DZĪVESSTĀSTS: Humors kā aizsargmehānisms

«Mēdz teikt, ka literāts raksta savu likteni,» saka rakstnieks Māris Bērziņš, kurš pieredzējis apgalvojuma patiesumu un tagad atzīst – vārdiem ir spēks.

«Pērnā gada rudenī uzrakstīju, ka manas grāmatas varonis gūst smadzeņu satricinājumu, un janvārī to dabūju es pats,» viņš stāsta sakarības. «Grāmatas varonis traumu guva boksa ringā, es – slēpojot. Daudzas uzrakstītās lietas dzīvē realizējas ne tik tiešā veidā, tomēr savstarpējo saikni jūt. Un dažreiz kļūst nedroši, vai drīkst rakstīt ko baisu.»

Galdnieks vai kosmonauts

Jau skolas laikos Māri interesēja radošā joma – rakstīšana, karikatūru zīmēšana. Pēc skolotāju novērtējumiem puisis apjauta, ka rakstīšanas talants viņam piemīt, tomēr par literātu tolaik kļūt neiedomājās. «Tā bija jaunība, un nezinu, vai man būtu, par ko rakstīt. Dzīves pieredze bija maza, arī vēlmes nebija. Tad izveidojās ģimene un bija jādomā, kā nopelnīt dienišķo maizi,» viņš atminas. «Kad sāku rakstīt, darīju to vairāk joka pēc.» Māra pirmais romāns Ērika Trauma sapnis izdots 2003. gadā, 40 gadu vecumā.

Māris strādājis vairākās jomās un studiju laikā veicis dažādus darbus: bijis krāsotājs, meteorologs, sporta instruktors, pavārs. «Tolaik sapratu, ka jebkurā darbā varu atrast gandarījumu un ikvienā no tiem ir sava jēga. Tāpēc nebija liela nozīme tam, kādā profesijā darbojos, atšķirībā no citiem, kuri jau pusaudžu gados zina, par ko grib kļūt,» viņš stāsta un atklāj, ka bijusi citāda izjūta – «šķiet, varēju būt jebkas – galdnieks vai kosmonauts». Viņš beidzis Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti un strādājis par ekonomistu privātos uzņēmumos un valsts iestādēs; vēlāk darbojies valsts institūcijās; bijis arī Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors. «Par ekonomistu aizgāju studēt tikai tāpēc, ka joma ir plaša – vēlāk strādāju gan enerģētikas jomā, gan Ekonomikas ministrijā; arī saimnieciskajā dzīvē gūtās zināšanas ir noderīgas.» Iespējams, neapzinātas idejas aizmetnis par rakstniecību radās Ekonomikas ministrijā, kurā kolēģi pamanīja, ka Mārim labāk par citiem izdodas uzrakstīt vēstules, noteikumus un citus dokumentus, kuros atklājās viņa valodniecības dotumi. «Kā vienkāršs cilvēks, kuram ar mākslu nav ciešas saiknes un kurš ir tikai tās baudītājs, domāju, ka mākslinieks ir kas īpašs, tāpēc – ko tad es? Tā šķita cita pasaule. Bet trīs gadi, ko pavadīju Kultūrkapitāla fondā, mainīja priekšstatu un pamudināja uzdrošināties pašam.» Sapratis, ka darbs iestādē ir padarīts un tajā nav jaunu izaicinājumu, Māris aizgāja un drīz vien uzrakstīja savu pirmo īsstāstu, kurā ir atmiņas no jaunības dienām. «Uzrakstīju trīs četras lapas un iedevu izlasīt sievai. Viņa atzina, ka ir interesanti, un jautāja – un kas tālāk? Tālāk es uzrakstīju savu pirmo romānu.»

Latviešiem jokus nevajag

Māris atzīst, ka ir kritisks pret savu pirmo publisko darbu, bet saprot, ka bez tā nebūtu iespējama tagadne. «Daudzi mākslinieki mēdz teikt, ka pirmos darbus labprāt iznīcinātu. Protams, tie bieži vien ir vājāki, bet bez tiem nebūtu nākamo. Meistari no debesīm nekrīt, lai gan ir gadījumi, kad cilvēks uzreiz uzraksta izcilu pirmo grāmatu, taču gadās arī, ka vēlāk vairs tik labi neizdodas,» spriež Māris. «Jūtu, ka darba procesā literārās iemaņas pilnveidojas, un, rakstot atkal nākamo darbu, atrodu jaunus instrumentus, ar kuru palīdzību labāk izteikt savas domas un idejas.» Pēc īsprozas krājuma Gūtenmorgens uzrakstīšanas rakstnieks saprata, ka atradis «īsto stīgu, uz kuras strinkšķināt». Viņš pamato: «Man ir tuva absurda estētika, humors, eksistenciālas lietas.»

Jaunāko romānu Svina garša Māri uzrakstīt aicināja Gundega Repše. Viņš stāsta, ka rakstīšanas posms bijis smags un vairākkārt vēlējies atteikties no uzticētā pienākuma, tomēr vienmēr atradis spēku saņemties un turpināt. Tagad viņš atzīst, ka, strādājot pie darbiem, kurus lūguši rakstīt citi, ir atbildīgāks, disciplinētāks un vairāk koncentrējies nekā gadījumos, ja nav noteikts ne termiņš, ne citas saistības.

«Pēc paša pieredzes varu apgalvot, ka mākslinieki savu garīgo enerģiju atdod vairāk nekā daudzu citu profesijas pārstāvji, nepataupot spēkus sevis harmonizēšanai. Līdz ar to bieži vien mākslinieku raksturi ne vienmēr ir tie jaukākie – citreiz pielīp arī kāda atkarība vai vienkārši vājums, depresijas, jo vairs nav garīgās enerģijas, lai tiktu ar sevi galā,» uzskata rakstnieks. «Kad strādāju no deviņiem līdz pieciem un par darbu brīvajā laikā nedomāju, biju harmoniskāks un labākā garastāvoklī, mierīgāks. Tagad, ja esmu garīgi izpumpējies, mēdzu jūtīgāk uztvert nebūtiskas lietas, ātrāk apvainojos, ir nepamatoti nomāktības brīži.» Kā tikt ar tiem galā? Gaidot, kad «muca pietecēs pilna». Viņš saka: «Māra Zālīte teikusi, ka rakstnieks sevi izslauc tāpat kā govi un tad atkal jāgaida, kad tesmenis pierietēs pilns ar pienu. Tieši tā es izjūtu un tagad pievērsties lielāka darba rakstīšanai nevaru. Ir jābūt pauzei.» Līdz nākamajam apjomīgajam romānam Māris piedalās dažādos projektos un raksta nelielus darbus, plāno uzrakstīt arī Gūtenmorgena otro daļu.

«Paradoksāli – saņemot atzinību par pirmo Gūtenmorgena grāmatu, sapratu, ka latviešus eksistenciālu jautājumu aplūkošana caur absurda un humora prizmu nemaz neaizrauj. Ļaužu loks, kuriem tādi teksti iet pie sirds, ir diezgan ierobežots. Svina garšai lasītāju skaits ir daudz apjomīgāks. Tas mani pamudinājis domāt, ka lielākajai sabiedrības daļai reālai dzīvei pietuvināts vēstījums iet pie dūšas labāk nekā draisks vai pat huligānisks skatījums uz dzīvi. Diemžēl ir reizes, kad darbs ir bez augstas literārās vērtības, taču tikai tādēļ, ka uzrakstīts nopietnā manierē, arī uztverts ir nopietnāk nekā patiesāks un dziļāks,» rakstnieks spriež. «Cilvēka dzīve nav viegla, tā ir samērā skumja, un humors to atvieglo. Joku, sarkasma, ironijas pamatā ne vienmēr ir vēlme uzjautrināties, tas vairāk kalpo kā aizsargreakcija pret dzīves negācijām un ļaunumu.»

Balons ir jāpalaiž

Māris dzīvo Torņakalnā, savu vecāku mājā. Pirms 11 gadiem viņš namu atjaunoja līdz ar pamatiem. «Koka mājai bija pāri 150 gadiem, tā bija gandrīz sabrukusi. Dārzā bija pumpis un mazmājiņa, ko izmantot ziemā un vasarā. Bija kā īstos laukos; vēl piecdesmitajos gados šeit netālu govis esot ganījuši, bet astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu sākumā mani vecāki turēja vistas. Bet vai kādreiz pieredzētajā nabadzībā mēs jutāmies stipri nelaimīgāki? Noteikti nē. Tagad cilvēki lielākoties vaid par materiāliem apstākļiem, bet arī tolaik, dzīvojot trūkumā, smējāmies un jokojām,» viņš atminas. Rakstnieks stāsta, ka jaunības gados spriedis tāpat kā liela daļa citu jauniešu – materiālistiski. Izdevusies dzīve ir ar automašīnu un lielu māju. «Jūties kā īsts vīrietis, ja ģimene dzīvo pārticībā un ar šiku,» viņš tagad smaida. «Kad sāku par to dziļāk un vairāk domāt, mainīt attieksmi, dzīve pārvērtās. Lietas atnāca bez piepūles. Tas ir kā ar balonu: turi to rokā un vēlies, lai tas skaisti aizlaižas debesīs, bet nelaid vaļā. Lai vēlme piepildītos, tā ir jāatlaiž.»

Bērnībā Māra mamma Elga bija vienīgā sieviete starp četriem vīriešiem (viņu, tēvu, vectēvu un brālēnu), bet tagad tajā pašā mājā situācija ir gluži pretēja un Māris ir tas, kurš dzīvo starp četrām sievietēm. Viņš smejot atzīst, ka reizēm atļaujas pavaidēt, ka nespēj ar visām tikt galā un vēlas, kaut ģimenē būtu vēl viens vīrietis. «Patiesībā nezinu, vai to gribētu. Ja meita apprecētos, būtu interesanti,» viņš spriež.

Māra sieva Sniedze sirdī ir māksliniece – kādreiz spēlējusi vijoli un dziedājusi korī Sindi putnu dārzs; tagad savam priekam spēlē liru, strādā par audzinātāju un psiholoģi bērnudārzā. Viņas brāļi – Ēriks un Mārtiņš Vilsoni – arī dzīvi saistījuši ar radošo jomu, ir aktieri. Sniedzes mamma Zenta arī reiz gribēja kļūt par aktrisi, bet liktenis lēma citādi – viņu izsūtīja uz Sibīriju. Māris domā, ka sievas un sievasmātes saistība ar mākslas pasauli ļāvusi viņām ar atzinību pieņemt viņa lēmumu pievērsties rakstniecībai. Savukārt par savas mammas attieksmi rakstnieks saka: «Viņa ir liela grāmatu lasītāja – Torņakalna un Zemgales bibliotēku grāmatas krustu šķērsu izlasījusi, tomēr ar šaubām un bažām uztvēra manu lēmumu. Laikam tāpēc, ka pirms tam strādāju pastāvīgā, labi atalgotā darbā.»

Noslēpums, kā iespējams sadzīvot tik kuplā saimē, meklējams arhitektūrā. «Ar sievu un viņas mammu dzīvojam otrajā stāvā, bet meita un mamma pirmajā,» viņš stāsta. «Starp mani un mammu vienmēr ir sacensība par to, kurš būs noteicējs un kuram paliks pēdējais vārds, tāpēc labi, ka mājai ir divas ieejas un ir dienas, kad nemaz nesaskrienamies. Arī ar pirmo sievu nevarēju cieši sadzīvot, bet pēc šķiršanās mūsu attiecības ir daudz labākas. Viņa dzīvo tepat netālu.»

Sniedzi Māris sauc par savu mūzu un atzīst, ka sievai ir nenovērtējami liela nozīme viņa rakstnieka gaitās. «Viņa var būt kritiska pret manis uzrakstīto tekstu, bet novērtē, ko daru. Tas vien ir daudz, jo zinu, ka citās ģimenēs tā nav. Viņai piemīt liela cilvēkmīlestība un spēja īstajā brīdī pateikt īstos vārdus, lai uzmundrinātu. Nemāku pateikt, kā tieši, bet intuitīvi jūtu, ka viņa mani iedvesmo.» Māris stāsta, ka mamma var lepoties ar enciklopēdiskām zināšanām, kas apvienojumā ar dzīves pieredzi veido iespaidīgu krājumu, savukārt Sniedzei piemīt dzīves viedums. «Abas ir atšķirīgas, bet viņas lieliski sadzīvo. Un, lai gan dzīvojam vienā mājā, tomēr esam mazliet nošķirti. Divas sievietes taču nevar likt vienā virtuvē,» viņš pasmaida un saka – tā kā pats mēdz bieži gatavot, zina, ka pie pavarda vieta ir tikai vienam saimniekam.