SARUNA: Ar smaidu un dziesmu

Populārā dziedātāja Laura Reinika un pasākumu organizatores Rūtas Reinikas mamma Dace ir ļoti vitāla sieviete, ar smaidu dzīvē ejoša. Viņa daudz savā dzīvē panākusi ar lielu gribasspēku un dzīvesprieku. Dacei bijuši un joprojām ir nopietni, atbildīgi amati, bet fiziski un garīgi atjaunoties viņai palīdzot dziesma. Dace ir visu varoša sieviete, kura tomēr atzīst: «Man kā sievietei vairāk gribas būt vājai, lutinātai.

Dace savos gados izskatās brīnišķīgi. Kā tas izdodas? «Esmu nemitīgi cilvēkos, un man jācenšas labi izskatīties. Kosmētiku lietoju kā jebkura sieviete. Nekādas speciālas procedūras neveicu. Cenšos būt pozitīva, un, domāju, arī smaids man palīdz,» uzskata Laura un Rūtas mamma. Dace secina, ka viņai dzīvē palīdz un uzlādē lietas, ar kurām viņa nodarbojas, un, protams, pozitīvas emocijas. «Es smeļos spēku cilvēkos, savā darbā, satikšanās reizēs ar draugiem.»

Viņa savulaik strādājusi Labklājības ministrijā, vadījusi skolu, gadu sabijusi augstākajā varas institūcijā – Saeimā. Tagad Daces pienākums ir būt Tērvetes novada domes priekšsēdētājai. Taču darbīgā sieviete atzīst, ka varbūt dara par daudz, bet, ja būtu jādara otrreiz, darītu gluži tāpat. Viņai gribas, lai cilvēkiem apkārt būtu labi, lai mācētu radīt prieku un šo prieku saskatīt citos, un Dace cenšas.

«Mūs ar Artūru (Daces vīrs, grupas Tērvete mūziķis, komponists – D. E.) šogad skatīja socionika – zinātne par cilvēku tipiem. Tā apskata cilvēka spējas un īpatnības. Tika analizētas arī mūsu savstarpējās attiecības. Mēs ar Artūru esam nodzīvojuši kopā vairāk nekā 35 gadus, un socionika pateica, ka starp mums valda attiecības, ko dēvē par duālām attiecībām, kad viens cilvēks otru papildina. Šīs duālās attiecības, manuprāt, mūs spējušas saturēt kopā,» par savas ģimenes stiprumu priecājas Dace. Socionikas speciālists, analizējot Daces raksturu, pateicis, ka viņa ir Napoleona tipa cilvēks, viņai ir milzīgs gribasspēks un enerģija. Laura un Rūtas mammai esot nepieciešama pastāvīga slodze un pārmaiņas, kurās sevi pierādīt. Viņai visu laiku jārosās, jādarbojas, jāorganizē – tas rada gan pašai, gan citiem cilvēkiem pozitīvas sajūtas.

Tirkīzzila kaklarota

«Protams, manā dzīvē galvenā vērtība ir ģimene – bērni Lauris un Rūta, vīrs Artūrs, māsa Maija, mana mammīte Maruta un Artūra mamma Veronika. Ģimene ir tā, kur mēs cits citu papildinām.

Mēs ar Artūru dzīvojam kopā, bērni katrs savā dzīvē, katram ir savi draugi, un mēs visi esam iekšā straujajā dzīves skrējienā. Tu skrien, skrien, un, kad apstājies, tad šķiet, ka tev viss nav kārtībā, ķermenis kaut ko nesaprot, rada trauksmi. Nepieciešama pastāvīga slodze un pārmaiņas, kurās tu sevi vari pierādīt. Es zinu, tas nav labi, bet tāda nu esmu,» straujo raksturu atklāj stāstītāja.

Daces mammīte Maruta vēl joprojām mīt Pļaviņās un 84 gadu vecumā vēl par sevi var parūpēties. Ģimene regulāri brauc ciemos – palīdz, novanno. «Mammīte ilgus gadus strādājusi par skolotāju, prieks, ka savos gados tagad daudz lasa, skatās televizoru. Artūra mammai Veronikai šogad būs 80 – liela balle gaidāma, arī visu mūžu nostrādājusi skolā. Viņa dzīvo Auros, ir štrama kundzīte – māja apkurināma ar malku, un viņa joprojām to pati nes no šķūnīša,» slavē vedekla.

Dace stāsta, ka viena no skaistākajām ģimenes tradīcijām ir kopīgie Ziemassvētki. Pagājušajā gadā visi sapulcējušies mājās pie Laura. «Mēs bijām ģimenes lokā, un mums kā katru gadu piepulcējās Aleksandra Kurusova. Es tā drusciņ pirms Ziemassvētkiem biju apslimusi un tīri labi piekritu, lai mēs dotos ārpus Tērvetes, jo sākumā vispār gribēju palikt mājās, bet bērni teica: kas tie par Ziemassvētkiem, ja tevis nebūs kopā ar mums. Bildēs nepateiksi, ka man kaut kādas problēmas bijušas,» klāsta enerģiskā sieviete. Šogad visi dabūjuši labas dāvanas, jo Lauris tikko atgriezies no Amerikas. «No Laura man bija īpašas rotas tirkīzzilā krāsā – kaklarota, rokassprādze un auskari. Tagad man ir uzdevums uzšūt tām piemērotu tērpu,» atklāj mamma.

Kopējais vaļasprieks visai ģimenei ir ceļošana. Šogad vairāk katrs par sevi ceļojuši, jo bērni bijuši Amerikā, kad Dace ar Artūru devušies uz Andalūziju Spānijā. «Es strādāju, strādāju, bet, ja atvaļinājuma laikā neizbraukšu no Latvijas, tad zinu, ka no domām par darbu vaļā netikšu. Tāpēc vienmēr atvaļinājuma laikā cenšos kaut kur izbraukt,» saka Dace. Viņas dzīves moto ir – ja es kaut ko daru, tad izdarīšu to kārtīgi.

Brauc «čemodānā»

Laura sirdij ļoti tuva esot Amerika. Tagad viņš šajā kontrastu zemē ir divreiz gadā. Bet sācies viss ar nometni Amerikā, kur Lauris bija vadītājs. «Viņš pieteicās kā nometnes vadītājs, un viņa uzdevums bija iemācīt bērniem jāt ar zirgu. Tur bija arī visādas pārbaudes – vajadzēja izspēlēt situācijas, kā jārīkojas dažādos gadījumos. Tas bija ļoti labi, un Lauris arī ieguva daudz jaunu draugu,» par dēla interesēm stāsta mamma.

Lauris jau pavisam maziņš bijis nometnē Orljonok pie Melnās jūras. «Grupa Auri bija izcīnījusi iespēju tajā piedalīties, jo tur bija aicināti bērnu vokāli instrumentālie ansambļi no visām bijušās PSRS republikām. No Latvijas – Auri un grupa no Daugavpils,» skaidro vitālā sieviete. «Biju Auriem vokālā pedagoģe, bet Rūtiņa mums brauca līdzi, kā es smejos «čemodānā» – neoficiāli, jo tik mazus bērnus nometnē nepieņēma. Tur jau bija pamatā tikai pionieri, Lauris bija oktobrēna vecumā. Viņam nometnē palika deviņi gadi, Rūtai – četri. Abi man ir jūlija bērni.»

Reiniku ģimene jau no bērnu mazotnes visu viņu teikto un dziedāto ierakstījusi lentēs, kas tagad pārrakstītas diskos. Pirms četriem gadiem šos diskus saņēma abi bērni. «Tur ir vārdiņi, kuri nav vēl teikumos, Laura pirmā dziesmiņa, kuru viņš dziedāja divu gadu vecumā. Viss tur ir no gada vecuma.» Tas noticis vēl tajā laikā, kad Dace mācījusies Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Viņai bija brīvais apmeklējums, un varējusi arī nodarboties ar blakuslietām. «Es braucu ceturtdienās uz augstskolu un mācījos vēl labāk nekā iepriekšējos gados. Man bija A. Upīša stipendija – 65 rubļi. Par labām sekmēm. Pierādīju to, ka visu varu apvienot,» lepna ir toreizējā studente.

Ceļo lopu vagonos

Dace bija aizrautīga meitene jau pusaudzes laikā. Kopā ar tēti Oļģertu, bijušo skolas direktoru, fizikas un darbmācības skolotāju, izceļojusies pa daudzām bijušās PSRS republikām. Pirmie lielie ceļojumi bijuši uz Karpatiem. Toreiz Dace pirmoreiz lidojusi ar lidmašīnu.

«Kad man bija 16 gadu, tētis piedāvāja doties ceļojumā uz Turkmēniju. Tas bija laiks, kad no Latvijas tika vestas teles uz dažādām republikām. Iepriekšējā gadā tētis ar savu draugu, fizkultūras skolotāju, bija vedis teles uz Kazahiju. Tas viņam iepatikās. Tētis bija vispusīgs, un viņam nebija grūti ar šiem mājlopiņiem ņemties. Nākamajā gadā viņš teica: kura no meitām brauks? Mēs sarunājām, ka es braukšu – paņēmu māsas pasi, jo bez pases nevarēja braukt. Devāmies uz Turkmēnijas pilsētu Tašauzu. Ceļojums ar lopiņiem sākās no Madonas. Mums bija tāda pārliecība, ka mūsu vagonam pievienosies vēl kāds pa ceļam. Iepriekšējā gadā tā bija bijis, bet mums nepaveicās. Tā mēs ar tēti divatā, kā filmās rāda, lopu vagonā devāmies ceļā. Vaļējām durvīm priekšā tikai baļķis, vagona vienā pusē – 20 teles, otrā – siena kaudze. Bija plītiņa, uz kuras paši gatavojām ēdienu, bija liela ūdens muca, kur mazgāties. Braucām divas nedēļas. Bija milzum daudz piedzīvojumu. Man liekas, ka es kādreiz par to uzrakstīšu grāmatu (smejas). Kad atgriezāmies mājās, tētis teica, ka ar jaunām meitenēm vairs nekad nebraukšot. Man likās, ka sirmāks bija palicis, mani sargājot,» padsmitnieces gadus atceras Dace. Un izstāsta vēl kādu piedzīvojumu no tālā ceļojuma: «Kādā no dzelzceļa stacijām Kazahijas tuksnesī tētis izkāpa iepirkties. Es paliku vagonā. Tētis kavējās, un vilciens sāka kustēties. Es vagonā paliku viena – ar siena kaudzi un telēm. Tās sajūtas nav aprakstāmas – neziņa, izmisums, asaras. Pa to laiku tētis ar kaut kādu mašīnu bija dzinies pakaļ vilcienam, nākamajā pieturā ielēcis lokomotīves vagonā un tikai vēl nākamajā nokļuva pie manis. Bet to es tobrīd nezināju.»

Blakus jābūt sievietei

Droši vien Dace ir tēta meita un viņā iedzimis darbošanās prieks. Bijis daudz vadošu amatu, bet joprojām Dace vada arī savu kori Tērvete. Viņa atzīst, tā ir lieta, kur smelties spēku. «Pa dienu tu strādā – tev ir stress, uztraukumi, nopietns darbs, pārslodze, un koris tad ir tā vieta, kur es varu izsist ārā negatīvo enerģiju un iegūt pozitīvismu. Ja cilvēks kori vada, tad viņam rokas strādā, ķermenis strādā, ir kustības, kuras aizgrūž projām to negatīvo, kas ir sakrājies,» secina kora vadītāja. Dace teic, ka viņai patīk dziedāt, tomēr vairāk patīk to mācīt citiem. «Ja ģimene mani pieliek pie sienas un saka: tev jādzied, tad es arī dziedu.»

Gadu Dace nostrādāja Saeimā, pati tagad domā, kā ir būt sievietei politikā? «Ir lietas, kuras man patika, jo es vadīju Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Bērnu un jaunatnes lietu apakškomisiju. Tā ir joma, kuru es izprotu un kurā varēju ieguldīt savu pievienoto vērtību. Bet politika ir politika, un, kad man otrreiz bija iespēja tur atgriezties, es neatgriezos,» savu izvēli atklāj Dace. Viņa domā, ka vīrietim ir mazliet vieglāk būt vadošā amatā, jo vīrieši neņem visu tik daudz caur sevi, kā to dara sievietes. Vīrietis, pēc Daces domām, ir spēcīgāks savā garā, bet tajā pašā laikā citās jomās vārgāks. Ja tev vīrietis ir priekšā, tad kaut kur blakus jābūt sievietei. Sievietes dažkārt paredz ko tādu, ko neparedz vīrieši, pārliecināta bijusī politiķe.

«Tērvetes novada domē pirms manis 20 gadus priekšsēdētājs bija vīrietis, nu ir sieviete. Tās atkal ir pārmaiņas. Un man tas bija izaicinājums. Atšķirībā no Saeimas, man patīk, ka, pašvaldībā strādājot, ātrāk redz padarītā darba rezultātu. Šajā amatā ir nostrādāti jau gandrīz divi gadi, man liekas, ka rezultāti ir redzami. Man patīk tikties arī ar cilvēkiem, jo tad es šos cilvēkus izjūtu personiskāk. Kopā ar sociālo dienestu dodos pie senioriem, kuri sasnieguši 85, 90 un 95 gadu šūpļa svētkus. Ļoti interesanti ir satikties ar šiem cilvēkiem. Aizbraucam ar ziedu pušķi, kartīti, pasakām labus vārdus. Man arī līdz ar to ir pozitīvas emocijas. Tas ir prieks, ko mēs spējam radīt. Pagājušajā gadā uzsākām tradīciju Mazais tērvetnieks, kur suminām mazos bērniņus, kuri dzimuši iepriekšējā gadā. Mēs braucam arī pie zemniekiem aprunāties. Un atkal pēc tam man ir vieglāk ar šiem cilvēkiem satikties.»

Dace ir priecīga, ka, sagaidot Pirmo adventi, Tērvetē notika pirmās Lūgšanu brokastis. Tās pulcēja novada iestāžu, uzņēmumu, saimniecību vadītājus, deputātus – visus tos, kuri strādā ar cilvēkiem, kuriem ir nepieciešams īpašs gara spēks, lai stiprinātu gan sevi, gan savus līdzcilvēkus, lai būtu kopā ticībā un mīlestībā, vienotībā un saskaņā. Viņa domā, ka šī tradīcija turpināsies, jo tas bija tik dvēseliski.

Gribas būt vājai

Vaicāta par kurioziem savā dzīvē, Dace atstāsta vienu notikumu, kad abas ar māsu devušās uz lugas Prezentācija izrādi Dailes teātrī. Šīs biļetes Dace uzdāvinājusi māsai Ziemassvētkos. «Spicē nopirku biļetes uz izrādi piektdienā, nemaz nepavaicājot, cikos tā sākas. Biju pārliecināta, ka mana biļete ir uz septiņiem vakarā. Darbdienā agrāk nemaz nevarēju būt. Pēc darba piektdienā steidzos uz mājām, sapucējos, paņēmu no atvilktnes biļetes. Tad sēdos pie stūres, lai no Tērvetes dotos uz izrādi. Māsa mani sagaidīja Rīgā. Uz Vanšu tilta joka pēc pajautāju viņai, lai paskatās manā somiņā biļetes, cikos izrāde sākas.» Viņa paskatījusies un teikusi – 14. Sākumā Dace domājusi, ka māsa jokojas, un atjokojusi pretī. Kad sapratušas, ka izrāde sen beigusies, riktīgi nosmējušās. Griezušas mašīnu riņķī. Paēdušas garšīgas vakariņas un izpļāpājušās par dzīvi. Pēc pāris stundām teikušas – izrāde beigusies, laiks mājup! Abas lieliski pavadījušas vakaru.

DACES REINIKAS PIETURZĪMES

• Dzimusi 1958. gada 23. septembrī

• Precējusies, vīrs Artūrs, bērni – Lauris un Rūta

Izglītība

• 2010. g. Latvijas Lauksaimniecības universitāte – izglītības zinātņu maģistra grāds pedagoģijā;

• 1981. g. Daugavpils pedagoģiskais institūts – mūzikas skolotāja;

• 1977. g. Cēsu mūzikas vidusskola – skolotāja;

Pēdējās darbavietas

• 21.06.2013. līdz šim laikam – Tērvetes novada domes priekšsēdētāja

• 1.02.2013.–20.06. 2013. – Tērvetes pagasta pārvaldes vadītāja

• 11.2010.–17.10.2011. – Latvijas Republikas 10. Saeimas deputāte

• 2004.–11.2010. – Labklājības ministrijas Administratīvā departamenta direktore

• 1992.–2004. – Annas Brigaderes pamatskolas direktore

Vaļasprieki

• Ceļošana, mūzika, nūjošana

• Ir autovadītāja apliecība