PIEREDZE: Pasaule satiekas Līgatnē
Vietējā atslēga globālai attīstībai – tie ir īstie vārdi, lai kodolīgi raksturotu Latvijas Platformas attīstības sadarbībai (LAPAS) organizēto Attīstības forumu, kurā pulcējās ap 300 Latvijas kopienu, pašvaldību un augstskolu pārstāvji, pētnieki, praktiķi un lauku attīstības entuziasti no vairāk nekā 50 Latvijas novadiem, kā arī no 20 Eiropas Savienības, Austrumu partnerības un citām valstīm.
Tieši šis forums savedis kopā sākumsskolas skolotāju no Preiļu novada Salas pagasta un cilvēktiesību aktīvisti no Ulanbatoras Mongolijā, britu puisi, kurš strādā Irākā, un ukrainieti, kura atklāj pieredzi par pēdējā gada laikā piedzīvoto, sabiedrisko aktīvistu no Ugandas un Saeimas deputātus no Latvijas.
LAPAS veiktais pētījums apliecina: sabiedrības izpratne par attīstības sadarbības jautājumiem ir ļoti zema. Tikai tiem cilvēkiem, kuri ikdienā darbojas šajā jomā, ir priekšstats par to, kas ir šis jēdziens un kā to īsteno dzīvē. Ja lūkojamies uz definīciju, attīstības sadarbība ir atbalsta sniegšana trūcīgām un mazāk attīstītām valstīm, lai veicinātu šo valstu un to sabiedrību ilgtermiņa sociālo un ekonomisko attīstību un tādējādi sniegtu ieguldījumu nabadzības mazināšanai pasaulē. Tomēr arī izpratne un viedoklis par attīstības sadarbību mainās.
Katram jāuzņemas atbildība
Inese Vaivare, LAPAS direktore:
Attīstības sadarbībā pašlaik pasaulē tiek diskutēts par veco un jauno pieeju – vecā pieeja iekļauj sevī uzskatu, ka «mēs esam gudrāki, mums ir vairāk naudas, mācīsim citus dzīvot». Šī pieeja ir raksturīga attīstītajām Rietumeiropas valstīm, un tā ir ne tikai sava viedokļa paušana, bet arī savu ekonomisko interešu nostiprināšana. Savukārt jaunā pieeja visas sabiedrības uztver kā līdztiesīgas – mēs dzīvojam vienā pasaulē un neatkarīgi no attīstītības pakāpes un ekonomiskā nodrošinājuma cits no cita varam mācīties, piemēram, ko mēs varam iemācīties no jaunattīstības valsts cīņas par savu ciematu, ko vēlas pārņemt palmu eļļas ražotāji, dzenoties pēc peļņas. Jaunās pieejas atslēgas vārdi ir «katram jāuzņemas atbildība». Mēs, LAPAS, apvienojam organizācijas, kas darbojas vai plāno uzsākt darbību attīstības sadarbības un attīstības izglītības jomā. Attīstības forums ir kā platforma daudzu un dažādu jomu profesionāļiem, aktīvistiem satikties, dalīties pieredzē un gūt jaunas idejas. Mēs iecerējām šo forumu veidot citādāku, nekā ierasti. Uzreiz zinājām, ka tās nebūs lekcijas, nebūs smalku pieņemšanu, nekādu Rīgas centra viesnīcu. Galvenais – satikšanās vieta cilvēkiem, sarunas aci pret aci, pieredzes stāsti, lai cilvēki var bagātināties cits no cita. Mēs meklējam personiskus stāstus un kopā veidojam dzīvu grāmatu. Minēšu konkrētu piemēru – kā tas, ko mēs darām savā dzīvē, savā dzīvesvietā, ietekmē to, kas notiek globāli. Jaunieši stāstīja par maziem, vietējiem veikaliņiem, kuri veras ciet, jo cilvēki izvēlas lielveikalus. Savukārt lielveikalos mēs biežāk izvēlamies preci, kas nav Latvijas. Izvēloties ābolu, kurš vests ievaskot uz kādu no Āfrikas valstīm, mēs ikdienā neaizdomājamies, kādu ietekmi (transportēšana, gaisa, vides piesārņojums) tas rada uz vidi, veicinot nelabvēlīgas klimata pārmaiņas. Cits piemērs no Moldovas, kur ļoti aktuāls ir migrācijas jautājums – valstī tiek veidoti centru, lai izglītotu cilvēkus pieņemt atbildīgus un zinošus lēmumus – par izceļošanu un atgriešanos. Cilvēku nepamet nelaimē, ja ar darba meklējumiem ārzemēs nav veicies. Šie stāsti ataino lokālo (vietējo) un globālo. Tie raksturo, kāda ir individuālā lēmuma spēks un ietekme. Tiesa, ir lietas, kur ar individuālo atbildību ir par maz, lai mainītu procesus. Tāpēc mēs rīkojam Attīstības forumu, kura gaitā iegūto pieredzi un ieteikumus apkoposim un virzīsim lēmumu pieņēmējiem izskatīšanai. Mūsu darbā šobrīd ļoti palīdz tas, ka esam Eiropas Padomes prezidējošā valsts un mūsu teiktajā ļoti ieklausās.
Cilvēktiesības ir viss
Sociālā darbiniece un cilvēktiesību aktīviste Ijanga Čimge no Mongolijas pirmoreiz viesojas Eiropas Savienībā, un tieši Latvija ir pirmā valsts, ko viņa apmeklē:
Mongolijā dzīvoju un strādāju galvaspilsētā Ulanbatorā, nevalstiskā organizācijā Caritas Czech Republic(Ijanga paskaidro, Caritas ir plaša starptautiska organizācija, kurai ir vairākas atsevišķas nodaļas, tā čehi nodibinājuši savējo, kas darbojas starptautiski – aut.). Es strādāju pie projektiem, kuri saistīti ar cilvēktirdzniecību un cilvēktiesību ievērošanu Mongolijas ieslodzījuma vietās.
Mēs strādājam, lai uzlabotu apstākļus cietumos, izglītotu darbiniekus, kuri strādā ieslodzījuma vietās. Mongolijai kā postkomunisma valstij sāpīga un satraucoša problēma ir cilvēktirdzniecība un cilvēku darba izmantošana. Cilvēki izceļo uz Japānu, Dienvidkoreju, Malaiziju, ASV labākas dzīves meklējumos un nereti kļūst par cilvēktirgoņu upuriem, lai ekspluatētu pašu cilvēku vai viņa darbu. Piemēram, populāra ir laulību noslēgšana ar ārzemnieku, kā rezultātā meitene tiek izmantota vai nu piespiedu seksuālajām attiecībām, vai kā darbaspēks bez atalgojuma, vienkārši runājot, kā vergs. Esam nodibinājuši nevalstisko organizāciju tīklu, kas strādā ar cilvēkiem, bet pārmaiņas notiek pamazām. Iemesli, kāpēc cilvēki izbrauc, visticamāk, ir līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā – meklē labāku dzīvi, darbu, bēg no laukiem, kur pieredzējuši alkoholismu ģimenēs, vardarbību, nabadzību. Jā, cilvēki ir brīvi, var ceļot, bet brīvība nenozīmē tikai ieguvumus, ja tu nezini, ko ar to darīt. Mums ir daudz negatīvu piemēru, kā cilvēki aizbrauc un nonāk nelaimē. Tas ir informācijas, zināšanu trūkums, ko mēs ar savu darbu cenšamies mazināt. Mana izglītība ir sociālais darbinieks, un to izvēlējos, jo manī ir vēlme palīdzēt citiem, un svarīgi – sniedzot izpratni par cilvēktiesībām, jo tās sevī iekļauj visas mūsu dzīves šķautnes. Kopumā Mongolijā sievietes ir ļoti aktīvas, lai gan nav pagaidām plaši pārstāvētas politikā. Sievietes publiski iestājas pret netaisnību, piemēram, katru gadu notiek sieviešu gājiens sarkanos svārkos pret seksuālo vardarbību un izmantošanu. Latvijā esmu pirmoreiz – esmu jau apskatījusi Vecrīgu, Līgatni, esmu sajūsmā par vecajām ēkām, ko esat saglabājuši. Jūsu vērtība ir tīrā vide, tā jāsargā.
Jaunas idejas azotē
Irita Vaivode ir sākumskolas skolotāja Preiļu novada Salas pagastā. Kopā ar domubiedriem nodibinājusi biedrību Smelteriešu cimdiņš:
Mēs dzīvojam mazā ciematā Latgalē, ko sauc par Smelteri. Lai ciematu saglabātu un attīstītu, mums ir nepieciešami līdzekļi, tāpēc nodibinājām biedrību. Mēs nevēlamies pieļaut, lai ciemats pazustu no Latvijas kartes, vēlamies, lai pašiem šeit būtu laba dzīve, lai ciematā kūsātu dzīvība un cilvēki nebrauktu prom.
Esam jau īstenojuši divus labus darbus – atjaunojuši divas kapličas un lūgšanu namu. Meklējām naudu ainavas sakārtošanai – vēlējāmies iestādīt ceriņus, bet projektu mums neatbalstīja. Rokas nenolaidām, sasparojāmies un pašu spēkiem iecerēto īstenojām. Visi darbojamies brīvprātīgi, jo saprotam – kurš gan cits to darīs, ja ne mēs paši? Rīkojam koncertus, atpūtas pasākumus. Jaunieši, kuri mācās pilsētās, domā, ko mēs pa brīvdienām brauksim uz laukiem, tur nekā nav, bet tagad viņi tā teikt nevar – jo notiek ļoti daudz kas. Diemžēl tā ir – braucu pa savu dzimto ciematu un redzu, ka mājas ir arvien mazāk apdzīvotas. Man ir 29 gadi, un arī es esmu atgriezusies savā dzimtajā vietā un, starp citu, strādāju tajā pašā skolā, ko pati pabeidzu. Sapratu, ka Rīga nav man un jo īpaši – ne ģimenei ar bērniem. Izklaides vienmēr var atrast, arī laukos, bet tādu plašumu, gaisu, zaļumu kā laukos – ne. Lielākā problēma laukos ir bezdarbs – lai jaunieši šeit dzīvotu, jābūt kādai perspektīvai atrast darbu. Tomēr pēdējā laikā redzu, ka vairāki jauni cilvēki atgriežas vecāku mājās, lai atjaunotu zemnieku saimniecības. Uz Attīstības forumu braucu ar lielām cerībām – mēs esam gatavi uzsākt jebkuru informāciju, jaunas idejas, kuras varam realizēt savā ciematā. Nupat uzzināju, ka Latvijā attīstās tiešās pirkšanas punktu ideja, kas mums ir jaunums. Jā, mēs zinām, pie kura kaimiņa var nopirkt olas, pienu, taču nav vienojošas sistēmas, kur uzzināt, kurā dienā būs pieejams siers vai biezpiens, kur satikt zemnieku, kuram ir pārdošanā gaļa vai augu tējas. Mums radusies jauna ideja – veidot jauniešiem satikšanās vietu Smelteros, un to noteikti īstenosim. Savukārt es citiem varēju pastāstīt, kā mēs rīkojāmies ar dienestiem, kuri mums neļāva skolas pusdienās izmantot pašiem savus marinējumus no pašu audzētiem dārzeņiem. Burciņām nebija uzrakstu – mēs tos noformējām atbilstoši prasībām, un lieta darīta!
Vairāk par attīstības sadarbību lasi lapas.lv
Attīstības forums norisinās projekta “Glokalizācija – vietējā atslēga globālai attīstībai. Eiropas gads attīstībai 2015 un ES Prezidentūras projekts Latvijas ES Prezidentūrai 2015” ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Eiropas Savienība (90%), Sabiedrības integrācijas fonds (5,42%) un Latvijas Republikas Ārlietu ministrija (4,58%). Projektu īsteno Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS).