CEĻOJUMS: Esi gai­dīts dien­vi­du Mo­rā­vi­jā!

Kad če­hu Air­li­nes lid­ma­šī­na, mo­to­ru rē­ko­ņas pa­va­dī­ta, strau­ji at­rauj ša­si­jas no lid­os­tas skrej­ce­ļa un uz­ņem augs­tu­mu Rī­gas de­be­sīs, lai pēc ne­pil­nu di­vu stun­du li­do­ju­ma pie­ze­mē­tos Prā­gā, vēl ne­ap­jau­šu, ka turp­mā­kās četr­as die­nas uz vis­iem lai­kiem man liks ie­mī­lēt Če­hi­ju un tās vies­mī­lī­gos ļau­dis, bet jo īpa­ši – dien­vi­du Mo­rā­vi­ju un tur ta­pu­šos če­hu vī­nus.

Ja pirms tam kāds pra­sī­tu, ar ko man aso­ci­ējas Če­hi­ja, es, il­gi ne­do­mā­da­ma, teik­tu – nu, ar Švei­ku, ar če­hu kris­tā­liem, ar če­hu alu, ar če­hu ho­ke­ju... Nu ma­nam valsts at­pa­zīs­ta­mī­bas sa­rak­stam klāt nāk arī če­hu vī­ni!

Na zdrav­je!

Chez Winery Fund – ar šā­du pla­kā­ti­ņu ro­kās Prā­gas lid­os­tā starp­tau­tis­ku žur­nā­lis­tu gru­pu sa­gai­da An­na un Di­na. Ag­rāk at­li­do­ju­šie ko­lē­ģi no Po­li­jas, Lie­tu­vas un Liel­bri­tā­ni­jas jau priekš­ā, ku­ru kat­ru brī­di vēl jā­ie­ro­das abām igau­ņu ko­lē­ģēm. Kad bei­dzot vis­i esam sa­til­pi­nā­ju­šies bu­si­ņā, ceļš Mo­rā­vi­jas vir­zie­nā var sāk­ties. Pa vie­nu no dau­dza­jiem ap­ved­ce­ļiem brau­cot ār­ā no Prā­gas, kā­ri tve­ram ga­rām­slī­do­šus Če­hi­jas gal­vas­pil­sē­tas frag­men­tus: aiz mums pa­liek ļau­žu pil­nas ie­las, par­ki, skvē­ri, krus­to­ju­mi, Prā­gas baz­nī­cu tor­ņi, vec­pil­sē­ta un til­ti pār Vlta­vu. Sāk krēs­lot. Esam uz auto­strā­des, kas ved uz Brno. Četr­ās stun­dās, ku­ru lai­kā aiz­kļūs­tam līdz Čei­ko­vi­cei, esam pa­gu­vu­ši sav­star­pē­ji sa­pa­zī­ties, ne­daudz no­gurt un pat pa­snaust. Ko­līdz nakts mel­nu­mā, sa­snie­gu­ši ga­la­mēr­ķi, ie­kār­to­ja­mies uz nak­šņo­ša­nu Kra­vi Ho­ras ne­lie­la­jā, bet ļo­ti mā­jī­ga­jā lau­ku vies­nī­ci­ņā, pirm­ās die­nas pie­dzī­vo­ju­mi pa­tie­sī­bā ti­kai sā­kas. Mū­su pa­va­do­ņu aici­nā­ti, do­da­mies vi­zī­tē uz vie­tē­jo vi­ne­ri­ju, ku­ras pa­gra­bā vi­sus gai­da ie­pa­zī­ša­nās ar vie­tē­jo vīn­da­ru ga­la­pro­duk­ci­ju, va­ka­ri­ņas un vī­nu de­gus­tā­ci­ja. Pa­ce­ļot dzirk­sto­šā vī­na glā­zes, pir­mais ie­pa­zī­ša­nās tosts kat­ram jā­pa­sa­ka sa­vā dzim­ta­jā va­lo­dā. Na zdrav­je – pla­tā smai­dā at­plauk­da­mi, sauc pa­ši če­hi. Uz ve­se­lī­bu! Che­ers – sauc Mag­da­lē­na un Ke­ro­la, sa­vu­kārt no Žid­ru­na mu­tes skan lie­tu­vis­kais svei­ka­ta. Ter­vi­i sex – smie­da­mās teic abas igau­nie­tes, un vis­i uz­ga­vi­lē. An­nas po­li­ski teik­tais tā arī pa­liek pā­rē­jo ne­sa­dzir­dēts... Ter­vi­i sex – vis­as turp­mā­kās die­nas tas ir un pa­liek mū­su gru­pas spār­no­tā­kais tei­ciens. Kār­tē­jo rei­zi (nez ku­ru pēc kār­tas!!!) de­gus­tē­jot vī­nus kā­dā no Mo­rā­vi­jas vī­na da­rī­ta­vām, ne viens vien vie­tē­jais, to dzir­dot, pa­liek, div­do­mī­gas do­mas do­mā­dams.

Smar­ža, no ku­ras vieg­li reibst

Mo­rā­vi­ja ir viens ne­bei­dzams vī­na dārzs – šī at­zi­ņa ro­das, kad ot­rās, tre­šās un ce­tur­tās die­nas rī­tā, ko­līdz pa­bro­kas­tots un at­stā­ta kār­tē­jā vies­nī­ca, at­kal esam uz ri­te­ņiem. Lai do­tos tā­lāk: pa Pa­la­vas, Led­ni­ces, Val­ti­ces, Mi­ku­lo­vas, Znoj­mo, Dol­ni Hol­ni­ces ce­ļiem. Tais­nās rin­dās, ka­li­grā­fis­ki smal­ki (kā uz zīd­pa­pī­ra glez­no­ti) ie­rau­gā­mi vīn­ogu­lā­ju plan­tā­ci­ju stā­dī­ju­mi. Pa lē­ze­na­jām no­gā­zēm kal­nup un le­jup vī­da­mies, ab­pus ce­ļam tie pa­zūd dū­ma­kā un rei­zēm mi­jas te ar ne­lie­lām pil­sē­te­lēm, te at­kal ar ko­lo­rī­tiem vīn­da­ru cie­ma­ti­ņiem. Da­žos vī­na dār­zos ce­ļa ma­lās vēl pilns ar mai­gi za­ļiem vai vi­ole­ti zi­liem vīn­ogu ķe­ka­riem. Kad pie vie­na tā­da mū­su bu­siņš no­brem­zē, tve­ram pēc fo­to­apa­rā­tiem, pie rei­zes aiz­gūt­nēm kā­ri gar­šo­jam sal­dās, maz­liet jau pa­vī­tu­šās un čo­ku­ro­ties sā­ku­šās ogas. Mmm... Ne tu­vu tām, ko pēr­kam liel­vei­ka­los! Te vīn­ogas smar­žo pēc sau­les, pēc va­sa­ras, pēc ze­mes, pēc... Tu­mī­gi bie­za su­la, no pār­ga­ta­va­jām ogām starp pirk­stiem pi­lē­da­ma un lū­pas sa­li­pi­nā­da­ma, vieg­li rei­bi­na. Mū­su pa­va­do­ņi teic: ja vē­lā ru­de­nī vīn­ogu ra­ža vēl nav no­vāk­ta, tā ir īpa­ša šķir­ne, īpa­šam vī­nam pa­re­dzē­ta.

Mo­rā­vi­jā ik ga­du ga­ta­vo vai­rāk ne­kā 100 da­žā­du šķir­ņu vī­nus. 96% vi­su Če­hi­jas vīn­ogu, kas no­ga­ta­vo­jas valsts dien­vi­du re­ģi­onā, vie­tē­jiem dau­dzās pa­au­dzēs pa­tie­sī­bā bi­ju­šas un jo­pro­jām ir vie­nī­gais iz­tik­ša­nas avots. Mo­rā­vi­jā ir viss, ko katrs īs­tens vī­na fa­nā­ti­ķis spēj ie­do­mā­ties: te (gal­ve­no­kārt pa­ze­mē) ir mil­zī­gas simt­ga­dī­ga ozol­ko­ka mu­cas un mūs­die­nī­gi tē­rau­da to­ve­ri ne­skai­tā­mu hek­to­lit­ru vī­na pil­dī­ša­nai un gla­bā­ša­nai. Te vī­na pa­gra­bi stiep­jas dau­dzu des­mi­tu kilo­met­ru ga­ru­mā. Te top arī eko­lo­ģis­kie vī­ni. Brau­cot cau­ri lau­ku cie­ma­ti­ņiem, ie­rau­gā­mi pau­gu­rai­na­jā rel­je­fā vai­rā­kos stā­vos ie­bū­vē­ti vie­tē­jo ie­dzī­vo­tā­ju pa­ze­mes vī­na pag­ra­bi­ņi: cits lie­lāks, cits ma­zāks, bet vis­i ek­so­tis­ki un no­slē­pu­mai­ni.

Vī­na upes

Val­ti­ces pi­lī, kur at­ro­das če­hu na­ci­onā­lais Vī­na centrs, šķiet, plūst īs­tas vī­na upes. Pils pa­gra­bos ie­kār­to­tā Vī­na fon­da sa­lo­nā vien­lai­kus var no­gar­šot 100 la­bā­kos če­hu vī­nus! Kat­ru ga­du pēc sī­vām re­ģi­onu at­la­ses cī­ņām ša­jā fon­dā no­nāk ap­mē­ram 630 da­žā­du vī­nu šķir­ņu, ku­ras ne­at­ka­rī­ga vīn­zi­ņu ko­mi­si­ja gar­šo, smar­žo, ska­li­na, ceļ pret sau­li, pē­ta un lemj, no dau­dza­jām at­la­sot 100 vis­la­bā­kās vī­nu šķir­nes, kas cie­nī­gas at­ras­ties go­da vie­tā. Uz lie­lām ozol­ko­ka mu­cām sa­rin­do­tas nu­mu­rē­tas sar­kan­vī­na, bal­tvī­na un dzirk­sto­šā vī­na pu­de­les. Bla­kus – iz­sme­ļo­ša in­for­mā­ci­ja par kat­ru kon­krē­tu šķir­ni: kur vīn­ogas augu­šas, ku­ra ga­da vā­kums, kad vīns pil­dīts pu­de­lēs, kā­dās iz­stā­dēs tas pie­da­lī­jies un kā­das god­al­gas sa­ņē­mis. Gri­bas pa­gar­šot? Lū­dzu! Ņem bla­kus no­lik­to glā­zi, pats lej, de­gus­tē un pa­ļau­jies uz sa­vām gar­šas kār­pi­ņām. Ja kāds no vī­niem vairs ne­at­laiž, ņem ie­pir­ku­mu gro­zi­ņu, liec iek­šā ne­at­kor­ķē­tu pu­de­li (sa­vas spē­jas un ie­spē­jas adek­vā­ti iz­vēr­tē­jot, līdz­ņem­ša­nai va­ri sa­vākt arī vi­su simts šķir­ņu vī­nus) un prom ie­dams sa­mak­sā.

Vī­na sa­lo­nu ie­ka­ro­ju­ši, va­ka­ra gai­tā pa mal­ci­ņam vien iz­gar­šo­jam vis­maz 30 da­žā­du šķir­ņu vī­nus, ta­ču no­rei­bu­ma ne vis­ma­zā­kā. Vieg­li reibst ta­gad, mā­jās. Ik rei­zi, at­ce­ro­ties Mo­rā­vi­ju.

Pa­sau­les man­to­jums

Led­ni­ces – Val­ti­ces Na­ci­onā­lā par­ka te­ri­to­ri­jas sav­va­ļas pļa­vā kā spo­kai­na bu­ta­fo­ri­ja iz­ska­tās Ja­nuv hrad (Jā­ņa pils) – pret de­be­sīm sle­jas pa­mes­tī­bu vēs­to­šas vi­dus­lai­ku dru­pas, ku­ru priekš­ā mil­zī­gā pla­tā­na vē­jā kā sud­ra­ba dāl­de­rus uz ne­bē­du bir­di­na sa­vas la­pas. Gi­de teic: at­ro­da­mies 1807. ga­dā cel­ta­jā Lih­ten­štei­nas prin­ce­ses me­dī­bu pi­lī, un ne­ci­la, vieg­lus šer­mu­ļus uz­dze­no­ša tā iz­ska­to­ties ti­kai no ār­pu­ses. Dru­pas pa­tie­si slēpj grez­nu pi­li ar dau­dzām ba­gā­tī­gi ie­kār­to­tām zā­lēm, ne­skai­tā­mām ka­ra­lis­ko me­dī­bu tro­fe­jām un ie­vē­ro­ja­mām ie­ro­ču ko­lek­ci­jām.

Pa me­žo­nī­gu me­ža upi, kas tek cau­ri na­ci­onā­lā par­ka te­ri­to­ri­jai, ne­lie­lā ku­ģī­tī do­da­mies ne­tā­lās Led­ni­ces pils lū­ko­ju­mos. Ga­lā no­kļu­vu­ši, ie­nir­stam par­kā, ku­ra la­bi­rin­tos slēp­jas gan Mi­na­rets, gan krāš­ņā Led­ni­ces pils. Tā sāk­ta bū­vēt 13. gad­sim­tā, ik pēc pār­simts ga­diem pie­dzī­vo­jot pa­pil­di­nā­ju­mus gan ba­ro­ka, gan an­gļu go­ti­kas sti­lā. Pils zā­les augst­ajās vel­vēs se­vi ap­brī­nai iz­li­ku­si 700 ki­lo­gra­mus sma­ga če­hu kris­tā­la lus­tra. Ap­brī­nas vēr­ta šķiet tā­lai­ka meis­ta­ru aro­da pras­me un smal­kā gau­me: bib­li­otē­kā kā īsts māk­slas darbs ska­tā­mas kāp­nes un to mar­gas, kas smal­ku mež­ģī­ņu rak­stos pār­vēr­tu­šas ie­spai­dī­ga, vie­na ve­se­la (!) ko­ka stum­bru.

Skum­jā­kais stāsts par mī­les­tī­bu

14. gad­sim­tā di­bi­nā­tā De­be­su Ro­zes sie­vie­šu klos­te­ra dru­pas Dol­ni Kau­ni­cē pret de­be­sīm sle­jas cē­li un ma­jes­tā­tis­ki, bet, kad jaun­iņā gi­de stās­ta par asi­nis stin­dzi­no­šu drā­mu, kas reiz no­ti­ku­si šā klos­te­ra sie­nās, kļūst ne­omu­lī­gi. Jauns pries­te­ris, kas sie­vie­šu klos­te­rī ie­ra­dies kal­pot Die­vam, ne­prā­tī­gi ie­mī­lē­jis kā­du mū­ķe­ni... Ne­rau­go­ties ne uz ko, abi sle­pe­ni ap­pre­cē­ju­šies. Šis fakts ie­dves­mo­jis pā­rē­jās mū­ķe­nes, un tās drīz vien kri­tu­šas grē­kā ar ap­kār­tnes pui­šiem. Mū­ķe­ņu pa­klau­sī­ša­na sirds­bal­sij un ļau­ša­nās kais­lī­ga­jai mī­les­tī­bai tā sa­nik­no­ju­si vie­tē­jos ļau­dis, ka tie grē­ci­nie­cēm sa­rī­ko­ju­ši īs­tu asins­pir­ti, klos­te­rim vien­kār­ši pie­lai­žot ugu­ni.

Ik so­lī vēs­tu­res el­pa

Mi­ku­lo­va – vi­dus­lai­ku vī­na ra­žo­ša­nas, dien­vi­du sau­les un pa­tī­ka­mu pār­stei­gu­mu pil­na ne­lie­la pil­sē­ti­ņa Če­hi­jas pa­šā vi­ņā ma­lā, ro­kas stie­pie­na at­tā­lu­mā no ro­be­žas ar Aus­tri­ju. Pār­i vi­sai Mi­ku­lo­vai no jeb­ku­ra skat­pun­kta kā­dā pa­kal­nā ie­rau­gā­ma ba­ro­ka sti­lā cel­tā pils. Tā, škiet, aiz­ņem vi­su spod­ri kop­to pil­sē­tu. Skais­ta­jā pi­lī at­ro­das re­ģi­onā­lais mu­zejs, ta­jā – ap­jo­mī­ga eks­po­zī­ci­ja par vī­na ra­žo­ša­nas vēs­tu­ri, sā­kot no ļo­ti sen­lai­cī­gām vīn­ogu spie­dēm, mil­zī­gām vī­na mu­cām (ie­spai­dī­gā­kā – 1014 hek­to­lit­ru til­pu­ma) un bei­dzot ar ne­skai­tā­miem sa­dzī­ves priekš­me­tiem, kas lie­ci­na par vīn­ko­pī­bas at­tīs­tī­bu Če­hi­jas dien­vi­du da­ļā. Mi­ku­lo­va vai­rāk ne­kā 300 ga­dus bi­ju­si arī Mo­rā­vi­jas eb­re­ju kop­ie­nas centrs, arī ta­gad ta­jā dar­bo­jas vai­rāk ne­kā des­mit si­na­go­gu.

Pa stā­vu no­gā­zi le­jā, at­kal kā­piens kal­nup. Ejam pa lī­ku­mo­tām, glu­di bru­ģē­tām ie­li­ņām, ga­rām ne­skai­tā­miem vī­na kro­dzi­ņiem un zie­du ie­skau­tiem na­miem. Iz­me­tam lī­ku­mu, ap­brī­no­da­mi dau­dzās ne­pār­pro­ta­mi re­li­ģi­ozā rak­stu­ra skul­ptū­ras, māk­sli­nie­cis­ki no­for­mē­tās ēku fa­sā­des, sa­kop­tī­bu, tī­rī­bu vis­ap­kārt. Zil­ga­na­jā tā­lu­mā, kur pil­sē­tas pau­gu­ri pār­iet lau­ku lī­dze­nu­mā, esot Aus­tri­ja, līdz Vī­nei – stun­das brau­ciens, teic mū­su pa­va­do­ņi.

Znoj­mo brī­nu­mi un nai­visms

Zem ve­cās Znoj­mo pils ie­spē­jams no­lais­ties pa­ze­mē, kas pil­na mis­ti­kas un brī­nu­mu. Tur četr­os stā­vos, gra­nī­tā iz­kal­ti, des­mi­tiem kilo­met­ru ga­ru­mā stiep­jas eju la­bi­rin­ti. Pirm­sā­ku­mos te at­ra­du­šies pil­sēt­nie­ku pa­gra­bi, bet, sā­ko­ties trīs­des­mit ga­du ka­ram, pa­ze­mes eju la­bi­rin­ti pār­ta­pu­ši par slēp­tu­vēm, kas pa­kā­pe­nis­ki ap­rī­ko­tas ar vi­su ne­pie­cie­ša­mo in­fra­struk­tū­ru: at­se­viš­ķas šah­tas pār­ti­kai, ūde­nim, svai­gam gai­sam, savs gals vien­kār­ša­jai tau­tai, savs – kun­giem... Vie­tē­jais gids teic: lie­lā­kā da­ļa pa­ze­mes dar­bu pa­veik­ti, lie­kot lie­tā ro­kas un pa­ras­tus āmu­rus. Mū­su ne­ti­cī­bu un šau­bas par pie­sauk­tu fak­tu auten­tis­ku­mu šar­man­tais kungs klie­dē, sa­kot, ka znoj­mie­ši pa­ze­mes iz­bū­ves dar­bos zem pil­sē­tas iz­man­to­ju­ši arī cie­tum­nie­ku dar­ba­spē­ku, ta­ču mums, tā­pat kā vis­iem pār­mē­rī­gi ziņ­kā­rī­ga­jiem tū­ris­tiem, ne­esot ko bī­ties: dau­dzas la­bi­rin­tu ejas dro­šī­bas la­bad nu esot aiz­mū­rē­tas, lai ne­viens ne­ap­mal­dās un ne­aiz­iet ne­vie­nam ne­zi­nā­mos strup­ce­ļos.

Par to, ka šīs pus­es ļau­dīm pie­mīt īpa­šas at­tie­cī­bas ar pa­ze­mi, vēl­reiz da­bū­jam pār­lie­ci­nā­ties, kad mū­su bu­siņš pie­stāj pie kā­da cie­ma­ta ne­ci­la pag­ra­bi­ņa dur­vīm, – če­hu ko­lē­ģi mums ār­pus ofi­ci­ālā marš­ru­ta sa­ru­nā­ju­ši ek­skur­si­ju Malovany sklep (uz­glez­no­ta­jā pa­gra­bā). Pa stā­vām un ļo­ti šau­rām kāp­nēm saim­nie­ces pa­va­dī­bā kāp­jam vēl dzi­ļāk pa­ze­mē un no­kļūs­tam īs­ta nai­vis­ma pa­ra­dī­zē. Pa­grabs iz­rakts pirms 300 ga­diem. Lie­lā­ko da­ļu lai­ka ciem­nie­ki ta­jā uz­gla­bā­ju­ši aug­ļus, dār­ze­ņus, vī­nu. Šo­dien tā­da pa­gra­ba dro­ši vien vairs ne­bū­tu: ja lai­ka zobs ne­iz­nī­ci­nā­tu, ho­mo sa­piens no­teik­ti pa­rā­dī­tu, uz ko spē­jīgs! Ta­ču jā­pa­tei­cas vie­tē­jam māk­sli­nie­kam Mak­si­mi­li­anam Ape­ltau­eram: viņš, vī­na un bo­hē­mis­ka dzī­ves­vie­da cie­nī­tājs bū­dams, vi­sus ap­stei­dzis! Vī­ram re­gu­lā­ras vī­na bau­dī­ša­nas re­zul­tā­tā ra­du­sies ie­dves­ma, un viņš smilš­ak­me­nī iz­greb­tās pa­gra­ba sie­nas sā­cis ap­glez­not. Da­žus ga­dus vē­lāk Mak­si­mi­li­anu sa­vās rin­dās pa­ņē­mis Ot­rais pa­sau­les karš, ta­ču viņš, par lai­mi, at­grie­zies. Tie­sa, bez vie­nas ro­kas, ta­ču dzīvs! Vīrs sa­vu ie­ce­ri nav at­me­tis – pa­gra­ba sie­nas var tur­pi­nāt ap­glez­not arī ar vie­nu ro­ku, un la­vīn­vei­dā top ap­brī­nas vēr­ti kul­tūr­vēs­tu­res man­to­ju­ma dar­bi: te ie­rau­gā­ma na­ci­onā­lo par­ti­zā­nu tē­ma bla­kus pa­sa­ku un tei­ku si­že­tiem, tur­pat lab­sir­dī­gi rū­ķi sir­mām bār­dām un «ne­rāt­no dai­nu» pi­kan­ti si­že­ti­ņi, tur­pat Hit­lers, ero­ti­ka, da­bas aina­vas un klu­sās da­bas ar vīn­ogām un vī­nu... Līdz 1968. ga­dam, kad nai­vis­ma māk­slas ra­dī­tājs pa­me­tis pa­ze­mi un pār­cē­lies tu­vāk de­be­sīm, Ape­ltau­ers strā­dā­jis svied­riem vai­gā, at­se­viš­ķu cik­lu vel­tot arī sa­vai mī­ļo­ta­jai sie­vie­tei un mū­zai Ro­zai.