DZĪVESSTĀSTS: Mūžs caur priekiem un asarām

Rīdziniece Benita Bergmane 2. jūnijā atzīmēja 89. dzimšanas dienu. Viņai bijis skaists un atzīts darba mūžs, un arī vecumdienās darbīgums joprojām nav zudis. Enerģiska, mundra un ar bagātu garīgo pasauli – kodolīgi var raksturot gaviļnieci. Neticami, bet pirms sešiem gadiem viņa apguvusi datorprasmes – tagad dažādos portālos lasa ziņas, maksā rēķinus un sazinās ar draugiem e-pastā.

Tik gara un bagāta dzīves gājuma lappusēs ielūkojoties, nav grūti iztēloties, cik tas bijis daudzveidīgs ar zīmīgiem notikumiem, sirdi saviļņojošām emocijām un interesantām tikšanām. Benita teic, ka visvairāk pārdzīvojusi dažādus notikumus, par kuriem tagad sirdī glabā atmiņas, diemžēl arī sāpīgas. Tie ietekmējuši viņas dzīvi, devuši lielu pieredzi un likuši pieņemt izšķirošus lēmumus. Bērnība viņai pagāja Rīgā, mājā Bruņinieku un Valmieras ielas stūrī. «Mani vecāki bija amatnieki. Viņi apvainotos, ja nosauktu par strādniekiem. Tēvs bija Latvijas armijas ieroču meistars, bet mamma – šūšanas meistare – piegriezēja. Man ir saglabājies mammas diploms, kas apliecina, ka viņa 1913. gadā beigusi piegriezējas kursus, kas bija par lielu maksu un tolaik skaitījās augsts arods.» Mammas māsas un tantes darbojušās ar Benitu un rūpējušās par viņu bērnības gados. Benita ir pateicīga visai ģimenei, kas meiteni veda uz teātri, pulciņiem, nežēlojot līdzekļus. «Toreiz modē bija valodas. Tāpēc arī man lika mācīties vācu valodu, ko apguvu sarunvalodas līmenī. Mamma ar to nebija mierā, tāpēc savas zināšanas papildināju pie vācu valodas skolotājas Mērijas Levinšteines. Privātstundas skolotāja nāca pasniegt uz mājām. Daudz ko no viņas iemācījos, ne tikai vācu valodu.»

Ebreju dzeltenās zvaigznes

1941. gada 1. jūlija rītā Rīgā ienāca vācieši. Pirms nedēļas bija sācies Otrais pasaules karš. «Pēc pāris dienām Mērija atnāca pie manas mammas. Viņai no skaistas zīda kleitas, kam bija dzeltens kombinē, vajadzēja sašūt visai Mērijas ģimenei dzeltenas zvaigznes – ebreju pazīšanas zīmi, kas bija jāpiešuj pie apģērba krūšu rajonā vai jānēsā kā roku apsējs. Ebreji bez tās nedrīkstēja iziet uz ielas. Pa ietvi viņiem nebija ļauts pārvietoties, tikai pa braucamo daļu.» Piecpadsmitgadīgā Benita nevarēja saprast un pieņemt, kāpēc ir aizliegts sveicināties un sarunāties ar skolotāju, kas pusaugu meitenei bija paraugs. Vēlāk dzirdējusi, ka Mērija aizvesta uz geto un nošauta. Tas bija liels pārdzīvojums un jautājums, kāpēc visas tautības nav vienādas, viņai palika neatbildēts.

Traģiskās ebreju likteņgaitas, par kurām Benitai bijis lemts uzzināt arī pēc tam, no savām atmiņām nav spējusi izdzēst, tās ir dziļi personiskas un sāpīgas. Viņa rāda 1936. gadā uzņemtu fotogrāfiju – mājas priekšā rindā sastājušies bērni, kuriem viņa dzīvoja kaimiņos Jūrmalā, Pumpuros. «Māja piederēja Rīgas preču stacijas priekšniekam. Trīs viņa meitas ir arī foto, tāpat kā Citronu ģimenes bērni – Dora, Icaks... Viņi bija ebreji, bet mēs bijām viena kompānija,» bērnības ainās ielūkojas Benita. Pirms pāris gadiem devusies ekskursijā pa piemiņas vietām Rīgā, kur no 1941. līdz 1944. gadam nošauti ebreji. Apmeklējusi arī Biķernieku mežā izveidoto memoriālu, kas veltīts Otrā pasaules kara holokausta upuriem. «Uz daudzajiem granīta akmeņiem iegravēti nogalināto vārdi un uzvārdi. Vēlējos tos izlasīt.... un uz viena no akmeņiem ieraudzīju Citronu ģimenes locekļu vārdus. Vajadzēja liktenim iegrozīties tā, ka piegāju tieši pie šā akmens,» ar asarām acīs saviļņojošo brīdi atminas Benita.

Nemainīgi vienā profesijā

Pēc profesijas Benita ir celtniecības ekonomiste, visu mūžu nostrādājusi celtniecības jomā. Izglītību ieguvusi Latvijas Universitātē, studējusi no 1946. līdz 1951. gadam. Viņas izlaidums bija viens no pirmajiem šajā augstskolā. 1951. gadā jaunā speciāliste tika norīkota darbā Valsts plāna komitejā pie Latvijas Ministru padomes, kur nostrādāja vairāk nekā 10 gadus. «Par nodaļu vadītājiem bija iecelti vīrieši, kas bija atgriezušies no kara, vai arī sievietes – latvietes, kuras bija palikušas dzīvas pēc latviešu iznīcināšanas 1937. gadā. Karam sākoties 1941. gadā, aiz bailēm no tālākām latviešu represijām, viņas brīvprātīgi aizgāja sarkanajā jeb tā sauktajā padomju armijā. Tur viņas tika apmācītas dažādiem armijai atbilstošiem amatiem – par medicīnas māsām, izlūkiem, snaiperēm, kuras no kokiem, slepeni nomaskējušās, šāva uz ienaidnieku. Ar šādām sievietēm man bija jāsastopas, uzsākot savas darba gaitas, un jānostrādā desmit gadu. Viņas sauca par plintniecēm, bija ļaunas un skaudīgas, kaut gan valsts uztverē – varones. Bija arī sievietes, kuras iesauca padomju armijā un pēc kara demobilizēja. Pēc tam viņas ieņēma vadošus posteņus, jo tolaik nebija attiecīgo speciālistu.»

Kļūst par nodaļas vadītāju

Turpmākos 30 gadus (līdz 1989. gadam) Benita nostrādājusi vīriešu kolektīvā Celtniecības ministrijā (trestā) par ekonomikas nodaļas vadītāju. No tiem laikiem joprojām ir labi draugi – bijušie kolēģi, kas vēl palikuši dzīvi.

Trīs gadus Maskavā papildinājusi zināšanas tehniskajā jomā – par celtniecības konstrukciju un materiālu stiprumu, to savstarpējo saistību. «Darbā aprēķināju izmaksas, piemēram, ja betonam maina receptūru, vai tās būs lielākas vai mazākas. Mēs veicām aprēķinus arī Preses namam Pārdaugavā, ko būvēja pēc jaunas metodes un kas joprojām stāv nenojaukts, kādreizējai Centrālkomitejai un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcai. Tādas kļūdas, kādas pieļautas saistībā ar Zolitūdes traģēdiju, padomju gados nebūtu iespējamas,» secina pensionētā celtniecības speciāliste. Jautājot, kas mudinājis Benitu izvēlēties vīrišķīgu profesiju, viņa teic, ka tas esot vēsturiski – brālēns bijis celtnieks un arī pašu interesējusi celtniecība.

Laimīga laulība

Ar nākamo vīru Jāni Puriņu Benitu iepazinusies studiju gados. Abi mācījušies vienā fakultātē. Viņš bijis ar līdzīgu raksturu. Dažkārt ugunis šķīlušās, bet kopā mācējuši nodzīvot un labi saprasties gandrīz 50 gadu ilgā, laimīgā laulībā. «Liekot lietā diplomātiju, nodzīvojām tik ilgi kopā. Vīrs bija cilvēks ar lielo burtu. Kāda viņam bija attieksme pret sievieti! Ar tādu vīru iziet sabiedrībā man bija liels gods. Tāds bija mūsu mīlestības stāsts,» teic sirmgalve. No mājas savu otro pusīti pavadījusi ar izbuktētām biksēm, un arī par to viņš bijis pateicīgs. «Tās jau, protams, gludināju es. Zinu sievietes, kas saka, ka negludinās vīram bikses, nemazgās zeķes, bet tad viņš aizies pie citas sievas,» sievišķo gudrību atklāj Benita. Nu jau 20 gadu aizritējuši, kopš viņa ir atraitne. Benitas vīrs Jānis Puriņš ilgus gadus nostrādāja uzņēmumā Somdaris par direktora vietnieku. «Kāpēc, izejot pie vīra, nepieņēmu viņa uzvārdu Puriņa? Mans vīratēvs Jānis Puriņš bija Latvijas armijas pulkvedis. 1923. gadā dzimušos puišus, arī manu vīru, kurš bija dzimis pulkveža Puriņa pirmajā laulībā, iesauca leģionā, bet viņam laimējās – palika dzīvs, un viņu neaizsūtīja uz Sibīriju. Man gudri cilvēki, kas bija pārdzīvojuši padomju laika represijas, tolaik ieteica: nekādā gadījumā nevajag pieņemt šādu uzvārdu. Esmu tā laika varas upuris, lai gan sevi par tādu neuzskatu,» atklāj viņa un secina, ka noteikti būtu ieguvusi doktora grādu, taču «zinātnē nevarēja iet» vīra biogrāfijas dēļ. «Man nebija nekādu šaubu, ka vajadzētu izvēlēties citu cilvēku, nevis manu vīru. Dekabristu sievas devās saviem vīriem līdzi uz Sibīriju. Ja man būtu bijis jābrauc līdzi, es darītu tāpat. Mani nekas neatrunātu, arī darbs ne. Ar vīru pulcinājām draugu bērnus, rīkojām viņiem ballītes savās mājās,» viņa atceras kopdzīves brīnišķīgos mirkļus.

Cīņa 17 gadu garumā

Sāpe sirdī viņai palikusi ne tikai par svešas varas sagādātajiem pārdzīvojumiem, bet arī par laiku, kas saistīts ar Latvijas valsts brīvību un iedomātiem sapņiem par to 25 gadu garumā.

Liels sarūgtinājums Benitai ir par dzīvokli klusajā Rīgas centrā, kur aizvadīti ģimenes dzīves laimīgie gadi. Tā kā dzīvoklis atrodas saimnieka mājā, tad kā jau daudzām šādām ēkām uzsākts denacionalizācijas process. Cīņa par īrnieku tiesībām ilgusi 17 gadus un beigusies nesekmīgi. «Esmu savākusi 20 kilogramu papīra (dokumentu) par šo māju,» ironiski saka sieviete, kas kopīgi ar kaimiņiem lietai atdevusi daudz pūliņu un enerģijas, pretī saņemot pazemojumus. Mūža nogali dzimtā rīdziniece ir spiesta aizvadīt īrētā dzīvoklī.

Taču pie skaistajām atmiņām Benita nosauc doto iespēju apceļot pasauli. Visvairāk patikušas ekskursijas pa bijušo Savienību, taču bijusi arī tālu aiz tās robežām. «Mēs ar vīru bijām mazliet ķerti ar braucieniem pa Savienību. Tur bija ļoti daudz interesantu apskates vietu, kuras nevar salīdzināt ar pasaules plašumiem. Kāds tas bija kaifs iesēsties kuģī Krasnojarskā un aizceļot līdz Ledus okeānam. Brīnišķīgs skats, kad Jeņisejas upe pamazām pārvēršas jūrā, lieli, skaisti meži kļūst aizvien mazāki un visapkārt ir tikai mūžīgais sasalums,» seno ceļojumu iespaidos dalās Benita Bergmane.