«Viņš domā, ka ir mazs. Ir bezgala mīļš un naivs, tāpēc mums saskan. Pret visiem ir jauks un domā, ka pasaule ir laba un dzīve ir viegla,» ģimenes mīluli, īru vilku šķirnes suni Alfonu, raksturo režisore Aija Strazdiņa. Par spīti impozantajai ārienei, viņš ir mierīgs kā jūras lauva un labs sabiedrotais saviem saimniekiem.
Sapnis par augumā raženo suni Aijai radās agrīnos pusaudžu gados. Pastaigājoties ar savas ģimenes toreizējo lutekli, īru setera jaukteni Diku, viņa ievēroja miniatūru kundzīti, kurai blakus cēli gāja neticami liela auguma suns – saimniece bija tikai par galvas tiesu garāka. Aija atminas, cik fascinējošs viņai šķitis dzīvnieks – par spīti brangajam augumam, kas citos iedvesa bijību un piesardzību, suns bija mierīgs un nosvērts. Aija toreiz nolēmusi – reiz, kad viņai būs sava ģimene un māja, viņai būs šāds mājas mīlulis. Tāpēc nedaudz vairāk kā pirms gada Aijas un viņas vīra Aigara Grāvera ģimenē no Vācijas ar treileri atceļoja Alfons. Toreiz – četrreiz mazāks par tagadējo izmēru. Tagad Alfonam ir gads un četri mēneši, viņš sver 83 kg un viņa augstums, mērot no skausta, ir 98 cm.
Pūciņa kūciņa
Kad lēmums par suņa iegādi bija pieņemts, Aija sazinājās ar vairākām suņu audzētavām Eiropā, bet saraksti turpināja ar Sabīni Hohenbergeru, populāru audzētāju Vācijā, – sievieti, kura uz vēstuli atbildēja sirsnīgā, nevis formālā manierē. «Ja cilvēki ir mīļi, arī suns būs labs,» viņa pamato izvēli un teic, ka tā bijusi nekļūdīga. «Visi viņas suņi izrādījās sirsnīgi. Pūciņas kūciņas.» Un patiesi – par spīti milzīgajam augumam, konkrētās šķirnes suņi ir padevīgi un laipni; viņi nav agresīvi, bet ar līdzsvarotu temperamentu, tādēļ ir labi rotaļu biedri pieaugušiem bērniem, jo, lai gan konkrētās šķirnes suņi ir vieni no labsirdīgākajiem, to varenais augums maziem ķipariem var būt bīstams – pat nevēlot sliktu, suns var saspiest par sevi augumā mazāku rotaļu biedru.
Pilnais Vācijā dzimušā suņa vārds ir Alfons Anguss Dahmrak’s, un tas nav izvēlēts nejauši. «Katram metienam ir savs burts, ar ko jāsākas kucēnu vārdam – A, B, C un tā tālāk. Vācijas audzētavā piedzima divi metieni reizē, un saimniece man rakstīja, ka viens būs ar X un otrs – ar Y. Domāju, kā var izdomāt sunim vārdu, kas sākas ar X!? Bet pēc laika viņa atrakstīja, ka ir sajaukusi un metiens, no kura izvēlējos kucēnu, ir ar A. Tas bija liktenis, jo ģimenē visi apzināti esam ar A burtu: Aigars, Aija, Alberts un Adrians.» Režisore paskaidro, ka vārds Alfons izvēlēts, jo suns gluži vienkārši pēc tāda izskatās, bet Anguss ir bieži sastopams īru vilku vārds un īru mīlestības dievība, savukārt Dahmrak’s ir viņa uzvārds oficiālajos dokumentos.
Par daudzām suņa sabojātām mantām Aija sūdzēties nevar. «Protams, dažas čības Alfons ir pagrauzis, bet to darījis vientulības, nevis nepaklausības dēļ. Tiesa, bija neilgs posms, kad viņam garšoja lielas lietas: Aigara piekabes āķis, elektrisko vārtu elektriskā sistēma, viņš arī noēda vai pusi no ābeles. Bērniem bija šūpoles, un tās Alfonam aizsniedzamā augstumā bija kā ar zāģi nozāģētas,» viņa uzskaita postījumus, kas radušies vēl mazotnes nebēdnībā, no kuriem nesenākais ir apgrauztas koka kāpnes uz otro stāvu. Tomēr saimniece attaisno savu mājas mīluli un saprot, ka bojājumi veikti, lai pievērstu uzmanību. Alfonam ir svarīga saimnieku mīlestība un fakts, ka viņš ir pamanīts. «Es viņu saucu par līmīti, jo visu laiku staigā man pakaļ. Vasarā sēžu zem ābeles šūpuļtīklā un lasu grāmatu, un suns guļ pie manis. Pieceļos, lai aizietu uz virtuvi ieliet ūdeni, un viņš seko. Kad pie mums atnāk ciemiņi, Alfonam noteikti jābūt kompānijas epicentrā. Ja sēžam, skatāmies televizoru, Alfons izgrūsta mūs uz visām pusēm un apsēžas dīvānā vai apstājas priekšā televizoram. Viņš ir ģimenes suns un bez cilvēkiem viņam ir grūti.»
Ar divām mašīnām
Alfona ēdienkarti veido sausā barība (mēnesī viņš noēd apmēram pusotru lielo barības maisu ar piedevām, kas naudas izteiksmē ir apmēram 150 eiro), bet kā našķus suns labprāt izvēlas veselīgus pārtikas produktus – augļus un dārzeņus, no kuriem īpaši iecienīti viņam ir tomāti, banāni un āboli.
Attapīgais suns pamanījies pats aplaimot sevi ar vitamīnu devu, uzslejoties pakaļkājās un ar zobiem no piemājas ābeles noraujot augli vai, kā Aija saka, «nozvejojot to elegantā lidojumā».
«Ir vismaz divi varianti, kā barot suņus – ar sauso barību vai gatavojot ēdienu pašiem, atbilstoši šķirnes īpatnībām. Gada laikā Alfons no plaukstas lieluma kucēna izaudzis šāds. Īru vilki ir vieni no visātrāk augošajiem suņiem pasaulē, tāpēc svarīgi, lai viņš normāli attīstītos – būtu stipras kājas un sirds, veidotos muskulatūra. Barojot ar končām, suns izaugs tizls – ar līkām kājām, vāju muskulatūru un sirdi. Un es nedomāju, ka mācētu pagatavot viņam ēdienu ar atbilstošu kaloriju un uzturvielu daudzumu,» stāsta Aija.
Pārbraucienos Alfons iemācījies mašīnā gulēt, tomēr, lai visa ģimene varētu doties atpūsties, nepieciešams braukt ar divām mašīnām, jo vienā vietas visiem pieciem ir pārāk maz. «Man ir Honda Civic, kurai ērti nolaižas aizmugure. Arī vīrs nopirka mašīnu, kurai aizmuguri var koriģēt. Alfons aizņem pusi no mašīnas, tāpēc uz laukiem braucam ar divām. Tas ir vienīgais mīnuss viņa auguma dēļ, bet lielas neērtības nesagādā, jo retas ir reizes, kad visiem četriem ar suni kopā jāizbrauc.»
Kopš Alfons ir paaudzis, Aija nopietnāk apdomā vietas, uz kurām var doties kopā ar mājdzīvnieku. «Man viņu reizēm gribas ņemt līdzi, un arī viņam pašam patīk man pievienoties. Braucot ciemos, reizēm prasu, vai drīkstu ņemt līdzi suni un tad uzklausu dažādus bet – nav sēta, kaimiņiem arī ir suns, ir skaisti apstādījumi un tā tālāk. Tādos gadījumos reizēm izvērtēju, uz kurieni braucu, lai varētu to darīt kopā ar viņu.»
Suņa saimniece stāsta: «Alfons ir kā bērns – viņš nemitīgi pieprasa uzmanību. Būdams liels un patstāvīgs, viņš tomēr vēlas, lai kāds ar viņu parunātu, samīļotu, pabužinātu. Un, jo cilvēcīgāks tu esi ar dzīvnieku, jo cilvēcīgāks viņš ir ar tevi.» Ja nepieciešamā uzmanības deva nav gūta, Alfons kļūstot bēdīgs.
Par uzmanības trūkumu Alfons nudien sūdzēties nevar, un Aija smejot teic, ka tagad viņai vienmēr jāizskatās labi, jo abiem došanās pastaigā nozīmē daudz pievērstu skatienu. Cilvēki nav kautrīgi – tie nāk klāt un aprunājas, vēlas nofotografēties ar lielā auguma suni. Arī tikšanās dienā ar Māju Alfons ne reizi vien gūst gan vietējo, gan tūristu uzmanību un ziņkārīgus skatienus. Aija pie pastiprinātas ievērības ir pieradusi un ļauj svešiniekiem noglaudīt un sačubināt viņas mīluli: «Mums visiem ir jāmācās pateikt gan sev tuvam, gan svešam cilvēkam labus vārdus. Katrs pretimnācējs, kurš pasmaida kaut tikai tāpēc, ka viņam iepaticies Alfons, padara šo pasauli mazliet labāku.»
Netrenējas pavēlēm
«Īru vilki izaug ātri, bet tiem ar prātu ir tāpat kā cilvēkiem – reizēm tas nāk līdz ar gadiem, citkārt gadi atnāk vieni paši... Īru vilkus par pieaugušiem var uzskatīt, sākot no pusotra gada vecuma, tāpēc septiņos astoņos mēnešos, kad suns sver apmēram 50 līdz 60 kilogramus, viņš uzvedas kā liels muļķadesa,» zina stāstīt Aija. «Pirmajos mēnešos Alfons skrēja un gāzās, nesās pa dārzu un nemācēja nobremzēt. Spēlējas ar cilvēkiem, nesaprotot, ka ir smags un liels. Skrēja stenderēs un klupa pāri sliekšņiem. Mūsu krustmātei, kura Alfonu audzina pa dienu, kamēr esam darbā, suns spēlējoties vairākkārt iekodis rokā, pat galvā un acī. Bija mēneši, kad neatstājām viņu vienu ar bērniem, nevis tādēļ, ka suns apzināti varētu puikām ko izdarīt, jo tas nav viņa dabā. Bija, piemēram, gadījums, kad spēlējoties suns mūsu sešgadīgo puiku nogāza zemē un uzlēca virsū. Ko dod apziņa, ka viņš nekodīs, ja bērns ir panikā? Tādos gadījumos sunim skaidri un bargi jānorāda, kas ir pieņemami, bet ko darīt nedrīkst nekādā gadījumā.»
Alfons nedodas uz paklausības nodarbībām, bet apmeklē suņu skolu, kurā apgūst pareizu stāju, gaitas manieri un elementāras komandas. «Viņš visu saprot. Arī vācieši ieteica viņu nedresēt, jo īru vilku suņi nav sēdēt-gulēt-balsi komandu akli paklausītāji atšķirībā, piemēram, no aitu suņiem. Viņi paliek apātiski, ja liek atkārtot darbības, kurām viņi neredz jēgu. Daudz labāk viņi jūtas, ja tiek uzņemti kā ģimenes locekļi, tomēr jūs drīkstat sadot pa ļeku, ja, piemēram, šis ģimenes loceklis sagrauž kāpnes.»
Alfons ir jau piedalījies pāris suņu izstādēs, tomēr Aija to vairās saukt par hobiju un uztver kā veidu, lai Alfonu izvestu sabiedrībā. Latvijā ir tikai apmēram 30 īru vilki, no kuriem liela daļa dzīvo audzētavās. «Ja man būtu pūdelis vai kokerspaniels, kuru Latvijā ir vairāk, es uz izstādēm diez vai dotos,» neslēpj Aija.
Alfona saimniece atzīst, ka viņai sev jāatgādina – lai gan augumā liels, Alfons joprojām ir pusaudzis. «Tas ir kā ar bērniem. Piedzimstot otrajam, pirmais kļūst par vecāko, lai gan abiem ir, piemēram, tikai pusotra gada starpība kā mūsu puikām. Es vienmēr sev iekniebju, ka nedrīkstu teikt: «Adrian, esi taču pieaudzis!» – vai: «Vecākie brāļi tā nedara!» Tāpat Alfona gadījumā – kāda jēga viņam teikt, ka citi suņi, kas sasnieguši kaut pusi no viņa auguma, jau sen uzvedas daudz pieklājīgāk, ja Alfona tā brīža 80 kilogramiem ir tikai septiņi cilvēka gadi?»