PRAKTISKS PADOMS: Pārstādām epifītu

Iz­mē­ros ne­lie­las or­hi­de­jas jeb epi­fī­ti, kas sav­va­ļā aug, ar sak­nēm ie­ķē­ru­šies ko­ku stum­bros, mi­zās, ķēr­pjos vai sū­nās, arī cil­vē­ka mā­jok­lī vē­las daudz­maz līdz­īgus ap­stāk­ļus. Ie­lik­ta po­dā, šā­da or­hi­de­ja aizies bo­jā, jo sak­nēm pil­nī­bā ne­pie­kļūs gaiss.

Tie, ku­ri ar or­hi­de­jām aiz­rau­jas un sa­vu dzī­vi bez tām vairs ne­spēj ie­do­mā­ties, epi­fī­tus mā­jas ap­stāk­ļos veik­smī­gi audzē, uz­stā­dī­tus uz kā­da māk­slī­ga ma­te­ri­āla jeb blo­ka, ta­ču tik­pat la­bi par sav­da­bī­gu po­du šā­dām mi­ni­atū­rām or­hi­de­jām var kal­pot arī prā­vā­ka prie­des mi­za, pa­resns kor­ķa ozo­la vai ābe­les za­ra sprun­gu­lī­tis.

Da­ra tā

* Epi­fīts, kas ar in­ter­ne­ta pa­lī­dzī­bu pa­sū­tīts no ka­ta­lo­ga un sa­ņemts pa past­u, vis­ti­ca­māk, būs at­nā­cējs no kā­das or­hi­de­ju fer­mas, kur tas ne vien­mēr ir pa­rei­zi un rū­pī­gi sa­ga­ta­vots ilg­sto­šai dzī­vei mā­jās, tā­pēc, ja vien ie­rau­gā­ma kaut vis­ma­zā­kā pa­vir­šas at­tiek­smes pa­zī­me pret augu, tas jā­pār­stā­da.

* Ļo­ti uz­ma­nī­gi, ne­ie­vai­no­jot traus­lās sak­nes, mi­ni­atū­ro or­hi­de­ju at­brī­vo no ne­kva­li­ta­tī­vā vai jau sa­irt sā­ku­šā blo­ka.

* Pār­stā­dī­ša­nai par pa­ma­tu der raupjš, po­rai­nam sūk­lim līdz­īgs sin­tē­tisks ma­te­ri­āls, kor­ķa ozo­la vai ābe­les za­ra sprun­gu­lī­tis, no abām pus­ēm rū­pī­gi no­tī­rīts, vis­maz četr­as rei­zes no­vā­rīts prie­des mi­zas ga­bals.

* Blo­kā, uz ku­ra turp­māk augs epi­fīts, ie­stip­ri­na no ne­rū­sē­jo­šas stiep­les iz­lo­cī­tu āķi, aiz ku­ra pār­stā­dī­to augu va­rēs ie­kārt rež­ģī pie ci­tām or­hi­de­jām.

PA­DOMS

Ir vai­rā­ki va­ri­an­ti, kā or­hi­de­ju pār­stā­da: at­brī­vo­tu no ie­priek­šē­jās pa­mat­nes, to var likt uz prā­vā­ka prie­žu mi­zas ga­ba­la vai sprun­gu­lī­ša, kas klāts ar ko­kos­šķied­ras ga­ba­lu vai sau­su sfag­nu sū­nu. Uz­ma­nī­gi, sak­nes ne­sa­spie­žot, or­hi­de­ju no­stip­ri­na ar elas­tī­gu auk­lu. 

Or­hi­de­ju var stā­dīt uz po­rai­nam sūk­lim līdz­īga sin­tē­tis­ka ma­te­ri­āla blo­ka (ma­te­ri­ālu Etiwe var ie­gā­dā­ties, pa­sū­tot in­ter­ne­tā). Uz at­bil­sto­ša iz­mē­ra blo­ka var klāt sfag­nu sū­nas kār­tu, lai sak­nēm bū­tu, kur dzīt jaun­os dzi­nu­mus. Pār­i tai klāj ko­kos­šķied­ras kār­tu.

Lai pār­stā­dī­ša­nai sa­ga­ta­vo­tais bloks bū­tu sta­bils, vai­rā­kās kār­tās to no­sien ar elas­tī­gu sin­tē­tis­ku auk­lu.

Kad bloks sa­ga­ta­vots, ar tā­du pa­šu sin­tē­tis­ku auk­lu, sak­nes ne­trau­mē­jot, pie blo­ka uz­ma­nī­gi pie­sien epi­fī­tu jeb mi­ni­atū­ro or­hi­de­ju.

Pār­stā­dī­to epi­fī­tu, lai iz­ska­tī­tos de­ko­ra­tī­vāk, var no­mas­kēt ar vis­pa­ras­tā­ko za­ļo sū­nu, kas aug uz ak­me­ņiem, mit­rām siek­stām – gan augam pa­tiks tāds kai­miņš, gan sū­nai – or­hi­de­jas klāt­būt­ne. Sa­ņe­mot pie­tie­ka­mu mit­ru­mu, sū­na tur­pi­nās augt, vien­lai­kus mit­ri­not arī augu, kurš lab­sa­jū­tā dzīs jaun­as sak­nes.

Tik­ko pār­stā­dī­tu or­hi­de­ju vis­maz pār­is die­nas ne­lej, lai augam pār­iet šoks. Mit­ri­nāt var abas blo­ka pus­es.

Drīz pēc pirm­ās tro­pis­kās du­šo­ša­nas, ko van­nas­is­ta­bā sa­ņems pār­stā­dī­tie augi, būs ie­rau­gā­mas jaun­ās sak­nī­tes, un tas lie­ci­nās, ka or­hi­de­jas tur­pi­na augt.