Doma par gaidāmo eksāmenu reti kad ir līksma. Kaut kādā ziņā eksāmenu rezultāti atkarīgi no veiksmes, bet pārsvarā iznākumu tomēr nosaka zināšanas. Mācīšanās procesam jābūt pēc iespējas labi organizētam, un ir nepieciešams labs prāta asums, atmiņa un spēja apgūt lielu informācijas daudzumu.
Zināms satraukums, gaidot pārbaudījumu, pieder pie lietas, tomēr nedrīkst pieļaut, ka stress traucē mācīties. Vieglāk pateikt nekā izdarīt? Iespējams, tomēr mēģināsim sevi noskaņot pozitīvi.
Lielākie stresotāji
Nosliece uz pārmērīgu stresu ir tiem, kuri izvirza sev ļoti augstas prasības un nepieļauj, ka eksāmena rezultāts varētu būt vienkārši labs, nevis izcils. Viņi nespēj atslābt, grib gūt panākumus par katru cenu, baidās kļūdīties un nevēlas citu priekšā izskatīties vājāki.
Eksāmens var radīt pārmērīgu spriedzi arī viegli iespaidojamiem cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu, kuri nevis uzspēlē, bet patiešām domā: es to neizturēšu, es neko nezinu un nesaprotu. Viņus nepieciešams mobilizēt, iedrošināt un stimulēt ar labiem piemēriem. Pārmērīgi augstas prasības var novest pie tā, ka cilvēks pat nemēģina tās pildīt, un tas ir vissliktākais.
Neprogrammēt neizdošanos
Normāli cilvēkam eksāmenā būtu jāprot koncentrēties, neraugoties uz satraukumu. Dažam tas pat palīdz mobilizēties, bet citu var arī izsist no līdzsvara. Psiholoģisko gatavošanos eksāmenam var salīdzināt ar sportista gatavošanos sacensībām. Jānoskaņojas uz panākumiem un acu priekšā jāiztēlojas, ka tu nokārto eksāmenu. Nedrīkst teikt: es nemūžam to nevarēšu, es neko nezinu, es neko nesaprotu, jo tā cilvēks sevi ieprogrammē. Parasti prasības, kas izvirzītas eksāmenā, ir adekvātas un tā vai citādi cilvēks pārbaudījumu var nokārtot. Dažkārt nomierināties palīdz atziņa, ka pasaule taču neaizies bojā, ja es eksāmenā izkritīšu, tāpēc jābeidz uztraukties, bet ir vērts mēģināt lietas labā darīt visu iespējamo.
Mazāk nezināmā – mazāk stresa
Tas, kurš nav kārtojis eksāmenu, ne vienmēr spēj iztēloties, kā tas viss notiks, un tāpēc vien var just nedrošību. Piedevām vēl ģimenē un draugu lokā saklausīti šausmu stāsti par to, kā kuram reiz gājis eksāmenos. Tāpēc ir svarīgi, lai, ejot uz eksāmenu, cilvēks zinātu par to pēc iespējas vairāk: kāda būs norises kārtība, kurā telpā tas notiks, cik laika būs atvēlēts utt. Varbūt pat var sarīkot tādu kā eksāmena ģenerālmēģinājumu. Tas palīdzēs noņemt daļu spriedzes. Visu paredzēt tāpat nav iespējams, bet der zināt, ka eksāmena laikā ceļas stresa hormonu līmenis asinīs, tie veicina veģetatīvas reakcijas – asinsspiediena paaugstināšanos, acu zīlīšu paplašināšanos, svīšanu, sausumu mutē, dažreiz ik pēc pusstundas jāiet uz tualeti. Tā ir dabiska fizioloģiska reakcija, pret kuru pieredzējuši eksaminētāji izturas ar sapratni.
Skolēna pirmais eksāmens
Daža māmiņa, skolēnu eksāmeniem pošot, satraucas vēl vairāk nekā pats eksaminējamais. Bērna pirmais eksāmens ir pārbaudījums arī vecākiem, jo tas atklāj, cik izturīgu un koncentrēties spējīgu jauno cilvēku viņi ir izaudzinājuši. Nav vairs tie laiki, kad mamma palīdzēja pildīt mājasdarbus – tagad jātiek galā pašam. Ģimene var skolēnu atbalstīt, ļaujot viņam izrunāt savu spriedzi, kas traucē koncentrēties. Var aizvest viņu uz stundiņu kādā izklaidē, kas ļauj uz brīdi nedomāt par eksāmenu; palīdzēt racionāli saplānot mācīšanās laiku; ja skolēns vēlas, var kopīgi pārrunāt eksāmenu jautājumus vai atprasīt apgūto vielu. Arī palutināt bērnu ar kādu kārumu šajā situācijā ir pieļaujami, ja tas sniedz pozitīvas emocijas. Protams, jānodrošina mācībām piemēroti apstākļi – nav gan jāstaigā uz pirkstgaliem, tomēr hokeja fanu aurošanu pie televizora vai skaļu mūziku blakusistabā gan vajadzētu ierobežot.
Ieteikumi:
Vielas, kas vajadzīgas smadzeņu darbam: