Radio pieci.lv ētera balss un dīdžejs Toms Grēviņš ar sievu kulinārijas žurnālisti Lauru, mazo dēlēnu Evertu un kaķenēm Feistu un Ramonu kopš pagājušās vasaras mitinās omulīgā dzīvoklī ar privātmājas auru klusā Mežaparka ieliņā. Jaunais mājoklis, pēc abu domām, ir ideāla vieta, kur sagaidīt pavasari un vasaru. «Šeit ir lieli logi, daudz saules, plašs pagalms,» viņi novērtē iepriekš nebijušās priekšrocības.
Toms atzīst, ka pēdējais laiks bijis gana saspringts un darbu pilns, tādēļ ar nepacietību gaida Lieldienas un maija brīvdienas. «Cerams, būs bišķiņ brīvdienas. Šis ir traks laiks, kad vienā laidā kaut kas notiek. Gribas kaut uz mirkli apstāties! Tam sekos arī mūsu kāzu jubileja 3. maijā,» viņš izklāsta gaidas.
Pirmā zāles pļaušana
Plāni brīvdienām ģimenei pašlaik vēl neesot. «Kā rīta cilvēku mani drīzāk uztrauc, kas notiks, kad pagriezīs pulksteni,» Toms smejas un sauc to par pastāvīgo pavasara prieciņu. Runājot par gaidāmajiem svētkiem, pāris atzīst, ka kopīgi ieviestu Lieldienu rituālu ģimenē vēl neesot, taču, kad Everts paaugsies, Laura plāno ierādīt dēlam olu krāsošanas tradīcijas. «Ja es sataisīšu velosipēdus, Lieldienu brīvdienās varētu doties nelielā izbraukumā,» pareģo Toms. Ņemot vērā jaunās dzīvesvietas priekšrocības, ģimene gaida laiku, kad varēs dzīvoties ārā, un novērtē iespēju doties arvien tālākās pastaigās, kas iespējamas, pateicoties gaismai aiz loga. «Pagaidām īpaši dzīvoties pa pagalmu vēl nav iespējams, un, lasot ilgtermiņa prognozes, šķiet, nekas spožs līdz maija beigām nebūs,» bažas neslēpj namatēvs un atklāj, ka nevarot sagaidīt pirmo zāles pļaušanu – tas esot «diezgan ekstrēms pasākums».
Lielais atvaļinājums
Kas mudināja jauno ģimeni pārvākties no Vecrīgas uz Mežaparku? Pirmkārt, esot bijis nepieciešams vairāk telpu. «Nebijām izdomājuši, ka obligāti nepieciešams cits rajons. Taču, pētot dažādus sludinājumus, sapratām, ka sakopts un mēbelēts trīsistabu dzīvoklis centrā ir diezgan dārgs. Netīšām no paziņām uzzinājām, ka šeit iepriekš dzīvojušie izvācas, un mēs atbraucām apskatīties,» pārvākšanās plānošanu atsauc atmiņā Laura un nenoliedz, ka no pirmā acu uzmetiena šķitis – šeit ļoti gribētos dzīvot. «Manuprāt, bija vērts šurp pārvākties,» viņa domā tagad. «Pirmoreiz ieraugot šo vietu, šķita – sapņu māja. Šeit ir skaists pagalms, kas, centrā dzīvojot, nav iespējams. Ja ģimenē ir bērns, tā ir ārkārtīga ekstra. Var dzīvoties pa āru, sauļoties. Svinot Everta pirmo dzimšanas dienu, arī atkrita svinību vietas meklēšana – organizējām to pagalmā. Bija ļoti forši,» stāsta māmiņa. Savukārt Toms neslēpj – iepriekš bijusi izjūta, ka visi zina, kur viņš dzīvo. «Ar visi es domāju jebkuru pazīstamu cilvēku, kas mēdz Vecrīgā izklaidēties,» viņš pauž.
Darbi, kas saistīti ar mājokļa iekārtošanu, noritot lēni. Toms saka: «Man bija prognoze, ka šogad līdz gada beigām mēs pagūsim pilnībā iekārtoties, taču tagad es zinu, ka tas pilnīgi noteikti tā nebūs. Tas ievilksies līdz nākamajam gadam.» Plāni esot pavisam triviāli – sakārtot skaņu plates, nopirkt skapi, taču laika ir tik, cik ir, tādēļ saimniecības rūpes krājoties neatrisinātas. «Brīvo laiku izmantojam, lai būtu kopā. Mūsu ideālā atpūta nav diena mēbeļu veikalā. Vienmēr šķiet, ka tās ir lietas, ko var atlikt,» Toms ironizē un plāno, ka nākamais brīvbrīdis, kad pieķerties mājokļa labiekārtošanai, varētu būt ap Jāņiem. Cerīgs izskatoties arī augusts – tad viņam būšot lielais atvaļinājums.
Kopīgi veidota vide
Gan Laura, gan Toms atzīst, ka laika gaitā pamazām pamostas vēlme rūpēties par māju, vidi sev apkārt, darīt lietas, kas iepriekš nav veiktas un kas raksturīgas dzīvei laukos. «Šī māja ir izdevīga ar to, ka šeit ir dzīvokļi, bet tajā pašā laikā ir izjūta, ka dzīvojam mājā. Kaimiņi netraucē un ir forši. Nav jākopj pilnīgi viss, jo ir apsaimniekošana, tikai reizi nedēļā jāizstumj gružkaste un ik pa laikam jānopļauj zāle rindas kārtībā. Tas arī viss,» Laura vērtē un priecājas, ka nav jākrāso sienas un jālabo sēta. «Mums, kas neesam īpaši saimnieciski cilvēki, tas ir ideāls variants. Mums mocības sagādā salikt mēbeles vai salabot kaut ko saplīsušu – parasti nesalabotais stāv ilgi,» viņa atklāj.
Vaicāti, ko nozīmē māju izjūta un kas tai nepieciešams, Laura nosmej: «Ir labi, ka ir mājas.» Viņa atzīst, ka, dzīvojot Vecrīgā, māju izjūta atnākusi ļoti vēlu. «Tā kā es tur ievācos pie Toma, tur viss bija tā, kā viņš bija iekārtojis, dominēja viņa mantas. Ar laiku iedzīvojos arī es.» Toms savukārt teic: «Man šķiet, ka ir būtiski, ka iekārtojam kopīgu telpu, kur esam dzīvojuši tikai mēs un neviens cits ar mums tur nav dzīvojis.» Viņš arī secinājis, ka jaunais mājoklis ir kā divi vienā. «Mums nevienam nav lauku mājas, vienmēr paliekam pilsētā. Pat, ja radiem ir mājas laukos, turp nesanāk bieži aizbraukt.
Tagad neesam ne no viena atkarīgi,» viņš neslēpj prieku. «Tomam vasara ir visaizņemtākais laiks, un mēs ar Evertu negribam divatā doties kaut kur prom. Ja braucam, tad braucam kopā,» uzsver Laura.
Būt mammai
Dzīve pēc mazuļa ienākšanas pasaulē, pēc Toma un Lauras domām, esot mainījusies radikāli – protams, labā nozīmē. «Viens mazs cilvēks ir lielāka atbildība. Pirmajā Everta dzīves gadā mums bija mazāk aktivitāšu ārpus mājas, mazāk ballīšu, jo tas viss jau bija apnicis, bet tagad viņš ir paaudzies, ja vajag, varam pasaukt auklīti un varam izrauties no mājām,» stāsta Laura. Viņa atzīst, ka, dzīvojot mājās, jūtas ļoti labi. «Tā ir mana izvēle. Tas ir galvenais, ko pašlaik dzīvē gribu,» par dzīvi mājās ar mazuli apstiprina Laura. «Kad plānojām šo jaunskungu, Laura vairākkārt man teica, ka grib būt mamma. Mans uzdevums ir ļaut šim mērķim vislabāk piepildīties,» piebilst Toms.
«Kad Evertam bija lauzta kājiņa, tad gan piecas nedēļas nekur netiku, bet nu jau tas ir garām – mēs to izturējām, un tas mūs padarīja stiprākus,» Laura, vērtējot ārpus mājām pavadāmā laika iespējas, lepojas. Viņa atklāj, ka nupat arī aizgājusi no darba un plāno sev jaunas aktivitātes profesionālajā jomā. «Tā kā mazais vēl neiet bērnudārzā, man negribējās iet uz darbu un pavadīt tur laiku no deviņiem līdz sešiem. Lai gan darbs bija foršs, es neatradu kompromisu, kā to varētu savienot. Vēlos vēl pavadīt laiku ar bērnu. Neredzu loģiku tajā, ka daudz strādā un beigās visu naudu atdod bērnudārzam vai auklēm,» domā viņa. Nav noslēpums, ka Lauras hobijs ir ēst gatavošana un produktu degustēšana, taču, kopš ģimenē ienākusi atvase, viņu arvien vairāk interesē bērnu ēdināšanas nianses. «Ja būtu jāizvirza cēli mērķi, gribētos iesaistīties lietās, kas saistītas ar bērnudārzu un skolu ēdināšanu. Vērst uz labu šo jomu. Tā kā mājās dodu Evertam labu ēdienu, gribu, lai viņš to pašu saņem arī skolā, kur tiks pavadīta dienas lielākā daļa,» pauž kulinārijas entuziaste.
Viss mainās
Laiks sev diviem esot krietni vien jāplāno – tā neesot pārāk daudz, taču pēdējā laikā izdodoties arvien biežāk kopā kaut kur aiziet un atpūsties. «Pēdējās piecas nedēļas mūs ir izsitušas no jebkāda režīma un nav bijis primāri domāt par savām izklaidēm. Pat vairs neatceramies, kā bija pirms tam,» viņi vienbalsīgi saka. Toms akcentē, ka nepieciešams pēc iespējas vairāk izmantot kopīgām lietām tos mirkļus, kas ir, un nebēdāties par tiem, kas nav. «Rudenī sadūšojāmies aizbraukt vienas dienas ceļojumā uz Helsinkiem.
Tas bija forši. To noteikti atkārtosim,» Laura gremdējas atmiņās. Kopīgiem piedzīvojumiem trijatā tiekot atvēlēti arī darbadienu vakari. «Mūsu diena sākas apmēram piecos no rīta, kad ceļas Toms. Mēs ar Evertu paliekam guļot, un turpmākais atkarīgs no tā, cikos viņš mostas. Tā mēs dzīvojamies pa mājām. Ja ir izdevība, braucam ciemos pie citiem bērniem vai citi pie mums. Un gaidām mājās tēti. Toms atgriežas ap pieciem, tad mēs gatavojam vakariņas, kopā ēdam un pavadām vakaru. Kopīgas vakariņas mums ir obligāts rituāls,» Laura nosaka. Laiks ar Evertu Tomam esot kā tipiska dēla un tēta ballīte – ar ārdīšanos un kopīgu dauzīšanos bumbu baseinā, kamēr Laura gatavo maltīti.
Kur Laura rod laiku sev? «Laiks sev ir tad, kad visi aizgājuši gulēt. Tas ir ap desmitiem vakarā. Ja Toms atnāk mājās agrāk, reizēm varu arī kaut kur iziet. Esot vienai ārpus mājām, man vislabāk patīk aiziet uz kafejnīcu iedzert kafiju. Bet mājās patīk palasīt kulinārijas žurnālus vai kaut ko parakstīt par šo tēmu,» Laura stāsta.
«Šobrīd tas tā vienkārši ir. Citā dzīves posmā būs citādi. Laurai ļoti daudz jācīnās ar mazo cilvēku, bet man ir jācīnās ar visādiem darbiem. Kaut kad noteikti viss būs atkal citādi. Ar visu iemācās sadzīvot,» domā Toms un ir pārliecināts, ka dzīvē viss mainās un plūst.
RECEPTE
Grēviņu ģimenes Lieldienu pavlovas
SASTĀVDAĻAS:
4 olu baltumi
230 g pūdercukura
1 ēd. k. kukurūzas cietes
200 g bezpiedevu jogurta
1 tējk. vaniļas cukura
ogas
PAGATAVOŠANA:
Sasilda krāsni 110 grādu temperatūrā. Ar mikseri stingri saputo olu baltumus. Pamazām putojot pievieno cukuru un kukurūzas cieti.
Uz cepamā papīra veido 6 pavlovas. Cep 1h 15 min – 1h 30 min (atkarīgs no krāsns īpatnībām). Pasniedz ar jogurtu, kas sajaukts ar cukuru.
Pārber ar svaigām ogām.
