LEĢENDA: Uz redzēšanos kādreiz maijā

Šogad septembrī apritēs 20 gadu, kopš tautā iemīļotais aktieris, komiķis un traģiķis Edgars Liepiņš uz mums raugās no balta mākoņa maliņas un viņam ierastajā manierē joprojām sveicina no turienes ar saviem spārnotajiem vārdiem «Uz redzēšanos kādreiz maijā!».

Tagad šāda abpusēja sasveicināšanās katru gadu maijā arī notiek – mēneša pēdējā svētdienā (šogad tas ir 31. maijā) Skultes kapos, kur mākslinieks tika atdots zemes klēpim. Tur ik gadu pulcējas aktiera talanta cienītāji, draugi, tie, kuri atceras slaveno joku karali, kurš dzīvoja pats pēc saviem likumiem, nezaudēja savu brīvību un savu «es».

Tauta viņa dēļ kusa

«Teātrī Edgars Liepiņš man bija vistuvākais draugs. Viņam bija vairākas sievas, ir bērni, bet tad, kad viņš aizgāja, nebija neviena, kas apglabā,» ar mazliet skumju noskaņu saka aktieris Imants Skrastiņš, kurš ir arī Edgara Liepiņa piemiņas aizbildnis un ikgadējā piemiņas pasākuma Skultē organizators. Taču tauta viņu mīlēja, pat vēl vairāk – Edgaru redzot uz skatuves, gluži vai kusa, apgalvo Imants Skrastiņš. Un kā viņš pratis aplaimot sievietes! To neviens nezina, kā viņš to mācējis. Imants kopā ar Latvijas Radio skaņu operatori Laumu Bošu 1995. gada 19. septembrī, pāris dienās pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā, noorganizēja līdz asarām saviļņojošu Edgara Liepiņa atvadu koncertu, kas notika Dailes teātrī. «Mana iecere bija, lai tuvo kolēģi un draugu izvada no Dailes teātra, jo Jaunatnes teātrī viņam neļāva nosvinēt arī 60 gadu jubileju un, protams, arī atvadīšanās tur nenotika. Edgara kapu Skultē, tāpat kā Ēvalda Valtera, cilvēki aizbēra ar rokām. Uz atvadīšanās pasākumu atbrauca ļoti daudz cilvēku,» skumjo notikumu atceras I. Skrastiņš.

Lai priecātos, nevis skumtu

Tautā mīlētajam aktierim Edgaram Liepiņam 2014. gada 17. decembrī būtu svinēta 85 gadu jubileja. Zināmā mērā Edgara teiktais saviem skatītājiem, ka viņš dzīvos 250 gadu, ir pravietisks, jo viņa dvēsele ir dzīva un vārds joprojām skan tautas mutēs. «Vēlos, lai piemiņas dienā kapos cilvēki sanāktu un nevis skumtu, ka mūsu vidū vairs nav Edgara Liepiņa, bet lai tieši otrādi – atceroties viņu, priecātos,» uzsver I. Skrastiņš. Viņš novērojis, ka uz šiem pasākumiem cilvēki arī atbrauc ar labu noskaņojumu. Skultes kapos viņam ir uzstādīts piemineklis, ko veidojis tēlnieks Uldis Kurzemnieks. «Piemineklī Edžus sēž tur augšā, uz troņa, pavisam pliks ar propelleru ap kaklu. Pirms piemiņas pasākuma uz pieminekļa noglāstu zirnekļa tīklus, tāpat kā to dara viņa pielūdzējas. Edgara spožā talanta cienītājas katru gadu brauc no Ogres un izpušķo atdusas vietu. Tas arī rada gaišu noskaņu.» Imants neslēpj, ka pirms deviņpadsmit gadiem uz Skulti maija nogalē atbrauca apmēram 300–350 cilvēku, bet bijušas reizes, kad ieradušies tikai pāris cilvēki. «To ļaužu, kuri atceras Edgaru, kļūst mazāk. Mēs diemžēl nevaram uzskaitīt uz vienas rokas pirkstiem Latvijā populārus māksliniekus, kuru piemiņa katru gadu tiek celta godā.»

Iela gar Zaļo mežu

«60. gadu sākumā aktieriem pie Aģes upes Skultē piešķīra zemesgabalus, arī man, un blakus – Edgaram Liepiņam, kurš no guļkokiem pa vasarām ar savām rokām uzcēla māju, ko nosauca par Zaļo mežu,» drauga Edgara ciešās saites ar Skulti atklāj I. Skrastiņš. Savu atdusas vietu viņš pats izvēlējies Skultes kapos, lai gan ievērojamā mākslinieka dzimtā vieta ir Alūksnes novada Zeltiņos. Pirms diviem gadiem Imantam radusies ideja, lai viena no Skultes garākajām ielām, kas vijas garām Edgara mājām, tiktu noasfaltēta un nosaukta viņa vārdā. Šādu godu skultēnieši arī izrādījuši. «Edgara māja ir pamesta. Neviena no vairākām sievām, ne bērni Edgara atdusas vietai, ne arī kam citam, kas saistīts ar viņu, nepiegriež uzmanību.» Pats Edgars esot teicis, ka viņš esot slikts tēvs. «Visa viņa dzīve tika atdota cilvēkiem un mākslai. Viņš savā laikā bija tik traks! Tad, kad atjaunojās Latvijas valsts, aizgāja pie prezidenta Gunta Ulmaņa un pieteicās par ākstu, kā kādreiz bija galma āksti, bet Ulmanis to neuzņēma nopietni. Edgars bija satriekts, ka viņam tas neizdevās.»

Dullo ciešā savienība

Imants saka, ka ar Edžu, kā Edgars mīļi tika dēvēts, varēja saprasties tikpat dulli cilvēki kā viņš pats. «Man ar viņu ļoti labi štimmēja, kaut gan viņš bija komiķis, bet es – pozitīvais tēls, nopietnais. Mēs varējām dalīties arī intīmās lietās,» atklāj spožā mākslinieka kolēģis un skatuves partneris. Otru tādu aktieri, ar tik lielu atdevi un milzu enerģiju kā Edgars, nezinot nosaukt. Pēc koncerta kāpis nost no skatuves, it kā būtu ar neskaitāmiem kilogramiem ūdens apliets – tik daudz sviedru izsviedrēts, lai sagādātu publikai lielu baudu.

«Kāda viņam bija izdoma! Tādu aktieru mums vairāk nav.» I. Skrastiņš atminas, ka dažkārt Edžus esot sagrēkojis un iedzēris, par ko pats pārdzīvojis, un tad pamanījies iekulties visādās ķibelēs. Viņš bijis nevaldāms. Vēlējās izveidot savu teātri. Uz skatuves kopā abi daudz spēlējuši, sākot no 1963. gada. 1992. gadā Jaunatnes teātri slēdza, un Edgars to ļoti pārdzīvojis. Dzīvē viņš esot bijis izpalīdzīgs, bet ātri apvainojies. «Apvainojās, ja atteicu piedalīties viņa pasākumos. Vienreiz bija izdomājis uzstāties Rīgas cirkā, bet es atteicos. Kādu pusgadu pēc tam mums bija vēsas attiecības,» kopīgās epizodes atminas I. Skrastiņš.

Lielkoncerts Dzintaru koncertzālē

Ilgus gadus pēc piemiņas pasākuma Skultes kapos tika organizēts lielkoncerts Saulkrastu estrādē, vienu gadu – Ogrē, kuri tika plaši apmeklēti. Šogad 10. jūnijā Dzintaru koncertzālē notiks leģendārā aktiera Edgara Liepiņa 85 gadu jubilejas piemiņas lielkoncerts Paldies, kolosāli!. Tajā piedalīsies maestro Raimonds Pauls, komponisti Mārtiņš Brauns un Juris Kulakovs, dziedātāji Zigfrīds Muktupāvels, Dainis Skutelis, Agnese Rakovska, Laimis Rācenājs, Miervaldis Jenčs, Guntars Runģis, Samanta Tīna, Liepājas teātra aktieris Edgars Pujāts, Dailes teātra aktieri Gunārs Placēns un Varis Vētra, Tirkiz Band un daudzi citi mākslinieki. Vakaru vadīs aktieris Guntis Skrastiņš. Programmā – vēsturiski materiāli no Edgara Liepiņa daiļrades. Nodibināta arī gadskārtējā Edgara Liepiņa piemiņas balva, ko katru gadu piešķir Latvijas Gada asākajam zobam. Šogad koncertā Dzintaros tā tiks pasniegta maestro Raimondam Paulam.

Vientulība un slimība

Mūža nogalē Edgars jutās vientuļš un slims. «1995. gada vasarā es viņu atradu savā mājiņā briesmīgā stāvoklī... Tad, kad trijās stundās Edžus varēja uzvilkt sev tikai kreklu, pats saprata, ka laukā vairs netiks.» Draugs noorganizējis, lai Edgaru aizved uz slimnīcu. Tur kļuvis labāk, viņš atkal jokojis un bijis savā elementā. Abi tikušies vairs tikai pāris reižu. Taču sasirgušais mākslinieks nav vēlējies palikt slimnīcā, bet braukt pie kāda dziednieka ar cerību, ka tas viņam palīdzēs. Viņu nekā nevarēja pierunāt turpināt ārstēties slimnīcā. Bet Edgars vairs neatlaba. 1995. gada augustā pēdējā koncertā Mārsnēnos viņu ar traktoru uzveda uz improvizētas skatuves, kur Edgars pēdējiem spēkiem mēģināja nodziedāt Vijolīte mežmalā, ak, cik jauki smaržo tā... Tās bija nepārprotamas, traģisma pilnas beigas, bet patiesībā jau nē. Atmiņas par Edgaru Liepiņu spēj joprojām kopā pulcināt simtus cilvēku. Aktiera jubilejas koncerti ir īsti svētki klausītājiem. Aplausi turpina skanēt, apliecinot, ka šī kolorītā, unikālā un spilgtā personība, kāds bija Edgars Liepiņš, spēj iedvesmot un liek mums atkal pasmaidīt.