SARUNA: Ivo un Iveta Fomini. Kā cimds ar roku

Nereti ir tā, ka mūziķiem ģimenes dzīve paput biežās aizņemtības dēļ, bet Ivo un Iveta Fomini joprojām dzīvo kā cimds ar roku. Mūziķis teic, ka viņam ģimene dzīvē ir vissvarīgākā un visvairāk viņam patīk pavadīt brīvo laiku ar savējiem. Arī abi dēli ir raduši pie ģimenes mīlestības, un tas izjūtams ikdienā. Ivo milzīgā sāpe vēl šobaltdien ir tēta Voldemāra zaudējums, jo, pēc viņa domām, šodien dēli būtu varējuši daudz mācīties no sava vectēva. No tēva Voldemāra arī Ivo mantojis skaisto balsi.

«Atmiņas par tēti un mammu man ir vislabākās. Tā nu dzīvē apstākļi bija iegrozījušies, ka tētis ar mammu izšķīrās, kad man bija astoņi gadi, un es turpmākos jaunības gadus dzīvoju pie tēta,» stāstu par savu bērnību uzsāk Ivo un turpina, «mamma Dzidra strādāja Liepājas metalurga kadru daļā, tētis Voldemārs bija taksometra šoferis. Tētis mani ļoti stingri audzināja, bija izteikts pedants, un man ir milzīgs prieks par to, ka, pateicoties viņam, es dzīvē esmu sasniedzis visu ar savu darbu, mērķtiecību un apzinos, kas ir dzīves pamatvērtības.»

«Jā, man varbūt nebija tik skaistas bērnības kā citiem bērniem – man nebija ne riteņa, ne ragaviņu, ne dzimšanas dienu ballīšu. Bieži skolā pusdienās ēdu baltmaizes batonu un uzdzēru limonādi, jo centos iekrāt tēta doto pusdienu naudiņu, lai izīrētu no kaimiņpuikas riteni – tik ļoti man gribējās riteņot,» stāsta mūziķis un atzīst, ka tas bijis visai skarbs dzīves rūdījums. «Bet tas motivēja mani virzīties pretī straumei tikai uz priekšu. Tagad es novērtēju to, kas man ir dots, un tiecos sasniegt vairāk.»

Noplūc visas rozes

«Pirmoreiz ar Ivo satikāmies manā 12. klases izlaidumā Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, kur Ivo ar grupu uzstājās mūsu izlaiduma svinībās. Man tajā laikā bija draugs, un arī Ivo bija citas attiecības. Pasākuma noslēgumā, skanot fona mūzikai, redzu Ivo nākam manā virzienā, un viņš lūdz mani uz deju. Šodien iedomājos, cik tas viņam bija grūti, jo Ivo ļoti nepatīk dejot. Protams, man tas bija glaimojoši, un, protams, no tā apmulsuma neatceros, par ko mēs runājām, bet viņš mani izjautāja,» stāsta Ivo sieva Iveta.

Savukārt Ivo atceras, ka jau dažus gadus vēlāk abi tikušies viņa brālim Igo piederošajā Liepājas mūzikas klubā U.t.t. «Tas bija ļoti populārs un liepājnieku iecienīts klubs, kurā dziedāju arī es. Ivetai bija draudzene, dziedātāja Jolanta Valtere, kuru Igo uzaicināja dziedāt klubā. Jolantai vienai bija neomulīgi nākt, tāpēc drošībai un atbalstam bija paņēmusi līdz Ivetu. Jau no pirmās satikšanās reizes kaut kas man viņā ļoti pievilka. Bija grūti pietuvoties un uzrunāt Ivetu. Es sapratu, ka viņai mūziķi ne sevišķi patika, jo valdīja stereotips, ka viņi nodzeras, lieto narkotikas un tā arī dzīvē mētājas no viena grāvja otrā. Tomēr man kaut kā izdevās noskaidrot Ivetas telefona numuru. Nu tad es arī zvanīju trīs reizes dienā. Neticami, bet mēs varējām runāt pa trīs, četrām stundām. Vēl viens paņēmiens bija, kad centos no rītiem, Ivetai ejot uz darbu, «netīšām braukt garām it kā savās darīšanās». Tā man izdevās viņu pa ceļam aizvest. Iedomājieties, ko tas prasīja no mūziķa, celties rīta agrumā? Tāpat vakarā, darba dienas noslēgumā, visai bieži «nejauši» gadījos pie Ivetas darbavietas.» Turklāt Ivo vienmēr piestāja pie tēta mājas, lai nogrieztu kādu no viņa audzētajām rozēm, – līdz vienai reizei, kad Ivo tētis dikti sadusmojās. Vasara nupat sākusies, bet Ivo visas rozes nogriezis! «Tētis rājās pa visu mikrorajonu. Bet tā nu maz pamazām Iveta iepazina mani un secināja, ka tas velns nav tik melns, kā viņu mālē.»

Nākamgad paliks 20 gadu, kopš Fomini dzīvo laulībā, – tā būs porcelāna kāzu jubileja. «Jāsaka, ka mums nebija kāzu izpratnē, kad ir balta gara kleita, plīvurs, izkaisītas rožu lapas un svinēšana divu dienu garumā...» atceras Ivo. «Mēs ļoti vienkāršā ceremonijā baznīcā salaulājāmies un pavakariņojām tuvāko radu lokā. Tā sacīt, svinības mums notika Ivetas mammas dzīvoklī. Pieticīgi. Ivetai nebija ne kāzu kleitas, ne arī man smalkas frakas.» Abi atzīst, ka pa šiem gadiem viens otru ir pamatīgi iepazinuši. «Zinām viens otra stiprās un vājās puses, saprotamies no acu skatiena vien. Dzīvojot tik ilgi kopā, otru cilvēku jau pazīsti kā savus piecus pirkstus. Protams, laulības dzīvē ir gan kritumi, gan kāpumi,» zina Iveta. Un Ivo pievienojas: «Es domāju, ka jebkurā laulībā ir kāds krīzes moments. Taču tas nenozīmē, ka tūlīt jāšķiras.»

Sapratne un cieņa

Joprojām Ivo ar pārdzīvojumu atceras tēta Voldemāra nāvi. Tā esot bijusi tik nejēdzīga! «Tētis bija spēka gados, pie labas veselības, par dzīvi nesūdzējās, bet dzīvoja to! Tas bija 1999. gadā. Viņš sētā pļāva zāli ar pašmeistarotu zāles pļāvēju, bez apaviem... un pieķērās vadam, kura otrs gals nebija atvienots no strāvas... Pats vienmēr visus mudināja būt uzmanīgiem, un te viņa dzīve noslēdzās zem paša stādītās bumbieres. Man tas bija smags zaudējums. Šķiet, psiholoģiskas traumas dēļ pat tagad, kad puikas pļauj zāli, mēs esam blakus un turam vadu. Kaut kā nepatīkami! Mammas nebija, un nu arī tētis. Pirmo pusgadu bija grūti ieiet mājā, jo viss atgādināja par tēti, uzjundīja atmiņas.» Lai mazliet atgūtos, Ivo aizbrauca uz Vāciju pastrādāt kādā ģimenē, veicot remontdarbus. «Kad atgriezos, mēs ar Ivetu sākām iet uz tēta māju, pastrādāt pie dārza darbiem, nopļaut zāli (protams, ar jaunu pļāvēju), mēģinājām saglābt rozes, bet tas mums neizdevās. Šķiet, tās aizgāja līdz ar tēti. Aizejot tur, ar katru reizi sapratām, kāda tā ir brīvība, miers un klusums, kuru netraucē daudzdzīvokļu mājas kaimiņi ar sadzīves skandāliem, bērnu dipināšanu sešos no rīta, kaķu barošanu ar biezputrām un zivīm zem balkona. Turklāt tas ir brīnišķīgs mikrorajons – 500 metru attālumā i jūra, i tramvajs, i veikals! Nolēmām, ka jāpārceļas uz tēta māju!» stāsta mūziķis.

Tagad Fomini priecājas, ka viņiem pieder māja, ka var atpūsties, dzert rīta kafiju, izejot basām kājām dārzā, protams, uzspēlēt bezledus hokeju, kur vārtsarga lomā vienmēr iejūtas suns Rodžers, kurš ir arī izcils aizsargs. Trāpīt vārtos esot pagrūti! «Protams, mums nemitīgi mājā norit remontdarbi, dārza labiekārtošana. Tas ir nebeidzamais stāsts. Bet tas arī ir foršs veids, kā pavadīt brīvo laiku, jo mēs nevaram nosēdēt, rokas klēpī salikuši,» atzīst mūziķa ģimene.

Audzina stingri

Ivetai un Ivo ir divi pieauguši dēli – Deividam ir 18 gadu, Rihardam – 14. «Puikas audzinu diezgan stingri. Iveta ir pielaidīgāka. Tas nenozīmē, ka es viņus peru un nelaižu ar draugiem atpūsties, neprasu, lai liecībā ir deviņi un desmit. Lai dzīvē kaut ko sasniegtu, atzīme nav tas rādītājs. Manā draugu un paziņu lokā ir daudz zināmu cilvēki, kuri skolā ir bijuši viduvējības, bet dzīvē ir sasnieguši daudz augstākas virsotnes nekā tie, kas skolu beiguši ar zelta diplomu. Iveta gan par katru sekmīgu atzīmi izmaksā naudas balvu. Es no puikām prasu kārtību, cieņu pret otru, atbildību un prast novērtēt to, ko mēs viņiem sniedzam. Mums paveicies, ka puikas neinteresē vakaros bezmērķīgi klīst pa ielām. Viņi labprāt ir kopā ar mums un priecājas par omes apciemojumiem, jo omei viņi ir mazie mīļie puisīši, ar kuriem visu var sarunāt,» saka Ivo.

Abi dēli nodarbojas ar hokeju. Deivids – amatieros, Rihards – Sporta spēļu skolā. «Mazajam treniņu sākums ir septiņos no rīta. Jāsaka, celšanās notiek bez kādām iebildēm vai čīkstēšanas. Pats pieceļas, sakārtojas, uzēd. Nav jāmudina. Diezin kā būtu, ja skola sāktos septiņos rītā? Savukārt Deivids vairs mums nav jāvadā uz treniņiem, jo ir saņēmis auto vadītāja tiesības un tagad brauc pats,» gandarīts ir tētis.

Ivo teic, ka dēli nedziedās, kaut arī mazākajam – Rihardam – ir ļoti skaista balss un absolūtā dzirde. Iveta papildina: «Esmu mēģinājusi mazajam piedāvāt piedalīties kādā konkursā, jo balss ir laba. Bet atbildē vienmēr ir saņemts kategorisks nē. Tagad es ik pa laikam kaitinot saku, ka nākamajā reizē piedalīsimies Dziedošo ģimeņu šovā. Nu tad gan mājās ir vētra. Labāk šajā jautājumā viņus neraustīt aiz ūsām. Puikas arī kategoriski ir pret publicitāti, izvairās no intervijām un nevēlas, lai viņus redz žurnālos, tāpēc līdzi uz koncertiem, pasākumiem nedodas. Ja, piemēram, plānojam apmeklēt festivālu Summer Sound, tad atsevišķi.»

Deivids šogad beigs 12. klasi Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, un viņam visvairāk patīk informātika un programmēšana. «Tur viņam ir desmitnieks, un tad, kad viņš kaut ko runā par IT jomu, mēs neko nesaprotam. Tomēr visvairāk Deividam patīk spēlēt hokeju. Diemžēl mēs par vēlu uzzinājām no Deivida, ka ir tas, ko viņš vēlas darīt, un treneris pateica, ka 14 gadu vecumā uzsākt mācīties spēlēt hokeju ir par vēlu. Bet es zinu, ja viņam nebūtu aplauzti spārni, viņš būtu spējis izsisties, viņš būtu viens no... Es zinu! Bet nekas... ja vienas durvis aizveras, otras – atveras. Taču, vienalga, amatieros viņam labi iet,» par dēlu ir lepns Fomins vecākais.

Jaunākais dēls mācās Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas 8. klasē. «Man, protams, žēl, ka mans tētis nav blakus un nevaram izbaudīt kopā būšanas brīžus. Viņš būtu priecājies par mums un noteikti piedalījies manu dēlu audzināšanā. Deividam vēl bija tikai pusgadiņš, kad

tētis jau deva komandas, kas jādod ēst, cik reizes dienā jāiet laukā, kā jāstiprina imunitāte. Mazajam dēlam ir viņa raksturs – neatlaidība visu panākt gandrīz ar jebkuriem līdzekļiem un visu laiku atrasties darbībā. Tētis būtu varējis daudz ko viņiem iemācīt, jo viņš bija dzīvesgudrs cilvēks. Taču ticu, ka no augšas viņš mūsu ģimeni sargā,» pārliecināts ir Ivo.»

Dzīvnieki māca cilvēcību

Fomini arī ļoti mīl dzīvniekus. Mājās ir divi kaķi – Nikita, Bucītis un suns Rodžers. «Man patīk kaķi. Četros no rīta esmu gatava celties, ja Bucītis izdomā padzerties ūdeni no tekoša krāna. Esmu pārliecināta, ka tieši dzīvnieka klātbūtne ģimenē palīdz bērniem atplaukt tādām jūtām kā empātija, labestība, līdzjūtība, pozitīva attieksme pret apkārtējo,» pārliecināta ir Iveta.

Izvēle par labu suņa iegādei bijusi, jo Ivetai ir bail, ja vīram nākas koncertēt vēlās nakts stundās. Tāpēc izvēlējušies kārtīgu sargsuni – vācu aitusuni. «Nu, viņš patiešām mūs sargā un katru nakti dežurē uz terases. Neviens nepaies garām nepamanīts. Rodžim drīz būs divi gadi. Arī ciemiņi tiek uzmanīti un vēroti,» stāsta Ivo, kuru suns ir izraudzījis par saimnieku. «Rodžers uz Ivo skatās kā uz Dievu. Viņš ir pilntiesīgs ģimenes loceklis, un, pateicoties viņam, esam spiesti izkustēties no mājas, ejot garās pastaigās gar jūru un mežu,» priecīga ir saimniece.

Pateicīgs draugiem

Tagad Ivo ir saspringts laiks, jo jāraksta dziesmas topošajam albumam un vēl paralēli raksta dziesmu, kas veltīta Liepājai dzimšanas dienā. Tā tiek radīta kopā ar viņa pastāvīgo tekstu autoru Guntaru Raču. Ivo uzskata, ka darbā ir pārāk nopietns un pret sevi prasīgs: «Es nerakstu dziesmas rakstīšanas pēc. Grūti pateikt, cik ilgā periodā tā top. Sākumā rodas melodija, pēc tam to nododu savam tekstu autoram Guntaram Račam.»

Ivo nenoliedz, ka arī sadarbība ar Tomasu Kleinu bija auglīga. Šis duets bija populārs. «Vēl šobaltdien radio ēteros bieži skan Tomasa sarakstītās un manis iedziedātās dziesmas! Bet tā ir pagātne. Vienmēr ar sajūsmu atceros, kā mums veicies. Tas bija patīkams laiks. Tomass man palīdzēja atrast pareizo virzību. Es ķērcu, brēcu, par ko es tagad smejos... bet toreiz bija tāda mode. Milzīgs paldies Tomasam, ka viņš mani izskoloja! Tas bija sākumā,» atceras Ivo.

Mūziķim līdz šim iznākuši četri soloalbumi. Kā viņš pats atzīst, viņam nav mīļākās dziesmas, bet visas ir vienlīdz mīļas. «Jo visas dziesmas, ko sarakstu, patiesi nāk no sirds. Es pat nevarēju iedomāties, ka kādreiz rakstīšu mūziku un ka man kas no tā visa arī sanāks. Bet laikam jau sanāk...» smejas mūziķis un atzīst, «godīgi sakot, nav jau tik viegli uzrakstīt labu dziesmu, ja tev nav labu draugu mūziķu. Bet man tiešām tādi ir. Paldies maniem grupas biedriem Robertam, Kristapam, Ērikam, Reinim, kuri manas idejas aranžē un pilnveido. Tāpat paldies manam draugam un tekstu autoram Guntaram Račam par labiem tekstiem.»

Ģimeni lutina

Lielu dzīves daļu Ivo ir aizņemts ar muzicēšanu. Nupat Liepājā nofilmēts Ivo pēdējais videoklips dziesmai Nekas jau nebeidzas. «Tā man ir jauna dziesma. Man prieks, ka šī dziesma gūst straujus panākumus un atrodas augstās pozīcijas radio topos. Redzot, ka šī dziesma patīk cilvēkiem, nolēmām veidot videoklipu. Ar to gribējām iemūžināt sajūtas, kādas bija, ierakstot šo dziesmu studijā. Man šķiet, ka tas ir izdevies. Vienkāršā un gaumīgā video autors, operators un montētājs ir liepājnieks un ierakstu studijas vadītājs Ivars Sudmalis. Man ir gandarījums strādāt kopā ar Ivaru. Viņš ir talantīgs cilvēks, kurš nevis daudz runā, bet dara. Liels paldies!» saka Ivo.