nebija bijis, ja neskaita tos krančus, ar ko bērnībā kopā skraidīju Sarkaņos... Sunītis kārām acīm skatās, sunītim gribas – nu kā tu neiedosi kādu kārumu! Iespējams, arī šīs mūsu mīkstsirdības dēļ Lorai mūža beigas bija tik sāpīgas. Ar Rimini jau viņas kucēna laikā ēšanas ziņā bijām paskarbi, kā to iesaka vetārsti un kinologi, zinām, ko drīkst, ko ne, kas var nodarīt suņa veselībai ko sliktu. Rimini ir veselīga, turklāt viņai ir pietiekami daudz vietas un iespēju izskrieties.»

Kaķu faktors

Kā Rimini sadzīvo ar citiem dzīvniekiem? Labas attiecības veidojoties ne ar visiem. Kaimiņu suņi esot draugi, ar ko obligāti jāsaostās un jāparunājas. Apmācības laukumā un arī izstādēs («Sākumā bijām sociāli aktīvāki, mēģinājām palūkoties, kas notiek kluba pasākumos,» skaidro Raimonds) bijuši sugasbrāļi, ar ko Rimini veidojusies draudzība, taču gadījies arī pa kādam, kas nav paticis. «Galvenokārt tās bija kucītes,» novērojis saimnieks. «Ar suņupuišiem gan vienmēr veidojušās labas attiecības. Laikam jau pastāv konkurence pat jaunu kucīšu starpā. Tiesa, mēs ar apmācību mazliet nokavējām – sākām Rimini uz to vest tikai astoņu mēnešu vecumā. Varbūt vajadzēja socializēt jau agrāk.»

Par kaķiem ir īpašs stāsts, saka Iveta: «Mums ir trīs kaķi. Viens pieklīda. Vienu tepat netālu mašīna notrieca. Paņēmām, sadakterējām. Trešo, mazu kaķēnu, kāds bija pie vārtiem ziemas laikā nolicis... Ar viņiem Rimini pašlaik ir mierīga līdzāspastāvēšana. Sākumā gan rotaļājoties trenkāja, līdz viens kaķis iedomājās no suņa vairs nebēgt! Trenkāšana beidzās, netrenkā pat vienu tādu, kurš ir bailīgāks. Kā būtu ar svešiem kaķiem, grūti teikt. Bet par to, lai sveši kaķi te nenāktu, laikam jau parūpējušies mūsu minkas. Vai varbūt sarunājuši palīgos Rimini.»

Raimonds: «Mums Ogres dzīvoklī un pēc tam arī šeit bija balts kaķis ar zilām acīm Mikis (zinu, ka šādiem kaķiem mēdz būt problēmas ar dzirdi, bet Mikim bija viss kārtībā līdz pat 14 gadu vecumam, kad nomira!). Viņš līdz ar mums uz Ogri pārcēlās no Madonas. Viņš mājā bija kungs un pavēlnieks. Jāpastāsta, ka tolaik, kad paņēmām Loru, vispirms viņu aizvedām uz dzīvokli Ogrē. Tajā vakarā Mikis, pieradis mājās būt vienīgais dzīvnieks, nabaga kucēnu pamatīgi iepļaukāja un aiz greizsirdības izēda visu Lorai bļodiņā ielikto barību un izdzēra pienu, lai gan līdz tam brīdim pienam nebija pat pieskāries! Abi dzīvnieki pēc vairākiem gadiem satikās šeit, kad kaķis, visu mūžu nodzīvojis dzīvoklī, nejauši izlavījās laukā... Lora, pieradusi būt pagalma pārvaldniece, riedama pieskrēja kaķim, kurš tobrīd vēl mulsi iepazinās ar to, kas ir zaļa zāle. Mūsu baltais istabas mīlulis nesamulsa – kā iešķēla ar ķepu lielajam sunim!... Laikam jau kucīte salika kopā bērnības bildi ar notiekošo un... galarezultātā arī citi tolaik te dzīvojošie kaķi nu varēja droši staigāt – Lora pret viņiem izturējās ar cieņu. Pagāja vēl daži gadi, un Lora jau ar balto kaķi mierīgi gulēja sānu pie sāna. Sanāk tāds kā stāsts par to, ka nedrīkst baidīties, ka reizēm jāparāda nadziņi, un tad arī objektīvi stiprākais tevi respektēs.»

Draudzīga, bet...

Taču  – atgriežamies pie Rimini! Kāda viņa ir pret cilvēkiem?

«Pret cilvēkiem Rimini izturas dažādi,» stāsta Raimonds. «Ir cilvēki, uz kuriem rej, kam pat uzrūc. Viņai nepatīk cilvēki ar makšķerēm, kas iet gar pagalma žogu (tepat pāri ielai ir Daugava, un varbūt kāds makšķernieks savulaik paķircinājis...). Reizēm parej uz riteņbraucējiem, bet tas jau laikam vairāk sporta pēc – paskriet līdzi gar žogu. Parasti ir ļoti draudzīga.»

Iveta teic: «Rimini esam audzinājuši vairāk kā draugu, un tāda viņa arī ir. Taču māju arī sargā.»

Raimonds: «Mūsu ģimenes draugus pazīst, svešus iekšā nelaiž, un tas, domāju, ir labi. Ja svešinieku pagalmā ielaidis saimnieks, viss kārtībā. Ja kāds ienācis pats... Piemēram, bija kāds pārdrošs elektrības skaitītāja pārbaudītājs, kurš bez mājinieku atļaujas bija ienācis pagalmā – laukā tika tikai tad, kad Vera Rimini nomierināja... Nē, virsū Rimini šim nemetās, taču lika noprast, ka ar mājas saimniekiem tomēr jāsazinās!»

Rimini mājas priekšnamā tiek laista vien skarbās ziemas naktīs – vācu aitusuņi laukā labi jūtas pat tad, ja temperatūra nokritusies mīnusos. Parasti viņa skraida pa plašo pagalmu, taču viņai uzbūvēts arī komfortabls voljērs ar būdu. Būdā gan Rimini atrasties netīkot – labāk pasnaust uz turpat līdzās gādīgās Veras noklātā matracīša...

«Parasti Rimini brīvi skraida pa pagalmu. Dārzā neko nopostījusi nav, vien karstās vasarās mēdz parakt zemi, lai tiktu pie vēsuma. Suni turēt pie ķēdes, ja ir plašs, ar sētu apjozts pagalms, man šķiet lieki un arī nehumāni,» saka Raimonds. «Voljērs mums vajadzīgs gadījumiem, kad ierodas viesi – Rimini mēdz tik kaismīgi apsveicināties ar viesiem, ka... Jā, reiz kādas viešņas baltais mētelītis tika neizdzēšami apzīmogots ar mūsu suņa dubļainajām ķepām... Gadās arī, ka mūs nav ilgi redzējusi, suņai uznākusi bučošanās kāre, grib apsveicināties, bet mēs esam atbraukuši tieši no darba, un mūsu darba drēbes tomēr būtu jāpasaudzē.

Par voljēru... Pētīju literatūru, meklēju, kur standartiem atbilstošus taisa. Atradu, ka taisa Vācijā. Kad ieraudzīju cenu ar piegādi, muitas nodokli... Kādam varbūt māja tik dārgi maksā! Pazīstams galdnieks uztaisīja gluži tādu pašu un varbūt pat labāku!»

Iveta: «Kad uz šejieni braucu es, mēdzu piezvanīt, lai mamma Rimini ieliek voljērā, jo, padzirdusi manas mašīnas skaņu (un to viņa dzird vairākus simtus metru tālu!), var izskriet no pagalma. Viņai ļoti patīk braukt ar mašīnu un laikam jau braukšana asociējas tieši ar manējo – es ar to viņu vedu uz mācībām. Taču šāda sajūsmas pilna skriešana pretī gaidītajam cilvēkam var būt bīstama – suns savā aizrautībā var paskriet zem citas mašīnas...»

«Jā, kā tāds komisārs Reksis! Ja mašīnai būtu vaļā logs un es vai sieva pateiktu «Brauksim!», Rimini tūlīt jau būtu ielēkusi mašīnā! Gluži tāpat, kā pieminot peldēšanos – arī peldēties viņai ļoti patīk. Padzirdot par to, Rimini jau spicē ausis un mīņājas, lai dotos uz Daugavu,» smaida Raimonds.

Klasiskais vācu vilciņš

• Vācu aitusuns (Deutscher Schäferhund)

• Izcelsmes valsts: Vācija

• Augstums skaustā: suņiem 60–65 cm, kucēm 55–60 cm

• Svars: suņiem 30–40 kg, kucēm 22–32 kg

• Apmatojums: pusgarš, ar pavilnu

• Krāsa: tumši vai gaiši pelēka, ruda, melna (reti) vai melna ar lāsumiem; melns seglojums, melna maska uz purna; ASV selekcionēti arī balti vācu aitusuņi

• Dzīves ilgums: 12–14 (15) gadu

• Kucēna cena: 100–600 eiro

Šķirnes vēsture īsumā (un ar mazu humora piedevu) ir šāda. 19. gadsimta nogalē atvaļinātais vācu armijas artilērists Makss fon Štefanics pēc dienesta pievērsās aitu audzēšanai, un viņam ganāmpulku vadīšanai bija nepieciešami uzticami četrkājaini palīgi, kas intelekta ziņā būtu vismaz unteroficieri un varētu vadīt zaldātus, t. i., aitu barus. Lai gan tolaik jau pastāvēja vairākas ganusuņu šķirnes, neviena no tām Štefanicu neapmierināja. Viņš nolēma selekcionēt pats savu darbasuni. Kā jau artilērists, kuram mērķa sasniegšanai nepieciešami aprēķini un precizitāte, viņš sarēķināja, kādām jābūt šāda ideāla aitugana auguma proporcijām un rakstura īpašībām. Īpaša vērība pievērsta kāju izvietojuma leņķiem – lai suns būtu gan gana izskatīgs, gan arī veikls un izturīgs.

Štefanics izvēlējās vilkam līdzīgus suņus un sāka selekcijas darbu. Pamazām selekcijas rezultātā no vienkārša unteroficiera šie suņi pārtapa universālajos kareivjos, kam intelekts sniedzās, iespējams, krietni pāri padomjlaiku anekdošu praporščiku spējām... Šie suņi izveidojās par cilvēku palīgiem, kuri ātri mācījās un pat spēja, analizējot situāciju, atbilstoši reaģēt un rīkoties. Turklāt viņi bija apveltīti ar izcilām fiziskā darba spējām, izcilu ožu un arī ļoti labu dzirdi. Diemžēl – ar ne pārāk ilgu mūžu. Jau 12–14 gadu vecu vācu aitusuni var uzskatīt par ilgdzīvotāju, turklāt viņam, iespējams, jau ir problēmas ar pakaļējo ekstremitāšu kustībām.

Toties jaunībā un brieduma gados nu īstens komisārs Reksis vai kāds cits no neskaitāmo filmu varoņiem vācu aitusuņiem – tāpat ar savu funktieri apveltīts, sušķīgs un... jā, pēc suņa smirdošs, ja samircis. Un spalvu met ne par knapu! Toties gudrs, uzticams un mīļš pret savējiem. Galu galā neba nu velti kopš 1899. gada, kad apstiprināts šīs šķirnes pirmais standarts, vācu aitusuņi visā pasaulē ir vieni no izplatītākajiem suņiem.