Piekrastes māju saimnieku Līgas un Edgara dienas rit trauksmainā steigā, tāpēc laiku sunim būtu grūti izbrīvēt. Toties kaķis šai ģimenei ir kā radīts. It sevišķi, ja Līga vienmēr zinājusi, kādam jābūt viņas kaķim.
Saimniece atceras bērnībā laukos pavadītās vasaras un it sevišķi trejkrāsu kaķenīti, kas Rīgas meitēnam bija uzmetusies par labāko draudzeni, pie kājām vien sēdējusi un ar pelēm apgādājusi. Līga pasmaida: «Vecmātes kaķene man nopakaļus vien staigāja un, laikam uzskatīdama, ka esmu pārlieku tieva, vai visas nomedītās peles man pie kājām lika. Teikt, ka biju sajūsmā, būtu liekulība, – labi, ka bija vasara, visi logi vaļā, tad nu es sadūšojos un nokostās sīkaļas metu tā patālāk pa logu laukā. Laikam kaķēns domāja, ka tā ir rotaļa, un pēc brīža pele jau bija atpakaļ. Tovasar mums izveidojās tāda dvēseļu saskaņa, ka man zemapziņā iesēdās trīskrāsu kaķenītes tēls kā mājas sargs, barotāja un svētība.» Pirms trim gadiem arī Līgas mājās ienāca viņa, trejkrāsu kaķenīte Mozele fon Rode. Kā viņa pie tik neparasta vārda tikusi? Starptautiskās personāla vadības konsultāciju kompānijas HayGroup pārstāve Latvijā Līga jau ilgus gadus ir Vīna kluba biedre, tāpēc ģimenes padome piekrita viņas piedāvātajam vārdam Mozele (šīs upes krastos zeļ un plaukst vīnkopība). Tomēr ikdienā Līga pūku kaķi dēvē par Mincenu, bet Edgars ļauj vaļu fantāzijai, jo Mozele saprot, ka visi mīļvārdiņi ir adresēti viņai.
Jau pirmajās dienās saimnieki saprata, kaķenītē iemiesojies vecmātes peļu ķērājas gars, jo arī Mozele ir peļu bieds, visas noķertās stiepj augšā uz guļamistabu. Edgars stāsta: «Ja ieliek gultā, viss kārtībā, ņemam un izmetam, bet vienu peli… Vairākas dienas nevarējām saprast, kas smird aizvien nešpetnāk, līdz atklājām, ka medījums norakts garderobē!» šis starpgadījums nepagāja bez sekām, ja pirmos gadus Mincens gulēja gultā saimniekam pie kājām, tad tagad guļ viskautkur, dīvānā, uz radiatoriem, uz gludināmā dēļa vai priekšnamā uz siltās cepures. Līga domā, laikam pie vainas ir pele, kuru saimnieki ar mīļiem vārdiem savulaik izraidīja no ģērbtuves.
Mincens un palodze
Saimnieki atzīst: «Mozele mums ir filozofe. Kad, domās iegrimusi, viņa sēž uz palodzes un vēro upi, mēs varam viņu saukt vai nesaukt, nekādas reakcijas. Vienīgi šaudīgais astes galiņš liecina, ka esam pamanīti, bet pašai ne ūsa nekust.» Edgars smejas: «Šķiet, viņa mums dara zināmu, pienāc rīt, tad parunāsim!» Lai gan bija reize, kad Mozele palodzi atstāja ar paātrinājumu, vārda tiešā nozīmē dūmi vien nokūpēja. Ziemassvētku vakarā saimniece bija sadegusi tējas svecītes un, logu paverot, Mozele atkāpjoties uzsēdās uz vienas no tām. Līga smejas: «Bļāviens, lēciens, un svilstošu spalvu smaka! Labi, ka meitenei kažoks tāds biezāks, tik vien bija kā izbīlis.»
Sabiedriskās attiecības
Vasarās Mincens augas naktis tusē ar draugiem. Viņas labākais draugs ir kaimiņu Zivtiņš, kas nāk ar kaķenīti spēlēties. Un ir arī ļaunākais ienaidnieks Ņauris. Arī viņš kādreiz bija kaimiņu kaķis, bet tad, kad, ar Ņauri nesaskaņojot, saimnieki iegādājās seskus, runča sirds to neizturēja, un viņš sāka rāpties pāri žogam pie Līgas. Protams, Ņauris vienmēr tika nogādāts atpakaļ savā deklarētajā dzīvesvietā. Tomēr runča uzņēmība bija apbrīnojama, viņš agresīvi centās paplašināt savu teritoriju, sāka nākt mājā iekšā. Pat saimnieku guļamistabā viesojies, cenzdamies no turienes Mozeli izdzīt. Labi, ka kaķenītei ir lielais draugs Edgars, kurš vienmēr gatavs savu mīlulīti aizsargāt ar slotu rokās!
Saimnieku spogulis
Mozelei jābūt tur, kur ir viņas cilvēki. Abi saimnieki iet uz upi, kaķenīte soli solī tipina līdzi. Līga izžāvusi veļu? Kur gan labāk spēlēt paslēpes, ja ne plandošajos palagos! Saimniece dārzā čubinās pa garšaugu dobēm, kā tad bez viņas? Un smaržīgajos augos tik patīkami slēpties! Ja godīgi, Mincens domā, ka ravēšanu saimniece iemācījusies no viņas, jo tas tik ļoti atgādina peļu ķeršanu, caps! un nezāles aizlido! Saimnieki pamanījuši, ka nedz mājās, nedz ārā ne ūdens lāse nedrīkst nopilēt bez viņas ziņas. Tikko kādam lejkanna vai šļūtene rokās, tā kaķene klāt. Reizēm Mozele var stundām sēdēt izlietnē, gaidot, kad kāds beidzot apkaunēsies un atgriezīs krānu. Līga smejas: «Tā ir mūsu lielā ūdens fane. Īsts ūdenskaķis!» Mozelei dzīvē veicies, viņai ir pašai savs akvārijs – vesela upe un jūra tālumā. Kaķenīte stundām mēdz gulēt uz saulē sakarsušās laipas, piekrastes seklumā zivtiņas vērojot.
Saimniekam patīk ar koku un tehniku ņemties, arī Mincens neatpaliek. Edgars atzīst: «Tehnika viņai nenormāli patīk! Pie pirmās izdevības mēdz laiskoties uz motora pārsega, ielēkt busiņā vai atpūsties motorolleram pie ragiem. Un nav kaķenei lielākas laimes, ja Līga pavizina savā glaunajā mašīnā.»
Šķiet, Mozelē iemiesojušās arī abu profesionālās iemaņas, saimnieces prasme novērtēt cilvēkus un Edgara baleta mākslinieka talants. Mozele prasmīgi prot izvērtēt viesus. Svešu mašīnu pagalmā pamanot, kaķene uzlec uz palodzes, lai atbraucējus aplūkotu. Ja nācējas ir sievietes, tad nulle uzmanības, bet, ja stiprais dzimums, kaķenīte klāt kā likts. No saimnieka, kurš tagad strādā šovbiznesā, Mozele apguvusi šova elementus. Ja, viņasprāt, saimnieki pārāk ilgi no gultas ārā nelien, miniatūrā skaistule ar bungu cienīgiem rībieniem nodimdina pa kāpnēm lejā, liekot saprast, ka tūlīt pītās mēbeles izmantos par nagu vīlīti, bet nakts vidū uz randiņu aizslīd kā vēja vēsma.