TRADĪCIJA: Šodien Sve­ču die­na: zie­mas un pa­va­sa­ra tik­ša­nās

«No sa­vas pie­re­dzes va­ru teikt, ka dar­bo­ša­nās ar sve­cēm ve­di­na do­mas uz pa­va­sa­ri un aug­lī­bu,» pār­lie­cī­bā da­lās fol­klo­ras pēt­nie­ce Aī­da Ran­cā­ne un mu­di­na Sve­ču die­nā kat­ru iz­vei­dot vis­maz vie­nu sve­cī­ti © Aīda Rancāne

«Sve­ču die­na ir vie­na no ka­len­dā­ra­jām svi­na­ma­jām die­nām, ku­ru cē­lo­nis al­laž ir mek­lē­jams da­bā. Sve­ču die­nu uz­ska­ta par pir­mo zie­mas un pa­va­sa­ra sa­tik­ša­nās die­nu. Pēc tam šie ga­da­lai­ki sa­tik­sies vēl ik pa lai­kam, līdz cī­ņa būs pa­beig­ta un die­na būs ga­rā­ka, bet sau­le ies sa­vu ce­ļu pa­sau­les kal­nā aug­šup,» tu­vo­jo­šos svēt­kus rak­stu­ro Aī­da Ran­cā­ne, Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Fi­lo­zo­fi­jas un so­ci­olo­ģi­jas in­sti­tū­ta va­do­šā pēt­nie­ce un fol­klo­ras gru­pas Gro­di di­bi­nā­tā­ja un da­līb­nie­ce.

«Pēc se­niem pie­rak­stiem var spriest, ka Sve­ču die­na vis­os lai­kos svi­nē­ta jaut­ri un līk­smi,» svēt­kus rak­stu­ro zi­nā­tā­ja un teic, ka pa­stā­vot vie­dok­lis, ka Sve­ču die­na ra­du­sies tik­pat sen, cik pa­šas sve­ces. «Do­mā­ju, ka tā ir tik­pat se­na, cik se­na ir cil­vē­ce un kul­tū­ra, jo no­ri­ses da­bā no­ti­ku­šas vien­mēr. Cits jau­tā­jums – kā mēs tās no­sau­cam.»

Sie­viš­ķās ener­ģi­jas no­zī­me

Tas, ka Sve­ču mē­ne­sis un die­na ir tu­vāk pa­va­sa­rim, ro­si­na do­māt, ka sve­ces ne­tiek lie­tas saim­nie­cis­kiem no­lū­kiem, bet drī­zāk šī no­dar­be sais­tā­ma ar mī­tis­kiem un ma­ģis­kiem priekš­sta­tiem. «Viens no Sve­ču die­nas no­sau­ku­miem, kas sa­gla­bā­jies Lat­ga­lē, ir Grom­ņi­ca vai Gra­be­nī­ca, un tas sais­tāms ar Pēr­ko­na jeb drī­zāk Pēr­ko­na sie­vas die­vī­bu. Fol­klo­rā iz­šķir di­vus pa­sau­les as­pek­tus, kam jā­rū­pē­jas par sa­vas sfē­ras pa­stā­vē­ša­nu un veik­smī­gu tur­pi­nā­ša­nos, – tie ir sie­viš­ķā un vī­riš­ķā sfē­ra. Līdz ar to var ap­gal­vot, ka arī svi­na­mās die­nas tiek ie­da­lī­tas sie­viš­ķa­jās un vī­riš­ķa­jās. «Cik var spriest no iz­da­rī­bām un mī­tis­kiem dzīv­nie­kiem, Sve­ču die­na ir sais­tī­ta ar sie­viš­ķo sfē­ru,» no­rā­da A. Ran­cā­ne.

Pa­va­sa­ris ir laiks, kad mos­tas ze­me. No tā iz­riet, ka Sve­ču die­nā sau­le dod pir­mo im­pul­su ze­mes mo­ša­nās pro­ce­sam, bet sau­les un ze­mes sav­star­pē­jā sa­spē­le bei­dzas ar ze­mes ap­aug­ļo­ša­nu – aug­lī­bas sim­bols ša­jos svēt­kos ir ne­iz­bē­gams un go­dā ce­ļams. «Sve­ce lī­dzī­gi kā zars, stabs un miets dau­dzās kul­tū­rās sim­bo­li­zē fal­lis­ko, sa­vu­kārt uguns ir vī­riš­ķā un sie­viš­ķā mij­ie­dar­bī­bas re­zul­tāts. Arī Pēr­kons ir tas, kas ap­aug­ļo zem­i, du­ci­not un sū­tot lie­tu, tā­pēc var teikt, ka Sve­ču die­na ir pirm­ā aug­lī­bas spē­ku vei­ci­nā­ša­nas die­na,» stās­ta fol­klo­ras pa­zi­nē­ja.

Aug­lī­bas as­pekts

Par pa­šu gal­ve­no Sve­ču die­nas ak­ti­vi­tā­ti uz­ska­tā­ma sve­ču lie­ša­na un vei­do­ša­na. Sve­cēm, kas lie­tas ša­jā die­nā, pie­mīt ma­ģis­kas īpa­šī­bas, pie­mē­ram, tās spēj aiz­sar­gāt mā­ju no pēr­ko­na dus­mām un uguns. «Sve­ču die­nā saim­nie­cēm jā­vā­ra put­ra – tik cie­ta, ka sve­ci ta­jā var ie­spraust un tā stāv. Arī šeit no­la­sā­ma aug­lī­bas sim­bo­li­ka – sie­viš­ķā put­ra un sve­ce kā vī­riš­ķī­bas sim­bols. Ir arī sa­gla­bā­ju­šies pie­rak­sti, kas lie­ci­na, ka die­na jā­at­zī­mē līk­smi, brau­cot uz kro­gu dzert alu,» A. Ran­cā­ne skaid­ro, pie­mi­not, ka īpa­ša līk­smī­ba ša­jā die­nā at­ļau­ta sie­vie­tēm – vi­ņām jā­dzer daudz alus un jā­ēd dzēr­ve­nes, lai bū­tu sār­ti vai­gi.

Da­žas no Sve­ču die­nas iz­da­rī­bām sais­tī­tas arī ar bi­tēm. Pro­ti, saim­nie­cei jā­ga­ta­vo vas­ka ri­tu­lis, ko saim­nieks vē­lāk zie­do Ūsi­ņam. «Šī ko­no­tā­ci­ja starp Sve­ču die­nu un Ūsi­ņiem ir kā tilts, kas no­rā­da uz aug­lī­bas as­pek­tu. Ūsi­ņos da­bā sā­kas Sau­les un Ze­mes mī­les­tī­bas kul­mi­nā­ci­ja,» at­klāj pēt­nie­ce un uz­sver, ka tra­dī­ci­jas un iz­da­rī­bas mēdz bla­kus eso­šos svēt­kos at­kār­to­ties, ta­ču tas ti­kai ak­cen­tē šo iz­da­rī­bu no­zī­mī­bu. «Tā­pēc Sve­ču die­nas tra­dī­ci­jās jau­ša­ma lī­dzī­ba ar iz­da­rī­bām, kas rak­stu­rī­gas Me­te­ņiem vai Lie­la­jai die­nai. Arī Sve­ču die­nā jā­lai­žas no kal­na un jā­brauc tā­lu cie­mos, lai vei­ci­nā­tu li­nu aug­ša­nu,» vi­ņa teic.

Ne­drīkst iz­man­tot ada­tas

Sie­viš­ķās ener­ģi­jas klāt­esa­mī­ba pa­redz arī dar­bī­bas ar māj­dzīv­nie­kiem, kas at­ro­das sie­vie­šu pār­zi­ņā. Pie­mē­ram, lai go­vis ne­bi­zo­tu, tām jā­no­berž mu­gu­ra ar le­du. Aiz vir­sot­nes jā­nes mā­jās pī­lā­dzis, lai vei­ci­nā­tu lo­pu lab­klā­jī­bu. Cits ti­cē­jums vēs­ta, ka ap mā­ju jā­ap­velk dzirn­ak­mens – tas uz­ska­tāms par sau­les sim­bo­lu, kas no­dro­ši­nās mu­šu iz­nīk­ša­nu. «Mu­šas, kniš­ļi un odi uz­ska­tā­mi par zem­ākās pa­sau­les ie­mīt­nie­kiem, tā­dēļ sā­kas aiz­sar­dzī­bas ri­tu­āli pret šīs pa­sau­les būt­nēm un ga­riem. Ar­vien tā­lāk pa­va­sa­rī, ze­mei mos­to­ties un ve­ro­ties va­ļā, apakš­ējās pa­sau­les ie­mīt­nie­ki ti­kai ak­ti­vi­zē­sies, tā­dēļ va­ja­dzī­gi šā­di pa­sā­ku­mi,» pa­skaid­ro A. Ran­cā­ne. Bi­te­nie­kiem sa­vu­kārt jā­de­dzi­na ābo­liņš un jā­kū­pi­na bi­šu stro­pi.

Se­nā­kos lai­kos sve­ces lē­ju­ši ne ti­kai no vas­ka, bet arī no tau­kiem, pie­mē­ram, aitas vai liel­lo­pa. Viens sve­ču ra­dī­ša­nas veids pa­redz die­dzi­ņa mēr­cē­ša­nu tau­kos vai vas­kā, bet otrs – tau­ki vai vasks jā­lej spe­ci­āli tam pa­re­dzē­tā for­mi­ņā. «Sve­ces se­nos lai­kos lē­ja arī ci­tās die­nās, ta­ču tās, kas ti­ka ra­dī­tas Sve­ču die­nā, vai­rāk do­mā­tas ma­ģis­kiem no­lū­kiem,» A. Ran­cā­ne ak­cen­tē no­zī­mī­bu. Lai gan, iz­dzir­dot vār­du sa­vie­no­ju­mu «Sve­ču die­na», au­to­mā­tis­ki gri­bas do­māt par sve­ču de­dzi­nā­ša­nu, pēc fol­klo­ras pēt­nie­ces teik­tā, nā­kas at­zīt, ka tā vis glu­ži nav. A. Ran­cā­ne no­rā­da, ka Sve­ču die­nā sve­ces pār­sva­rā tiek lie­tas, ne­vis de­dzi­nā­tas. Pa­stāv vēl arī ci­ti aiz­lie­gu­mi, pie­mē­ram, sie­vie­tes ne­drīkst strā­dāt – īpa­ši tas at­tie­cas uz šū­ša­nu, adī­ša­nu, vēr­pša­nu un ci­tām no­dar­bēm, ku­rās jā­iz­man­to asi priekš­me­ti.

Sa­zi­nā­ša­nās ar die­viem

A. Ran­cā­ne uz­ska­ta, ka Sve­ču die­nas da­tu­ma no­teik­ša­nā sa­vu­laik bi­jis ņemts vē­rā ne vien Sau­les, bet arī Mē­ness ka­len­dārs. «Tās ir ti­kai ver­si­jas, līdz ar to nav vie­nas vien­no­zī­mī­gas at­bil­des,» vi­ņa pa­už. Viens no va­ri­an­tiem, kā iz­skait­ļots Sve­ču die­nas da­tums un ko ņē­mu­si vē­rā arī kris­tī­gā pa­sau­le, ir 40 die­nu pēc Zie­mas­svēt­kiem – tas ir uz­ska­tāms arī par sie­vie­tes at­jau­no­ša­nās lai­ku pēc dzem­dī­bām, ja ve­ra­mies uz zie­mas saul­grie­žiem kā sau­les un gais­mas dzim­ša­nas lai­ku. Sa­vu­kārt īru un ķel­tu va­ri­an­ti pa­redz, ka šo die­nu svin pa vi­du starp zie­mas un pa­va­sa­ra saul­grie­žiem vai arī pēc Zie­mas­svēt­kiem tiek sa­gai­dīts pir­mais piln­mē­ness un no tā pa­rā­dī­ša­nās skai­tī­ta 21 die­na. «Va­ram ti­kai mi­nēt, bet pie­ļau­ju, ka piln­mē­ness ir tas, kas ak­ti­vi­zē sie­viš­ķās ener­ģi­jas un pa­līdz no­ska­ņo­ties uz šā­dām vib­rā­ci­jām,» pa­ma­to A. Ran­cā­ne.

«Sve­ces pār­stāv vie­nu no pa­mat­ele­men­tiem – ugu­ni. Uguns ir at­tī­ro­ša, sar­gā­jo­ša, pie tās var me­di­tēt. Tā iz­nī­ci­na vi­su slik­to, tā­dēļ tā ir tik ma­ģis­ka. Sie­vie­tei dar­bo­ša­nās ap ugu­ni un pa­var­du ir ie­lik­ta no da­bas, vi­ņai ir do­tī­bas sa­pras­ties ar Uguns mā­ti,» pa­ma­to fol­klo­ras pēt­nie­ce Aī­da Ran­cā­ne, ak­cen­tē­jot, ka caur ugu­ni va­ram gūt spē­ju sa­zi­nā­ties ar die­viem.

Arī ūdens ša­jā die­nā ir īpa­ši ener­ģē­tisks un to mēdz ie­vākt ve­se­lī­bas no­lū­kiem turp­mā­kam ga­dam.

Ka­žo­ku uz ot­ru pus­i

Kā lai­ka gai­ta trans­for­mē­ju­si Sve­ču die­nas pa­va­dī­ša­nas tra­dī­ci­jas, un vai mūs­die­nās tās vēl ir ak­tu­ālas? Fol­klo­ras pēt­nie­ce skaid­ro, ka in­for­mā­ci­ja par Sve­ču die­nu un to, ka ša­jā die­nā jā­lej sve­ces, ir sa­gla­bā­ju­sies, ta­ču lai­ka gai­tā, uz­slā­ņo­jo­ties kris­tī­ga­jām tra­dī­ci­jām, iz­vei­do­ju­sies tra­dī­ci­ja nest sve­ces uz baz­nī­cu ie­svē­tīt. Vi­ņa ir pār­lie­ci­nā­ta, ka tra­dī­ci­ju at­jau­no­tā­ji pa­ma­zām lo­ba va­ļā vis­as aiz­mir­stās lie­tas un pa­ma­zām mē­ģi­na svēt­ku at­zī­mē­ša­nu re­in­kar­nēt. «Sve­ču ga­ta­vo­ša­na ir ļo­ti ma­ģisks un aiz­rau­jošs pro­cess arī mūs­die­nās. To var da­rīt gan no ga­ta­va vas­ka, ie­gā­dā­jo­ties vas­ka plāk­snī­tes, – tā ir ātr­a, vieg­la un skais­ta me­to­de. Lē­nāk sve­ču ga­ta­vo­ša­na no­ris ar die­dzi­ņa mēr­cē­ša­nu vas­kā,» A. Ran­cā­ne iz­skaid­ro ie­spē­jas.

«No sa­vas pie­re­dzes va­ru teikt, ka dar­bo­ša­nās ar sve­cēm ve­di­na do­mas uz pa­va­sa­ri un aug­lī­bu. Tas mu­di­na mest ka­žo­ku uz ot­ru pus­i. Es­mu sve­ces da­ri­nā­ju­si abos vei­dos, tās ir sa­gla­bā­tas, un de­dzi­nu tās sva­rī­gā­kos dzī­ves brī­žos. Pērn sa­nā­ca Sve­ču die­nu pie­nā­cī­gi no­svi­nēt – ar ār­ā ie­ša­nu, sau­les sau­kša­nu, vas­ka zie­do­ša­nu, put­ras vā­rī­ša­nu un ci­tām iz­da­rī­bām,» vi­ņa at­mi­nas un teic, ka šo­gad Sve­ču die­nas svi­nī­bas aiz­va­dīs Kat­la­kal­nā, kur uz­ai­ci­nā­ta pa­vie­so­ties.

TI­CĒ­JU­MI PAR SVE­ČU DIE­NU

  • Sve­ces le­jot, jā­sme­jas, tad tās la­bi deg.
  • Ja Sve­ču die­nā brauc me­žā – čūs­kas iet mā­jās.
  • Lai va­sa­rā go­vis ne­ēs­tu dun­du­ri, Sve­ču die­nā tās va­jag maz­gāt ar snie­gu.
  • Ne­drīkst adīt – ci­tā­di lo­pi krū­mos iz­dur sev acis.
  • Ja Sve­ču die­na ir ap­mā­ku­sies un snieg sniegs – bi­tes daudz spie­to un tām ir daudz me­dus.
  • Ja Sve­ču die­nā sau­le gai­ši spīd – nāks vēl vai­rāk snie­ga, ne­kā pirms tam ir sni­dzis.
  • Ja Sve­ču die­nā snieg vai pu­ti­na – gai­dā­ma sil­ta un lie­tai­na va­sa­ra; ja skaidrs laiks – sau­sa.

SVE­ČU DIE­NA CI­TĀS KUL­TŪ­RĀS

«Sve­ču die­na rak­stu­rī­ga ne ti­kai Lat­vi­jā, bet tiek pla­ši svi­nē­ta vi­sā Eiro­pā. Īri Sve­ču die­nu pat ie­kļā­vu­ši ga­da ri­tē­ju­ma as­to­ņos sva­rī­gā­ka­jos svēt­kos, vi­ņi to sauc par Im­bolk. Ša­jā die­nā vi­ņi ceļ go­dā die­vī­bu Bri­gi­tu, kas ir sie­vie­šu aiz­gād­ne. Cit­viet, pie­mē­ram, Zie­meļ­ame­ri­kā, to sauc par Murk­šķa die­nu, jo no mie­ga mos­tas dzīv­nie­ki. Kai­mi­ņu tau­tām krie­viem, po­ļiem un balt­krie­viem Sve­ču die­nu sauc ar pēr­ko­nu sais­tī­tā vār­dā – Grom­ņi­ca,» pa­sau­les ap­vār­šņus at­klāj A. Ran­cā­ne.

PA­SĀ­KUMS

Sve­ču res­to­rāns Rī­gas at­slē­ga arī šo­gad, 2. feb­ru­ārī, pulk­sten 18.18 tur­pi­nās pirms ga­da aiz­sāk­to tra­dī­ci­ju svi­nēt Sve­ču die­nu, cen­šo­ties ie­vē­rot lat­vis­kās tra­dī­ci­jas. Par go­du svēt­kiem res­to­rāns sa­rū­pē­jis īpa­šu te­ma­tis­ko prog­ram­mu. Ro­ta­ļas, dzies­mas un dan­či būs fol­klo­ras ko­pas Zvīg­zna pār­val­dī­bā, ne­iz­tiks bez ēša­nas, alus dzer­ša­nas un sve­ču lie­ša­nas. 

Ne­pa­rasts šo­gad so­lās būt res­to­rā­na no­for­mē­jums, jo tel­pas iz­gais­mo­ša­nai sa­dar­bī­bā ar Sve­ču is­ta­bu sa­rū­pē­ti vai­rā­ki sim­ti Do­be­lē iz­ga­ta­vo­tu sve­ču, kas svēt­ku va­ka­rā cen­tī­sies aiz­stāt elek­trī­bu.

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.