CILVĒKSTĀSTS: Lielais sapnis par mūziklu

«Ingus Baušķenieks reiz brīnišķīgi pateica – mākslinieks nedrīkst baidīties būt smieklīgs. Pretējā gadījumā klape ir ciet un vairs nevari paveikt neko labu,» saka mūziķis Edgars Mākens. Viņš domā, ka mūziķiem jābūt drosmīgiem, jo kāpt uz skatuves un spēlēt savu dziesmu nav viegli. To viņš apgalvo droši, pēc paša pieredzes. Nedrošība, ko nācies pārvarēt, Edgaram nav sveša.

Un pārdomājot, vai un kā mūziķis jūtas noderīgs sabiedrībai, Edgars atzīst: «Varbūt tas skanēs lepni, bet man šķiet, ka jā. Mūsdienās mūziķiem ir priekšrocība, ka sociālajos tīklos var redzēt atgriezenisko saiti. Reizēm ir forši izlasīt labus vārdus. Gadījies manīt arī ne tik labo, bet to esmu iemācījies laist gar ausīm. Komentārus nelasu.»

Viena tikšanās

Par savu darbu un pamatnodarbošanos Edgars sauc mūzikas rakstīšanu teātra izrādēm. 2014./2015. gada sezonā viņš to sarakstījis piecām: Antigone, Mans nabaga tēvs un Šis bērns Latvijas Nacionālajā teātrī, Bezgalīgo stāstu stāsts Liepājas teātrī, Nāves deja Valmieras Drāmas teātrī. «Tagad šķiet, ka piecas varbūt bija pārāk daudz un pēdējo nevajadzēja uzņemties, jo jūtos izpumpējies. Sarunā ar Ināru Slucku [izrādes Šis bērns režisore] sapratām, ka varēja labāk. Materiāls ir izdevies un foršs, bet man personīgi šķiet, ka ir lietas, kas tomēr trūkst.» Mūziķis spriež, ka iemesls paša neapmierinātībai ar materiāla gala variantu ir neilgais laika posms tā izveidošanai. «Izrādei Antigone pirmizrāde bija aprīļa beigās, un man mēneša laikā vajadzēja sarakstīt nākamo darbu. Bet, manuprāt, pārdomas ir nedēļas jautājums – tās pāries,» viņš optimistiski saka un ir gatavs nākamajiem darbiem rudens sezonā.

«Maniem vecākiem patīk teātris. Agrāk viņi bieži veda mani uz izrādēm, jo abi draudzējās ar Jaunatnes teātra aktieriem. Atrašanās konkrētajā vidē, manuprāt, ielika pamatu tagadējai nodarbei,» domā Edgars, kurš par pirmo apzināto izvēli strādāt teātra jomā sauc piedāvājumu sarakstīt mūziku Ģirta Šoļa diplomdarbam Īsie zibsnīgie mirkļi. Abi tolaik bija grupas Gaujarts dalībnieki. «Tas bija foršs darbs. Man bija prieks par to,» mūziķis teic.

«Drīz pēc tam Spēlmaņu nakts pasākumā satiku Elmāru [Seņkovu]. Biju redzējis viņa izrādi Gals un piegāju, lai iepazītos. Viņš zināja Gaujartu, kas man sagādāja prieku, un teicu, ka vēlos kopā kaut ko uztaisīt. Elmārs piekrita, un pirms trīs gadiem vienas tikšanās rezultātā sāku rakstīt mūziku teātrim.»

Nākotnē Edgars labprāt sadarbotos ar vairākiem režisoriem. «Gribētu ar Vladislavu Nastavševu, bet cerības ir mazas, jo mūziku saviem darbiem viņš raksta pats. Vēl man patīk Viestura Meikšāna izrādes. Uz pēdējām divām neesmu bijis, bet noteikti to izdarīšu. Man patīk viņa stils, kas bija redzams Valmieras teātra izrādē Straumēni [pilnais izrādes nosaukums – Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās]. Lieliska bija arī Vīns un nezāles un operalekcija Mihails un Mihails spēlē šahu.» Patiku pret teātra vidi Edgars saglabājis no bērnības un arī tagad regulāri apmeklē teātra izrādes, no kurām pēdējā bija Nacionālajā teātrī – mūzikls Bāskervilu leģenda. Mūzikla sarakstīšana, starp citu, ir Edgara nākotnes sapnis. «Gribu izmēģināt roku žanrā, kas ir sarežģītāks par oriģinālmūzikas rakstīšanu. Lai to izdarītu, man vēl ir jāmācās, un, otrkārt, meklēju sižetu, par ko vēlētos rakstīt. Vasarā ceru atrast, lai sāktu darbu.»

Rāmji ir palīgs

Galvenā atšķirība starp rakstīšanu sev vai izrādei ir tā, ka darbam teātrī ir definēts skaidrs uzdevums, kurš, lai gan pieļauj radošās atkāpes, pieprasa konkrētu rezultātu. Par to mūzikas autors spriež: «Reizēm ir patīkami, ka ir uzdevums, jo tas dod rāmjus. Jebkādai radošai izpausmei rāmji ir palīgs. Piemēram, dzejnieks raksta pantmērā, un viņam jāizvēlas vārdi, kas tajā iekļaujas. Arī izrādei rakstot mūziku, jāņem vērā noteikts stils, materiāls, telpa. Man uzdevums ir palīgs. Bet, rakstot sev, savam ansamblim, jānoķer iekšējā vajadzība. Man tā ir psihoterapijas forma – kad gribas izteikties, varu to darīt caur mūziku. Bet ne pēc pasūtījuma. Nepieciešamība ir vai nav. Man patīk, kā Knuts Skujenieks kādā intervijā teica – lai radītu, jābūt zināmam daudzumam dīkdienības. Tu nevari skriet un neapstāties. Nepieciešams brīdis, kad nav ko darīt, lai garlaicības dēļ sāktu radīt. Nebija ienācis prātā, ka radīt un darīt viens otram ir tuvi vārdi.»

Mūzikas rakstīšanu salīdzinot ar psihoterapijas formu, Edgars izaicina noskaidrot, kā patiesībā ir – tas ir veids, kā izteikt iekšējos pārdzīvojumus un izjūtas, vai instruments, kā tos saprast. «Es teiktu, ka pirmais, jo tādējādi atbrīvojos no smaguma, kas manī ir.» Vaicāts, vai viņš nav kautrējies dalīties savās emocijās ar citiem cilvēkiem, Edgars atbild noliedzoši. Neērti viņam ir par ko citu: «Paklausoties vecos albumus un dzirdot, kā tajos dziedu, tas šķiet briesmīgi. Bet tā laikam ir visiem. Zinu, ka Šubrovskis [Edgars] nevar klausīties Hospitāļu ielas ierakstus, īpaši agrīnos.»

Liktenīgais ieraksts

Edgars pabeidzis Emīla Dārziņa mūzikas skolu un Doma kora skolu; no piecu gadu vecuma mācījās spēlēt klavieres. Tagad viņš teic, ka skolās gūtās zināšanas ir fundaments viņa tālākajā darbībā. «Pēdējos mācību gadus pavadīju skolā vairāk tāpēc, ka biju pieradis tur būt, nevis tādēļ, ka patika. Īpaši pēdējais mācību gads bija intensīvs. Rīgas Doma kora skolas pirmajā gadā 12. klasē bijām divi cilvēki, tāpēc izglītību guvām kā privātstundās,» Edgars atminas. Pēc skolas beigšanas viņš savas dienas ar mūzikas jomu vairs nesaistīja un nepilnus 10 gadus strādāja reklāmas jomā. Pie mūzikas Edgars atgriezās tagad iecienīta mākslinieka Devendra Banhārta albuma Cripple crow dēļ. «Vienu dziesmu dzirdēju pa radio un nopirku albumu. Nākamajā dienā aizgāju nopirkt ģitāru. Tas bija viens klikšķis,» stāsta Edgars, kurš apzinās, ka viens cilvēks mainījis konkrētu viņa dzīves posmu. «Varbūt jāuzraksta viņam paldies,» mūziķis smejas.

Pašlaik mūzikas joma Edgaram ir aktuāla, un viņš vēlas turpināt darboties tajā, tāpēc pārdomu par pievēršanos citām nozarēm nav. «Lai gan darbs ir intensīvs, tas sagādā prieku. Nejūtu, ka mocītos. Kā jebkurā citā darbā, ir brīži, kad nepieciešama saņemšanās, lai izdarītu visu līdz galam un stāvoklim, kāds pašam patīk. Ierakstīšana ir piņķerīgs process un nav nekas aizraujošs, tāpēc sev jāpavēl, lai to paveiktu. Ir nepieciešama mērķtiecība.» Par aizraujošāko mirkli muzicēšanas procesā Edgars sauc momentu, dziesmai izskanot pirmo reizi. «Kad dziesmu, kas iepriekš skanējusi tikai galvā, aiznesu grupai un kopā mēģinām, kā tā varētu skanēt kopā. Kad grupas biedri uzķer līniju un sāk spēlēt kopā, līdz materiāls izveidojas par ko vairāk. Par skaņdarbu. Tas ir kaifīgi.» Viņš saka, ka līdzīgas izjūtas ir, rakstot mūziku izrādēm. «Kad, taisot skices, sāc uztvert nervu un tas ieskanas. Reizēm process ir ilgs un lēns, bet jebkurā gadījumā ir forši.»

Tur ir miers

Lai gan nodalījis privāto dzīvi no darba, Edgars atzīst, ka nereti vienai vai otrai nākas ciest uzmanības trūkuma dēļ un tāpēc nākas domāt par balansa jautājumu. Viņš neslēpj, ka gribētu vairāk gan spēlēt, gan pavadīt laiku kopā ar bērniem (puikam ir 5 gadi, meitai – 8 mēneši). Pēdējo vēlmi viņš realizēs jau pavisam drīz, jo vasarās brauc uz lauku māju Valmieras pusē. «Tur ir miers,» viņš lakoniski nosaka. «Vedu līdzi klavieres un citus instrumentus, daudz spēlēju. Notiek uzlādēšanās periods. Daudzas tēmas izpētu vasaras mēnešos un nolieku tās malā – varbūt kādreiz noderēs. Man tā ir bagāžas uzkrāšana, jo, pat ja vēlāk materiālu neizmantoju, tā ir prāta vingrināšana.»

Latviešu māksliniekus, pret kuriem izjūt cieņu viņu paveiktā dēļ, Edgars uzskaita: «Patīk Bērnības milicija. Albums Dzeriet van Hutena kakao man bija pagājušā pusotra gada absolūts favorīts. Man patīk Aurora. Grupas atgriešanās koncerts pērnā gada nogalē bija lielisks. Esmu klausījies daudz Imanta Kalniņa dziesmas, kā arī simfoniskos gabalus, kaut gan viņa politiskie uzskati man šķiet šausmīgi. Tāpēc nodalu viņa radošo darbību no politiskās. Man patīk Raimonda Paula agrīnie gabali, īpaši plate Naktsputni, kur Kukule [Aija] un Zīvere [Mirdza] dzied daudz duetus. Var klausīties un mācīties, kā uztaisīti aranžējumi un kā teksts ar mūziku savijas kopā. No pēdējiem ierakstiem man patīk Goran Goras albums, ko ierakstījis, sadarbojoties ar Knutu Skujenieku. Savulaik man ļoti patika Hospitāļu iela, un tā sanācis, ka savā mīļākajā grupā arī spēlēju pēdējo pusotru gadu tās darbošanās laikā.»

Vairākkārt sarunas laikā nācies apjaust, ka Edgaram tuva ir iepriekšējo dekāžu radītā skaņa. Arī Mantas albums veikalu plauktos pieejams skaņuplašu veidā. «Man ir vinila plašu atskaņotājs mājās. Ir atšķirīgs piegājiens tam, kā klausies mūziku no tā vai datora. Kad uzliec plati, koncentrējies uz mūzikas klausīšanos. Kad laid no telefona vai datora, tas ir fons.» .

EdgarA MĀKENA PIETURZĪMES

• Dzimis 1977. gada 7. jūlijā Rīgā
• Mūziķis un mūzikas autors
• Izglītība: Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola, Rīgas Doma kora skola
• Darbojas grupā Gaujarts (solists, dziesmu autors) un ansamblī Manta (sintezators)
• Ar grupu Gaujarts ierakstījis divus albumus – Koncerts kultūras namā un Vibrācijas; vienu EP Priekšnojautas. Ar ansambli Manta ierakstījis vienu studijas albumu – Manta
• Sarakstījis mūziku vairākām teātra izrādēm. Par trim no tām – Sarkangalvīte un Vilks (Latvijas Nacionālais teātris), Ezeriņš (Latvijas Nacionālais teātris) un Vasarnieki (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) – saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada mūzikas autors
• Vibrācijas un Manta attiecīgi 2012. un 2015. gadā saņēma Zelta mikrofona balvu kā labākie Latvijas alternatīvās mūzikas albumi.