MĀJAS MĪLULIS: Kopā jautrāk

Ielu sporta un kultūras kustības Ghetto Games aizsācējs Raimonds Elbakjans ir Bernes ganu suņa Šreka un malamuta Ārčija saimnieks. Kā abi iejutušies savās mājās?

Vispirms Raimonds iegādājās lempīgo Šreku. Saimnieks smejas: «Bernes ganu suni izvēlējāmies pēc mīļuma un pēc lieluma. Viņš mums ir baigais jautrītis, augas dienas visus mājiniekus gana. Drīz jau Šrekam būs jāgādā torte ar sešām svecītēm.» Kad kucēns mājās bija iedzīvojies, Raimonds saprata, ka arī viņam vajadzīga kompānija. Tāds tādu atrod, sportiskajam Raimondam jau pasen bija iepatikušies enerģiskie Aļaskas malamuti, un kārtējā suņu izstādē viņam kļuva skaidrs, ka Šreka draudziņš būs aļaskietis Ārčijs. «Kopā būs jautrāk,» teica saimnieks. Ar to jautrību pirmajā kopdzīves dienā tā bija, kā bija. Tikko uz grīdas nolikts, malamuts paošņāja gaisu un saprata, kurp deguns rāda. «Buča saimniekam, kā viņš mani sagaida!» Nāsis kutināja kucēnu zupas kārdinošais aromāts. Tā gan bija vectēva speciāli Šrekam vārīta. Mazo jaunpienācēju nemaz nemulsināja Šreka purns bļodā, bernietis mierīgi tika pastumts malā. Trauka likumīgais īpašnieks gan mēģināja kaut ko iebilst, bet malamuts diskusiju beidza, parādot zobus. «Kopš tās dienas Ārčijs ne lieliem, ne maziem suņiem nav ļāvis sev kāpt uz auguma,» secina saimnieks.

Raksturs, raksturiņš

Raimondam ar malamutu sākumā grūti gāja, tiklīdz kāds svešs suns atļāvās kaut muti pavērt vai šķībi paskatīties, Ārčijs momentā klupa krāgā. Pat uzpurnis nebija kavēklis. Raimonds neslēpj: «Es vienīgais viņu spēju noturēt. Viņš ir neiedomājami stiprs! Kaut kāds mutants!» Saimnieks atzīst, Ārčijs ir arī izteikta personība. «Es ar viņu sarunājos kā ar cilvēku, nevis kā ar puišeli. Kā ar īstu veci. Būtībā taisnība vien ir Džungļu grāmatā sacītais: «Vienas asinis, tev un man.» Tā saskaņa abiem radās X stundā, kad Ārčijs pirmo un pēdējo reizi iedrošinājās saimniekam parādīt zobus. «Mēs ar viņu tā kārtīgi izrunājāmies, un viņš no pirmās reizes saprata.»

Ar bernieti gan rūpju nekādu: «Šreks ir labsirdīgs milzu lempis. Diezgan bailīgs. Stipri rezervēts, no svešiem cilvēkiem turas pa gabalu. Ja kāds mēģina tuvoties, suns apsedzas ar ausīm un lavās projām.» Savukārt Šreks ar saimnieku ir ļoti apmierināts, it sevišķi reizēs, kad sanāk pilna māja draugu. Raimonds pasmaida: «Bernietis ir pārliecināts, ka viesi stāv rindā uz viņa pakasīšanu. Šrekam nebūtu iebildumu, ja draugi to vien darītu, kā viņu murcītu.»

Ēdienkarte

Raimonds atzīst: «Vectēvs suņus lutina, sak, cik var sauso vien grauzt, tāpēc bieži vien vāra viņiem zupiņas. Reizēm palutina ar kādu desmaizi, sarūpē pa kauliņam. Saimnieks neslēpj malamuta ēnas pusi: «Ārčiks ir drausmīgs diedelnieks. Ja notiek kāda šašliku ballīte vai citi gardi pasākumi, viņš nosēžas un tik hipnotizē, tik hipnotizē! Arī no galda abi ir čiepuši. Visu, kas ir. Protams, topā bija desas un gaļa. Ja Ārčiks istabā palika viens, viņš nekautrēdamies uzlēca uz galda un tīrīja nost visu pēc kārtas.»

Niķi un stiķi

Par nedarbiem jautāts, saimnieks atceras: «Kad zobi mainījās, grauza jebko, kas trāpījās ceļā, sākot ar sienu, no kuras abi centīgi kasīja ārā kaļķi, un ar durvju stenderēm beidzot. Kamēr suņi bija mazi, turējām dzīvoklī. To, ko viņi pa naktīm sastrādāja, labāk nezināt. Ar draudzeni bija noruna, ka pirmais, kurš mostas, to postažu savāc. Kad abi bija pietiekami paaugušies, šīs šausmu naktis beidzās, un abi tika pie plaša voljēra ar atsevišķām būdām. Mājās iestājās miers.»

Skriešus, marš!

Ārčijs, kā jau sportisks džentlmenis, cilvēkos iziet ar uzpurni, Šreks gan ļempato brīvsolī. Ārčijs ir izteikts sportists. Kad saimnieks brauc ar riteni, suns vienmēr skrien pussolīti priekšā. Un tā bez apstājas 20 kilometrus. Ziemā malamuts laimīgs velk ragaviņas ar trim cilvēkiem. Šreks tādās reizēs vai nu velkas nopakaļus, vai riņķo apkārt, kā ganīdams. Saimnieks ir mēģinājis ragavas uzticēt arī Šrekam, bet tad bernietis ieslēdzot programmu grūd mūs, velc jūs.

Suņi dienā tusē pa voljēru. Viņiem nav lielāka prieka, kad brīvdienās pievienojas arī Raimonda bērni. Suņi savulaik pacietuši visas viņu nerātnības. Raimonds atzīst, ka, suņus ņemot, viņam bijis daudz vairāk laika ar tiem ņemties. «Tagad es esmu sagādnieks, bet visa pārējā ģimene nodarbojas ar suņu izklaidēšanu.»