SARUNA: Ģimenes un sporta diplomātija

«Šobrīd mana ikdiena kā jebkuram cilvēkam, protams, ir saistīta ar mājām, ģimeni un bērniem. Grūtākais uzdevums – jūnijā jāpabeidz mācības Maskavas Diplomātijas akadēmijā, kur studēju starptautiskās attiecības. Piedalos arī dažādos projektos – darbojos Sieviešu līdztiesību komisijā, jo pārstāvu Latviju Eiropas Olimpiskajā komitejā, un lieliskā projektā Sporto visa klase,» ar savām aktivitātēm iepazīstina bijusī Latvijas vieglatlēte Ineta Radeviča.

Līdztekus viņa strādā arī LTV1 raidījumā Sporta studija – intervē mūsu izcilākos sportistus un uzlecošās sporta zvaigznes. «Tas palīdz tuvāk iepazīt Latvijas sporta sistēmu. Es lepojos ar mūsu sportistiem un iedvesmojos no Sporta studijas kolektīva enerģijas un profesionālisma.» Ineta joko, ka šobrīd par savām studijām varot stāstīt sūdzību režīmā, bet patiesībā viņu saistot pats mācību process. «Tas ir tāpat kā sportā, kad jāgatavojas sacensībām. Man patīk atbildība, ko uzliek mācības un sports. Es jau prātoju, ko pēc tam vēl varētu mācīties,» atklāj populārā sportiste. Vai tiek apsvērta doma nākotnē strādāt starptautisko attiecību jomā? «Vienam diplomātam jau jābūt ģimenē, kas visu nomenedžē. Mani aizrauj un interesē arī sporta diplomātija. Domāju, ka savu iegūto izglītību varēšu izmantot jebkurā jomā.»

Uz palikšanu Latvijā

Apmēram pirms gada Ineta ar ģimeni – dēlu Marku (6 gadi) un meitu Amēliju (1,5 gadi) un vīru – Krievijas hokejistu Pjotru Ščastļiviju, kas šobrīd ir HK Soči spēlētājs, – pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Kopumā sportiste 14 gadus pavadījusi projām no dzimtenes – sešus gadus Amerikā, astoņus – Maskavā. «Noteikti izjūtu, ka te ir manas mājas. Vienīgi dažreiz aizdomājos, vai mana ģimene šeit simtprocentīgi jūtas kā mājās. Vīram darbs saistīts ar ceļošanu un nav bijis iespējams ar visu labi vēl iepazīties, bet viņš neko nesaka. Mazie, kā arī es un mana mamma šeit jūtamies labi,» atzīst Ineta. Plānots, ka vasarā dzīvesbiedram būs atvaļinājums un arī gatavošanās jaunajai hokeja sezonai norisināsies Latvijā, tāpēc sportiskā ģimene varēs izbaudīt kopā būšanas mirkļus tepat, uz vietas.

Kad Ineta ir mājās, kā jebkura mīloša mamma cenšas daudz laika pavadīt kopā ar bērniem – ar dēlu Marku spēlē dažādas spēles, visvairāk domino un cirku, ar meitu Amēliju – bumbu, viņai patīkot izkustēties. «Kad bērni aiziet gulēt, noskatos ziņas. Brīvos brīžos man patīk lasīt dzeju. Kad esmu viena, dzejoļus lasu skaļi, ar intonācijām. Agri iemācījos lasīt, un man bieži lika bērnudārzā grupas priekšā deklamēt. Mīlestība pret dzeju laikam saglabājusies no bērnības. Kad dzīvoju ārzemēs, lasīju dzeju par Latviju, par to, cik grūti būt projām, tas sagādāja baudu.» Dzeju iepazīstot dažādās valodās – latviešu, krievu. Vidusskolā Krāslavā bijusi laba, taču prasīga latviešu valodas pasniedzēja, jo Ineta mācījusies skolā ar krievu valodu. No latviešu autoriem tuvs Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, no krievu – Marina Cvetajeva, Anna Ahmatova, Veronika Tušnova, Vera Poloskova.

Pašsaprotamais latviskums

Ineta stāsta, ka latviskums ģimenē – tas ir pašsaprotami un speciāli nav jāmāca. «Ko nozīmē saglabāt latviskumu? Tas nozīmē saglabāt savu es. Kad man jautā, vai esmu patriote un mīlu Latviju, tad ko lai saku. Mīlu sevi, un esmu latviete,» ir viņas atbilde. Kad ģimene šogad bijusi Sočos, Inetas vīratēvs, Marka vectētiņš jautājis mazdēlam: «Vai tu, kad izaugsi, spēlēsi hokeju Krievijas vai Latvijas izlasē?» Marks atbildēja, ka Latvijas izlasē, un klusiņām teica vectēvam, ka citādi nedrīkstot teikt, lai mamma neapvainojas. Kad mājās ir Inetas dzīvesbiedrs, ģimene savstarpēji sarunājas krieviski, bet, kad tikai abi bērni, sarunas notiek latviešu valodā, lai bērni to apgūtu. Bieži vien Ineta talkā ņemot žestu valodu, kas, no malas vērojot, izskatoties smieklīgi. Taču viss notiek dabiski un harmoniski, dzīvojot tādā vidē, kur visur dzirdama latviešu valoda. Krievijā ilgstoši esot, bijis grūti sevi piespiest mājās runāt latviski – apkārtējā vide acīmredzami ietekmē sadzīvi un ikdienas paradumus.

Divas atšķirīgas pasaules

Ineta teic, ka mammai katrs bērns – tā ir atšķirīga pasaule. «Novēlu jebkuram cilvēkam, lai viņam tiek dota iespēja audzināt gan meitu, gan dēlu, jo tās ir divas dažādas pasaules un emocijas, ko viņi sniedz vecākiem. Esmu pateicīga, ka man ir dota šāda iespēja. Tagad varu tolerantāk un mierīgāk skatīties uz citiem bērniem.» Divu bērnu māmiņa spriež, ka bērni palīdz labāk izprast dzīvi. «Kad lasu dēlam priekšā par pasaku varoņiem kazakiem razboiņikiem vai babu jagu, tad saprotu, ka dzīvē arī tā notiek, un es pati uzzinu atbildes uz jautājumiem. Pieaugušajiem reizēm arī vajadzētu palasīt pasakas.» Aizrunājoties par sieviešu līdztiesību, Ineta teic, ka sievietes bieži vien sevi kautrējas pozicionēt vadošās pozīcijās. «Skatos uz savu meitu un dēlu un saprotu, ka ir dabas dotas īpašības sievietēm un vīriešiem. Citam kaut kas dots vairāk, citam – mazāk. To nevaru noliegt.»

Inetai pagaidām neesot objektīva sprieduma, ko ir grūtāk audzināt – meitu vai dēlu. Viņa piederot pie stingrajām mammām un bieži domājot par to, lai dēls neizaug siltumnīcas režīmā. Mūsmājās neviens nekad nedzirdēs paaugstinātu balss toni, saka viņa, taču mīļi vārdi, kopš esot kļuvusi par mammu, nāk viegli, nepiespiesti un silda māju. «Amēlija viegli piedzima, labi guļ, ir mierīga, bet ar dēlu bija pavisam citādi, viņš ir kustīgāks. Pie tā esmu pati vainīga, jo daudz braukāju pa pasauli uz sacensībām, viņu vadāju visur līdzi. Divas reizes gadā braucu uz Ameriku, treniņnometni. Katru reizi viņam nācās pielāgoties laika atšķirībām, taču bērns nav domāts šādai ceļošanai, lai māte dzīvotu profesionāla sportista dzīvi. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc agrāk beidzu sportiskās gaitas, nekā varēju,» atklāti, sev pārmetot, saka Ineta.

Stingrība un visatļautība

Pirmā trenere Krāslavā Inetai bijusi mamma. Taču ģimenē stingrāks bijis tētis, nevis mamma. «Viņš meklēja zelta vidusceļu. Tētis veltīja man daudz laika. Tas bija svarīgi, ka viņš ar mani darbojās un tajā pašā laikā prasīja pretī. Šķita, ka tā ir pareizi.» Viņa atceras kādu bērnības epizodi, ka rindiņā vajadzējis burtnīcā rakstīt piecniekus. Asaras birušas, jo tie neesot bijuši glīti, bet tētis licis vingrināties, kamēr izdosies. Par šādu pedagoģisko pieeju Ineta esot priecīga, un rezultāts arī apsveicams – skolā līdz 5. klasei bijusi teicamniece. «Vēlāk audzināšanu pārņēma mamma – treniņos atļāva darīt visu, ko vēlos, mani nekontrolēja, un arī par to esmu pateicīga.» Ineta novērtē savas mammas nesavtīgo mīlestību un pūliņus. Viņa tagad ir liels palīgs ģimenei – pieskata mazbērnus, dodas līdzi uz treniņ-nometnēm, lai atvieglotu sadzīvi. «Man šķiet, ka mamma to dara labprāt, nevis tāpēc, ka mums tas ir vajadzīgs. Viņa pieņem mūsu dzīves modeli un iederas tajā,» ir gandarīta Ineta.

Savus bērnus viņa cenšoties audzināt citādi, lai gan, visticamāk, sanākot jau arī nedaudz līdzīgi, kā viņas vecākiem. «Taču laiki ir mainījušies, jo es augu PSRS. Izdzirdot vārdu coca-cola, būtu gatava doties uz treniņiem trīs reizes dienā,» jokojas Ineta un turpina, ka svarīgi no bērniem prasīt, lai viņi izpilda savus pienākumus, taču tajā pašā laikā viņiem jāizbauda bērnība un brīvība. «Vēlētos, lai mani bērni, kad izaugs, viegli iet pa dzīvi, lai ir mazāk šķēršļu. Protams, lai ir arī zaudējumi, bet lai viņi tiek pasargāti. To katra mamma vēlas – lai dzīve viņus sargā.»

Rituālu burvība

Divdesmit četru stundu ilgajā diennaktī zelta vērtas esot vakara stundas, kad laiku var veltīt sev un arī mācībām. «Kad vīrs ir mājās, no rītiem gultā pasniedz man kafiju, tur to arī malkoju. Tas ir skaists un mīļš mirklis – atvērt acis un zināt, ka tas notiks. Tad var arī izjust, ka ģimenē ir atvaļinājums.» Pirms divarpus gadiem Ineta pielika punktu sportiskajai karjerai, par prioritāti izvirzot ģimeni. Sports labi iemāca, ko nozīmē uzvarēt un zaudēt. «Jāapzinās tas, ka arī zaudējums var aizvest pie izvirzītā mērķa. Citreiz pussolis atpakaļ pēc tam ļauj spert divus soļus uz priekšu. Ar zaudējumiem jāspēj sadzīvot un jāmācās no tiem. Zaudējumu pieredzi sportā var izmantot dzīvē,» viņa uzskaita ieguvumus.

Lai saglabātu fizisko formu, rītu sportiste sāk ar pieciem vingrinājumiem, brauc ar velosipēdu. Divas reizes nedēļā ar draudzenēm dodas uz stadionu skriet, izpilda daudzsoļus. «Olimpiskais gads bija sarežģīts, olimpiāde paņēma daudz spēka. Pēc tās vēl aizbraucu uz nometni, bet nejutu gandarījumu. Sapratu, ka nebūs rezultātu. Kad pieņēmu lēmumu, ka vairs nesportošu, sajutu atvieglojumu. Man nebija šaubu par savu fizisko sagatavotību, bet par emocionālo – bija. Es nevēlējos sevi izdedzināt,» atmiņās par nozīmīga lēmumu pieņemšanu dalās Ineta. Kādu gadu pēc tam neesot varējusi aiziet uz trenažieru zāli, jo šķita, ka ķermenim tā būs gluži kā alerģija. Spējusi mierīgi pasportot, skrienot pa mežu. Tagad jau īstā sajūta un garša atkal esot atgriezusies. «Bez fiziskām kustībām es nevaru, bet tagad vairāk vēlos mācīt jaunos sportistus. Sportam tik daudz esmu atdevusi, pieredze ir liela, tāpēc labprāt palīdzētu vieglatlētiem.»

Vientulības deva

Kopš skolas laikiem Ineta rakstīja dienasgrāmatu, kura papildināta ar dažādu autoru dzeju. Reizēm ielūkojas tajā un pārlasa, bet jaunu ierakstu neesot. Tagad atziņas tiekot fiksētas telefonā, visbiežāk dodoties lidojumā. Šo procesu sieviete uzskata arī par labu relaksāciju. «Lidostā nopērku kaut ko garšīgu, žurnālu un varu neko nedarīt. Lidošana man sagādā prieku, arī pārsteiguma sajūtu.» Lai arī sportiskajās gaitās būts daudzās pasaules vietās, tomēr sportistiem režīma dēļ neizdodas redzēt tik daudz, cik tūristiem sagādā ceļošanas process. Taču sportisti citu valsti tuvāk iepazīst sacensībās, caur skatītājiem, līdzjutējiem, kas atnāk uz arēnu, uzskata Ineta.

Tad, kad izdodas atvēlēt laiku tikai sev, viņa mēdz sarunāties ar sevi un par obligātu nepieciešamību uzskata vientulības devas izbaudīšanu. «Nevaru bez tās. Tas nozīmē nevis sēdēt pie spoguļa un lūkoties tajā, bet ieskatīties sevī.» Viņa nebaidās prasīt padomu pieredzējušiem, gudriem cilvēkiem, it īpaši tad, ja pašai trūkst pieredzes kādā jomā. «Nekautrējos to darīt. Dzīve pārliecinājusi, ka tā ir pareizi. Esmu ievērojusi, ka cilvēki labprāt dalās savā pieredzē, ir atsaucīgi.»

Kas ir laime?

«Meitenēm, kas piedalās projektā Sporto visa klase, pirms stafetes teicu, ka savas bailes jāpaņem rokās un jāaizmet pār plecu. Tad, kad nejūtos labi vai kaut kas nepatīk, pirms izeju no mājas, izmetu visu slikto pār plecu un raugos uz dažādām situācijām pozitīvi. Galvenais, lai ģimenē visiem ir labi, tad var mierīgi skatīties pasaulei acīs,» savu viedokli par dzīves melnajām dienām pauž Ineta. Mājas tīrīšana arī esot labs veids, kā izlādēties un uzlādēties. Viņai patīk saimniekot virtuvē – gatavotie ēdieni esot vienkārši. «Ja draudzenes brauc ciemos, tad tie acīmredzot ir garšīgi,» smaida saimnieciskā sieviete. Pašai ļoti garšojot tiramisu, ko pa retam atļaujoties. «To nedrīkstu iemācīties gatavot, jo tad bieži gribēsies to darīt. Ir lietas, kas nav vajadzīgas ikdienā, ar kurām jāprot sevi palutināt.»

Viņa bieži mēdz atcerēties un priecāties par to, kas dots. «Ģimene cilvēkam ir pats dārgākais. Esmu laimīga ģimenē.» Visvairāk par visu Inetai griboties pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar saviem mīļajiem. Viņa ieklausījusies pieredzējušo vecāku teiktajā – jānovērtē tie mirkļi, kad bērnam vajadzīga vecāku klātbūtne. Viņam mamma un tētis ir vismīļākie cilvēki pasaulē un visvajadzīgākie, kamēr nav izauguši lieli. Kādā rītā Inetas meita Amēlija no vienas istabas saukusi mammu, bet dēls Marks no otras istabas – tēti. «Mēs vienlaikus ar vīru ejam pie bērniem katrs savā virzienā, uz mirkli abi satiekamies, pasmaidu un viņam jautāju: «Vai tā ir laime?»»