MĀJAS MĪLULIS: Ka­ķu mam­ma

Bi­ju­šās Jau­nat­nes te­āt­ra ak­tri­ses As­trī­das Gul­bes dzī­vok­lī Rī­gā māj­vie­tu al­laž ra­du­ši saim­nie­ku pa­mes­ti četr­kā­jai­nī­ši. As­trī­dai pa­šai bēr­nī­bā il­gi ne­bi­ja ka­ķu, jo ve­cā­ki Lie­pā­jas ope­ras so­lis­ti Mil­da Sku­ji­ņa-Gul­be un Jā­nis Gul­bis bai­dī­ju­šies tos tu­rēt. Ta­ču, kad ar ģi­me­ni no Lie­pā­jas pār­cē­lu­šies uz Rī­gu, pir­mais pus­au­gu mei­te­nes lū­gums bi­jis, lai vi­ņai bū­tu ka­ķī­tis. Un kopš tā lai­ka min­kā­ni ir ak­tri­ses mī­lu­ļi. Vi­ņa uz­ņem lik­te­ņa pa­bēr­nus sa­vās mā­jās. Arī pā­rē­jiem ģi­me­nes lo­cek­ļiem ka­ķi ir sir­dij tu­vi. Ik ga­du tiek vei­dots mī­lu­ļu ka­len­dārs.

«Es­mu dzi­mu­si lie­pāj­nie­ce, no­dzī­vo­ju­si vē­ju pil­sē­tā pir­mos dzī­ves ga­dus un tad vē­lāk at­grie­zu­sies, lai strā­dā­tu Lie­pā­jas te­āt­rī. Sa­vu­laik Lie­pā­ju no­mai­nī­ju pret Rī­gu un strā­dā­ju nu jau lik­vi­dē­ta­jā Jau­nat­nes te­āt­rī,» vis­pirms As­trī­da ie­pa­zīs­ti­na ar se­vi un tad pie­vēr­šas sa­vai aiz­rau­tī­bai un sirds­lie­tai, sa­kot, ka ka­ķi vien­mēr ir bi­ju­ši vi­ņas «mī­les­tī­bas ob­jek­ti». «Pirm­ā bi­ja mel­na, slai­da ka­ķe­nī­te, ku­ru sau­ca Re­ka. 30. ga­dos vā­cie­šiem bi­ja tā­da fil­mu zvaig­zne Ma­ri­ka Re­ka. Vi­sām jaun­ajām mei­te­nēm vi­ņa ļo­ti pa­ti­ka. Tad es vēl pa­ti ne­zi­nā­ju, ka bū­šu ak­tri­se un man būs lemts uz ska­tu­ves gan de­jot, gan dzie­dāt,» stās­ta ak­tri­se.

Pir­mais mī­lu­lis jā­iz­īrē

Ka­ra ga­dos, kad sā­kās bēg­ļu laiks Lat­vi­jā, As­trī­das ve­cā­ki bi­ja spies­ti at­stāt dzim­te­ni. Bēg­ļu gai­tas vi­ņus aiz­ve­da uz Vā­ci­jas pil­sē­tu Drēz­de­ni. Četr­pa­dsmit ga­du ve­cu­mā As­trī­da tur rak­stī­ju­si die­nas­grā­ma­tu. Ta­gad ir in­te­re­san­ti pa­la­sīt, kā ģi­me­ne dzī­vo­ju­si un spē­ju­si iz­dzī­vot tik ne­cil­vē­cī­gos ap­stāk­ļos. Diem­žēl mei­te­nes mī­lu­li Re­ku uz ār­ze­mēm līdz­i pa­ņemt ne­bi­ja ie­spē­jams. To­laik Gul­bju mā­jās Lat­vi­jā dzī­vo­ju­si ve­ca tan­ti­ņa, ku­ra ap­so­lī­ju­si ka­ķe­nī­ti pie­ska­tīt. Kad pēc ka­ra at­brau­ku­ši at­pa­kaļ, ka­ķis vairs ģi­me­ni ne­sa­gai­dī­ja... «Dzī­vo­jām sā­ku­mā ko­mu­nā­la­jā dzī­vok­lī, un tur, pro­tams, ne­kā­da ka­ķu tu­rē­ša­na ne­va­rē­ja būt... Paš­rei­zē­jo dzī­vok­li Rī­gā, Purv­cie­mā, man pie­šķī­ra ap 1966. ga­du,» at­ce­ras ak­tri­se. Tad arī sā­ku­si tu­rēt mī­lu­ļus – gan tā­dus, ku­rus saim­nie­ki vairs ne­gri­bē­ja, gan tos, no ku­riem kāds bi­jis spiests at­teik­ties, jo ģi­me­nē bi­ju­si aler­ģi­ja pret ka­ķa spal­vām. Ir ņem­ti ma­zi ka­ķē­ni un arī jau pie­au­gu­ši. Ak­tri­se tos vi­sus ar mī­les­tī­bu al­laž pie­ņē­mu­si sa­vā mā­jā.

«Pa­vi­sam ne­sen man bi­ja jauks ka­ķī­tis – Kaš­pe­riņš. Es vi­ņu jau pie­au­gu­šu da­bū­ju. As­to­ņus ga­dus no­dzī­vo­ja pie ma­nis. Viņš bi­ja mī­līgs, drau­dzīgs, bet pirms di­viem ga­diem aiz­gā­ja mū­žī­bā. Kaš­pe­riņš bi­ja no ģi­me­nes, ku­ra šķī­rās. Tā es to ka­ķī­ti da­bū­ju. Diem­žēl pirms di­viem ga­diem Kaš­pe­riņš va­sa­rā kļu­va vārgs, ve­dām pie ve­te­ri­nār­ār­stiem, bet diem­žēl ne­viens pa­lī­dzēt ne­va­rē­ja. Bi­ja no­dzī­vo­jis 13 ga­dus. Kaš­pe­riņš bi­ja ār­kār­tī­gi mīļš un gudrs, al­laž gu­lē­ja ma­nas gul­tas kāj­ga­lī. Tad sā­ka ne­gu­lēt ma­nā gul­tā, un tā arī kā­du rī­tu at­ra­du aiz­mi­gu­šu uz mū­žu,» par vie­nu no run­ču­kiem sa­sku­mu­si sir­mā kun­dze.

Ak­tri­se ne­esot pat skai­tī­ju­si, cik vi­ņiem dzī­ves lai­kā bi­ju­ši ka­ķi. Daudz! To­mēr vis­mī­ļā­kais bi­jis tie­ši Kaš­pe­riņš. «Lap­mež­cie­mā mums ir sa­vi mū­žī­gie me­dī­bu lau­ki, kur čuč dau­dzi mū­su dzim­tas ka­ķi.»

Ēval­da Val­te­ra ie­mī­ļots

Il­gu lai­ku Gul­bju-Rož­la­pu (As­trī­das ot­rais vīrs un mei­tu Da­ces un Ie­vas tē­tis bi­ja māk­sli­nieks Dai­lis Rož­la­pa – red.) dzim­tai bi­ja ka­ķī­tis Bris­ka. Tas bi­jis 70. ga­dos, kad ģi­me­ne jau dzī­vo­ju­si Purv­cie­mā, Dzel­za­vas ie­lā. Sa­ru­nā par to, kā tas ie­gūts, ie­sais­tās As­trī­das mei­ta Da­ce Rož­la­pa: «Mam­ma, nā­kot mā­jās no dar­ba, re­dzē­ja, kā bēr­ni spē­lē­jas ar pa­vi­sam ma­zu ka­ķi un, pro­tams, mo­ka. Vi­ņa pa­jau­tā­ja, kam tas pie­der, bēr­ni at­bil­dē­ja: ne­vie­nam. Tā nu mam­ma min­kā­nu at­ņē­ma bēr­niem, sa­kot: at­do­diet man, man mā­jās ir pie­niņš, pa­ba­ro­šu. Re­zul­tā­tā strī­pai­nī­tis Bris­ka ti­ka at­nests mā­jās. Kad mēs ar mā­su Ie­vu at­nā­cām no sko­las, re­dzam: stāv leļ­ļu kas­te un stū­rī­tī guļ ma­ziņš ka­ķī­tis, bet bla­kus pa­vad­vēs­tu­le: UZ­MA­NĪ­BU, TĪ­ĢE­RIS! AT­RA­DU UZ TRE­PĒM MA­ZU KA­ĶĪ­TI, PA­BA­RO­JU AR PIE­NI­ŅU. TAD JAU IZ­DO­MĀ­SIM, KĀ AT­RAST VI­ŅAM MAM­MU. Ka­ķu mam­ma at­ra­dās mū­su per­so­nā, un Bris­ka pie mums no­dzī­vo­ja 18 ga­dus.»

Bris­ka bi­ja vis­pa­ras­tā­kais Lat­vi­jas strī­pai­nais – tā vi­ņu no­sau­cis As­trī­das labs kai­miņš Ēvalds Val­ters. Ak­tie­ris dzī­vo­jis bla­kus dzī­vok­lī. «Val­te­ram pa­ti­ka, ka Bris­ka gā­ja cie­mos pie vi­ņa. Kā at­vē­ra dur­vis, tā Bris­ka – žvi­uks, un pa dur­vīm ār­ā! Val­ters tei­ca: nu, Bris­ka, tu Lat­vi­jas strī­pai­nais, nāc pa­cie­mo­jies pie ma­nis! Un Bris­ka lab­prāt gā­ja. Val­te­ram 80 ga­du ju­bi­le­jā bi­ja uz­dā­vi­nāts ku­ģa ma­kets, ku­rā Bris­kam ļo­ti pa­ti­ka gu­lēt,» at­stās­ta bi­ju­sī kai­mi­ņie­ne.

Da­ce teic, ka vis­a ģi­me­ne va­sa­ras pa­va­dī­ju­ši Lap­mež­cie­mā un, lai vi­ņu ka­ķis kaut kā iz­cel­tos no pā­rē­jiem, As­trī­da no­tam­bo­rē­ju­si tam sar­ka­nu ap­kak­li. To­laik vēl nav bi­ju­šas tā­das kak­la sik­sni­ņas, kā­das ir ka­ķiem ta­gad. «Lap­mež­cie­ma vie­tē­jie zvej­nie­ki smē­jās: kur tad jū­su ka­ķis ar to šal­li! Vie­tē­jiem zvej­nie­kiem jau tā bi­ja in­te­re­san­ti, ka 70. ga­dos cie­mā ie­ra­dās dzī­vot ak­tri­se. Tur­klāt ar di­vām ļo­ti lī­dzī­gām dvī­ņu mei­tām, ku­ras mā­cī­jās Lie­tiš­ķās māk­slas vi­dus­sko­lā un ģēr­bās ne tā kā vie­tē­jie. Un tad vēl ka­ķis ar «šal­li»! Vē­lāk no Ame­ri­kas drau­gi at­sū­tī­ja Bris­kam per­la­mut­ra sik­sni­ņu ar ak­men­ti­ņiem. Viņš bi­ja tie­šām feins ka­ķis.»

Ģi­me­ne jau piekt­o ga­du vei­do sa­vu ka­ķu ka­len­dā­ru. «Ide­ja par ka­len­dā­ru bi­ja ma­na, bet tas ir kop­darbs,» no­sa­ka Da­ce. «Zie­mas­svēt­kos al­laž ir va­ja­dzī­gas dā­va­nas, un ka­len­dārs ir tā la­bā­kā dā­va­na vis­iem. Mēs vis­a ģi­me­ne esam ka­ķu mī­ļo­tā­ji, un tā­pēc arī tā­da ide­ja ra­dās. Kā­pēc mums vei­dot sve­šu ka­ķu ka­len­dā­ru, ja va­ram to pie­pil­dīt ar sa­vu ka­ķu bil­dēm? Mei­ta Kat­ri­ona Lu­īze sa­fo­to­gra­fē ka­ķus da­žā­dās po­zās. Vi­ņai ir iz­cils ta­lants no­spiest fo­to­apa­rā­ta slē­dzi īs­ta­jā brī­dī. Mans vīrs Mā­ris Put­niņš vi­su ma­te­ri­ālu sa­ga­ta­vo da­to­rā. Pir­mais ka­len­dārs ta­pa mā­jās uz prin­te­ra, bet ne­bi­ja pie­tie­ka­mi kva­li­ta­tīvs. Ta­gad ka­len­dā­rus do­dam dru­kāt pro­fe­si­onā­los sa­lo­nos. Un mums ir skais­tas dā­va­nas! Sā­ku­mā pat mam­ma, sa­ņe­mot dā­va­nu, tei­ca: vai, šis ka­ķī­tis iz­ska­tās kā mans Kaš­pe­riņš. Un ti­kai pēc tam sa­pra­ta, ka tas ir īs­tais ka­ķis,» pa­smai­da ak­tri­ses mei­ta.

Zie­mas­svēt­ku un ci­tas tra­dī­ci­jas

Bez ka­len­dā­ra un ka­ķu mī­les­tī­bas ģi­me­nes ko­pī­ga tra­dī­ci­ja ir vei­dot leļ­ļu lu­dzi­ņu ie­stu­dē­ju­mus Zie­mas­svēt­kos – arī te­āt­ra mī­les­tī­ba ie­dzi­mu­si vis­iem dzim­tas pār­stāv­jiem. «Tā ir lie­lā­kā tra­dī­ci­ja. Mums ir arī eg­lī­te un dā­va­nas, bet te­āt­ris ir pār­i vis­am. Mā­sas Ie­vas bēr­ni Ag­ne un Er­nests bi­ja ma­zi­ņi, kad iz­do­mā­jām Zie­mas­svēt­kos vei­dot leļ­ļu te­āt­ra iz­rā­di. Sā­kām ar Sar­kan­gal­vī­ti un vil­ku. Pa­ši uz­šu­vām lel­les, kas vi­ri­na mu­tes. Mā­ris uz­rak­stī­ja tek­stus. Tek­sti pa­ras­ti tiek ie­ru­nā­ti mag­ne­to­fo­na len­tē un Zie­mas­svēt­kos, spē­lē­jot iz­rā­di, tiek pa­lais­ta fo­no­gram­ma, tad ne­vie­nam nav jā­sa­trau­cas, ka aiz­mir­sīs tek­stu. Mam­ma kā pro­fe­si­onā­la ak­tri­se, ku­ra ir dub­lē­ju­si dau­dzas pa­dom­ju lai­ku mul­te­nes lat­vie­šu va­lo­dā, sā­ku­mā ie­ru­nā­ja di­vus tē­lus: med­nie­ku Top­si un Vil­ku. Top­sis ir vecs ve­čuks ar šļup­sto­šu bal­si, bet vilks – cēls un in­te­li­ģents. Svēt­ku va­ka­rā te­āt­ri spē­lē­jam trīs, pā­rē­jie ska­tās,» stās­ta Da­ce.

«Jau­ka tra­dī­ci­ja ir arī va­sa­rā, kad mam­mai ir dzim­ša­nas die­na. Tas ir 16. jū­li­jā. Tā vien­mēr tiek svi­nē­ta Lap­mež­cie­mā, at­brauc cie­mos ko­lē­ģi no Jau­nat­nes te­āt­ra un ko­ra At­va­sa­ra, ku­rā mam­ma dau­dzus ga­dus dzie­dā­ja, ra­di­nie­ki. Vis­i ko­pā vien­mēr uz­dzied kā­du dzies­mu gan no ko­ra re­per­tu­āra, gan te­āt­ra iz­rā­dēm. Vi­su bēr­nī­bu mēs ar mā­su esam klau­sī­ju­šās, cik skais­ti mam­ma dzied.» Ru­nā­jot par Lap­mež­cie­mu, Da­ce teic, ka jā­pie­min arī fakts, ka vi­sus ģi­me­nē vie­no mī­les­tī­ba uz jū­ru. «Šī mī­les­tī­ba ir pie­pil­dī­ju­sies, jo mū­su Lap­mež­cie­ma va­sa­ras mā­ja ir pie pa­ša jū­ras kras­ta. Mam­ma līdz vē­lam ru­de­nim iet pel­dē­ties un tā no­rū­da or­ga­nis­mu vi­sai zie­mai,» at­klāj mei­ta.

As­trī­da ie­au­dzi­nā­ju­si sa­vām mei­tām arī mī­les­tī­bu uz rok­dar­biem. «Mam­ma pa­ti ir lie­la rok­darb­nie­ce. Vi­ņa vi­su mū­žu ir kaut ko adī­ju­si, tam­bo­rē­ju­si. Jeb­ku­rā iz­strā­dā­ju­mā, ko vi­ņa da­ri­nā­ju­si, ir kā­da odzi­ņa. Nav ti­kai džem­pe­ris, ir ca­kai­na, ap­tam­bo­rē­ta ma­li­ņa, vi­dū kā­da pu­ķī­te vai kāds smal­ku­miņš. Vi­ņa tam­bo­rē­ju­si zvē­ri­ņus, kad ro­taļ­lie­tas ne­va­rē­ja da­būt. Kaut arī ta­gad vi­su var no­pirkt, mam­mai lie­lu prie­ku sa­gā­dā dā­vi­nāt sa­vu ro­ku da­ri­nā­ju­mu, kur kat­rā val­dzi­ņā ir ie­rak­stī­ta vi­ņas mī­les­tī­ba pret cil­vē­ku, ku­ram tā lie­ti­ņa tiek da­ri­nā­ta. Maz­mei­tai Kat­ri­onai vi­ņa, pie­mē­ram, no­tam­bo­rē­ja mo­bi­lā tele­fo­na ma­ci­ņu, tā­du kā ka­ķī­ti ar ūsām un ac­ti­ņām. Un vēl daudz, daudz jau­ku­mu.»

Vārds no pu­ķes

Pēc li­ris­kās at­kā­pes par dzim­tas tra­dī­ci­jām tur­pi­nās stāsts par ka­ķiem. «Ta­gad man ce­tur­to ga­du ir Kre­sī­te, tā­pēc, ka ka­ķe­nī­te ir pu­ķes kre­ses oran­ža­jā krā­sā. Ne­zi­nu, vai vēl kā­dam ka­ķim ir dots pu­ķes vārds... Kre­sī­te pie ma­nis no­kļu­va, jo ie­priek­šē­jā saim­nie­ce sa­sli­ma un ne­spē­ja par vi­ņu pa­rū­pē­ties,» sa­ka As­trī­da un lie­la sa­vu mī­lu­li, «Kre­sī­te ir ļo­ti in­te­re­san­ta.» No rī­tiem saim­nie­cei ne­esot jā­iet mu­ti maz­gāt, jo ka­ķu mei­te­ne ar sa­vu aso mē­lī­ti to no­maz­gā­jot. Saim­nie­ce mī­lu­li at­al­go, bie­ži ķem­mē­jot tās ka­žo­ku. «Kre­sī­te mīl sē­dēt uz ķeb­lī­ša pie lo­ga un ska­tī­ties uz ba­lo­žiem. Un ma­ni vien­mēr cen­šas sa­mī­ļot. Iz­ci­li mī­lī­ga mei­te­ne. Pa nak­ti vi­ņa guļ ma­nā gul­tā. Gu­lē­ja kāj­ga­lī, bet ta­gad sā­ku­si gu­lēt ple­cu ra­jo­nā. Ne­zi­nu, vai vi­ņa guļ uz sā­po­ša­jām vie­tām, jo man jau sāp dau­dzas vie­tas,» sa­vu lo­lo­ju­mu sla­vē bi­ju­sī Jau­nat­nes te­āt­ra ak­tri­se.

Kre­sī­tei ir ro­taļ­lie­ta – pe­lī­te, ku­ra rei­zēm gu­ļot kaut kur zem skap­ja, ka­ķe­nī­te tai ne­pie­vērš uz­ma­nī­bu. Ta­ču rei­zēm spē­lē­jo­ties ar pe­lī­ti tā, ka tā iet pa gai­su. «Kre­sī­tei ir tem­pe­ra­men­tī­gas ro­ta­ļas. Vi­ņa ir sa­va mū­ža zie­du ga­dos,» pa­smej saim­nie­ce.

Sa­ru­nas pa­ve­die­nu at­kal pār­ņem Da­ce, stās­tot, ka gan­drīz kat­ram dzim­tas lo­cek­lim sa­nāk pa ka­ķim. «Mū­su mā­jās il­gi ka­ķi ne­bi­ja, jo Mā­ris pa­tei­ca: nē, ka­ķus ne­gri­bu. Dzī­vē sa­nā­ca tā, ka nā­cās glābt no jū­ras sko­las di­vus ka­ķē­nus. Gri­bē­jām saukt par Kar­me­nu un Ho­sē, bet iz­nā­ca Kei­ra un Or­lan­do. Ta­jā lai­kā ti­ka rā­dī­ta fil­ma Ka­rī­bu jū­ras pi­rā­ti, kur gal­ve­nās lo­mas at­vei­do­ja Or­lan­do Blūms un Kei­ra Nait­li­ja. Mū­su ka­ķus no­sau­cām ki­no­ak­tie­ru vār­dos. Ne­gri­bē­jām ņemt di­vus, bet mūs pie­ru­nā­ja – di­viem jaut­rāk. Drīz ka­ķē­ni ie­ka­ro­ja arī Mā­ra sir­di. Mā­sai Ie­vai ir di­vi ka­ķi – Mur­mu­rel­la un Frei­ja. Sa­vu­kārt mā­sas dē­lam Er­nes­tam ir Fer­ro un Dži­dži. Ka­ķe­ne pie­ra­du­si pie Rī­gas dzī­ves, bet Fer­ro, kurš pa­ņemts no pa­tver­smes, mīl pa­dzī­vot Lap­mež­cie­mā va­sa­rā. Er­nests un vi­ņa drau­dze­ne Lin­da run­ču­ku iz­glā­ba, un nu Fer­ro iz­au­dzis par bur­vī­gu lie­lu ka­ķi. Ag­nei, mā­sas­mei­tai, ir viens ka­ķis – Ma­ve­riks, arī jau fil­mas va­ro­nis, ko spē­lē­ja Mels Gib­sons.»

«Ie­gā­dā­jies iz­bāz­ni!»

As­trī­das Kre­sī­te ie­mā­cī­ta ēst sau­so ba­rī­bu, bet ak­tri­se vi­sus sa­vus ka­ķus ba­ro­ju­si arī ar zi­vīm un ga­ļu. «Es­mu mē­ģi­nā­ju­si drus­ciņ dot pie­nu, lai gan sa­ka, ka to ka­ķiem ne­va­ja­got dot. Vi­ņa tī­ri lab­prāt iz­ēd ne­lie­lu bļo­di­ņu. Man ir bi­ju­ši ka­ķi, ku­ri ēd pu­ķes, grauž pu­ķu la­pas. Kre­sī­te ir go­dī­ga mei­te­ne. Vi­ņai nav ne­kā­du ni­ķu. Krēs­lus gan ap­skā­dē­ju­si, jo kaut kur na­gi jā­uz­vī­lē,» tur­pi­na As­trī­da un at­zīst, ka ka­ķi pēc rak­stu­ra nav vie­nā­di, to­mēr vis­i bi­ju­ši mī­ļi.

Tas, ka dau­dzi saim­nie­ki iz­met ka­ķus uz ie­las, pēc As­trī­das do­mām, ir ne­cil­vē­cī­ba. Lai­me esot tad, kad tos sa­vāc un ie­vie­to vis­maz dzīv­nie­ku pa­tver­smē. «Cik pa­tver­smēs ir ār­kār­tī­gi skais­ti ka­ķi! Bet ne jau vien­mēr pa­mes­tie. Ga­dās, ka saim­nieks aiziet mū­žī­bā. Bie­ži ir arī tā, ka bērns iz­do­mā­jis: gri­bu ka­ķī­ti, bet, kad tam va­jag dot ēst, tas ir jā­kopj, jā­tī­ra kas­tī­te, tas vairs ne­der. Nu tad ie­gā­dā­jies iz­bāz­ni – tas tev sē­dēs uz dī­vā­na, un ti­kai pu­tek­ļus va­rē­si no­slau­cīt!» skar­ba ir sir­mā kun­dze un sa­ru­nas no­slē­gu­mā strik­ti teic, «cil­vē­kam ir jā­būt at­bil­dī­gam par to dzī­vo ra­dī­bu, ko viņš pie­ņē­mis sa­vā mā­jā!»