PERSONĪBA: Ka­fi­jas grauz­dē­ta­vas di­bi­nā­tājs An­dris Pet­kē­vičs

Kas rak­stu­ro la­bu ka­fi­ju? «Pir­ma­jā mir­klī jā­ie­stā­jas šo­kam, bet vē­lāk jā­se­ko baud­pil­nam stās­tī­ju­mam par gar­šas ni­an­sēm un sa­jū­tām, ko tās sniedz,» at­bild ka­fi­jas grauz­dē­ta­vas An­dri­to un rai­dī­ju­ma LNT bro­kas­tis viens no va­dī­tā­jiem An­dris Pet­kē­vičs © F64

«Vis­vieg­lāk dzī­vē ir pa­teikt «nē». Tas, ka ne­sā­ku do­māt, ko tas no ma­nis pra­sīs un kā būs, ļā­va man ātr­āk pie­ņemt šo pie­dā­vā­ju­mu,» sa­ka brīv­die­nu rai­dī­ju­ma LNT bro­kas­tis jaun­ais va­dī­tājs un ka­fi­jas grauz­dē­ta­vas An­dri­to di­bi­nā­tājs An­dris Pet­kē­vičs. Sa­ru­nā ar Mā­ju viņš stās­ta par pir­ma­jiem so­ļiem jaun­ajā ama­tā un sa­vas dzī­ves vie­nu no lie­lā­ka­jām kais­lī­bām – ka­fi­ju.

An­dris at­zīst, ka jaun­ais iz­ai­ci­nā­jums nā­cis ne­jau­ši un ie­priek­šē­jas pie­re­dzes rai­dī­ju­mu va­dī­tā­ja vai ci­tā ar tele­vī­zi­ju sais­tī­tā ama­tā An­drim ne­esot. «Es­mu cil­vēks pa­ras­tais,» viņš no­sa­ka. Lai sa­ga­ta­vo­tos jaun­ā ama­ta pie­nā­ku­miem, An­drim sā­ku­mā nā­cies kriet­ni pa­pū­lē­ties. Viņš at­ce­ras: «Kopš ok­tob­ra brau­cu uz tele­vī­zi­ju, tre­nē­jos, la­sī­ju lai­ka zi­ņas, mā­cī­jos sa­prast, kas tas ir un kā va­jag. Man pa­ti­ka!»

Pirm­ā pie­re­dze

Ne­il­gā lai­kā An­dris pār­lie­ci­nā­jies, ka, lai gan darbs pie rai­dī­ju­ma vei­do­ša­nas aiz­ņem pie­tie­ka­mi daudz lai­ka, abas līdz­ši­nē­jās pro­fe­si­onā­lās dzī­ves jo­mas esot vieg­li sa­vie­no­ja­mas un vie­na ot­rai ne­trau­cē. Veik­smes un ne­veik­smes jaun­ā TV se­ja uz­tic jaun­o priekš­nie­ku un ska­tī­tā­ju vēr­tē­ju­mam, ta­ču ne­no­liedz, ka jū­tas gan­da­rīts par pa­gai­dām va­dī­ta­jiem rai­dī­ju­miem. «Nā­kas do­māt par va­lo­di­ņu – kā pa­rei­zi ru­nāt, ko teikt,» viņš at­klāj jaun­ās ie­ma­ņas un ne­pie­cie­ša­mī­bas.

Ne­il­ga­jā tele­vī­zi­jas pie­re­dzē An­dris se­ci­nā­jis, ka stress vis­bie­žāk nāk no zem­ap­zi­ņas. «Pirms pirm­ā rai­dī­ju­ma prāts bi­ja mie­rīgs, ie­priek­šē­jā va­ka­rā diez­gan il­gi strā­dā­ju grauz­dē­ta­vā, pēc tam mā­jās līdz tri­jiem nak­tī tre­nē­jos rai­dī­ju­ma tek­stu. Bi­ja at­li­ku­šas trīs stun­das, ko gu­lēt, – tās pa­va­dī­ju, mos­to­ties ik pēc des­mit mi­nū­tēm, un gal­vā vi­su lai­ku bi­ja lai­ka zi­ņas. Spe­ci­āli pa­mo­dos lai­kus, pa­vin­gro­ju, iz­gā­ju ār­ā, pa­tre­nē­ju se­ju, lai pa­mos­tas ķer­me­nis un prāts. Ju­tos kā tik­ko at­nā­cis no bal­lī­tes, jo bi­ja maz gu­lēts. Bet prāts bi­ja mie­rīgs. Bei­gās veik­smī­gi ti­ku ga­lā,» viņš at­mi­nas vēl ne­se­no vien­lai­cī­go stre­su un mie­ru. Pir­mo rai­dī­ju­mu An­dris va­dī­ja ko­pā ar Gun­de­gu Skud­ri­ņu. Par sa­dar­bī­bu ar pie­re­dzes ba­gā­to ko­lē­ģi viņš se­ci­nā­jis: «Ko­pā ar vi­ņu jū­tos ļo­ti dro­ši un sta­bi­li, bet ir ko tu­rēt līdz­i.»

Ka­fi­ja – bai­gā dā­mī­te

Sa­vu bio­rit­mu An­dris pie­lī­dzi­na cī­ru­ļa da­bai, jo vi­ņam al­laž pa­ti­cis cel­ties ag­rāk un pa­va­dīt die­nas pir­mo da­ļu liet­de­rī­gi. «Man mā­jās ir di­vi ma­zi cī­ru­ļi, kas ne­kad ne­ļaus iz­gu­lē­ties vai­rāk ne­kā va­jag. Es­mu pat prie­cīgs, ka ne­gu­ļu līdz 12 vai vie­niem die­nā, jo, ma­nu­prāt, tas ir bries­mī­gi. Die­na ir ga­rā­ka un piln­vēr­tī­gā­ka, ja cil­vēks ir pie­cē­lies ag­rāk. Man ir žēl no­gu­lē­tā lai­ka,» viņš da­lās pār­do­mās.

Ne­at­ņe­ma­ma rī­tu sa­stāv­da­ļa ir ta­se aro­mā­tis­kas ka­fi­jas. Arī tā ir An­dra aiz­rau­ša­nās un dzī­ves­veids. «Ar ka­fi­ju uz jūs es­mu, sā­kot no 2000. ga­da. Tad mēs sa­ti­kā­mies un pa­ma­zām ie­pa­zi­nā­mies. Ar lai­ku kļu­vām ar­vien tu­vā­ki un tu­vā­ki, līdz es sa­pra­tu, ka ka­fi­ja ir bai­gā dā­mī­te. Ar vi­ņu ne­kad ne­ko ne­var zi­nāt, vi­ņa ir in­te­re­san­ta, un tā vi­su lai­ku jā­lo­lo,» viņš po­ētis­ki stās­ta un do­mā, ka tie­ši ie­in­te­re­sē­tī­ba un prak­se dar­bā ar ka­fi­ju ļā­vu­si ra­dīt ap­stāk­ļus, lai va­rē­tu strā­dāt ar vies­mī­lī­bu un ka­fi­ju sais­tī­tos uz­ņē­mu­mos, kas spēj daudz ko dot un ot­rā­di. «Šī ie­priekš ie­gū­tā pie­re­dze 2010. ga­dā ļā­va di­bi­nāt sa­vu grauz­dē­ta­vu,» viņš ne­slēpj gan­da­rī­ju­mu.

In­for­mā­ci­jas plat­for­ma

An­dra pie­re­dze dar­bā ar ka­fi­ju mē­rā­ma ap­mē­ram 14 ga­du stā­žā, ku­ru lai­kā, kā viņš teic, no pa­ras­ta ka­fi­jas en­tu­zi­as­ta kļu­vis par pro­fe­si­onā­li. «Un pie­re­dze tur­pi­na krā­ties gan vie­tē­jā, gan starp­tau­tis­ka­jā tir­gū,» viņš no­rā­da. Kad tik­ko aiz­rā­vies ar ka­fi­jas māk­slu, An­dris bi­jis jauns vies­mī­lī­bas no­za­res cen­so­nis, kurš pirms tam aiz­rā­vies ar mū­zi­ku un di­ri­ģē­ša­nu. «Ma­ni uz­ai­ci­nā­ja strā­dāt par vies­mī­li, un kopš tā lai­ka šī no­za­re ma­ni bur­tis­ki ie­rā­va se­vī. Tur­klāt sko­las lai­kā aiz­rā­vos ar aka­dē­mis­ko mū­zi­ku,» viņš at­klāj.

Gal­ve­nais mo­tīvs, kas dzi­nis dzi­ļāk jo­mas iz­pē­tē un ka­fi­jas no­slē­pu­mu at­klā­ša­nā, ir bi­ju­si in­te­re­se un iz­ai­ci­nā­jums uz­zi­nāt kaut ko vai­rāk, kaut in­for­mā­ci­jas re­sur­si to­laik bi­ju­ši ie­ro­be­žo­ti. «In­ter­nets to­reiz vēl bi­ja skops, īs­ti ne­zi­nā­jām, ko mek­lēt. In­for­mā­ci­ja nā­ca ar lai­ku. Šo­brīd tā ir po­pu­lā­ra un at­vēr­ta jo­ma, tā­dēļ tie jaun­ie cil­vē­ki, kas tam vē­las pie­vēr­sties, ir ie­gu­vē­ji, jo zi­nā­ša­nas ir kā uz pa­plā­tes. Pro­tams, arī pa­šam ir jā­būt in­te­re­sei iz­zi­nāt, at­tīs­tīt, sa­prast, bet to pa­līdz īs­te­not lie­lā in­for­mā­ci­jas plat­for­ma un pie­re­dzē­ju­šie ko­lē­ģi. Šos re­sur­sus jā­spēj ti­kai pa­rei­zi ap­strā­dāt un iz­man­tot. Kad es ko­pā ar sa­viem do­mu­bied­riem sā­ku, mēs grau­zām le­du, un tas, ko mēs par ka­fi­ju at­klā­jām, kaut kur, vis­ti­ca­māk, jau bi­ja at­klāts. Mēs ļā­vām vis­am vir­zī­ties pa­šam no se­vis, jo mums ne­bi­ja, ko ko­pēt,» An­dris at­ska­tās uz in­te­re­san­to dzī­ves pos­mu.

Jā­kļūst mē­mam

Pirms sa­vas grauz­dē­ta­vas at­vēr­ša­nas An­dris strā­dā­jis uz­ņē­mu­mā Pa­uling, kur jau to­laik vi­ņa pār­zi­ņā bi­ja ka­fi­jas ap­mā­cī­bu va­dī­ša­na. «Šā dar­ba ie­tva­ros man sa­nā­ca daudz pa­ce­ļot, ap­mek­lēt ka­fi­jas meis­tar­kla­ses un pie­da­lī­ties sa­cen­sī­bās. Ar ie­gū­ta­jām zi­nā­ša­nām, emo­ci­jām un ie­dves­mu at­grie­zos mā­jās, lai tur­pi­nā­tu cil­vē­kus in­for­mēt par šo dzē­rie­nu. Un da­ru to vēl jo­pro­jām,» viņš ir pa­tie­si aiz­rauts ar iz­vē­lē­to no­dar­bo­ša­nos. Kad pa­lū­dzu An­drim rak­stu­rot, pēc vi­ņa do­mām, la­bu ka­fi­ju, viņš no­pū­šas un sāk aiz­rau­tī­gu stās­tu: «Kad cil­vēks ka­fi­ju pa­gar­šo, no bau­das jā­kļūst mē­mam. Pēc tam, kad prāts ir sa­pra­tis, cik gar­da ir šī ka­fi­ja, sa­kā­mais at­rai­sās tik daudz, ka vairs nav ap­stā­di­nāms. Pir­ma­jā mir­klī jā­ie­stā­jas šo­kam, bet vē­lāk jā­se­ko baud­pil­nam stās­tī­ju­mam par gar­šas ni­an­sēm un sa­jū­tām, ko tās sniedz.»

Dar­ba va­ja­dzī­bām An­drim sa­nā­kot diez­gan bie­ži de­gus­tēt ka­fi­ju, ta­ču, ne­ska­to­ties uz to, arī rīts mā­jās sā­ko­ties ar ta­si gar­da un uz­mun­dri­no­ša dzē­rie­na. «Arī at­brau­cot uz dar­bu, pie­nā­kas vēl vie­na krū­zī­te ka­fi­jas, lai la­bi sāk­tu dar­ba die­nu,» viņš pie­min un at­klāj, ka ka­fi­jas grauz­dē­ša­na al­laž šķi­tu­si vi­li­no­ša un aiz­rau­jo­ša no­dar­be, jo īpa­ši tā­dēļ, ka dau­dzus ga­dus bi­ju­si da­rī­ša­na ar jau ga­ta­vu, sa­grauz­dē­tu ka­fi­ju. «Tā kā mū­su pla­tu­ma grā­dos ne­var at­ļau­ties ka­fi­ju audzēt, no­lē­mu, ka grauz­dē­ša­nai šis re­ģi­ons gan ir pie­mē­rots,» teic An­dris.

At­klāt ni­an­ses

«Ar grauz­dē­ša­nas pa­lī­dzī­bu mēs ka­fi­ju at­klā­jam, at­ve­ram to un pa­rā­dām tās daudz­vei­dī­bu. Za­ļas ka­fi­jas pu­pi­ņas smar­žo pēc zir­ņiem, tā­dēļ tas, kā­da ka­fi­ja kļūst pēc grauz­dē­ša­nas, at­ka­rīgs no mū­su dar­ba. Tas ir ār­kār­tī­gi in­te­re­san­ti,» vēr­tē An­dris un at­klāj, ka vi­ņam pa­tī­kot ka­fi­jas smar­ža tie­ši grauz­dē­ša­nas lai­kā. «Kad to pa­rā­dām cil­vē­kiem, vi­ņiem uz­acis pa­ce­ļas līdz ma­tiem. Ka­fi­ja da­žā­dās grauz­dē­ša­nas fā­zēs smar­žo at­šķi­rī­gi un ti­kai pa­šās bei­gās ie­gūst to aro­mā­tu, ko pa­zīst vis­i,» viņš rak­stu­ro pro­ce­su. Strā­dā­jot ar ka­fi­ju, pa­gu­vis ie­pa­zīt da­žā­du šķir­ņu ka­fi­jas no daudz­vei­dī­giem re­ģi­oniem, tā­dēļ prot no­vēr­tēt ār­kār­tī­gās at­šķi­rī­bas un gar­šu ni­an­ses.

Ru­nā­jot par ce­ļo­ju­miem uz ka­fi­jas audzē­tā­ju zem­ēm, An­dris teic, ka vie­na ie­spē­ja ir bi­ju­si, to­mēr tā pa­li­ku­si ne­iz­man­to­ta. «Šo­brīd plā­no­jam nā­ka­ma­jam ga­dam mērķ­tie­cī­gu ce­ļo­ju­mu, lai iz­vē­lē­tos ka­fi­jas pu­pi­ņas Cen­trāl­ame­ri­kā,» viņš ie­ski­cē gai­dā­mo.

Jaun­as ka­fi­jas kva­li­tā­tes

An­dris lab­prāt vē­las da­lī­ties sa­vās zi­nā­ša­nās, tā­dēļ or­ga­ni­zē ka­fi­jas meis­tar­kla­ses cil­vē­kiem, ku­ri mīl ka­fi­ju un grib par to vai­rāk uz­zi­nāt. «Mū­su meis­tar­kla­ses ir pie­pra­sī­tas un la­bi ap­mek­lē­tas. Mēs cen­ša­mies pa­rā­dīt vis­as ie­spē­ja­mās ka­fi­jas šķaut­nes, un, lai šo mēr­ķi sa­snieg­tu, mēs grauz­dē­jam, de­gus­tē­jam un mā­cā­mies. Cil­vē­kiem ir ie­spē­ja uz­zi­nāt to, ko vi­ņi ne­kad ie­priekš nav zi­nā­ju­ši, un vi­ņi at­stāj grauz­dē­ta­vu ar pa­ci­lā­tām emo­ci­jām,» An­dra acīs pa­vīd gan­da­rī­jums. Ga­du gai­tā viņš se­ci­nā­jis, ka da­žiem in­te­re­sen­tiem pēc meis­tar­kla­sēm ne­mai­nī­gi ir sa­bo­jāts ie­spaids par ka­fi­ju un sa­grau­ta dzī­ves ie­priek­šē­jā kār­tī­ba – pro­tams, po­zi­tī­vā zi­ņā. «Mēs drus­ku sa­rež­ģī­jam vi­ņu dzī­vi, bet tas ir la­bi,» viņš smej.

«Katrs ir pel­nī­jis lie­tot un pie­dzī­vot la­bas lie­tas,» viņš at­zīst. Tie, ku­ri ka­fi­jai ik­die­nā pie­šķir ne­no­zī­mī­gu fun­kci­ju, bie­ži vien pie sa­viem uz­ska­tiem arī pa­lie­kot, jo ka­fi­jas meis­ta­ra mēr­ķis ne­esot ne­vie­nu cil­vē­ku pār­mā­cīt – ti­kai pa­stās­tīt par iz­vē­les ie­spē­jām. «Pats per­so­nī­gi pēc meis­tar­kla­sēm iz­jū­tu gan­da­rī­ju­mu. Man ir prieks da­lī­ties sa­vās zi­nā­ša­nās, pras­mēs un do­mās un gan­da­rī­ju­mu sa­gā­dā tas, ka kāds ta­jā klau­sās.»

Laiks ar ģi­me­ni

Bez aiz­rau­tī­bas ar ka­fi­ju An­dra pro­fe­si­onā­lās gai­tas il­gu lai­ku sais­tī­ju­šās ar mū­zi­ku, kas šo­brīd jau il­gu lai­ku at­stā­ta no­vār­tā. «Pē­dē­jais ko­ris, ku­rā es dzie­dā­ju, bi­ja Rī­gas Pa­reiz­ti­cī­go ka­mer­ko­ris Bla­go­vest, ko va­dī­ja mans sko­las­biedrs. Pui­kas ga­dos dzie­dā­ju Emī­la Dār­zi­ņa spe­ci­ālās mū­zi­kas vi­dus­sko­las zē­nu ko­rī, vē­lāk, kad jau bi­ja vī­ra balss, dzie­dā­ju da­žā­dos jauk­ta­jos ko­ros,» viņš at­ce­ras. Pa­mes­tās mu­zi­kā­lās dzī­ves gai­tas paš­laik paš­pār­me­tu­mus ne­iz­rai­sot. «Bi­ja dzī­vē posms, kad tas vairs ne­sa­is­tī­ja, tā­dēļ arī ta­gad ne­kremt. Gal­ve­nais, ka ko­pu­mā es­mu labs cil­vēks, ne­es­mu aiz­gā­jis no dzī­ves īs­tā ce­ļa,» An­dris pa­ma­to sa­vu iz­vē­li.

Par prie­ka un lab­sa­jū­tas avo­tu ka­fi­jas meis­tars vien­no­zī­mī­gi sauc lai­ku, kas pa­va­dīts ko­pā ar ģi­me­ni. «Man ir di­vi ma­zi bēr­ni, tā­dēļ lie­lā­ko­ties vi­su brī­vo lai­ku pa­va­du ko­pā ar vi­ņiem. Pui­kam ir se­ši, bet mei­tai čet­ri ga­di – vi­ņi ir ma­zi, bet ta­jā pa­šā lai­kā arī ne­daudz lie­li. Vi­ņiem ir sa­vas in­te­re­ses, bet aiz­rauj arī ko­pī­gi pa­va­dī­tais laiks ar ma­ni un mam­mu – ma­nu sie­vu Bai­bu. Tā­dēļ brī­vais laiks lie­lā­ko­ties tiek pa­va­dīts čet­ra­tā,» pri­vā­tās dzī­ves aiz­ku­li­ses ie­ski­cē An­dris un at­zīst, ka ko­pā ar at­va­sēm sa­nā­kot gan re­gu­lā­ri pa­vie­so­ties zoo­dār­zā, vi­zi­nā­ties ar ka­ru­se­ļiem un ap­mek­lēt mu­ze­jus, tā­dā vei­dā no­do­do­ties bez­rū­pī­gai dzī­ves bau­dī­ša­nai un pa­sau­les ie­pa­zī­ša­nai.

 

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.

Svarīgākais