DZĪVESSTĀSTS: Turēt dzīves tonusu

«Tikai tad, kad šovs Dejo ar zvaigzni beidzās, sapratu, cik tas bija traks laiks. Uzreiz pēc noslēguma biju galīgi izpumpējies, spēka nebija, bet tagad muskuļi un locītavas jau vairs nesāp,» saspringto, bet vienlaikus patīkamo dzīves periodu, kas beidzās pirms pāris nedēļām, atceras finālists Mārtiņš Oliņš.

Viņš šovā piedalījās, būdams ratiņkrēslā, un parādīja izcilas dejošanas prasmes. Rezultātā Mārtiņš ar savu deju partneri Ilzi Jankovsku ierindojās godpilnajā otrajā vietā. Mārtiņa mamma Larisa Blūma atklāj, ka šova periodā dzīvojusi lielā stresā, uztraukusies, vai jaunizveidotajam deju pārim līdzās soļos veiksme. Kad Mārtiņš ar Ilzi iekļuva finālā, kas arī bija galvenais mērķis, labas izjūtas piedzīvojusi visa ģimene. Atraktīvais, uzņēmīgais dalībnieks neesot uztvēris pasākumu kā sacensības, kurās jāuzvar, bet kā šovu, kas jāizdzīvo, un kā iespēju apliecināt, ka cilvēki ratiņkrēslā arī var dejot. «Tad, kad viss beidzās, jutu atvieglojumu,» atzīst norūpējusies mamma, kura klātienē vēroja dēla uzstāšanos gandrīz vai katru raidījumu. «Tos četrus mēnešus, kopš turpinājās šovs, Mārtiņu gandrīz neredzēju, tikai uz skatuves. Domāju, kad varēšu satikties ar dēlu, kad viņš pastāstīs, kā klājas. Sazvanīt jau viņu arī nevarēju, jo dēls visu laiku pēc darba dejoja,» ar sirsnību atceras Mārtiņa mamma.

Bez intensitātes neprot

Katru dienu deju treniņi – četras piecas stundas, bez brīvdienām, taču Mārtiņš neslēpj, ka šobrīd šāda intensīva ritma, kāds bija šova laikā, jau pietrūkst. Vienu brīdi gan uznācis lūziens, bet tas bijis pārejoši. «Kaut ko vēlos darīt – ja ne dejot, tad doties uz sporta zāli vai izbraukt kādu maratonu,» sportisko aktivitāšu nozīmīgumu atklāj Mārtiņš. Viņš pieradis pie intensīvas slodzes ikdienā, tas svarīgi arī viņa pašsajūtai. Tiklīdz tā mazinās, tā veselība liek manīt. Mārtiņā, šķiet, ir tik daudz enerģijas un optimisma, ka viņu nekas un nekad nespēj apstādināt. Būdams ratiņkrēslā, sāka nodarboties ar roku laušanu, piedalījies Eiropas un pasaules čempionātos.

«Visu laiku sevi jātur tonusā,» savas dzīves formulu atklāj allaž smaidīgais vīrietis. Pieaugušā dēla mamma bilst, ka viņam kļūst garlaicīgi, ja nav iespēju izbaudīt azartu un gūt adrenalīnu. Ir bijuši mierīgāki periodi, kad jāietur pavisam neliela pauze, bet tad atkal Mārtiņš aiziet uz priekšu ar lielu degsmi un aizrautību. Viņš uzdrīkstas darīt to, ko citi nepaveiktu, un tas arī izdodas.

Dejoja, kad puiši smējās

«Dejās arī tagad ir neliela pauze, bet plānos ietilpst kopā ar Latvijas muguras smadzeņu biedrību apzināt dejot gribētājus,» atklāj Mārtiņš, kura iecere ir apmācīt dejot cilvēkus ratiņkrēslā kopā ar šova partneri Ilzi. 18. jūlijā Tērvetē paredzētas sporta spēles cilvēkiem ratiņkrēslā, un arī tās nav iedomājamas bez Mārtiņa klātbūtnes. «2013. gadā mēs ar minēto biedrību uzvarējām Swedbank Open Mind sociālo projektu konkursā un noorganizējām sporta spēles. Latvijas vēsturē tas bija lielākais cilvēku, kuri sēž ratiņkrēslā, saiets – tajā piedalījās 80 ratiņnieki. Mēs darām to, ko paši varam izdarīt. Šogad tas, visticamāk, būs Baltijā lielākais pasākums. Pieteikušies jau apmēram 50 dalībnieki, un tas ir daudz.»

Ar dejošanu Mārtiņš bijis tuvos draugos jau skolas laikā. Vēlāk, pāris gadus pēc avārijas, kas piespieda palikt ratiņkrēslā, regulāri piecus gadus mācījies dejot pie klasesbiedrenes Līgas Libertes, kuras studija Body and Soul iekārtota ēkas piektajā stāvā. Mārtiņa mamma stāsta, ka skolas gados vecākais dēls apmeklējis tautiskās dejas. Vienreiz stāstījis, ka puiši smejoties par to, ka viņš aizraujas ar dejošanu. «Jautāju viņam, bet vai tev pašam patīk dejot? Teicu, ka jādara tas, kas pašam patīk, nevis jāklausās, ko saka citi, kuri neko nedara,» stāsta Larisa, kas mudinājusi dēlu neatteikties no savu interešu piepildījuma. Mamma slavē, ka interese par dejām ir arī skolotāju nopelns Ādažos, kuras mācējušas bērnus aizraut ar tautiskajām dejām.

Blakus nevajadzēja sēdēt

Mārtiņa dzimtās saknes cieši saistās ar Ādažiem, kur dzīvo Mārtiņa mamma, 17 gadus vecais brālis Gundars un vecvecāki. Larisa teic, ka abus dēlus audzinājusi kā jebkura mīloša un gādīga mamma. Draudzenes sakot, ka viņa esot stingra pret abiem dēliem. Kad bija nepieciešamība, kārtīgi nostrostēja. Kad vajadzēja, mācēja samīļot. Tad, kad Mārtiņš uzsācis skolas gaitas, mammai neesot vajadzējis stingri sekot līdzi, lai dēls izpildītu uzdoto. Atzīmes skolā bijušas labas. «Citiem mammas sēdēja blakus vairākas stundas, bet es nesapratu, kāpēc tik ilgi jāsēž. Kad Mārtiņam jautāju, vai viņš ir izmācījies, dēls kādreiz jautāja pretī: «Kā tu zināji, ka neesmu to izdarījis. Tu vienmēr uzmini īstajā mirklī, ka kaut ko neesmu izpildījis.» Mārtiņš bija apzinīgs, vasarā ravēja bietes, apveltīts ar mērķtiecību, taču bez draiskulībām, tāpat kā citi vienaudži, arī neiztika. «Dēli man tikai vēlāk izstāstīja, kā pa Ādažu poligonu ar mašīnām un močiem braukuši. To, ka abi ar brāli Siguldā nolēca ar gumiju, arī uzzināju vēlāk.» Mārtiņš uzreiz, mierinot mammu, saka, ka nav vēlējušies, lai mamma satraucas. Tad, kad viņa, maziem esot, bārusies un vēlējusies pamācīt, Mārtiņš teicis: «Vienalga, ko tu saki, mēs no tā visa kaut ko paņemam. Tā jau nav, ka mēs esam nepaklausīgi bērni.»

Sapnis avārijas brīdī

Traģiskā avārija ar motociklu jūras krastā pirms 14 gadiem – 2001. gada 30. jūlijā – Mārtiņu nesaudzēja. Pēc gūtajām traumām 16 gadus vecais puisis palika ratiņkrēslā. Rehabilitācija bija ilgstoša, gadu nogulēja gultā, nevarēja nosēdēt ratiņos. Ķermeni nācās uzcītīgi vingrināt un sevī apkopot milzīgu spēku, lai nepadotos. «Tad, kad notika nelaime, dienā gulēju un redzēju briesmīgu sapni – no jūras man tuvojās spēcīgi, baisi viļņi. Pamodos un uzrāvos sēdus augšā, nesapratu, kas tas bija. Sajūta, it kā man kāds būtu iedūris sirdī, es pat nevaru aprakstīt.» Pēc pusstundas Larisai jau zvanīja no slimnīcas, lai brauc uz turieni. «Man pateica, ka Mārtiņš uz mūžu paliks ratiņkrēslā. Domāju, paldies Dievam, ka viņš ir dzīvs.» Mārtiņa mamma teic, ka viņa mēdzot redzēt zīmīgus sapņus, kas vēlāk piepildās. Pēc lielās ģimenes nelaimes Larisa palika viena ar dēliem, bez vīrieša stiprā un gādīgā pleca. Mazajam brālim Gundaram bija tikai trīs gadi. Ikdienas darbs, braucieni uz Vaivaru rehabilitācijas centru, kur Mārtiņš ārstējās, mājas rūpes – nemitīgā skrējienā ritēja diena pēc dienas. Auto, ar ko brauca Larisa, biežāk lūza, nekā bija ekspluatējams. Pēkšņi apstājās uz ceļa, un viņa apjukumā nezināja, ko darīt, jo galvenais – bija jātiek pie slimā dēla. Sieviete atminas kādu sāpīgu, taču aizkustinošu mirkli, kad jaunākais dēls Gundars naktī pēkšņi pamodies, sācis raudāt un teicis: «Mammu, mans brālis nekad nevarēs ar kājām atnākt man pakaļ uz bērnudārzu....» Gundara mazā sirsniņa ļoti pārdzīvojusi brāļa Mārtiņa nežēlīgo likteni.

Cits citu mierina

«Tad, kad ģimenē notiek kaut kas traģisks, cilvēki kļūst iejūtīgi, cits citam palīdz, kā vien spēj un prot. Par laimi, blakus bija visi manējie,» saka Larisa, atminoties grūto dzīves periodu. Vaivaros Mārtiņš iepazinās ar draudzeni Marutu, ar kuru kopā nodzīvoja septiņus gadus. «Viņa bija liels atbalsts Mārtiņam. Es nevaru tā teikt, bet man arī bija vieglāk. Šai meitenei, lai arī viņi vairs nav kopā, saku lielu paldies.»

Runāt par to, kas cilvēkam palīdz izturēt smagos dzīves brīžos, parasti ir lieki, jo tas, kurš to nav piedzīvojis pats, skaudro realitāti pa īstam neapzinās. No malas var tikai apbrīnot otru cilvēku par viņa milzīgo iekšējo spēku un spēju izturēt pārbaudījumus. «Viens otru atbalstījām. Es – Mārtiņu, viņš – mani. Viens otram paraudājām uz pleca,» teic mamma. Mārtiņš uzskata, ka cilvēkam sākumā svarīgi noticēt sev, ir īpaši tad, kad piemeklējuši pārbaudījumi. Mūsu ģimenē visi esam stipri gan fiziski, gan emocionāli. Visu kopīgi esam pārdzīvojuši – paskaidro Larisa.

Kad Mārtiņš atgriezās no slimnīcas mājās, ne tikai paša, bet arī ģimenes nostāja bija, ka viņam daudzas lietas jāmācās darīt bez citu palīdzības. Viņa dēļ, lai pielāgotos jaunajai dzīvei ratiņkrēslā. Vecvecāku mājās bija vienkāršāk ikdienas apstākļus piemērot jaunieša vajadzībām. Kad vecmammai, kura bija aizņemta lauku darbos, Mārtiņš prasīja, lai atnes zupu, viņa mudināja: «Aizbrauc ar ratiem un pats ielej!» «Kad dēls man lūdza, lai sakārtoju istabu, teicu, ka tas jādara pašam, un ne jau tāpēc, ka man būtu grūti to izdarīt. Domāju: ja ucināšos ar dēlu, tad viņam būs sliktāk.»

Sakārtota vide apkārt

Mārtiņš pirms pieciem gadiem izlēma, ka vēlas būt patstāvīgs un dzīvos atsevišķi Rīgā. «Es biju šokā! Kā viņš tiks dzīvoklī pa kāpnēm, bet viņš mani mierināja, lai neuztraucos, viss būs kārtībā.» Un tā arī ir. Viņš dzīvē nepazudīs un bezcerībā nenolaidīs rokas. Ar mammu Mārtiņš tagad tiekas ik nedēļu. «Ādažos pie Mārtiņa vecmammas, kur ir māja, pirtiņa, mēs visi bieži pulcējamies. Tiklīdz dēlam ir brīvs, viņš brauc uz turieni,» ciešās ģimeniskās saites atklāj Larisa. Mārtiņš ir pedantisks, viņam ir svarīgi, lai apkārtējā vide ir sakārtota. Ja galvā ir haoss, tad jākārto māja. Šajā procesā domas sakārtojas. Ja apkārtējā vide ir sakārtota, tad arī iekšēji cilvēks jūtas sakārtotāks, ir pārliecināts Mārtiņš. Larisa atminas, ka viņu mamma savulaik nokomandējusi, lai mājā viss spīd un laistās. Sākusi ar logu tīrīšanu, sekcijas sakārtošanu un visbeidzot ar grīdas mazgāšanu. «Tad, kad Mārtiņu lūdzu, kad viņš vēl nebija ratiņkrēslā, lai iztīra māju, dēls darīja tāpat kā es. Atnāku mājās, skatos, viņš darbu beidz ar grīdas mazgāšanu,» atceras Larisa, atklājot abu līdzīgās rakstura iezīmes un to, ka arī tagad Mārtiņš dzīvokli tīra pats, kurā vienmēr valda kārtība.

Grāmatvedis un ekonomists

Mārtiņš rītos dodas uz darbu bankā Citadele, kur viņš veic biznesa analītiķa pienākumus. «Darbs man ļoti patīk. Mums ir jauks kolektīvs. Kolēģus esmu iedvesmojis dažādām aktivitātēm.» Vakaros turpina darbu savā firmā, kas sniedz grāmatvedības pakalpojumus. Pēc avārijas Mārtiņš tagadējā Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā apguva grāmatveža specialitāti, bet paralēli vakaros mācījās vidusskolā. Izvēle tolaik bija vai nu grāmatvedība, vai datorzinības. Šogad janvārī absolvēja Ekonomikas un kultūras augstskolu, kur ieguva ekonomista kvalifikāciju. Pašlaik apsver, kādā jomā turpināt studijas, un pēta, kāds ir pieprasījums tirgū un ko spēj piedāvāt no sevis. Izvēļu sarakstā ir arī valodas, bet pagaidām izšķirošais lēmums vēl nav pieņemts.

Raudāt nav laika

Tad, kad Mārtiņu dažkārt pārņem grūtsirdība, zvana mammai, lai atklāti parunātos. «Ja reizēm gribas raudāt, tad sāku domāt no otras puses: «Cik daudz darbu vēl jāizdara, tagad nav laika raudāt!» Sevī ik pa laikam jārod motivācija, ko un kāpēc darīt.» Larisa, stāstot par dēlu, saka: ja viņš nebūtu apsēdināts ratiņkrēslā, tad būtu vāks. Enerģijas viņā ir pārpārēm. «Jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk var izdarīt. Protams, ja tiek darīts par daudz, tad ir jāatpūšas. Darāmais dod enerģiju, priecē sevi un citus. Atgriezeniskā saite baro,» šāds ir Mārtiņa viedoklis.

Larisa lepojas ar saviem dēliem, lai gan reizēm esot nemierīga, kādus lēmumus pieņems, taču sapratusi, ka tie viņiem jāizsver pašiem, nedrīkst uzspiest savu viedokli. Abiem dēliem ir sirsnīgas attiecības, Mārtiņš jaunākajam brālim esot paraugs. «Draugs Andris saka, ka man ir apzinīgi dēli, visu izdara, ko sola. Par viņiem nav jāuztraucas, bet katra mamma jau uztraucas. Viss ir atkarīgs no ģimenes, no audzināšanas, kāda ir mamma, vecmamma, no tā, ko mēs visi kopā darām. Mēs esam draudzīga ģimene,» uzskata Larisa.

Apgrieztu visu pasauli

Deju šovs 30 gadus veco Mārtiņu padarījis sabiedrībā atpazīstamu. Cilvēki uz ielas uzsmaida pretī, pēc šova – vēl vairāk un izsaka savus komentārus. Viņam pietrūkstot laika, lai visiem atbildētu uz vēstulēm. «Mazas pielūdzējas lūdz autogrāfus un selfijus,» smaida Mārtiņš, kurš šobrīd esot brīvs no attiecībām un piemetina, ka esot izvēlīgs. «Vēlos, lai viņam sakārtojas ģimenes dzīve. Mammas vienmēr vēlas, lai bērniem klājas labi,» savu sapni atklāj Mārtiņa mamma, bet viņš uzreiz piebilst, ka visam ir savs laiks. «Šobrīd manā ikdienā pietrūkst sev laika, bet, ja būtu draudzene, tas būtu pārbaudījums attiecībām.»

Mārtiņš ievērojis, ka jaunajai paaudzei mūsdienās esot pozitīva attieksme pret tiem, kuri sēž ratiņkrēslā, salīdzinājumā ar to, kā bijis agrāk. Pēc avārijas viņš sev esot jautājis, kāpēc viņu piemeklējis šāds liktenis. Tomēr īsti tā arī neesot atradis atbildi. «Viens ārsts man teica: «Dievs nav mazais bērns. Mārtiņam ir tik daudz enerģijas, ka viņš nosēdināja viņu ratos, lai mazliet piebremzētu»,» atklāj Larisa, bet Mārtiņš piebilst, ka citādi, iespējams, viņš apgrieztu pasauli ar kājām gaisā.