VESELĪBA: Ārstē ar mūziku

© F64

At­šķi­rī­bā no da­žā­dos sa­mu­dži­nā­tos vār­dos dē­vē­tām me­to­dēm mū­zi­kas te­ra­pi­ja iz­klau­sās sa­pro­ta­ma: acīm­re­dzot tā ār­stē ar mū­zi­ku. Bet, kā īs­ti tas no­tiek un ar kā­du mēr­ķi, dau­dziem nav skaidrs.

«Mū­zi­kas te­ra­pi­ja ir ve­se­lī­bas ap­rū­pes jo­ma, vien­kār­ši sa­kot – mū­zi­kas zi­nāt­nisks iz­man­to­jums te­ra­pei­tis­kiem mēr­ķiem, kas sais­tī­ti ar emo­ci­jām, uz­ve­dī­bu, ga­rī­go un fi­zis­ko lab­sa­jū­tu, se­vis iz­zi­nā­ša­nu,» stās­ta ser­ti­fi­cē­ta mū­zi­kas te­ra­pei­te Ine­se Pa­iča. «Lat­vi­ja ir vie­na no ne­dau­dzām val­stīm, kur mū­zi­kas te­ra­peits ir pro­fe­si­ja. Ta­jā var strā­dāt, pa­bei­dzot at­tie­cī­gu stu­di­ju prog­ram­mu un sa­ņe­mot ser­ti­fi­kā­tu. Mā­cī­bu pro­ce­sa ob­li­gā­ta da­ļa ir paš­te­ra­pi­ja, su­per­vī­zi­jas un ne­pār­trauk­ta tā­lāk­iz­glī­tī­ba. Lie­la da­ļa mū­zi­kas te­ra­pei­tu tur­klāt ir ar aka­dē­mis­ku mū­zi­kas iz­glī­tī­bu.»

– Vai arī klien­tiem va­ja­dzī­ga mu­zi­kā­lā dzir­de vai kā­da in­stru­men­ta spē­les ie­ma­ņas?

– Nē, tas nav ne­pie­cie­šams, cil­vē­kam ir vien­kār­ši jā­at­nāk un jā­būt vai­rāk vai ma­zāk ga­ta­vam sa­dar­bo­ties. Vai­rā­kās ārst­nie­cī­bas ie­stā­dēs mū­zi­kas te­ra­pi­ja ie­kļau­ta re­ha­bi­li­tā­ci­jas prog­ram­mā, pa­cien­ti rei­zēm sā­ku­mā nāk ar no­lie­dzo­šu at­tiek­smi un ne­vē­las ne­ko da­rīt. Ap­ru­nā­ja­mies, un tad at­klā­jas, ka cil­vēks par mū­zi­kas te­ra­pi­ju ne­ko ne­zi­na. Es pie­dā­vā­ju uz­de­vu­mus, viņš tos iz­mē­ģi­na, un tad no­skaid­ro­jam, vai vie­dok­lis ir mai­nī­jies. Ja nē – ta­gad tam vis­maz ir pa­mats. Un va­ram pār­ru­nāt: vai ga­dī­ju­mā nav tā, ka arī ci­tās dzī­ves jo­mās cil­vē­kam ir pre­tes­tī­ba ir pret jaun­o, sve­šo, ne­zi­nā­mo. Da­ļa klien­tu sā­ku­mā ne­uz­tver mū­zi­kas te­ra­pi­ju no­piet­ni. Ta­ču tā pa­līdz ap­iet aiz­sarg­me­hā­nis­mus, kas kat­ram ir psi­hē, un pie­kļūt pro­blē­mai ne­vis pa tais­no, bet pa ap­lin­kus ce­ļiem. Ir grū­ti tā uz­reiz stās­tīt par se­vi, sa­vām do­mām un jū­tām, vieg­lāk ir ru­nāt par to, kas skan mū­zi­kā, kā­das emo­ci­jas, kā­das pār­do­mas un fan­tā­zi­jas ar to sais­tās. Bet pa­tie­sī­bā, ru­nā­jot par fan­tā­zi­jām sais­tī­bā ar mū­zi­ku, cil­vēks ru­nā par se­vi un sa­vām ne­ap­mie­ri­nā­ta­jām va­ja­dzī­bām, un mū­zi­kas te­ra­peits pa­līdz to vi­ņam sa­prast.

– Kā no­tiek mū­zi­kas te­ra­pi­jas no­dar­bī­ba gru­pā?

– Vis­pirms ir sā­ku­ma ap­lis: lī­dzī­gi kā psiho­te­ra­pi­jas gru­pās katrs pa­vēs­ta pā­rē­jiem, ar kā­dām iz­jū­tām, do­mām un fan­tā­zi­jām viņš ir at­nā­cis, kāds viņš ir šeit un ta­gad. Ne­re­ti ar mū­zi­kas ska­ņām to var iz­paust ātr­āk, pre­cī­zāk ne­kā iz­stās­tīt vār­dos. Pā­rē­jie gru­pas da­līb­nie­ki to emo­ci­onā­li sa­jūt. Tad mēs bie­ži vien mā­cā­mies at­rast pa­rei­zos vār­dus, kā iz­teikt to, kas at­tē­lots ska­ņās, – tāds ne­liels emo­ci­onā­lās in­te­li­ģen­ces tre­niņš. Tā­lāk se­ko uz­de­vu­mi. Bie­ži no­dar­bī­bai ir ie­ce­rēts kāds no­teikts te­mats, arī gru­pas da­līb­nie­ki var pa­ši ra­dīt te­ma­tu, vi­ņi at­rod sim­bo­lus, tē­lus, ar ko strā­dāt, un tad mū­zi­kas te­ra­pei­ta uz­de­vums ir to uz­tvert un vir­zīt. Pa­ras­ti to­mēr te­mats ir par mēr­ķiem dzī­vē, emo­ci­jām, at­tie­cī­bām, ko­mu­ni­kā­ci­ju, kaut vai par ga­da­lai­kiem, – tur var pa­fan­ta­zēt, ku­rā ga­da­lai­kā tu šo­brīd at­ro­dies, pie­mē­ram, vel­kot pa­ra­lē­les ar sa­vu ve­cu­mu vai no­ska­ņo­ju­mu. Uz­de­vu­mi ir gan pa­šu spē­lē­ti, gan klau­sī­ti. Daž­reiz mū­zi­kas te­ra­pi­ja tī­ri prak­tis­ki sa­nāk kā ska­ņas me­di­tā­ci­ja, mēs im­pro­vi­zē­jam – mu­zi­cē­jam, vei­do­jam ska­ņas glez­nu, pie­mē­ram, par tē­mu «ceļš» vai kā­du da­bas tē­lu. Lie­to­jam da­žā­dus in­stru­men­tus, klau­sā­mies – mēs ra­dām ta­jā brī­dī, un tad it kā ap­stā­jas laiks, ap­stā­jas do­mas un cil­vē­ki ir šeit un ta­gad. Se­ko no­slē­gu­ma ap­lis, kad cil­vē­ki pa­stās­ta, ko pie­dzī­vo­ju­ši, iz­ju­tu­ši vai sa­pra­tu­ši. Šī sa­ru­na ir ļo­ti sva­rī­ga, jo pa­līdz emo­ci­onā­li pie­dzī­vo­to ar prā­tu ap­zi­nā­ties, sa­prast, no­for­mu­lēt.

– Vai nav grū­ti tā ņemt un sākt lie­tot mū­zi­kas in­stru­men­tus, ja ne­kad ie­priekš ne­esi tiem pie­skā­ries?

– Sā­ku­mā es ļo­ti īsi pa­rā­du, ko ar kat­ru in­stru­men­tu var iz­da­rīt, un sa­ku: ro­kas ta­ču pa­kus­ti­nāt va­ram, to vai ci­tu ska­ņu ar in­stru­men­tiem va­ram ra­dīt un pa­fan­ta­zēt, ko tā no­zī­mē. Pa­rā­du arī ne­tra­di­ci­onā­lus in­stru­men­tus un vien­mēr ļo­ti prie­cā­jos, ja cil­vē­ki pa­ši at­rod vei­du, kā tos lie­tot. Nav sva­rī­gi – pa­rei­zi vai ne­pa­rei­zi, mēs spē­lē­jam emo­ci­jas, un tā kā mums nav pa­rei­zu vai ne­pa­rei­zu emo­ci­ju, tad der viss, kas tur skan. Es vien­mēr sā­ku ar emo­ci­jām, pie­mē­ram, aici­nu pa­do­māt, kā va­rē­tu ska­nēt sa­trau­kums, prieks utt. Da­žiem ir ļo­ti lie­la pre­tes­tī­ba, vi­ņi ne­grib mē­ģi­nāt ne­ko da­rīt. Tad iz­man­to­jam klau­sī­ša­nās me­to­des. Vien­kār­šā­kā lī­me­nī ro­si­nu at­pa­zīt no­ska­ņas, ko cil­vēks mū­zi­kā sa­dzird, pār­do­māt, vai un kā tās sais­tās ar vi­ņu pa­šu. Sa­rež­ģī­tāks lī­me­nis ir vi­zu­ali­zā­ci­ja – mū­zi­ka skan fo­nā, tiek la­sīts teksts, cil­vēks ir at­slā­bi­nā­tā po­zā, un vi­ņa uz­de­vums ir iz­tē­lo­ties, vi­zu­ali­zēt. Rei­zēm lū­dzu zī­mēt, se­viš­ķi tiem, ku­ri iz­jūt tik lie­lu trauk­smi, ka grū­ti no­sē­dēt des­mit mi­nū­tes un kaut ko klau­sī­ties. Jā­mā­cās klau­sī­ties, sa­dzir­dēt, at­slā­bi­nā­ties, un zī­mē­ša­na te pa­līdz.

– Cik lie­lā mē­rā, iz­vē­lo­ties mū­zi­ku te­ra­pei­tis­kiem no­lū­kiem, jūs ņe­mat vē­rā cil­vē­ka sub­jek­tī­vo gau­mi?

– Mu­zi­kā­lā gau­me ir ļo­ti pla­ša un daudz­vei­dī­ga, to ie­tek­mē ve­cums, vi­de, so­ci­ālais slā­nis. Ja kāds sa­ka – ti­kai ne kla­si­ku vai ti­kai ne dže­zu, tad ņe­mu to vē­rā. Mū­zi­ku iz­vē­los at­ka­rī­bā mēr­ķa. No­mie­ri­no­ši ie­dar­bo­jas mē­re­ni lē­na, diez­gan nei­trā­la mū­zi­ka ar kār­tī­gu, or­ga­ni­zē­tu rit­mu, bez vār­diem. Ja mēr­ķi sais­tī­ti ar vi­zu­ali­zā­ci­ju, iz­tē­les dar­bi­nā­ša­nu, tad mū­zi­kai jā­būt ro­si­no­šā­kai, tur jā­būt stās­tam, bet arī bez vār­diem. Daž­reiz aici­nu iz­do­māt skaņ­dar­bam no­sau­ku­mu. Ta­jā sim­bo­lis­kā vei­dā pa­rā­dās kaut kas no cil­vē­ka iek­šē­jās pa­sau­les. Viens var­būt sa­cīs «Rīts kal­nos», otrs – «Pē­dē­jā la­pa», bet tre­šais sa­ce­rēs dze­jo­li. Cil­vē­ki ir ļo­ti ra­do­ši.

– Arī tie, ku­ri ap­kār­tē­jo ska­tī­ju­mā nav īs­ti nor­mā­li?

– Mil­zīgs po­ten­ci­āls ir pat vis­sli­mā­ka­jā per­so­nī­bā. Pie­mē­ram, cil­vēks var būt ga­diem bi­jis al­ko­ho­li­ķis, sa­bo­jā­jis sa­vu dzī­vi un at­tie­cī­bas, bet vi­ņā ir kaut kā­da ve­se­lā da­ļa, tā pa­rā­dās ša­jā mu­zi­cē­ša­nā un bie­ži cil­vē­kiem paš­iem ir pār­stei­gums. Mū­zi­kas te­ra­pi­jas gru­pā viņš ļo­ti spē­cī­gā vei­dā sa­jūt at­bal­stu un pie­dzī­vo ko­pī­bas iz­jū­tu, kas arī ir vie­na no cil­vē­ka pa­mat­va­ja­dzī­bām, – ka tu esi pie­ņemts un kaut kam pie­de­rīgs. Un tad viņš «nāk ār­ā» no sa­vas pa­sau­les un mā­cās sa­dar­bo­ties, ko­mu­ni­cēt.

– Kā­das priekš­ro­cī­bas ir mū­zi­kas te­ra­pi­jai gru­pā, kā kom­plek­tē­jat šīs gru­pas, un cik ta­jās da­līb­nie­ku?

– Gru­pā cil­vēks sa­prot, ka viņš nav vie­nī­gais tāds ar sa­vām pro­blē­mām, tā­pēc ātr­āk pār­var pre­tes­tī­bu un sāk dar­bo­ties. Vien­mēr ļo­ti pa­līdz hu­mors, pie­mē­ram, cil­vē­kiem pa­tīk lo­mu spē­les, kur da­žā­das si­tu­āci­jas iz­spē­lē ar ska­ņām, hu­mors at­slā­bi­na, ma­zi­na bai­les un sa­ga­ta­vo no­piet­nā­kiem uz­de­vu­miem. Gru­pas da­līb­nie­ku skaits at­ka­rīgs no klien­tiem, vi­ņu pro­blē­mām, vi­des un no pa­ša te­ra­pei­ta. Te­ra­pei­tis­kās gru­pas pa­ras­ti vei­do­ju no 6–10 cil­vē­kiem. Cen­šos, lai da­līb­nie­ki gru­pā bū­tu da­žā­di, lai tas, kā nav vie­nam, ir ot­ram, pie­mē­ram, viens ir ko­mu­ni­kabls, otrs no­slēgts, viens lī­de­ris, otrs pa­sī­vāks, un tad vi­ņi cits no ci­ta mā­cās. Pa­ši­zaug­smes gru­pās ir at­šķi­rī­gi prin­ci­pi, jo ir ci­ti mēr­ķi, tur cil­vē­ki var būt vis­da­žā­dā­kie, vi­ņiem tiek pie­dā­vāts lie­lāks iz­ai­ci­nā­jums, kom­for­ta zo­nas pa­pla­ši­nā­ša­na vai iz­kāp­ša­na no tās.

– Kā­di cil­vē­ki un ar kā­dām pro­blē­mām var nākt uz mū­zi­kas te­ra­pi­ju?

– Ļo­ti da­žā­di. Vie­na da­ļa ir cil­vē­ki ar emo­ci­onā­lām pro­blē­mām, vi­ņiem var būt de­pre­si­ja, ve­ģe­ta­tī­vā dis­to­ni­ja, hro­nisks stress, iz­deg­ša­nas sin­droms; arī ši­zo­frē­ni­ja. Ši­zo­frē­ni­jas pa­cien­tus ār­stē lie­lā­ko­ties me­di­ka­men­to­zi, bet vi­ņiem var iz­man­tot arī zi­nā­mu mū­zi­kas te­ra­pi­jas me­to­žu lo­ku. Ne­re­ti pie mū­zi­kas te­ra­pei­ta nāk cil­vē­ki ar da­žā­diem psiho­so­ma­tis­kiem sim­pto­miem, pro­tams, pēc tam, kad vi­ņus iz­mek­lē­ju­ši ār­sti. Tad var pa­pē­tīt un no­skaid­rot, kas ir tās emo­ci­jas, ku­ras cil­vēks ne­pa­zīst, ne­ap­zi­nās un ku­ras iz­lau­žas caur fi­zis­kiem sim­pto­miem. Mū­zi­kas te­ra­pi­ja pa­līdz arī cil­vē­kiem pēc in­sul­ta, sma­dze­ņu trau­mas vai vis­pār pēc trau­mas, – tā­dā ga­dī­ju­mā mū­zi­kas te­ra­pi­jas ie­vir­ze vai­rāk ir fun­kci­onā­la: kaut ko tre­nēt, at­jau­not, piln­vei­dot, vēl nāk klāt emo­ci­onā­lais kom­po­nents, jo pa­ras­ti šiem cil­vē­kiem ir da­žā­das iz­jū­tas, kas sais­tī­tas ar de­pre­si­ju, ar paš­ap­zi­ņu, paš­vēr­tē­ju­mu un paš­cie­ņu. Ir spe­ci­fisks klien­tu loks, pie­mē­ram, bēr­ni ar sma­gu ce­reb­rā­lo trie­ku, ku­riem ir ļo­ti ie­ro­be­žo­tas pras­mes, un tad mū­zi­kas te­ra­pi­ja ir vai­rāk vēr­sta, lai mā­cī­tu kā­das pras­mes ko­mu­ni­kā­ci­jā, uz­ve­dī­bā vai va­lo­dā. Ir arī at­bal­sta gru­pas, pie­mē­ram, līdz­at­ka­rī­ga­jiem, vi­ņi tie­kas, ru­nā par pro­blē­mām, strā­dā ar sa­vu paš­ap­zi­ņu un paš­cie­ņu. Sa­vu­kārt cil­vē­kam, ku­ram viss dzī­vē ir kār­tī­bā, ra­do­šās te­ra­pi­jas ir īs­ti lai­kā, – tur ir darbs ar sa­viem re­sur­siem, stre­sa me­ne­dže­men­ta pras­mes, emo­ci­onā­lās re­gu­lā­ci­jas pras­mes, paš­iz­zi­ņa, ra­do­šums, pa­ši­zaug­sme.

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.

Svarīgākais