DZĪVESSTILS: Kā at­brī­vo­ties no krāmiem?

Bēr­nī­bā stun­dām il­gi ar aiz­rau­tī­bu va­rē­ju pē­tīt kā­du dā­ņu ka­ri­ka­tū­ris­ta Her­lu­fa Bids­tru­pa ka­ri­ka­tū­ru grā­ma­tu – ko vi­su tik tur ne­va­rē­ja ie­rau­dzīt! Vie­na bil­de spil­gtā at­mi­ņā jo­pro­jām: maz­ma­zī­ti­ņā bū­ce­nī­tī ne­ie­do­mā­ja­mi mil­zī­ga vis­vi­sā­du krā­mu un gra­ba­žu kal­na cie­šā ie­len­ku­mā sēž sī­ka ve­či­ņa, ie­ba­ri­kā­dē­ta ne pa jo­kam, bet zem fi­lig­rā­nā zī­mē­ju­ma la­ko­nisks pa­raksts: cik la­bi, ka viss pa ro­kai... Jau to­reiz, piec­ga­dīgs mei­tēns bū­da­ma, iz­se­ci­nā­ju – es gan tā­dā mis­kas­tē dzī­vot ne­gri­bē­tu...

«At­brī­vo­jies no vis­a lie­kā, kas te­vi no­māc gan fi­zis­ki, gan ga­rī­gi! Jeb­ku­ra vei­da krā­mi ra­da šķēr­šļus vien­mē­rī­gai ener­ģi­jas plūs­mai tel­pā, ku­rā uz­tu­ries, tie te­vi velk at­pa­kaļ pa­gāt­nē un dar­bo­jas kā ener­ģi­jas no­sū­cējs. Krā­mu pa­rā­dī­ša­nās ta­vā tu­vu­mā lie­ci­na par ener­ģi­jas stag­nā­ci­ju, bet, lai dzī­ve ri­tē­tu veik­smī­gi, ir ļo­ti bū­tis­ki no­dro­ši­nāt la­bu dzī­ves ener­ģi­jas plūs­mu gan mā­jās, gan vie­tā, kur tu strā­dā,» grā­ma­tā Kā at­brī­vo­ties no krā­miem sa­ka tās au­to­re Kā­re­na King­sto­na (Avots 2006).

Kas ir krā­mi?

* Pār­lieks man­tu dau­dzums ma­zā tel­pā;

* lie­tas, ko ilg­sto­ši ne­lie­to, ku­ras īs­ti nav va­ja­dzī­gas;

* lie­tas, kas ga­diem il­gi stāv ne­la­bo­tas, iz­jauk­tas pa da­ļām vai līdz ga­lam

ne­no­kom­plek­tē­tas lie­to­ša­nas kār­tī­bā, ra­dot ha­otis­ku man­tu jūk­li.

Uz­ma­nies, ja ap te­vi sa­krā­jies daudz ne­pa­beig­ta! Lie­tas, arī at­tie­cī­bas un pro­blē­mas, ku­ras esi at­stā­jis pus­ra­tā vai ne­maz ne­esi mē­ģi­nā­jis sa­kār­tot, lie­ci­na, ka arī dzī­vē tev ir as­tes, kas vi­su lai­ku vel­kas līdz­i, ne­mi­tī­gi brem­zē, iz­sūc ta­vu ener­ģi­ju un aiz­ka­vē vir­zī­ša­nos uz priekš­u. Vis­a lie­kā un ne­va­ja­dzī­gā ār­do­šā ener­ģi­ja ga­ran­tē de­pre­si­ju, mie­gai­nī­bu, no­gu­ru­mu, bet vai tev to va­jag? At­brī­vo­jies no vis­a lie­kā, trau­cē­jo­šā, ne­va­ja­dzī­gā un drīz brī­nī­sies, cik daudz ener­ģi­jas un dzī­ves spa­ra pie te­vis at­nā­cis!

Laid man­tas no se­vis prom!

Vis­bie­žāk cil­vē­ki ar man­tām ap­aug, do­mā­jot it kā saim­nie­cis­ki – bet ja nu kād­reiz ie­va­ja­gas (lie­to­tu trau­ku, ap­ģēr­bu, mē­be­ļu, daudz kā ci­ta)... Tie­sa, te savs no­pelns arī no ie­priek­šē­jām pa­au­dzēm man­to­ta­jā ap­zi­ņas psiho­lo­ģi­jā, ta­ču dzī­ve iet uz priekš­u. Ja arī tu do­mā un vi­su da­ri it kā saim­nie­cis­ku­ma vār­dā, tu ne­ti­ci sa­vai nā­kot­nei. Ti­kai tad, kad bū­si at­brī­vo­jies no sa­vām bai­lēm par rīt­die­nu un vis­a lie­kā, ātr­i vien sa­pra­tī­si, ka, pa­lai­žot no se­vis prom ne­va­ja­dzī­go, trau­cē­jo­šo, dzī­ve te­vi tuk­ši­nie­kos ne­at­stās, bet mī­lēs ar­vien vai­rāk.

Ar ko sākt?

* Ar vie­tu, kur dzī­vo: iz­stai­gā sa­vu mi­tek­li un kri­tis­ku aci no­vēr­tē si­tu­āci­ju. Īpa­šu

uz­ma­nī­bu pie­vērs tel­pu stū­riem un vie­tām, kur ilg­sto­ši krā­ju­šies pu­tek­ļi un

  ne­va­ja­dzī­gās man­tas. Bez žē­las­tī­bas šķi­ries no lie­tām, kas ga­du vai vai­rāk nav

  lie­to­tas.

* In­ven­ta­ri­zā­ci­ju mā­jās sāc, vie­nā rei­zē iz­re­vi­dē­jot vie­nu at­vilk­tni, kak­tu vai plauk­tu

  (ja vien dzī­vok­lis nav mazs).

* Šķi­ro­jot iz­me­ša­nai do­mā­to, ne­jau­tā sev: vai man­ta, no ku­ras gri­bu at­brī­vo­ties, man

  vēl būs va­ja­dzī­ga? Iek­šē­jā balss no­teik­ti at­bil­dēs: var­būt... Pa­jau­tā sev, ko šī lie­ta tev

  dod! At­ce­ries, ka ie­prie­ci­no­šas un pa­tie­si va­ja­dzī­gas lie­tas pie­pil­da ap­kār­tni ar

  po­zi­tī­vu ener­ģi­ju, kas iz­sta­ro dzī­vī­bu, sa­vu­kārt ne­va­ja­dzī­gais kai­ti­na, trau­cē, at­ņem

  spē­kus.

* Aukst­asi­nī­gi at­va­dies no ve­cām, sa­vu ak­tu­ali­tā­ti zau­dē­ju­šām, mo­rā­li no­ve­co­ju­šām

  grā­ma­tām, pre­ses iz­de­vu­mu kau­dzēm, sē­ju­miem, kas, ga­diem ne­la­sī­ti un no­pu­tē­ju­ši,

 gla­bā­jas grū­ti aiz­snie­dza­mos plauk­tos.

* Zi­ni – ma­te­ri­ālas vēr­tī­bas, kas tev pie­der, pie­sais­ta uz­ma­nī­bu. Jo vai­rāk lie­ku,

  ne­va­ja­dzī­gu lie­tu, jo vai­rāk tām pie­sais­tī­ta ir ta­va ener­ģi­ja. At­brī­vo­jo­ties no

  krā­miem, tu at­brī­vo sa­vu ener­ģi­ju un ie­gūs­ti jaun­u spē­ku, kas pa­lī­dzēs mai­nī­ties

  pa­šam un pa­sau­lei, kas ap­kārt!

Krā­mu ie­cie­nī­tā­ko gla­bā­ta­vu tops

Gai­te­ņi: pie­krā­mē­ti, pie­bāz­ti ar daudz ko ne­va­ja­dzī­gu, trau­cē dzī­ves ener­ģi­jas plū­du­mu, vei­do šķēr­šļus. At­brī­vo tos!

Pa­gul­tes: tu­ries pre­tī kār­di­nā­ju­mam ne­va­ja­dzī­gās lie­tas pa­bāzt zem gul­tas! Viss, kas at­ro­das ta­vā ener­ģi­jas lau­kā, ie­tek­mē mie­ga kva­li­tā­ti, tā­pēc tur eso­ša­jās at­vilk­tnēs (ja tā­das ir) vie­ta ti­kai tī­rai gul­tas­ve­ļai, dvie­ļiem, drē­bēm, ne­kam ci­tam.

Grī­das: tām al­laž jā­būt tī­rām un brī­vām no ne­va­ja­dzī­gām lie­tām. Ha­oss uz grī­das ra­da de­pre­si­ju.

Skapj­aug­šas, an­tre­so­li, ku­mo­des: pie­bāz­tas, pie­krā­mē­tas ar lie­ko, pa­ze­mi­na ta­vas spē­jas pre­cī­zi, skaid­ri do­māt. Vāc vi­su prom!

Skap­ji: ve­cās drē­bes iz­met un vie­tā ie­gā­dā­jies tā­das, ku­ras nav jā­tau­pa, ka­mēr no­tie­vē­si!

So­mas: pie­nā­ku­ma ap­zi­ņas pēc ne­krauj kau­dzē ap­nē­sā­tas so­mas un ne­ce­ri, ka kād­reiz, tās uz­ejot, prie­cā­sies kā par jaun­u pir­ku­mu. At­brī­vo­jies!

Kur likt ne­va­ja­dzī­go?

* Dau­dziem cil­vē­kiem trūkst tā, kas kā­dam kļu­vis lieks. Pa­do­mā, vai kā­dai lie­tai

  ne­va­ri dot ot­ru dzī­vi. Lie­to­ja­mus, kva­li­ta­tī­vus ap­ģēr­bus, mē­be­les, sa­dzī­ves

  teh­ni­ku vai tam­lī­dzī­gas man­tas at­dod tiem, ku­riem tas viss ļo­ti ne­pie­cie­šams, bet

  nav lī­dzek­ļu ie­gā­dei.

* Pro­blē­mas ri­si­nā­jums va­rē­tu būt grā­ma­tu zie­do­ša­na vie­tē­jai bib­li­otē­kai, sko­lai vai

  bēr­nu­na­mam.

* Sa­zi­nies ar lab­da­rī­bas fon­diem, drau­giem, pa­zi­ņām vai lau­ku ra­diem un pa­jau­tā,

  var­būt vi­ņiem kas ne­pie­cie­šams.

* Ir cil­vē­ki, kas tī­ru, lie­to­ja­mu ap­ģēr­bu, ap­avus kār­tī­gi ie­liek mai­si­ņos un no­liek pie

  kon­tei­ne­riem – pret šā­du pa­lī­dzī­bas for­mu nav aiz­sprie­du­mu bez­pa­jumt­nie­kiem.

* Vēl ir krā­mu tir­dzi­ņi, kur lie­ko man­tī­bu var mē­ģi­nāt no­pār­dot.

* Var­būt kā­du no iz­me­ša­nai lem­ta­jām man­tām va­ri sa­la­bot un tur­pi­nāt lie­tot, ne­vis

  pirkt jaun­u.

* Vi­su, kas der otr­rei­zē­jai pār­strā­dei, sa­šķi­ro un no­gā­dā šķi­ro­to at­kri­tu­mu lau­ku­mā.

  Pā­rē­jo – at­kri­tu­mu kon­tei­ne­rā.

Kā pār­val­dīt sa­vu man­tī­bu:

* lī­dzī­gas lie­tas uz­gla­bā vie­nu­viet;

* lie­tas tu­ri ne­tā­lu no vie­tas, kur tās vis­bie­žāk tiek lie­to­tas;

* vis­bie­žāk iz­man­to­tās lie­tas vien­mēr tu­ri kat­ru sa­vā vie­tā;

* lie­tu gla­bā­ša­nai pa­ro­cī­gas ir kas­tes un kas­tī­tes – tām pie­stip­ri­na uz­lī­mes, lai zi­nā­tu,

  kur kas at­ro­das;

* drēb­ju skap­ja man­tī­bu sa­kār­to pēc ap­ģēr­bu ga­ba­lu krā­sas – būs gan pār­ska­tā­māk,

  gan pie­vil­cī­gāk;

* ja esi kais­līgs ko­lek­ci­onārs, ku­ra vā­jī­ba ir vākt un krāt, pie­mē­ram, se­nas mē­be­les,

  mū­zi­kas in­stru­men­tus, por­ce­lā­na krū­zī­tes vai sēr­ko­ci­ņu kas­tī­šu eti­ķe­tes un

  eks­po­zī­ci­ja gla­bā­jas mā­jās, sa­vu ko­lek­ci­ju tu­ri pār­ska­tā­mā, acij tī­ka­mā kār­tī­bā.

Ja gri­bi ie­iet vēs­tu­rē

Lat­vi­jas Oku­pā­ci­jas mu­ze­ja gal­ve­nā krā­ju­ma gla­bā­tā­ja Tai­ga Kok­ne­vi­ča, lūg­ta paust spe­ci­ālis­ta vie­dok­li par to, kad ve­cas, sa­vu lai­ku un vēr­tī­bu zau­dē­ju­šas sa­dzī­vis­kas lie­tas sāk ie­in­te­re­sēt mu­ze­ju dar­bi­nie­kus, teic: «Uz šā­du jau­tā­ju­mu vien­no­zī­mī­gi at­bil­dēt nav ie­spē­jams. Viss at­ka­rīgs no kat­ras kon­krē­tas si­tu­āci­jas. Ja mu­zej­nie­ku re­dzes­lo­kā no­nāk lie­ta, ku­rai līdz­i nāk savs stāsts, sa­va vēs­tu­re, un tas ir tie­ši tas, kas kat­ram kon­krē­tam mu­ze­jam ir ak­tu­āli, pro­tams, prie­cā­ja­mies par kār­tē­jo ie­gu­vu­mu. Mū­su mu­ze­jā ie­grie­žas da­žā­di cil­vē­ki: ci­ti at­nes kā­du pa­tie­si uni­kā­lu lie­tu bez īpa­šas ma­te­ri­ālās vēr­tī­bas, kas il­gus ga­dus pa­šu vai dzim­tas gla­bā­ta, un ir lai­mī­gi, mums to dā­vi­not. Ci­ti, vi­su mū­žu ko­lek­ci­onē­ju­ši, pie­mē­ram, ve­cus mū­zi­kas in­stru­men­tus, ta­gad at­nes mums vi­jo­li, ku­ra, pēc vis­a sprie­žot, sa­vā lai­kā pa­bi­ju­si arī iz­sū­tī­ju­mā, un pra­sa par šā­du man­tu sa­mak­sāt... Ar aiz­do­mām vien, ka vi­jo­le ta­pu­si aiz po­lā­rā lo­ka, mu­ze­ja dar­bam ir par maz, ne­pie­cie­ša­ma arī in­for­mā­ci­ja – kas un kā­dos ap­stāk­ļos vi­jo­li da­ri­nā­jis, vai ie­slo­dzī­ju­ma lai­kā tā lie­to­ta.

Oku­pā­ci­jas mu­ze­ju in­te­re­sē­jo­šās lie­tas ir ga­na spe­ci­fis­kas, bet ja, pie­mē­ram, vēs­tu­res vai no­vad­pēt­nie­cī­bas mu­ze­jā, vā­cot ma­te­ri­ālus vai ie­kār­to­jot eks­po­zī­ci­ju par kā­da kon­krē­ta vēs­tu­res laik­pos­ma tē­mu, trūks to lai­ku rak­stu­ro­jo­šu priekš­me­tu, nu, pie­mē­ram, vis­pa­ras­tā­kās alu­mī­ni­ja ka­ro­tes, do­mā­ju, ko­lē­ģi būs prie­cī­gi, ja tā­da pēk­šņi no­nāks vi­ņu re­dzes­lo­kā.»