Nacionālā teātra aktrises Madaras Botmanes mājās vietu raduši divi mīļdzīvnieki: kaķene Blanšeta un latviešiem neraksturīgais rāpulis – bruņrupucis Rupucis. Abus saimnieki mīl un lolo, bet tie savstarpēji viens par otru neliekas ne zinis. Sirdij tuvāki Madarai esot suņi, taču aktrise uzskata, ka dzīvoklī lielu dzīvnieku turēt nevar, tālab samierinās ar kaķi un bruņrupuci.
Kaķene, kurai vārds dots par godu austrāliešu aktrisei Keitai Blanšetai, Madaras mājās ienākusi reizē ar dzīvesbiedru režisoru Regnāru Vaivaru. «Blanšeta ir ļoti veca, viņai ir 10–11 gadu. Blanšeta ir kaķenēm netipiskā krāsā – ruda – tas ir retums, jo biežāk rudi ir runči,» stāstu iesāk Madara.
Abām Regnāra dāmām sākumā attiecības veidojušās ne visai saskanīgi – bijuši gadījumi, kad kaķe Madarai piečurāja kurpes un tās nācies izmest. «Kad viņai kaut kas neiet pie sirds, viņa pasaka, ko par to domā, tieši šādā formā. Citādi viņa ir ļoti jauka un mīļa,» pasmaida saimniece un teic, ka nu ar greizsirdīgo kaķu meiteni izlīgusi. «Kad es parādos mājās, vienalga, pēc stundas vai piecām, viņai šķiet, ka tagad dos ēst. Tas nekas, ka otrs pirms pusstundas iedevis. Tad ir jāņaud un jāglaužas klāt. Viņa man ir ļoti iemīļojusi, lai gan ir mīti, ka kaķi tā nemēdzot darīt. Viņi pieķeras tam, kas tobrīd ir klāt. Blanšeta vienmēr ir izmisīgi gribējusi gulēt man pie galvas, visu laiku grib būt blakus. Un es pat nevaru aizmigt, ja viņa man nemurrā. Agrāk gan man tas traucēja, es viņu visu laiku dzinu prom, nelaidu istabā pa nakti, taču tagad ir tā, ja viņa sāk pie durvīm skrāpēties, ir jāielaiž. Kad nozvana modinātājs, Blanšeta man sit ar ķepām pa seju. Ja nepamostos, viņa var arī kādu nagu ielaist sejā. Ir periodi, kad nelaižu viņu istabā, un tad viņa vienkārši lec durvīs. Reizēm bijis tā, ka es viena pati esmu mājās, Blanšetas guļamistabā nav, taču ap pieciem no rīta sabīstos no tā, ko viņa dara. Viņas vienīgā vēlme ir iekļūt zem segas,» par savas kaķenes niķiem un stiķiem stāsta Madara.
Jaunības dullums nav zudis
Blanšeta ēd speciālo barību. Uz svaigām zivīm neesot kritusi. «Viņa ir izvēlīga. Ikdienā ēd parasto barību, bet reizēm mēs viņu palutinām arī ar kādu greznāku pārtiku,» par savas kaķenes ēšanas paradumiem stāsta aktrise un priecājas, ka mīlule, par spīti savam vecumam, tomēr izskatās diezgan jauneklīga un arī uzvedas gandrīz kā kaķēns. «Kaut kur jaunībā viņa ir iestrēgusi, par to mēs reizēm pasmejamies. Viņa nav tāda veca un stabila. Gulšņāt gulšņā, bet ir saglabājies jauneklīgums.»
Aktrise ir dzimusi kandavniece, un viņai bērnībā nebija sava kaķa. Māsai gan bijis. «Tā mums bija tik mīļa kaķene! Reiz māsa pamodās no rīta, bet kaķenei bija sadzimuši kaķēni māsai uz vēdera. Nezinu kāpēc, bet opapam dzīvnieki nepatika, un, kad man pateica, ka kaķenīte devusies uz jūrskolu, es nesapratu,» par bērnībā piedzīvoto stāsta Madara un piebilst, ka viņas pirmais dzīvnieciņš bija sunītis Čita. Mazs plušķains terjera jauktenis. «Tā mūs sauca – mazā meitene ar mazo sunīti. Jo mēs katru rītu gājām staigāt. Es nebiju vienīgā, kam sunītis pieķērās. Tā bija māsas ideja, ka ģimenei vajag sunīti. Mamma bija ļoti pret. Tajā dienā vēl bija omamma pie mums atbraukusi, un mamma teica, ka nekādā gadījumā suni mājās nenesīs. Māsa raudāja. Es lūdzos, lūdzos, kamēr ar omammu aizgājām un atnesām sunīti mājās. Viņa bija pastarīte piedzimusi, visneattīstītākā. Pirmās naktis mēs vēl viņu barojām ar siltu pienu no pudelītes. Sunītis nodzīvoja pie mums desmit gadus, beigās gan vairāk dzīvoja pie omammas laukos. Opaps nebija pret dzīvniekiem, bet mājās tos negribēja, taču Čita kaut kā mācēja viņam pielīst.»
Pēdējais Madaras bērnības dzīvnieks, ko paņēmusi un, kā pati smej, caur zobiem izsitusi, lai viņš mājās būtu, arī bijis kaķis. «Tā bija Betija, viņa bija ļoti traka. Kājām bija obligāti jābūt zem segas, citādi tās pa nakti tika apskādētas, un viņa staigāja pa sienām. Mēs viņu paņēmām tāpēc, ka viņa bija pelēcīgi zilā krāsā. Pēc tam spalva nogāja, tomēr zilais tonis palika. Pirms dažiem gadiem Pūrē viņu nokoda lapsa. Man bija pirmizrāde, un mamma un māsa man neko neteica, tikai pēc mēneša es to uzzināju. Pagājis laiks, un es tagad to uztveru mierīgāk. Bija tā, ja ierados mājās, viņa staigāja, kur gribēja. Bez manis viņai šis prieks tika liegts,» stāstu par kaķiem un suņiem savā dzīvē beidz Madara.
No kāzām atved bruņrupuci
Izrādās, bruņrupucis pilnīgi nejauši nonācis viņas un dzīvesbiedra pērn 9. augustā, kad bijušas viņu kāzas un lielais pasākums noticis Latgalē. Pa ceļam starp Līvāniem un Preiļiem viens viesis atradis bruņrupuci. «Viesi aizbrauca, bet bruņrupucis palika. Kādam viņš bija jāpaņem, tā viņš arī palika pie mums. Pirmo nedēļu gāja diezgan traki, jo viņš bija nobijies par to, kur nonācis. Vairākas stundas dienā izmisīgi mēģināja tikt spogulī, jo tas atradās ļoti tuvu zemei,» par zvēriņa instinktiem pasmaida aktrise un atceras, ka plūkusi visādas lapas un zāles, jo vēl laukā bijis kas zaļš. Taču rupucēns pirmo nedēļu praktiski neko nav ēdis. «Tad mēs paņēmām līdzi uz laukiem un palaidām zālē. Vēlāk sapratām, ka viņam ļoti garšo āboli. Viņš tos sāka kārtīgi ēst. Tagad jau ir adaptējies. Guļ, pastaigājas vai neko nedara.»
Madara stāsta par gadījumu, ko dzirdējusi no vienas paziņas. «Viņas vecaimātei jau daudzus gadus ir bruņrupucis, un viņam jau izstrādājies instinkts – kad grib ēst, uzlien vecaimātei uz kājas. Mums nekas tamlīdzīgs nenotiek, mēs vienkārši dodam viņam ēst. Vārdu arī esam iedevuši – Rupucis. Kaut kur viņš lien ik pa laikam, kaut kādas skaņas izdala. Viņš nav no tiem aktīvākajiem dzīvniekiem, kuru var just. Kaķi viņš vispār neinteresē. Rupucis mīl apkrist uz muguras un tad netiek atpakaļ. Tad viņam jāpalīdz. Viņam ir arī ziemas miegs, un, ja viņš vēlas gulēt, tas ir jāļauj. Bruņrupučiem ir arī sausā barība, un viņus vēlams turēt akvārijos, kur ir speciālais siltums un akmeņi. Vienu lampu stūrī vari ielikt, un viņš pats atradīs, kur ir silti un labi. Mums ir diezgan maz rūpju par Rupuci.»
Vai aktrise nojauš, cik vecs ir viņas mīlulis. «Pēc bruņu rieviņām varot noteikt gadu skaitu, bet mēs īsti nezinām, cik viņš vecs ir. Saskaitījām apmēram 20 gadu, bet tas, protams, ir ļoti neprecīzi. Viņš nav savvaļas bruņrupucis, vienkārši izbēdzis vai kaut kur izmests,» domā aktrise.
Dzīvnieki – kā mazi bērni
«Domāju, ka par pieņemtajiem dzīvniekiem cilvēkiem ir jārūpējas. Neder ne naudas sods, ne likšana cietumā. Man liekas, ka ir jāstrādā ar cilvēka psihi. Tā ir audzināšana un katra paša cilvēka sirdsapziņa. Naudas sods neko nemainīs. Ja tu esi uzņēmies atbildību par dzīvnieku, tad vismaz nogādā viņu tur, kur viņam ir pieklājīgas mājas. Ir šķirnes, kuras ir ļoti dārgas, bet parastais kaķītis Latvijā tomēr nemaksā tūkstoti. Tajā brīdī, kad būtu liela naudas summa jāatdod par dzīvnieciņu, cilvēkiem vajadzētu padomāt, vai tiešām uzņemties atbildību,» ir pārliecināta aktrise un atzīst, ka laiki mainās. «Dzīvniekus pilsētā vienkārši nevar palaist laukā. Viņi dzīvo dzīvoklī. Es īpaši neatbalstu dzīvnieku turēšanu Rīgas dzīvoklī. Dzīvniekam vajag dabisku vidi un īstu dabu. Nopērku Blanšetai kaķu zāli, viņai tā ļoti garšo. Reiz zālīte bija palikusi veca un to izsviedu, bet kaķene no rīta skrēja uz palodzi un ieraudzīja, ka zāles nav. Kaut būtu redzējusi viņas acis!»
Aktrise atzīstas, ka viņai ļoti patīk suņi un viņa sev gribētu šo dzīvnieku. Taču tieši savas pārliecības dēļ saprot, ka dzīvoklis tam būtu cietums. «Kādi var būt apstākļi Rīgas centra dzīvoklī? Protams, ir cilvēki, kuri to uzņēmušies un, iespējams, katru vakaru savu mīluli ved pie jūras pastaigā. Taču ir jādomā par dzīvnieku vajadzībām. Zināmā mērā es uzskatu, ka dzīvnieki ir kā bērni,» secina Madara. «Novēlu visiem, kuriem ir mājas dzīvnieki, tīru un patiesu mīlestību pret mūsu mazākajiem draugiem. Lai tā patika un mīlestība ir galvenā lieta, nevis rūpes par dzīvnieku. Jo var jau pabarot ar konservu, bet mīlestību tā neiegūsi. Arī tad dzīvnieks jutīsies laimīgāks, ja viņš kaut ko varēs dot!»