Diētas ārstes Lolitas Neimanes mājās jau septiņus gadus saimnieko arī kungs, vārdā Bendžamins. Saimniece pa šiem gadiem ir sapratusi, ka arī vismazākajā sunītī noteikti ir vieta vislielākajam intelektam. Kā viņas toiterjera zēnā Bendžaminā.
Pirms gadiem septiņiem Lolitas pieaugušie dēli nolēma, ka mammai derētu vēl kāds auklējamais, un sarūpēja viņai kucēnu. Kāds mammai derētu? Pazīstot savu mammu, puikas zināja, ka viņa tiktu galā pat ar vislielāko visnešpetnākās šķirnes astaini, tāpēc dēli, mammai par pārsteigumu, izvēlējās kaut ko speciāli viņas dvēselei, inteliģentu un ļoti greizsirdīgu jaunskungu, kurš savai saimniecei būtu uzticīgs līdz pat savai nāvei (vēlams, lai viņš būtu mammas sargs un acuraugs vismaz gadus 16). Tā nu par Lolitas kārtējo aprūpējamo kļuva toiterjers Bendžamins. Kāpēc tāds vārds? Dēliem likās, ka tāds kompanjons mammai ir vispiemērotākais, Bendžaminu reklamēja kā izdevēju, zinātnieku un izgudrotāju, rakstnieku un vienu no ASV Neatkarības deklarācijas un Konstitūcijas autoru.
Lai vai kā Lolita centās atcerēties, bet nevienu kucēna nedarbu viņa neatminēja, ja nu vienīgi kādu teritorijas iezīmēšanu, ja sunim likās, ka uzmanības viņa augstdzimtībai ir pārāk maz. Bendžamins nav augstāko aprindu suns, jau no mazotnes Lolita viņu pieradinājusi palikt vienam pašam mājās. Kā puikas smejas, tam taču ir pašam savs kabinets, kur vieta atvēlēta viņa mīkstajai guļvietai. Tā viņi dēvē mammas milzu vannasistabu ar lielo logu un izeju uz terasi. Kur vēl ērtāka vieta suņa augstībai? No rītiem, kad saimniece pošas uz darbu, Bendžamins pats dodas uz savu kabinetu, ar visu savu skumjo tēlu liekot Lolitai noprast, ka viņai tomēr būtu laiks iespējami ātrāk atgriezties. Bendžamins, protams, arī labprāt vizinās ar Lolitu automobilī, bet ir viena nelaime, kad saimniece uz brīdi izkāpj, suņuks kļūst nemierīgs, satraucas, domājot, ka šī bleķa būda viņu var aizvizināt velns zina kur, Lolitu atstājot vienu, bez viņa…
Sadzīvē Bendžijs raizes nesagādā, pa šiem gadiem pat lieko svaru nav uzaudzējis (laikam jau saimniece pie vainas, jo ir diplomēta dietoloģe). Tomēr Lolita atzīst, ka dziļā jaunībā jauneklim bijušas problēmas ar aknām, jo puisis nesankcionēti nesātā komunicējies ar žāvētu vistiņu. Pēc šā negadījuma ar dakteriem Bendžaminam bijušas tikšanās vienīgi, lai nogrieztu nagus. Kad dēliem laiks, puiši paši piestrādājuši savam aizbilstamajam par pedikīrmeistariem, bet, kad pašiem rūpju gana, mamma devusies uz klīniku, jo tik smalkām ķepiņām pašai klāt ķerties diez ko negribējies.
Lai gan Bendžaminam patīk savs kabinets vannasistabā, ar ūdens procedūrām viņš ir uz jūs. Sak´, ja saimniecei tik vajag, piecietīšu, bet pati jau vainīga, ka mani pa lietu un dubļiem izvazā. Lai gan ir jautājums, kurš vainīgs, jo Lolita mazajam ir sarūpējusi gan apģērbu, gan apavus, lai ķepas nesamirkst. Nezinātāji var smīkņāt par suņiem zābaciņos, bet būtu paši pamēģinājuši pastaigāt basām kājām pa asfaltu, kas nokaisīts ar sāls maisījumu!
Mazajam spalvas esot gaisā uzreiz, ja satiekas ar saviem ciltsbrāļiem: panāc tik pretī, sirdi izraušu, ja manai saimniecei tuvosies. Ar kaķiem Bendžaminam nav nācies satikties, viņu mājām tuvumā tādu, par laimi, nav. Lolita domā, ja jau toiterjeriem no dabas dots medīt žurkas, trušus un lapsas pa Anglijas mežiem, tad jau kādai ņaudoņai arī varētu mēģināt astē iekampt. Bet ikdienā Bendžamins izturas kā viņa tālie senči, kas mierīgi snauduši angļu džentlmeņu kabatās līdz brīdim, kad džentlmenis pamanījis kādu žurku lodājam. Tas medību prieks pa gadu simtiem nekur nav zudis.
