CILVĒKSTĀSTS: Iepazīt emocijas, nevis atraidīt tās

«Ir svarīgi sevī klausīties un nemānīt pašam sevi. Reizēm gadās iestāstīt lietas, kurām līdz galam netici, bet šķiet forši to darīt, tādēļ izlemj pamēģināt. Aidā, jūriņā! Un, kad uznāk vētra, kas pārbauda tavu pārliecību, saproti, ka varbūt laiks atgriezties pašam pie sevis un nedzīvot citu dzīves, ko mēs mēdzam darīt,» uzskata improvizācijas teātra Spiediens aktieris, radio SWH dīdžejs un improvizācijas teātra nodarbību vadītājs Kaspars Breidaks.

Šā gada pavasarī Kaspars izveidojis Dzīvesprieka skolu, kurā no marta beigām vada nodarbības 20 cilvēkiem, raugot, kā improvizācija var noderēt ikdienā. «Improvizācijas teātris ir tikai viena tās puse, jo patiesībā tā ir visur: mākslā, mūzikā; visa mūsu dzīve ir improvizēta. Līdz ar to daudziem cilvēkiem tie paši noteikumi, kas mums ir uz skatuves, noder arī ikdienā – radošuma uzlabošanā un savstarpējā komunikācijā.»

Klausīties bez izlikšanās

Mācīšanu Kaspars sauc par vienu no pēdējā laika lielākajiem izaicinājumiem, tomēr ir pārliecināts, ka tieši vārds «jā» dzīvē vienmēr aizvedīs tālāk. «Sērija ar «jā» lietas veido, taču viens «nē» to visu var sagraut. Bieži par to neaizdomājamies, bet, kad dzirdam kādu ideju vai ierosinājumu, mūsu galvā pirmās rodas šaubas un domas, kādēļ to nevajadzētu darīt, nevis iecere pamēģināt, lai paskatītos, kur tas aizvestu,» viņš dalās savos novērojumos un par piemēru min tik elementāru lietu kā klausīšanos. «Manuprāt, cilvēki aizmirsuši, kas tas ir. Ja rokam dziļāk, klausīšanās ir vēlme mainīt to, kā juties un domā. Ja esi cilvēkam pretī ar gatavu izjūtu un zini, ko pateikt, pirms viņš paspējis izteikt sakāmo, komunikācija ir vienpusēja. Kad nodarbībās lieku citam citā klausīties un darīt to bez izlikšanās, viņi saprot, ka tas ir dziļāk, foršāk un ir kas cits. Viņi kļūst par labākiem sarunu biedriem, un tas ir mērķis, uz ko mēs ejam.» Daudzie festivāli, kuros viņš piedalījies, un Amerikā apgūtās zināšanas (mācījies un uzstājies Čikāgā, pasaulē vērienīgākajā improvizācijas teātrī The Second City) palīdz šobrīd uzņemt virzienu, kas aptver improvizāciju dzīvei, nevis skatuvei.

Improvizācija, kuru Kaspars šobrīd sauc par dzīvesveidu, paliekoši viņa dzīvē ienāca pirms apmēram astoņiem gadiem, kad viņš mācījās Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā. «Klasesbiedre teica, ka visu šo cirku un klaunādi varētu realizēt arī citur. Viņa zināja, ka Vecrīgā ir Hamlets [teātra klubs], kurā cilvēki no nekā veido kaut ko. Aizgāju, apskatījos, un man tas šķita interesanti,» viņš stāsta. «Kad piedalījos, no sākuma man nekas nesanāca. Ir trīs atlases kārtas, kurās attiecīgi no tā, kā tu spēlē, skatītāji novērtē, vai tiec tālāk. Es gadu jau pirmajā kārtā kritu ārā; neko nesapratu, bet vienkārši dragāju. Tas gads iemācīja daudz. Man patika to darīt, un gribēju turpināt. No Ādažiem braucu turp un atpakaļ 40 minūtes, lai 10 minūtes būtu uz skatuves.» Viņš stāsta, ka piedzīvotais atstāja iespaidu un viņš jutās labi jaunatklātajā vidē, tāpēc drīz kopā ar Krišjāni Cauni un brāļiem Juri un Oskaru Kozlovskiem izveidoja savu improvizācijas teātri Spiediens, kurā viņiem pievienojās Kaspara brālis Artūrs, Līga Putniņa un Sanda Dejus.

Dabas televizors

Ko Kasparam patīk darīt? Spēlēties! «Manī nav pazudis rotaļīgums, kas piemīt bērniem, kad dari lietas, kuras vienkārši sagādā prieku. Tas var būt jebkas. Reizēm visu dienu varu pavadīt, sēžot pie loga, un izdomāt pasaciņas par cilvēkiem, kas iet garām. Tas ir kā dabas televizors; pats uzbur ainiņas,» viņš stāsta un pauž pārliecību, ka līdz galam pieaudzis nebūs arī 50 un 70 gadu vecumā. «Ceru, ka man vienmēr būs paļāvība, ka jebkurā gadījumā viss būs kārtībā. Mēs maināmies, un daudzas no šīm lietām pazūd, jo pieaugušo pasaulē ir pienākumi, kurus nedrīkst ignorēt. Bet, manuprāt, mēs paši piešķiram nozīmi un esam tie, kas lietas sarindo noteiktā kartībā. Rotaļīgums un spēlēšanās nenozīmē, ka esmu bezatbildīgs. Ir daudzas lietas, par kurām ikdienā jārūpējas un jāpadara tās, pat ja ne īpaši gribas. Tāpēc svarīgi saprast, kādēļ dari, jo tad to nespēs atņemt.»

Bez paša radītām spēlēm viņam patīk izbaudīt lietas, ko radījuši cilvēki – apmeklēt teātra izrādes un muzejus, iet uz koncertiem. Par pēdējā laika lielāko kaislību viņš sauc braukšanu ar motociklu, bet skvoša spēli – par mācību stundu, kā pēc kritiena piecelties, lai ietu tālāk. «Ja improvizācijā līdz zināmai robežai jūtos pārliecināts par sevi, tad skvošā reizi līdz divas nedēļā draugs mani regulāri māca, kā tas ir – zaudēt, un māca celties atkal un stāties pretī; ticēt, ka šoreiz uzvarēšu.» Viņš teic, ka tā ir iespēja sagrupēties, lai savā dzīvē izjustu abas daļas – pārliecību un šaubas par savām spējām. Kasparam dzīve ir pierādījusi, ka plinti mest krūmos nav vērts. «Ja izbaudi procesu, tad kāda starpība, tev tas sanāk vai ne?» viņš retoriski jautā. «Uzticies sev, ej līdz galam un dari, jo tad nāk augļi – kādā brīdī ir klikšķis, un sāk izdoties. Man tā bija ar radio. Pirmos raidījumus noklausoties, tās šķiet šausmas. Kāpēc viņi man vēlreiz ļāva?» viņš tagad smejas, «bet cilvēks pats sev rada lielu spiedienu un baidās kļūdīties. Daudzi uzskata, ka improvizāciju nevar darīt, jo tas ir talants. Bet talants bez darba ir neredzams. Nevar visu norakstīt, ka tev nav dots. Pēdējā laikā aizvien vairāk pārliecinos, ka ar to, ka esam šajā pasaulē, neesam nopelnījuši neko. Lai cik tas izklausītos skarbi, pat ne laimi, ne prieku un ne mīlestību. Pamanu, ka daudzi draugi bieži maina attiecības, reizēm arī darbu. Mēs pašlaik pēc kaut kā dzenamies, un es nezinu, kas tas ir.»

Mācās nedzēst nodzēsto

«Katrs savā paziņu lokā varam atrast piecus cilvēkus, kas mūsu vecumā ir pieredzējuši vairāk par mums, un piecus, kas mazāk. Kurš ir laimīgāks, kurš – veiksmīgāks? Nedomāju. Svarīgāk par pieredzi ir, kā tu analizē un atskaties uz notikušo. Daudziem ir tendence visu, kas ar viņiem dzīvē noticis, aiz matiem vilkt sev līdzi. Piemēram, ja reiz salauzta sirds, nākamreiz uzticēties ir grūti, jo tikko izčakarēja. Tas ir brīdis, kad man pieredze nepatīk. Piecelies no rīta, ievelc dziļi elpu un super – ir jauna dzīve, jauna diena; tu pats visu nosaki un kontrolē,» vaļsirdīgi domā improvizācijas teātra aktieris.

Kaspars par sevi atstāj atvērta, dzīvespriecīga cilvēka iespaidu. Šķiet, viņš stāv pāri rūpēm. Tomēr pats teic, ka dzīvespriecīgs cilvēks nenozīmē, ka viņš visu laiku smejas un smaida. «Man patīk sev atgādināt, ka jāļauj arī skumt un izbaudīt emocijas, kuras ir pretējas priekam, jo tas ļauj sajust ko atšķirīgu. Es neesmu vienāds. Neesmu visu laiku smaidīgs, priecīgs un runīgs. Man patīk pavadīt dienu arī klusējot, skatoties un vērojot. Man patīk skumt. Tas ir skaists process, un ir forši, ja tādas lietas tevī nerada paniku,» viņš saka un bilst, ka vienīgā emocija, kas viņam šķiet bezjēdzīga, ir dusmas. «Dusmoties ir kā dzēst ugunsgrēku, kas sen ir nodzēsts. Tas neko nemaina. Šī ir lieta, ar ko pēc iespējas vairāk cenšos sevī strādāt – saprast, ka dusmas ir laika un enerģijas patēriņš.»