Hardija Legzdiņa uzskata, ka norvēģu ārsts un rakstnieks Aksels Munte, sakot, ka suns ir pēdējais eņģelis, ko Dievs atstājis cilvēkam zemes virsū, laikam domājis par loenbergeru. Kas meklē, tas atrod, un tā Hardijas ģimenē cēli iesoļoja Bārtons.
Hardija nevar pateikt, kāpēc tieši loenbergers. It kā kādreiz par šiem suņiem dzirdēts, it kā lasīts. Viens viņai bija skaidrs: sunim jābūt iespaidīga skata, lai svešiniekiem iedvestu respektu un varētu dzīvot ārā. Un, galvenais, lai suns būtu ar nosvērtu raksturu. Saimniece stāsta: «Jau 15 gadus ģimenē dzīvo kaukāziešu jauktenis Ringo. Man tie bija neaizmirstami, jo zēns jaunībā bija kā četrkājains vulkāns! Mēs viņu paņēmām septiņus mēnešus vecu, kad iepriekšējie saimnieki bija sapratuši, ka pieaugušu kaukāzieti un viņas puiku uzturēt būs grūti. Ringo gāja pa māju līdz ārprātam. Sākums bija traks, viņš iemanījās veļu no striķa vienmēr pirms manis noņemt, visu, ko varēja, paķēra un skrēja ar laupījumu prom. Kādurīt, izejot uz lievenīša, apstulbu – pa dārzu neticamā ātrumā pārvietojās kaut kas plandošs. Tikai pēc brīža sapratu, ka tas ir Ringo, kas nolēmis, ka plēve viņam piestāvētu labāk nekā siltumnīcai. Citreiz, atgriežoties no ceļojuma, nekādi nevarēju saprast, kā mana balles kurpe, ko es skapī un kastē turēju, mētājas pie vārtiņiem…»
Loenbergeru lūkoties
Tā nu pavisam nesen, aprimušajam vulkānam Ringo kompanjonu meklējot, Hardija ielūkojās internetā un saprata: ir! Tas ir viņas sapņu suns! Gan liels un iespaidīgs, gan siltu kažoku, gan gudrs miera mika. Topošie saimnieki nolēma Latvijā loenbergera kucēnu nemeklēt, jo bija liels risks iegādāties tuvu radinieku atvases ar visām no tā izrietošajām sekām. Paziņas ieteica Vācijas audzētājus. Tā nu visi trīs, Hardija, viņas vīrs Aigars un Jorkšīras terjerīte Šeila, devās ceļā. To traci, ko, ieraugot piecus (!) loenbergerus vienuviet, sacēla Šeila, saimnieki nekad neaizmirsīs. Vienlaikus viņiem bija iespēja novērtēt dižciltīgo suņu raksturu, jo neviens pat ūsu nepacēla, Šeilas lamās klausoties. Lai gan viens no kucēniem sunīti uzmanīgi un bikli vēroja. Tas bija Bārtons.
Beidzot mājās
Lai nebūtu nekādu domstarpību, Jorkšīras terjerīte Bārtonam mājās uzreiz ierādīja vietu: gulta ir tikai un vienīgi viņas teritorija, citādi zobi balti. Nu labi, ja jau saimnieki tik ļoti grib, arī viņiem ir tiesības nakts melnumu pārgulēt. Tomēr Bārtons drīz vien nodemonstrēja savu iedzimto intelektu, augstu paceltu galvu pieiedams pie gultas un, uzmanīgi kājas cilādams, kāpjot iekšā. Šeila, lai vai kā palēkdamies, šim nekauņam degunā nespēja iekost, bet savus pērļu zobiņus ielaist milzeņa spalvainajās ķepās kucīte uzskatīja zem sava goda. Saimniece pasmaida: «Lai gan, interesējoties par šīs šķirnes īpašībām, zināju, ka loenbergeri ir labsirdības iemiesojumi, mani pārsteidza tā milzu pacietība, ar kādu Bārtons pacieta runča Mika pāridarījumus. Kad iepazīstoties kucēns līksmi metās kaķim klāt, sekoja ass cirtiens ar ķepu. Kopš tās dienas savstarpējās attiecības regulē tikai un vienīgi Mika – kad grib, glaužas sunim gar kājām, kad ne, lepni uzgriež muguru. Visbiežāk gar kājām Mika glaužas tad, kad, viņaprāt, laiks kaķim ausis mazgāt.» Tā viņi visi mīlējās un ķīvējās, līdz pienāca lielā diena.
Lielā diena
Bārtons juta, gaisā kas virmo. Kaut kas ļoti satraucošs. Saimniece ar Šeilu ik pa laikam nez uz kurieni divatā aizbrauca, tad saimnieki runāja par mistiskām sonogrammām un gaidāmajiem kucēniem. Un tad viss sākās, viņi nāca. Bārtons jutās dziļi aizvainots, kad viņu izraidīja no istabas, jo viņš juta – kaprīzā sīkaļa Šeila diez vai viena tiks ar šiem svešajiem atnācējiem galā. Tomēr jau nākamajā dienā Bārtonam tika atļauts mazos apciemot. Tiesa gan, vizīte ieilga, jo Bārtons uz palikšanu iekārtojās darbā par naktsaukli. Lai gan, kā atzīst saimniece, arī dienā suņtētis skrējis uz katru pīkstienu. Kā suns nogūlās pie kucēnu guļvietas, tā stundām, aizturējis elpu, tos vēroja. Nevienu nepārsteidza, ka Bārtons bija tas, kurš visiem pieciem kucēniem gan dupšus mazgāja, gan vēderiņus masēja, kamēr Šeila, atlaidusies saimnieku gultā, uzraudzīja astainās aukles aktivitātes. Tagad, kad mazie paaugušies, Bārtonam ir citi pienākumi. Kad auklis noguļas pie dīvāna, sīči viņu izmanto kā milzu pakāpienu, lai tiktu iekārotajā guļvietā. Un, protams, klusajai stundai nav labākas vietas par Bārtona plato muguru. Kurš vēl var lepoties ar apsildāmu dīvānu? Tiesa, dīvānam ir niķis savākt kucēnu pīkstošās mantiņas, lai gan, ja padomā, guvernants pats vēl bērna prātā, vien nieka seši mēneši.
Bārtona cita puse
Katram ir savas vājības. Arī Bārtonam. Saimniece nopūšas: «Bārtona milzu vājība ir auto, viņš dievina mašīnas. Mājās braucot, man jāatver mašīnas durvis, lai sunci no vārtiem līdz garāžai aizvizinātu.» Viņam ir arī savas laimīgās dienas, kad abi ar saimnieci dodas uz suņu skolu, tad var gan ar auto izvizināties, gan ar vienaudžiem no sirds izdauzīties. Un tādās reizēs suns laiž gar savām dzirdīgajām ausīm gan trenera atzinības vārdus, gan to, ka piecu mēnešu vecumā vienā dienā kļuvis gan par Latvijas, gan Krievijas čempionu. Ja godīgi, Bārtonam pēdējā laikā ir vēl kāda vēlēšanās, ko viņš uzskata godam pelnījis. Pēc nakts dežūras ir tik jauki atmiegoties saimnieku gultā, bet… Tur nedaudz traucē saimnieks. Tad nu Bārtons sērīgi nosēžas pie istabas durvīm, ar visu savu izskatu liekot noprast, ka ir pēdējais laiks suni izlaist. Kad nu saimnieks izmānīts no gultas ārā, notiek strauja rokāde, un milzu lempis laimīgs iezveļas gultā saimniecei blakus. Jautāta, vai Bārtons neskumst, ka no pieciem mājās palikuši vien divi kucēni, saimniece atteic: «Nezinu. Viņš ik pa laikam pieiet tukšajai guļvietai, kā kaut ko meklēdams. Domāju, ka tagad, kucēniem paaugoties, Bārtonam citas domas galvā: «Trīs manējie jau atraduši savu ģimeni, palikusi vien Helga un Čārlijs. Diez, kādus sapnīšus mazie skatās? Mazulītis Čārlijs
(800 g) miegā centīgi aug, lai kļūtu tikpat liels kā es – tētis Bārtons, mana jaunkundzīte Helga (1600 g) laikam sapņo par matgumiju kolekciju, tikpat skaistu kā mammītei.»
