Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Māja

MĀJAS MĪLULIS: Su­ņa vie­tā ka­ķis un bruņ­ru­pu­cis

Blan­še­tas vārds ir par go­du aus­trā­lie­šu ak­tri­sei Kei­tai Blan­še­tai, un ka­ķe­ne spēj būt gan mī­ļa, gan ne­špet­na. Kā jau sie­vie­te © F64

Na­ci­onā­lā te­āt­ra ak­tri­ses Ma­da­ras Bot­ma­nes mā­jās vie­tu ra­du­ši di­vi mīļ­dzīv­nie­ki: ka­ķe­ne Blan­še­ta un lat­vie­šiem ne­rak­stu­rī­gais rā­pu­lis – bruņ­ru­pu­cis Ru­pu­cis. Abus saim­nie­ki mīl un lo­lo, bet tie sav­star­pē­ji viens par ot­ru ne­lie­kas ne zi­nis. Sir­dij tu­vā­ki Ma­da­rai esot su­ņi, ta­ču ak­tri­se uz­ska­ta, ka dzī­vok­lī lie­lu dzīv­nie­ku tu­rēt ne­var, tā­lab sa­mie­ri­nās ar ka­ķi un bruņ­ru­pu­ci.

Ka­ķe­ne, ku­rai vārds dots par go­du aus­trā­lie­šu ak­tri­sei Kei­tai Blan­še­tai, Ma­da­ras mā­jās ie­nā­ku­si rei­zē ar dzī­ves­bied­ru re­ži­so­ru Reg­nā­ru Vai­va­ru. «Blan­še­ta ir ļo­ti ve­ca, vi­ņai ir 10–11 ga­du. Blan­še­ta ir ka­ķe­nēm ne­ti­pis­kā krā­sā – ru­da – tas ir re­tums, jo bie­žāk ru­di ir run­či,» stās­tu ie­sāk Ma­da­ra.

Abām Reg­nā­ra dā­mām sā­ku­mā at­tie­cī­bas vei­do­ju­šās ne vi­sai sa­ska­nī­gi – bi­ju­ši ga­dī­ju­mi, kad ka­ķe Ma­da­rai pie­ču­rā­ja kur­pes un tās nā­cies iz­mest. «Kad vi­ņai kaut kas ne­iet pie sirds, vi­ņa pa­sa­ka, ko par to do­mā, tie­ši šā­dā for­mā. Ci­tā­di vi­ņa ir ļo­ti jau­ka un mī­ļa,» pa­smai­da saim­nie­ce un teic, ka nu ar greiz­sir­dī­go ka­ķu mei­te­ni iz­lī­gu­si. «Kad es pa­rā­dos mā­jās, vien­al­ga, pēc stun­das vai pie­cām, vi­ņai šķiet, ka ta­gad dos ēst. Tas ne­kas, ka otrs pirms pus­stun­das ie­de­vis. Tad ir jā­ņaud un jā­glau­žas klāt. Vi­ņa man ir ļo­ti ie­mī­ļo­ju­si, lai gan ir mī­ti, ka ka­ķi tā ne­mē­dzot da­rīt. Vi­ņi pie­ķe­ras tam, kas to­brīd ir klāt. Blan­še­ta vien­mēr ir iz­mi­sī­gi gri­bē­ju­si gu­lēt man pie gal­vas, vi­su lai­ku grib būt bla­kus. Un es pat ne­va­ru aiz­migt, ja vi­ņa man ne­mur­rā. Ag­rāk gan man tas trau­cē­ja, es vi­ņu vi­su lai­ku dzi­nu prom, ne­lai­du is­ta­bā pa nak­ti, ta­ču ta­gad ir tā, ja vi­ņa sāk pie dur­vīm skrā­pē­ties, ir jā­ie­laiž. Kad no­zva­na mo­di­nā­tājs, Blan­še­ta man sit ar ķe­pām pa se­ju. Ja ne­pa­mos­tos, vi­ņa var arī kā­du na­gu ie­laist se­jā. Ir pe­ri­odi, kad ne­lai­žu vi­ņu is­ta­bā, un tad vi­ņa vien­kār­ši lec dur­vīs. Rei­zēm bi­jis tā, ka es vie­na pa­ti es­mu mā­jās, Blan­še­tas gu­ļam­is­ta­bā nav, ta­ču ap pie­ciem no rī­ta sa­bīs­tos no tā, ko vi­ņa da­ra. Vi­ņas vie­nī­gā vēl­me ir ie­kļūt zem se­gas,» par sa­vas ka­ķe­nes ni­ķiem un sti­ķiem stās­ta Ma­da­ra.

Jaunības dullums nav zudis 

Blan­še­ta ēd spe­ci­ālo ba­rī­bu. Uz svai­gām zi­vīm ne­esot kri­tu­si. «Vi­ņa ir iz­vē­lī­ga. Ik­die­nā ēd pa­ras­to ba­rī­bu, bet rei­zēm mēs vi­ņu pa­lu­ti­nām arī ar kā­du grez­nā­ku pār­ti­ku,» par sa­vas ka­ķe­nes ēša­nas pa­ra­du­miem stās­ta ak­tri­se un prie­cā­jas, ka mī­lu­le, par spī­ti sa­vam ve­cu­mam, to­mēr iz­ska­tās diez­gan jau­nek­lī­ga un arī uz­ve­das gan­drīz kā ka­ķēns. «Kaut kur jau­nī­bā vi­ņa ir ie­strē­gu­si, par to mēs rei­zēm pa­sme­ja­mies. Vi­ņa nav tā­da ve­ca un sta­bi­la. Gul­šņāt gul­šņā, bet ir sa­gla­bā­jies jau­nek­lī­gums.»

Ak­tri­se ir dzi­mu­si kan­dav­nie­ce, un vi­ņai bēr­nī­bā ne­bi­ja sa­va ka­ķa. Mā­sai gan bi­jis. «Tā mums bi­ja tik mī­ļa ka­ķe­ne! Reiz mā­sa pa­mo­dās no rī­ta, bet ka­ķe­nei bi­ja sa­dzi­mu­ši ka­ķē­ni mā­sai uz vē­de­ra. Ne­zi­nu kā­pēc, bet opa­pam dzīv­nie­ki ne­pa­ti­ka, un, kad man pa­tei­ca, ka ka­ķe­nī­te de­vu­sies uz jūr­sko­lu, es ne­sa­pra­tu,» par bēr­nī­bā pie­dzī­vo­to stās­ta Ma­da­ra un pie­bilst, ka vi­ņas pir­mais dzīv­nie­ciņš bi­ja su­nī­tis Či­ta. Mazs pluš­ķains ter­je­ra jauk­te­nis. «Tā mūs sau­ca – ma­zā mei­te­ne ar ma­zo su­nī­ti. Jo mēs kat­ru rī­tu gā­jām stai­gāt. Es ne­bi­ju vie­nī­gā, kam su­nī­tis pie­ķē­rās. Tā bi­ja mā­sas ide­ja, ka ģi­me­nei va­jag su­nī­ti. Mam­ma bi­ja ļo­ti pret. Ta­jā die­nā vēl bi­ja omam­ma pie mums at­brau­ku­si, un mam­ma tei­ca, ka ne­kā­dā ga­dī­ju­mā su­ni mā­jās ne­ne­sīs. Mā­sa rau­dā­ja. Es lū­dzos, lū­dzos, ka­mēr ar omam­mu aiz­gā­jām un at­ne­sām su­nī­ti mā­jās. Vi­ņa bi­ja pas­ta­rī­te pie­dzi­mu­si, vis­ne­at­tīs­tī­tā­kā. Pirm­ās nak­tis mēs vēl vi­ņu ba­ro­jām ar sil­tu pie­nu no pu­de­lī­tes. Su­nī­tis no­dzī­vo­ja pie mums des­mit ga­dus, bei­gās gan vai­rāk dzī­vo­ja pie omam­mas lau­kos. Opaps ne­bi­ja pret dzīv­nie­kiem, bet mā­jās tos ne­gri­bē­ja, ta­ču Či­ta kaut kā mā­cē­ja vi­ņam pie­līst.»

Pē­dē­jais Ma­da­ras bēr­nī­bas dzīv­nieks, ko pa­ņē­mu­si un, kā pa­ti smej, caur zo­biem iz­si­tu­si, lai viņš mā­jās bū­tu, arī bi­jis ka­ķis. «Tā bi­ja Be­ti­ja, vi­ņa bi­ja ļo­ti tra­ka. Kā­jām bi­ja ob­li­gā­ti jā­būt zem se­gas, ci­tā­di tās pa nak­ti ti­ka ap­skā­dē­tas, un vi­ņa stai­gā­ja pa sie­nām. Mēs vi­ņu pa­ņē­mām tā­pēc, ka vi­ņa bi­ja pe­lē­cī­gi zi­lā krā­sā. Pēc tam spal­va no­gā­ja, to­mēr zi­lais to­nis pa­li­ka. Pirms da­žiem ga­diem Pū­rē vi­ņu no­ko­da lap­sa. Man bi­ja pirm­iz­rā­de, un mam­ma un mā­sa man ne­ko ne­tei­ca, ti­kai pēc mē­ne­ša es to uz­zi­nā­ju. Pa­gā­jis laiks, un es ta­gad to uz­tve­ru mie­rī­gāk. Bi­ja tā, ja ie­ra­dos mā­jās, vi­ņa stai­gā­ja, kur gri­bē­ja. Bez ma­nis vi­ņai šis prieks ti­ka liegts,» stās­tu par ka­ķiem un su­ņiem sa­vā dzī­vē beidz Ma­da­ra.

No kā­zām at­ved bruņ­ru­pu­ci

Iz­rā­dās, bruņ­ru­pu­cis pil­nī­gi ne­jau­ši no­nā­cis vi­ņas un dzī­ves­bied­ra pērn 9. augus­tā, kad bi­ju­šas vi­ņu kā­zas un lie­lais pa­sā­kums no­ti­cis Lat­ga­lē. Pa ce­ļam starp Lī­vā­niem un Prei­ļiem viens vie­sis at­ra­dis bruņ­ru­pu­ci. «Vie­si aiz­brau­ca, bet bruņ­ru­pu­cis pa­li­ka. Kā­dam viņš bi­ja jā­pa­ņem, tā viņš arī pa­li­ka pie mums. Pir­mo ne­dē­ļu gā­ja diez­gan tra­ki, jo viņš bi­ja no­bi­jies par to, kur no­nā­cis. Vai­rā­kas stun­das die­nā iz­mi­sī­gi mē­ģi­nā­ja tikt spo­gu­lī, jo tas at­ra­dās ļo­ti tu­vu ze­mei,» par zvē­ri­ņa in­stin­ktiem pa­smai­da ak­tri­se un at­ce­ras, ka plū­ku­si vi­sā­das la­pas un zā­les, jo vēl lau­kā bi­jis kas zaļš. Ta­ču ru­pu­cēns pir­mo ne­dē­ļu prak­tis­ki ne­ko nav ēdis. «Tad mēs pa­ņē­mām līdz­i uz lau­kiem un pa­lai­dām zā­lē. Vē­lāk sa­pra­tām, ka vi­ņam ļo­ti gar­šo ābo­li. Viņš tos sā­ka kār­tī­gi ēst. Ta­gad jau ir adap­tē­jies. Guļ, pa­stai­gā­jas vai ne­ko ne­da­ra.»

Ma­da­ra stās­ta par ga­dī­ju­mu, ko dzir­dē­ju­si no vie­nas pa­zi­ņas. «Vi­ņas ve­cai­mā­tei jau dau­dzus ga­dus ir bruņ­ru­pu­cis, un vi­ņam jau iz­strā­dā­jies in­stinkts – kad grib ēst, uz­lien ve­cai­mā­tei uz kā­jas. Mums ne­kas tam­lī­dzīgs ne­no­tiek, mēs vien­kār­ši do­dam vi­ņam ēst. Vār­du arī esam ie­de­vu­ši – Ru­pu­cis. Kaut kur viņš lien ik pa lai­kam, kaut kā­das ska­ņas iz­da­la. Viņš nav no tiem ak­tī­vā­ka­jiem dzīv­nie­kiem, ku­ru var just. Ka­ķi viņš vis­pār ne­in­te­re­sē. Ru­pu­cis mīl ap­krist uz mu­gu­ras un tad ne­tiek at­pa­kaļ. Tad vi­ņam jā­pa­līdz. Vi­ņam ir arī zie­mas miegs, un, ja viņš vē­las gu­lēt, tas ir jā­ļauj. Bruņ­ru­pu­čiem ir arī sau­sā ba­rī­ba, un vi­ņus vē­lams tu­rēt ak­vā­ri­jos, kur ir spe­ci­ālais sil­tums un ak­me­ņi. Vie­nu lam­pu stū­rī va­ri ie­likt, un viņš pats at­ra­dīs, kur ir sil­ti un la­bi. Mums ir diez­gan maz rūp­ju par Ru­pu­ci.»

Vai ak­tri­se no­jauš, cik vecs ir vi­ņas mī­lu­lis. «Pēc bru­ņu rie­vi­ņām va­rot no­teikt ga­du skai­tu, bet mēs īs­ti ne­zi­nām, cik viņš vecs ir. Sa­skai­tī­jām ap­mē­ram 20 ga­du, bet tas, pro­tams, ir ļo­ti ne­pre­cī­zi. Viņš nav sav­va­ļas bruņ­ru­pu­cis, vien­kār­ši iz­bē­dzis vai kaut kur iz­mests,» do­mā ak­tri­se.

Dzīv­nie­ki – kā ma­zi bēr­ni

«Do­mā­ju, ka par pie­ņem­ta­jiem dzīv­nie­kiem cil­vē­kiem ir jā­rū­pē­jas. Ne­der ne nau­das sods, ne lik­ša­na cie­tu­mā. Man lie­kas, ka ir jā­strā­dā ar cil­vē­ka psi­hi. Tā ir audzi­nā­ša­na un kat­ra pa­ša cil­vē­ka sirds­ap­zi­ņa. Nau­das sods ne­ko ne­mai­nīs. Ja tu esi uz­ņē­mies at­bil­dī­bu par dzīv­nie­ku, tad vis­maz no­gā­dā vi­ņu tur, kur vi­ņam ir pie­klā­jī­gas mā­jas. Ir šķir­nes, ku­ras ir ļo­ti dār­gas, bet pa­ras­tais ka­ķī­tis Lat­vi­jā to­mēr ne­mak­sā tūk­sto­ti. Ta­jā brī­dī, kad bū­tu lie­la nau­das sum­ma jā­at­dod par dzīv­nie­ci­ņu, cil­vē­kiem va­ja­dzē­tu pa­do­māt, vai tie­šām uz­ņem­ties at­bil­dī­bu,» ir pār­lie­ci­nā­ta ak­tri­se un at­zīst, ka lai­ki mai­nās. «Dzīv­nie­kus pil­sē­tā vien­kār­ši ne­var pa­laist lau­kā. Vi­ņi dzī­vo dzī­vok­lī. Es īpa­ši ne­at­bal­stu dzīv­nie­ku tu­rē­ša­nu Rī­gas dzī­vok­lī. Dzīv­nie­kam va­jag da­bis­ku vi­di un īs­tu da­bu. No­pēr­ku Blan­še­tai ka­ķu zā­li, vi­ņai tā ļo­ti gar­šo. Reiz zā­lī­te bi­ja pa­li­ku­si ve­ca un to iz­svie­du, bet ka­ķe­ne no rī­ta skrē­ja uz pa­lo­dzi un ie­rau­dzī­ja, ka zā­les nav. Kaut bū­tu re­dzē­ju­si vi­ņas acis!»

Ak­tri­se at­zīs­tas, ka vi­ņai ļo­ti pa­tīk su­ņi un vi­ņa sev gri­bē­tu šo dzīv­nie­ku. Ta­ču tie­ši sa­vas pār­lie­cī­bas dēļ sa­prot, ka dzī­vok­lis tam bū­tu cie­tums. «Kā­di var būt ap­stāk­ļi Rī­gas cen­tra dzī­vok­lī? Pro­tams, ir cil­vē­ki, ku­ri to uz­ņē­mu­šies un, ie­spē­jams, kat­ru va­ka­ru sa­vu mī­lu­li ved pie jū­ras pa­stai­gā. Ta­ču ir jā­do­mā par dzīv­nie­ku va­ja­dzī­bām. Zi­nā­mā mē­rā es uz­ska­tu, ka dzīv­nie­ki ir kā bēr­ni,» se­ci­na Ma­da­ra. «No­vē­lu vis­iem, ku­riem ir mā­jas dzīv­nie­ki, tī­ru un pa­tie­su mī­les­tī­bu pret mū­su ma­zā­ka­jiem drau­giem. Lai tā pa­ti­ka un mī­les­tī­ba ir gal­ve­nā lie­ta, ne­vis rū­pes par dzīv­nie­ku. Jo var jau pa­ba­rot ar kon­ser­vu, bet mī­les­tī­bu tā ne­ie­gū­si. Arī tad dzīv­nieks ju­tī­sies lai­mī­gāks, ja viņš kaut ko va­rēs dot!»