«Pašlaik dzīvei ir ļoti straujš temps. Ļoti baidos, ka vairs nebūšu sava laika pavēlniece, jo darbs rit pilnā sparā un nelaiž vaļā. Lielākā māksla ir atrast līdzsvaru starp darbu un mājām, kas gan noteikti nav nekas jauns sievietēm, kuras strādā un kurām ir bērni. Bet ir ko turēt!» sarunā par ģimeni, mājām, jaunajiem amata pienākumiem un laiku sev atklāj sievišķīgā un allaž smaidīgā Latvijas ekonomikas ministre, talantīga šahiste un četru bērnu māmiņa Dana Reizniece-Ozola.
Būt ministrei, pēc Danas domām, nozīmē nolikt darbu ļoti augstā vietā. «Daudz kas ir jāupurē tā labā un jādzīvo saspringtā režīmā. Bet ar to ir jārēķinās un jāsaprot, ka citas lietas uz to brīdi jānoliek maliņā. Te nepieļauj kompromisus,» viņa secinājusi.
Enerģijas nezūdamība
Tik liela darba slodze, kā tagad, pirms tam Danai bijusi, tikai strādājot Ventspilī. Viņa labprāt dalās pārdomās: «Domāju, ka attiecības ar Helēnas tēti izjuka tieši tāpēc, ka darbā bija milzu slodze un es aizmirsu, ka pasaulē ir vēl kaut kas cits bez darba. Aizmirsu, ka pirmajā vietā ir jābūt ģimenei. Biju pazaudējusi līdzsvaru. Nesaskaņas kā sniega bumba sāka velties, un to nebija iespējams apstādināt.»
Šobrīd ministre mēģinot dzīvot tā, lai darbs negūst virsroku, bet domās būtu allaž skaidri izkristalizējušās dzīves pamatvērtības. «Es nedodu sev atlaides profesionālajā dzīvē, bet paturu prātā, ka ģimene un es pati esam paši vērtīgākie. Man šķiet, ka, ja sieviete labi jūtas mājās, daudz vairāk enerģijas atliek arī darbam. Ja mājās viss ir kārtībā, darbā esmu enerģijas bumba – to es saucu par enerģijas nezūdamības likumu. Vīriešiem laikam ir otrādi,» pārliecināta Dana.
Debešķīga sajūta
Politika un ar to saistītas lietas nes sev līdzi daudz negāciju, taču, ja dzīvo ar pārliecību, ka tiek darīts labs darbs, var izjust gandarījumu par dzīvi – šādu atziņu līdzšinējā karjerā iemantojusi jaunā sieviete un neslēpj prieku par atbalstu, kas rodams ģimenē. «Piedāvājumu kļūt par ministri apspriedām kopā ar Andri (Danas vīrs Andris Ozols – aut.), jo sapratām, ko tas prasīs no mums visiem. Tieši viņš bija tas, kurš iedrošināja un apsolīja, ka tiksim galā ar visām ķibelēm. Cilvēkam ir vajadzīga sajūta, ka viņu ļoti mīl – tas dāvā milzīgu prieku, un to nevar aizvietot nekas cits. Sajūta, ka man ir brīnišķīgi bērni, kas, pārnākot mājās, steidzas pretī, un vīrs, kurš tiekoties mīļi nobučo, ir debešķīga. Tad, kad ir dzirksts un milzīgā enerģija, ko sauc par mīlestību, viss notiek dabiski,» viņa neslēpj aizkustinājumu.
Protams, arī Danas un Andra ģimenē neiztiekot bez strīdiem. «Tas taču ir normāli! Mums abiem darbā ir liela slodze, un, ja cilvēki nav izgulējušies, viņi kļūst kašķīgāki. Tad noder gudru cilvēku padomi. Andra tētis kādreiz, kad strīdējāmies viņa klātbūtnē, mudināja: «Bērni, ejiet taču izgulēties!» Tad, kad cilvēks ir izgulējies, viņš ir labdabīgs un nav jāstrīdas,» Danas stāstījums izstaro dzīves vieglumu.
Tēta fušierīši
«Pavisam negaidīti ir pamainījies aizņemtākais cilvēks ģimenē. Pirms tam šķita dabiski, ka lielais priekšnieks esmu es,» par jauno situāciju smej Danas vīrs Andris. «Viņas darba ritms mani neuztrauc, un tas pat ir savstarpēji papildinošs ieguvums. Vienīgi sadzīvē ienāk mikrokonflikti, kas varbūt neparādītos, ja darba sfēras nebūtu tik cieši saistītas. Risinot vienas un tās pašas lietas, mājās izslēgt no domu kārtības tās nevar.»
Raksturojot, kā mainījusies Andra ikdiena, kopš Dana kļuvusi par ministri, viņš atzīst, ka šeit īsti vietā esot slavenais, pasauli apskrējušais Paulu Koelju citāts par to, ka tad, ja kaut ko ļoti vēlas, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai palīdzētu. «Ģimene un draugi citos apstākļos nebūtu pierunājami ar tādu pašaizliedzību nākt palīgā, bet tagad tas ir dabiski, un mūsu lūgumiem nav nekaunības piedevas, kas citkārt tiktu uztverta kā iespēja paslinkot. Slodze izplatījusies arī uz mūsu tuviniekiem,» viņš jokodams pragmatiski skaidro. «Es, protams, viņus visus varu saģērbt daudz ātrāk un pareizāk, bet pats svarīgākais ir tas, ka viņš nevairās un uzņemas tikt ar lietām galā,» novērojusi Dana. Dzīvesbiedrs, vien smaidot un ļaujoties veselīgai pašironijai, piebilst: «Protams, bijuši daži smieklīgi fušierīši, kad brālis aiziet māsas jakā uz dārziņu. Bet kleitu dēlam vēl neesmu uzvilcis.»
Dzīves menedžments
Dzīve ar maziem bērniem, kā pārliecinājusies Dana, ir visīstākā pacietības akadēmija. «Viņi neļauj slinkot, ķermenis un prāts visu laiku ir tonusā. Viņi ar saviem pārsteidzošajiem jautājumiem māca noformulēt lietas vienkāršā un saprotamā valodā. Esmu sapratusi, ka nevarētu būt, piemēram, šaha trenere. Andris pēdējā laikā ir aizrāvies ar šahu un reizēm prasa man kādu padomu vai situācijas skaidrojumu. Saprotu, ka neprotu izskaidrot, jo nodarbojos ar šahu no bērnības – es to jūtu un pārzinu, bet neesmu mēģinājusi domāt, kāpēc tas tā ir. Tāpat ir ar bērnu jautājumiem,» viņa runā līdzībās.
Kā dažkārt pietrūkst? «Telpas un iespējas aiztaisīt durvis un pabūt vienatnē. Andrim tas kaut kā izdodas, bet saprotams, ka divi nevar vienlaikus nozust. Bet jo lielāki kļūst bērni, jo vieglāk paliek. Viņi ir nodarbināti savā starpā, un dažreiz pat šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, ja tiek galā bez mūsu iejaukšanās,» priecīgi nosaka četru bērnu māmiņa, atklājot pārbaudītu dzīves gudrību – ja iespējams tikt galā ar bērniem, menedžments labi veiksies arī citās dzīves jomās.
Ģimenes īpašās dienas
Raksturojot bērnu audzināšanas stilu, Dana par savai dzīves uztverei tuvām nosauc indiešu garīgā skolotāja Osho skolu un franču pieeju. «Tas paredz, ka labāki bērni izaug tad, kad nemēģini viņiem kaut ko par visu vari iemācīt. Vajag uzlikt rāmi, ko nedrīkst, piemēram, darīt citiem pāri un citas mazās sliktās lietas, un ļaut pašiem augt un veidoties. Tad bērni izaug visbrīnišķīgākie,» viņa dzīvesgudri stāsta. «Parasti saka, ka vīrieši gaida dēlus, bet ir ļoti priecīgi sagaidīt un vairāk mīl un lolo meitas. Savukārt, no sievietes pozīcijas raugoties, ir forši, ka piedzimst dēls. Šķiet, ka tas atraisa vīrišķo enerģiju. Kad piedzima Herberts, jutu, ka uzplaukstu kā sieviete. Ir īpaša stīga starp mammu un dēlu,» Dana atzīstas un skaidro, ka viņu ģimenē iedibinātas īpašās dienas, kad kāds no bērniem tiek kaut kur kopā ar vienu no vecākiem. «Kad bērni dzīvo lielā ģimenē, viņiem vajag brīdi tikai sev, lai nav jākonkurē par mammas vai tēta uzmanību. Pēc tam atvases ir draudzīgākas arī savā starpā. Iesaku šādus rituālus arī citām ģimenēm – lai katrs bērns var abus vecākus uz laiku dabūt tikai sev,» mīloša māmiņa neslēpj bērnu audzināšanas gudrības.
Misters Gadījums
Ar kopīgām aktivitātēm piepildītākās Ozolu ģimenē esot tieši ziema un vasara, savukārt gaidāmo pavasari un rudens periodus Dana pielīdzina vērošanas laikam. Gaidāmais dabas mošanās gadalaiks viņai raisot divējādas izjūtas. «Bēdājos, ka pavasaris būs tik ātri atnācis, jo šoziem īsti nepaguvām ne izslēpoties, ne izslidoties. Mums pie mājas ir dīķītis, uz kura pērnajā ziemā izslidojāmies pēc sirds patikas, jo bija ļoti labs ledus. Šogad slidiņas vēl karājas un gaida. Tāpēc es vēl labprāt ziemu pagarinātu. Taču esam sākuši vaktēt sulu laiku, lai nenokavētu,» viņa ieskicē drīzās gadalaiku nomaiņas saulaino pusi.
Galvenais laika plānošanas raksturelements ģimenē esot neplānošana jeb, kā Dana un Andris vienbalsīgi nosaka, misters Gadījums.
«Kad ir tik daudz bērnu, plānojot nekas labs nesanāk. Katram ir savs ritms, intereses un vajadzības. Mēs neesam tāda ģimene, kas saplāno atvaļinājumus mēnešiem uz priekšu – visu darām ātri un spontāni. Izdomājam un braucam!» Dana teic un atklāj, ka viens no pēdējiem spontānajiem braucieniem esot bijis ceļojums uz Somiju Ziemassvētku brīvdienās.
Laiskās dienas
Bez tālākiem pārbraucieniem ģimene iespēju robežās cenšas pavadīt kopīgas brīvdienas. «Nedēļas nogalēs cenšos ar darbu nenodarboties, bet pavadīt laiku kopā ar bērniem,» Danas balsī jūtama apņēmība. Sestdienu rītos ģimenei esot divas rituālās brokastu ēdienkartes – pankūkas, kas ir Danas pārziņā, vai Andra vārītā gardā auzu pārslu putra. «Kopīga ēšana ir rituāls, ko iedibinājis Andris. Tajos brīžos televizors tiek izslēgts un spēles noliktas malā – tas ir laiks, ko veltām cits citam,» smaidot stāsta Dana. Pēc draudzīgi aizvadītām brokastīm parasti tiek lemts, ko iesākt tālāk. Reizēm nepieciešams arī nekā nedarīšanas prieks – laiskošanās, kopīgas multfilmas noskatīšanās un vienkārša zvilnēšana, kad mazie kā kaķēni rāpo pāri. «Laiskas dienas – tās ir tās, ko šobrīd ļoti izbaudu. Ja gribas ko enerģiskāku, visi sakāpjam mašīnā un aizbraucam uz Zooloģisko dārzu vai Brīvdabas muzeju.»
Savukārt darba dienu vakaros svēts māmiņas pienākums esot vakara pasaciņas lasīšana atvasēm. «Mēģinu bērnus pieradināt pie grāmatām, jo tā, manuprāt, ir lieta, ko jaunā paaudze ir pazaudējusi. Esam kļuvuši par virsrakstu un ekrānu bakstītāju paaudzi, tāpēc vakaros mēs visi kopā lasām pasaku. Pēc tam tiek nodzēsta gaisma un visi saprot, ka jāiet gulēt. Manuprāt, bērnam ir vajadzīgi rituāli, jo tas rada stabilitātes izjūtu. Pēdējos vakarus lasīšanu uzņēmusies mazā Aleksa, tas savukārt māca pacietību arī man,» smejas Dana.
Drusciņ labāks cilvēks
Lai gūtu enerģiju, ko veltīt ģimenei un darbam, bez šaubām, nepieciešams laiks sev – Danas prātu un ķermeni vispilnīgāk veldzē fiziskas aktivitātes un, protams, šahs, sievišķīgas vājības atliekot otrā plānā. «Veikali mani nogurdina. Ja eju iepirkties, parasti jau skaidri zinu, ko gribu, un nekavēju ilgu laiku. Brīvais laiks sev drīzāk saistīts ar kādām aktivitātēm, kas ir tikai manas. Šobrīd spēlēju šahu Vācijas klubā. Kad braucu uz mačiem, tas ir brīdis, kad varu gan izlasīt grāmatas, gan padomāt un atslēgties no visa pārējā. Šahs mani bagātina un dod sparu citām aktivitātēm un pienākumiem,» Dana ar aizrautību stāsta. Darba dienās brīdis, ko veltīt tikai sev, esot karstā joga, retāk trenažieru zāle. Joga, kā uzskata Dana, ir diezgan grūta, tāpēc pielīdzināma cīņai ar sevi un savu ķermeni. «Man patīk censties izdarīt mazliet vairāk, nekā es varu un gribu, jo pēc tam pārņem sajūta, ka kļūstu par drusciņ labāku cilvēku. Šī īpašība noteikti nāk no šaha. Arī sportā par čempioniem kļūst tie, kas tad, kad prāts saka, ka vairs nevar, tomēr piespiež ķermeni izdarīt mazliet vairāk,» viņa spriež.
Tikpat svarīgs esot laiks, ko mīļotie var pavadīt divatā, domā Dana un Andris. «Tādam vienmēr ir jāatvēl brīdis. Kad bērni sāk kļūt svarīgāki par otru cilvēku, tas ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā,» uzskata Dana.
Kad man būs sešdesmit...
«Mājas man ir vieta, kur gūt pozitīvas emocijas, izgulēties un pavadīt laiku ar ģimeni. Mazāk kultivēju telpas sakārtošanu un vides veidošanu, jo nepietiek laika un enerģijas. Un tas arī nav iespējams, ja ir tik daudz mazu bērnu. Bet arī ar visu mazo bērnu bardaku telpas iegūst mājīgumu. Par to liecina tas, ka bieži aicinām ciemiņus un viņi visi jūtas labi,» pauž namamāte un uzbur vīziju, ka tad, kad bērni izaugs, varēs domāt par perfektu kārtību, plānot, kur karināt gleznas, un prātot par stilīgāka dīvāna iegādi. «Andris pēc rakstura ir izteikts pedants, viņam viss vienmēr stāv perfektā kārtībā. Sākumā, kad iepazināmies, viņā bija manāms stress, jo bērni ik pa laikam kaut ko salauž, nogāž, noliek nevietā. Viņam bija grūti to pieņemt, bet tagad ir iestājies pilnīgs miers un lietām samazinājusies vērtība,» secinājusi Dana. Viņa atklāj, ka labprāt uzņemas arī mājasmātes lomu: «Nevēlos no tā izvairīties, tieši otrādi – man ļoti patīk. Kad biju mājās ar Helēnu un Aleksu, izbaudīju ēst gatavošanas burvību – aicināju ciemos draugus, izmēģināju jaunas receptes. Vienmēr bija arī perfekta kārtība. Ja tāds dzīves posms būs atkal, es to maksimāli izbaudīšu, bet šobrīd tā nav.»
Dana ir gandarīta par iespēju dzīvot ārpus pilsētas kņadas, mājā ar savu pagalmu un dīķīti blakus. «Pati esmu lauku meitene no Kuldīgas, izaugusi mājā ar sētu. Periods, kad Ventspilī dzīvoju mazā dzīvoklītī, bija ļoti grūts. Maziem bērniem vajag, lai ir vieta, kur izskrieties,» uzskata viņa, neslēpjot, ka labprāt ļaujas arī samērīgiem dārza darbiem – jau trīs gadus pēc kārtas pašas pagalmā izaudzēti tomāti, gurķi, zemenes un garšaugi. «Kad man būs ap sešdesmit gadu, domāju, ka iekārtošu lielāku dārzu, kurā es rušināšos un audzēšu puķes un dārzeņus. Man zeme patīk. Tā savā ziņā ir meditācija un atslēgšanās no ikdienas soļa un darbiem,» Dana neslēpj savas aizraušanās un pravietiski uzbur nākotnes ainu.
