Brīnišķīgais duets Santa Zapacka un Harijs Ozols šogad atzīmēdesmit gadu jubileju un ar koncertiem iepriecinās savus klausītājus dažādās Latvijas pilsētās. Nesen viņu vērtējumam nodota jauna dueta dziesma Var jau tā, kurai Harijs ir teksta un mūzikas autors.
«Svarīgi, lai dziedātājam ir ko teikt klausītājiem. Ja nav, tad labāk uz skatuves nekāpt. Mēs savās dziesmās runājam par izjūtām, kādas rodas starp diviem cilvēkiem. Pamattēma, protams, ir mīlestība. Ja klausītāji nāk uz koncertiem, tad acīmredzot mēs esam viņiem vajadzīgi. Daudz runājam par dažādām lietām, un arī par mīlestību ir jārunā. Mūsu izdomātā misija ir sludināt mīlestību, kas ir viena no nezūdošām pamatvērtībām, saistoša, maģiska, neizprotama un katram cilvēkam dārga. Pateicoties mīlestībai, mēs radām kaut ko labu un par to arī stāstām,» atzīst dziedātājs Harijs Ozols.
Pietrūkst divu dziesmu
Santa un Harijs satikās pirms desmit gadiem pavasarī, bet koncertēt sāka rudenī. «Sākums mūsu sadarbībai bija, kad Harijs redzēja manu uzstāšanos Eirovīzijā 2004. gadā kopā ar Kristīni Broku, bet pēc gada atlasē piedalījos viena pati. Radās ideja par savu albumu, bet man pietrūka divu dziesmu. Satikāmies ar Hariju un nolēmām kopīgi darboties,» atceras Santa. Savukārt Harijs tieši tolaik meklējis dziedātāju, ar kuru kopīgi uzstāties. «Mūsu balsis saplūda kopā, vienoja līdzīga domāšana, pieeja darbam un tas, ka esam vienas paaudzes pārstāvji,» papildina Harijs un uzsver, ka, darbojoties muzikālā tandēmā diviem radošiem cilvēkiem, tas nav mazsvarīgi. «Harijs strādāja izdevniecībā pie Arvīda Mūrnieka, un tāpēc es tajā izdevu savu disku. Savulaik viņam ar savu grupu Romeo tajā laikā tika veidots albums 12 vēstules Džuljetai.»
Lieliskās aktrises benefice
6. februārī sāksies desmit gadu jubilejas koncerti un turpināsies līdz aprīlim, bet pa vidu 8. martā VEF kultūras pilī būs lielkoncerts. Savukārt vasarā būs atelpas brīdis no koncertiem, kā tas parasti ir šajā sezonā, jo Santa un Harijs uzskata, ka viņu dziesmas domātas skanējumam telpās, nav īsti piemērotas zaļumballēm. Rudenī desmit gadu jubilejai gatavotā koncertprogramma turpinās izskanēt koncertos, bet noslēgumā –leģendārajai aktrisei Antrai Liedskalniņai (Harija Ozoliņa mammai) veltīts koncerts 25. oktobrī koncertzālē Rīga. «Viņai šogad apritētu 85 gadi. Kad rīkojām izcilās aktrises 80 gadu jubilejas koncertu, plānojām, ka tas būs pēdējais. Tomēr sapratām, ka tagad, pēc pieciem gadiem, joprojām ir paaudze, kas viņu pazīst un atceras, tāpēc vasaru veltīsim ne vien jaunām dziesmām, bet vāksim materiālus, lai atceres koncerts izdotos fantastisks. Tā būs mākslinieces benefice,» ieceres atklāj Santa.
Rutīna nemēdz iestāties
Harijs uzskata: tas, ka abu duets darbojas desmit gadus, lielākoties ir klausītāju nopelns, kuriem viņu muzikālais sniegums ir vajadzīgs. Santa teic, ka dueta cienītāji, kā daudziem varētu šķist, nav vecāka gadagājuma ļaudis. Tie ir, sākot no bērniem, arī tīņi, un līdz pat sirmam vecumam. Harijs ievērojis, ka liela daļa publikas esot viņu vienaudži. «Ja mūziķis jūt, ka viņš klausītājam ir vajadzīgs, tas dod enerģiju un spēku strādāt,» ir pārliecināts Harijs un turpina. «Savu muzikālo darbību bez Santas tagad būtu grūti iedomāties. Svarīgi, kāda ir mākslinieka attieksme pret radošo darbību, to viņš pats var ietekmēt, lai nepadarītu par rutīnu. Mums slodze nav tik liela, lai nevarētu ievilkt elpu.» Santa neslēpj, ka abu satikšanās ir veiksme, jo Harija dziesmas ir saviļņojošas. «Mana mamma teica, ka, aizejot uz koncertu, kad uz skatuves iznāk Harijs, viņš izstaro gaišumu, labestību un enerģiju. Viņš prot «paņemt» klausītāju. Harijs ir iemācījis man labas lietas par skatuviskajām niansēm. Mēs esam pieslīpējušies viens pie otra un meklējam labākos risinājumus. Bieži sanākam kopā, taču lielākais darba process notiek mājās.»
Vairs otru neslavē
Santa teic, ka arī pēc desmit gadiem pirms došanās uz skatuves māc uztraukums. «Tas ir normāli. Ja uztraukums ir labs, tas nozīmē, ka māksliniekam ir atbildība par to, kā viņš uzstāsies. Vienam tas ir mazāks, citam – lielāks, bet bez tā nevar.» Harijs secina: jo biežāk nākas kāpt uz skatuves, jo uztraukums ir lielāks. «Jebkurš mākslinieks vēlas, lai sniegums ir pēc iespējas labāks. Brīžiem varbūt nav pārliecības par sevi, vai es to spēšu tik labi, kā nepieciešams. Un tad ir uz ko tiekties, kam vairāk koncentrēt savu enerģiju un spēku.» Santa un Harijs ir vienisprātis, ka tas periods esot beidzies, kad viens otru slavējot. Vairāk tiekot diskutēts par kļūdām, jo tas esot daudz svarīgāk. Santas un Harija vizuālais tēls, dodoties pie publikas, vienmēr ir elegants, savstarpēji saskaņots un rūpīgi pārdomāts. «Ideja par skatuvisko tēlu ir mana, bet tas ir mūsu kopdarbs ar šuvēju Āriju Niedri, kura savā jomā ir profesionāle. Mēs esam atraduši pašu labāko!»
Soli atpakaļ nevar
Harijs neslēpj, ka mūziķa darbs, ko viņi dara, patiesībā ir nestabils un trausls. «Plānot tālu nākotni ir diezgan bezjēdzīgi. Mēs esam atkarīgi no valsts ekonomikas, no procesiem, kas notiek Latvijā.» Santa piebilst, ka māksliniekiem, kuri vēlas strādāt, ierakstīt jaunas dziesmas, allaž vajadzīgi jauni tērpi. «Mēs nevaram solīti spert atpakaļ un izvēlēties kaut ko sliktāku. Jābūt elementārai cieņai pret klausītājiem, kuri nāk uz koncertiem. Uz skatuves nedrīkst kāpt džinsos un ikdienas kreklā,» spriež mūziķi. Ja dzīve ieviestu savas korekcijas, Santa labprāt strādātu televīzijā.
«Neraugoties uz dažādām dzīves nebūšanām, jūtos labi, mīlēta un priecājos par saviem pieaugušajiem bērniem.» Patiktu šūt, brīvajā laikā Santa labprāt arī ada un veido darbus savam priekam, izmantojot dekupāžas tehniku. «Ja Harijs nāktu palīgā, varētu savās rokās paņemt vienu kultūras namu,» saka Santa, un Harijs piekrīt, ka tas būtu jauns, interesants izaicinājums. Harijs patlaban strādā pie savas otrās dzejas grāmatas (pirmā grāmata Dzīve sākas nāca klajā 2013. gadā) – apkopo dzejoļus. Viņš ir liels hokeja fans, lielisks pavārs virtuvē, interesējas par makšķerēšanu. «Vajadzētu apmeklēt makšķernieku kursus, lai apgūtu visu jauno un varētu braukt uz copi. Kādreiz tas bija vienkārši – izroc tārpu un dodies copēt. Tagad makšķerēšana ir vesela zinātne,» smaidot par savu vaļasprieku saka Harijs.