Agnese Jēkabsone: Gribu izbēgt no "nav laika" sajūtas

© f64

Lie­pā­jas te­āt­ra ak­tri­se Ag­ne­se Jē­kab­so­ne, ku­ra pēr­nā ga­da iz­ska­ņā ie­gu­va Ga­da ak­tri­ses pa­go­di­nā­ju­mu, at­ska­to­ties uz pro­fe­si­jā aiz­va­dī­to lai­ku, jaun­ajā ga­dā ap­ņe­mas ie­man­tot tik vien kā mie­ru. «Vē­los gūt pār­lie­cī­bu par se­vi, sa­viem spē­kiem. Vē­los ie­mā­cī­ties iz­bau­dīt ap­stāk­ļu la­bās pus­es. Gri­bu būt mie­rī­ga un iz­bēgt no nav lai­ka sa­jū­tas, kas pa­va­da kat­ru die­nu,» vi­ņa uz­skai­ta ap­ņem­ša­nās.

Ne­se­nais svēt­ku laiks Ag­ne­sei bi­jis sa­springts – no­dzie­dā­ti des­mit Zie­mas­svēt­ku kon­cer­ti, daž­kārt pat pa di­viem die­nā, un ne mir­kli nav iz­iets no te­āt­ra ik­die­nas ru­tī­nas. «Tas it kā bi­ja darbs, bet ta­jā pa­šā lai­kā veids, kā no­ķert īs­to svēt­ku iz­jū­tu. Re­dzēt smai­dī­gos ska­tī­tā­jus ir ļo­ti liels gan­da­rī­jums,» teic Ag­ne­se un stās­ta, ka da­žas vi­ņai at­vē­lē­tās Zie­mas­svēt­ku brī­vās die­nas aiz­va­dī­ju­si ko­pā ar ģi­me­ni, kā lat­vie­šiem pie­ņemts – pie svēt­ku gal­da un ar prie­cī­gām ča­lām. «Šī bi­ja pirm­ā rei­ze, kad svēt­kos uz­ņē­mām vie­sus sa­vās mā­jās. Pa­ras­ti brau­cam cie­mos uz lau­kiem, bet šo­gad ve­cā­ki at­brau­ca pie mums. Skrē­ju pa vei­ka­liem mek­lēt trau­kus, šmo­rē­ju ce­pe­ti. Tas bi­ja for­ši,» vi­ņa at­zīst. Jaun­o ga­du Ag­ne­se sa­gai­dī­ju­si ko­pā ar ko­lē­ģiem kon­cer­tē­jot un, kā vi­ņa pa­ti sa­ka, «snie­dzot prie­ku ci­tiem un ma­zāk at­vē­lot sev».

Vien­kār­ši ak­tri­se

Ga­du mi­ja ak­tri­ses do­mās ne­ie­zī­mē­jas kā bei­gu un sā­ku­ma sa­tik­ša­nās. Re­zu­mē­jums par pa­da­rī­to skaid­rāk no­la­sāms esot tie­ši se­zo­nas bei­gās – ta­gad no­dzī­vo­ta vien pus­e no se­zo­nas. «Jū­ni­jā, kad bei­dzas te­āt­ra se­zo­na, pa­ras­ti iz­vēr­tē­ju, kā­das lo­mas bi­ju­šas, ar kā­diem re­ži­so­riem es­mu strā­dā­ju­si. Ga­da bei­gas ir pus­e no se­zo­nas. Zie­mas­svēt­ku brīv­die­nās un tik­ša­nās rei­zēs ar ģi­me­ni cen­šos ie­gūt ener­ģi­ju, lai se­zo­nu veik­smī­gi tur­pi­nā­tu. Sā­kot se­zo­nas ot­ru pus­i, var jau ce­rī­gi gai­dīt at­va­ļi­nā­ju­mu,» vi­ņa ie­ski­cē ak­tie­ra ga­da ri­tē­ju­mu.

Paš­laik Ag­ne­sei rit piekt­ā se­zo­na te­āt­rī, kas sā­ku­sies ar vē­rie­nī­gām at­zi­nī­bām. Vi­ņa stās­ta: «Aiz­va­dī­tā se­zo­na man ir bi­ju­si veik­smī­ga. Jū­tu, kā ar kat­ru se­zo­nu iz­kāp­ju no stu­den­tes at­bil­dī­bas un pār­lie­ku lie­lās uz­cī­tī­bas. Jū­tu, ka kļūs­tu pie­au­gu­si. At­ce­ros, kā pir­ma­jā se­zo­nā mēs, jaun­ie ak­tie­ri, skrē­jām pie dē­ļa ska­tī­ties, kā­das lo­mas mums pie­šķir­tas, un pār­dzī­vo­jām. Ta­gad es to uz­tve­ru mie­rī­gāk, sa­pro­tu, ka ne­va­ru to ie­tek­mēt, tā­dēļ da­ru tik, cik va­ru. Vairs nav tā iz­mi­sī­gā vēl­me kaut ko pie­rā­dīt.» Ag­ne­se uz­ska­ta, ka pa­rā­dī­ju­si se­vi da­žā­dās lo­mās, rak­stu­ros un žan­ros, tā­dēļ tā­lā­kais ir re­ži­so­ru iz­vē­les zi­ņā. «Ta­gad ir lie­lā­ka pār­lie­cī­ba par se­vi, es­mu iz­kā­pu­si no jaun­ās ak­tri­ses ti­tu­la. Es­mu vien­kār­ši ak­tri­se,» vi­ņa pa­už un at­zīst, ka ie­gū­tā lie­lā­kā paš­pār­lie­ci­nā­tī­ba ļauj lie­tas un pa­vēr­sie­nus uz­tvert vien­kār­šāk. «Es vairs tik ļo­ti ne­pār­dzī­vo­ju par kri­ti­ķu re­cen­zi­jām. Es­mu uz­au­dzē­ju­si bie­zā­ku ādu un ie­pa­zi­nu­sies ar te­āt­ra ne­rak­stī­ta­jiem li­ku­miem.»

Bal­va kā punkts

Pēr­nais gads ne­sis Ag­ne­sei lie­lā­ko Lat­vi­jas te­āt­ra vi­des pa­go­di­nā­ju­mu – Spēl­ma­ņu nakts bal­vu no­mi­nā­ci­jā Ga­da ak­tri­se. Par bal­vas gai­dām vi­ņa stās­ta: «No­mi­nā­ci­ja pa­tie­sī­bā dā­vā daudz la­bā­kas iz­jū­tas ne­kā pa­ti bal­vas sa­ņem­ša­na. Sa­ņemt bal­vu ir kā pie­likt pun­ktu. Gai­dī­ša­na ir pats la­bā­kais ta­jā vi­sā.» Ak­tri­se do­mā, ka iz­rā­de Pi­afa, ku­rā vi­ņa at­vei­do sla­ve­no fran­ču dzie­dā­tā­ju Edī­ti Pi­afu, iz­dzī­vo­jot vi­ņas dzī­ves un kar­je­ras tra­ģis­kos līk­lo­čus, bi­ja to pel­nī­ju­si. Jau ie­priekš iz­rā­de sa­ņē­mu­si rai­dī­ju­ma 100 g kul­tū­ras bal­vu Ki­lo­grams kul­tū­ras 2013 no­mi­nā­ci­jā Te­āt­ris, bet Ag­ne­se par lo­mas at­vei­do­ju­mu ie­gu­vu­si Lie­pā­jas Kul­tū­ras bal­vu 2013 un Die­nas Ga­da bal­vu kul­tū­rā. «Ci­tu bal­vu ie­gū­ša­na bi­ja liels pār­stei­gums, bet Spēl­ma­ņu nakts bal­va pie­li­ka pun­ktu šai ple­jā­dei,» vi­ņa se­ci­na. «Gai­das bi­ja lie­las, es zi­nā­ju, ka kri­ti­ķiem iz­rā­de pa­ti­ka, un arī ska­tī­tā­jiem pa­tīk. Es­mu la­sī­ju­si vi­sas re­cen­zi­jas par iz­rā­di. Es ļo­ti gai­dī­ju bal­vu, bet ne­bi­ju re­dzē­ju­si sa­vu sān­cen­šu vei­ku­mu, līdz ar to ne­va­rē­ju simt­pro­cen­tī­gi ap­gal­vot, ka tie­ši es bal­vu ie­gū­šu,» vi­ņa ir ob­jek­tī­va, bet ne­vai­rās iz­rā­dīt prie­ku par iz­nā­ku­mu. «Sa­ņemt sa­vā ve­cu­mā tā­du ap­bal­vo­ju­mu un Ga­da ak­tri­ses ti­tu­lu ir pa­tī­ka­mi. Tas no­zī­mē, ka es­mu iz­vē­lē­ju­sies sa­vai dzī­vei pa­rei­zo ce­ļu,» Ag­ne­se ne­slēpj gan­da­rī­ju­mu.

Līdz­cil­vē­ki cen­tu­šies Ag­ne­si bie­dēt, ka ta­gad strā­dāt būs grū­tāk, bet vi­ņa se­vī šā­das do­mas ne­ie­laiž. Vi­ņa prā­to: «Ma­nu­prāt, ti­tuls Ga­da ak­tri­se ir liels un smags. Tam drī­zāk va­ja­dzē­tu sau­kties Ga­da ak­tier­darbs. Ie­priek­šē­jā se­zo­nā man bi­ja trīs lo­mas, bet le­po­jos es ti­kai ar Pi­afas lo­mu. Ga­da ak­tri­se es va­rē­tu būt, ja vi­si trīs dar­bi bū­tu bi­ju­ši iz­ci­li un es ar tiem le­po­tos. Tā ir šīs pro­fe­si­jas īpat­nī­ba – vie­nā lo­mā var spī­dēt un būt ne­vai­no­jams, bet ci­tā lo­mā būt pe­lēks un ne­pa­ma­nāms.»

Liels no­ti­kums

Ak­tie­ra dar­ba vie­na no veik­smes at­slē­gām, pēc Ag­ne­ses do­mām, esot ko­man­das un re­ži­so­ra sa­dar­bī­ba. «Pi­afā man pa­vei­cās, ka Lau­ra Gro­za-Ķi­be­re bi­ja re­ži­so­re. Arī ar ho­reo­grā­fu, vo­kā­lo pe­da­go­gu un fran­ču va­lo­das pa­snie­dzē­ju pa­vei­cās. Ja kāds posms no tiem vi­siem iz­trūk­tu, ie­spē­jams, man ta­gad ne­bū­tu bal­va,» se­ci­na Ag­ne­se.

Ie­dzī­vo­ties le­ģen­dā­ra­jā un skaud­ra­jā Pi­afas tē­lā ar kat­ru iz­rā­di esot ar­vien vieg­lāk – nu­pat no­spē­lē­tas jau 26 iz­rā­des. «Sā­ku­mā vien­mēr šķi­ta, ka es ne­kad ne­uz­kāp­šu uz ska­tu­ves, bi­ja mil­zīgs uz­trau­kums un ne­pār­lie­ci­nā­tī­ba par se­vi. Ta­gad bei­dzot re­dzu, jū­tu, dzir­du un iz­dzī­vo­ju šo lo­mu. Brī­žos, kad iz­rā­des lai­kā sa­jū­tu kā­du Pi­afas in­to­nā­ci­ju, bei­dzot jū­tu kai­fu, pār ķer­me­ni no­skrien skud­ri­ņas. Bei­dzot va­ru iz­bau­dīt pa­šu pro­ce­su, jo es ne­zi­nu, kad man at­kal būs tik lie­la lo­ma,» vi­ņa vēr­tē.

Ga­ta­vo­ties vē­rie­nī­ga­jai lo­mai pa­lī­dzē­jis lai­kus sāk­tais darbs pie iz­rā­des un tas, ka gal­ve­nās lo­mas at­vei­do­tā­ja at­brī­vo­ta no ci­tiem, maz­no­zī­mī­gā­kiem dar­bi­ņiem te­āt­rī. «Ir la­bi, ka te­āt­ra va­dī­ba bi­ja sa­pro­to­ša un at­ļā­va man piln­vēr­tī­gi ga­ta­vo­ties. Es mā­cī­jos fran­ču va­lo­du, la­sī­ju vi­su par Pi­afu, ska­tī­jos fil­mas, klau­sī­jos. Ne­do­mā­ju ne par ko ci­tu, ti­kai par to vie­nu. Viss te­āt­ris tam ga­ta­vo­jās kā lie­lam no­ti­ku­mam.»

Smags darbs

«Ir liels kom­pli­ments, ka iz­rā­de cil­vē­kus ir aiz­kus­ti­nā­ju­si un ka vi­ņi ma­nam tē­lo­ju­mam ir no­ti­cē­ju­ši, tur­pi­not iden­ti­fi­cēt ar va­ro­ni. Man pa­šai iz­iet no lo­mas ir daudz vieg­lāk, ne­kā tai no­ska­ņo­ties. Kad zi­nu, ka drīz vēr­sies priekš­kars, un sa­pro­tu, kā­dām šaus­mām man at­kal būs jā­iziet cau­ri, ķer­me­nis pre­to­jas, ir sa­jū­ta, ka kāpj tem­pe­ra­tū­ra. Or­ga­nisms lai­kam jau jūt, kā­dām bries­mām tas tiks pa­kļauts. Kad viss ir bei­dzies, ma­ni at­kal pār­ņem lai­mes iz­jū­ta,» Ag­ne­se rak­stu­ro iz­jū­tas pirms un pēc iz­rā­des un at­klāj, ka pār­do­mām pēc no­spē­lē­tas iz­rā­des ne­ļau­jas, jo uz­ska­ta to par se­vis žē­lo­ša­nu – vi­ņa drī­zāk dis­tan­cē­jas no tē­la un at­ļauj sev būt pa­šai.

Kat­rā lo­mā ak­tri­se vē­lo­ties pa­rā­dīt sa­vu per­so­nī­bu, ie­gul­dīt sa­vu ar­ta­vu, ta­ču vi­ņa ne­slēpj, ka ga­do­ties lo­mas, ku­rās to grū­ti iz­da­rīt. «Rei­zēm šķiet, kā es va­ru pra­sīt no ska­tī­tā­jiem kā­du līdz­pār­dzī­vo­ju­mu, ja es pa­ti tam ne­ti­cu? Ne­vie­na lo­ma ne­kad nav nā­ku­si vieg­li. Ne­kad, iz­la­sot lu­gas ma­te­ri­ālu, nav bi­jis tā, ka pār­ņem prieks. Kat­ra lo­ma nāk grū­ti, tas ir smags darbs. Pēc ģe­ne­rāl­mē­ģi­nā­ju­ma, skai­tot stun­das līdz iz­rā­dei, vien­mēr šķiet, ka ne­pa­spē­šu kaut ko. Bet do­mā­ju, ka tā ir vi­sām ak­tri­sēm,» Ag­ne­se vaļ­sir­dī­gi stās­ta par vā­ju­ma brī­žiem.

Uz­trau­ku­ma zā­lī­te

Ga­da ak­tri­se uz­ska­ta, ka vi­ņai ir augst­as pra­sī­bas pret se­vi – jo lie­lā­ka kļūs­tot pie­re­dze, jo lie­lā­kas ir bai­les – tā­pēc, ka zem­ap­zi­ņā no­slēp­tas pār­teik­ša­nās un ci­tas ne­veik­smes, kas ne­at­laiž lo­mas at­vei­do­tā­ju vairs ne­kad. Lai ie­man­to­tu pār­lie­cī­bu par se­vi, Ag­ne­se pirms kat­ras iz­rā­des uz­cī­tī­gi at­kār­to tek­stus. «Man ne­pa­tīk ļau­ties im­pro­vi­zā­ci­jai. Tā­dēļ ir ra­dī­ta lu­ga, lai iz­rā­de ri­tē­tu pēc tās un ak­tie­ris to ie­mā­cī­tos. Ja es­mu at­kār­to­ju­si, uz­trau­kums ir ma­zāks – tā ir ma­na uz­trau­ku­ma zā­lī­te. Uz ska­tu­ves nav ne­kā ci­ta, par ko uz­trauk­ties, kā vie­nī­gi par to, vai kaut ko ne­sa­jauk­šu. Ja es­mu at­kār­to­ju­si, pār­lie­cī­ba ir lie­lā­ka. Tas ir mans lī­dzek­lis, kā se­vi pa­sau­dzēt,» vi­ņa at­klāj mie­ra re­cep­ti. Tā­pat pirms iz­rā­dēm Ag­ne­sei ir sva­rī­gi pār­bau­dīt rek­vi­zī­tus – vai viss ir sa­ga­ta­vots, vai ir sa­vās vie­tās. To da­rot re­ti kurš ak­tie­ris, bet vi­ņas ak­tier­māk­slas pa­snie­dzē­ji to strik­ti ie­mā­cī­ju­ši.

Šo Ag­ne­se vēr­tē kā ļo­ti grū­tu pos­mu, jo ie­ras­to trīs lo­mu vie­tā vi­ņas pie­nā­ku­mi du­bul­to­ju­šies – pus­ga­dā iz­dzī­vo­ta ga­da slo­dze. To šo­se­zon ie­tek­mē­jis jaun­o ak­tri­šu – mā­mi­ņu bums. «As­to­ņu vie­tā pa­li­ku­šas vairs ti­kai piec­as, tā­dēļ slo­dze ne­ap­šau­bā­mi ir jū­ta­ma. Šo­brīd mēs pat prie­cā­tos, ja pie­ņem­tu dar­bā vēl kā­du jaun­o ak­tri­si. Te nav fab­ri­ka, kur no­tiek ra­žo­ša­nas darbs. Šis ir ra­došs pro­cess, tā­dēļ ik pa lai­kam kaut kur va­jag pa­smel­ties ener­ģi­ju. Ja šā­das ie­spē­jas nav, ir grū­ti at­rast mo­ti­vā­ci­ju vien se­vī,» vi­ņa kļūst do­mī­ga.

Šī nav sko­la

Paš­laik Ag­ne­se mek­lē­jot vei­dus, kā at­gūt spē­kus un at­jau­no­ties jaun­am dar­ba cē­lie­nam, jo aiz mu­gu­ras ir mil­zu slo­dze – daž­kārt vi­ņa mā­jās esot vien di­vas die­nas mē­ne­sī. «Brī­žiem šķiet, ka tas ir ne­cil­vē­cī­gi, bet tā­da ir šī pro­fe­si­ja, un tur ne­ko ne­var da­rīt. Pus­ga­du va­ru strā­dāt die­nu no die­nas, bet nā­ka­mais pus­gads var ga­dī­ties brīvs no lie­liem dar­biem, tā­dēļ la­bāk jā­prie­cā­jas par ie­spē­ju strā­dāt. Es ne­va­ru pa­teikt, ku­rā pus­ga­dā es bū­šu lai­mī­gā­ka – tad, kad man ir daudz dar­ba, vai tad, kad es­mu bez dar­ba,» vi­ņa at­tais­no ne­no­slēp­ja­mo pār­gu­ru­mu. «Ak­tie­ra pro­fe­si­ja ir grū­ta, un es lai­kam ne­vie­nam ne­ie­teik­tu iet to stu­dēt. Nā­kas aiz­mirst par se­vi, par sa­vu dzī­vi. Ak­tie­ris pats sev ir ot­ra­jā plā­nā, jo pir­ma­jā plā­nā ir te­āt­ris. Par se­vi es do­mā­šu at­va­ļi­nā­ju­mā, kad man būs 30 brī­vas die­nas un es iz­slēg­šu tele­fo­nu un aiz­brauk­šu uz ār­ze­mēm. Ti­kai ar tām 30 die­nām ne­pie­tiek vi­sai se­zo­nai. Ja nav piln­vēr­tī­gas at­pū­tas brī­žu, tad maz­liet ro­das šī fab­ri­kas sa­jū­ta.»

Pa­tik­ša­na pret dar­bu Ag­ne­sei esot ne­iz­mē­ro­ja­ma, ta­ču, strā­dā­jot sa­sprin­gtā rit­mā, ga­dās, ka pie­viļ fi­zis­kais ķer­me­nis. «Vie­nu brī­di sli­mo­ju ik pēc trim ne­dē­ļām, un tas, ma­nu­prāt, ir stā­vok­lis, kas sig­na­li­zē, ka ir jā­ap­stā­jas. Bet es ne­ko ne­va­ru ie­tek­mēt, jo viss te­āt­ris ne­var ap­stā­ties ma­nas sli­mī­bas dēļ. Man ir jā­iet un jā­spē­lē. Šī nav sko­la, kur es va­ru at­nest ār­sta zī­mi un pa­teikt, ka es vairs ne­nāk­šu. Ja te­āt­ri ne­mīl simt­pro­cen­tī­gi, tad te nav ko da­rīt. Tas ir vie­nī­gais, kas ma­ni te no­tur,» vi­ņa skaud­ri at­zīs­tas.

Te­āt­ris kā baz­nī­ca

Tā­pat grū­tā­kos brī­žos sa­ņem­ties pa­lī­dzot ener­ģi­jas ap­mai­ņa ar ska­tī­tā­jiem un esī­ba uz ska­tu­ves – tas, pēc Ag­ne­ses do­mām, ir kaut kas pār­da­bisks. «Man šķiet, tā ir tā­da pa­rā­dī­ba būt par ak­tri­si, jo to ne­var ie­mā­cī­ties – vai nu esi, vai nu ne­esi. Tā nav pro­fe­si­ja, tas ir dzī­ves­veids, tā ir mi­si­ja. Te­āt­ris ir kā baz­nī­ca, kam tu ti­ci, un esi ar mie­ru pa­ciest ma­zās krī­zī­tes,» do­mā Ag­ne­se un uz­ska­ta, ka tie, kas nāk uz te­āt­ri pel­nīt nau­du, ātr­i pro­fe­si­ju pa­met. Vis­sa­viļ­ņo­jo­šā­kais esot pēc iz­rā­des dzir­dēt ne­rim­sto­šus ap­lau­sus un re­dzēt asa­ras ska­tī­tā­ju acīs. Tas ak­tri­sei dod ener­ģi­ju tur­pi­nāt strā­dāt. «Es strā­dā­ju ska­tī­tā­ju dēļ. Es pa­ti sa­vas lo­mas ne­re­dzu, par tām ne­tīk­smi­nos. To redz vi­ņi.»

Ta­jā pa­šā lai­kā Ag­ne­se ne­slēpj, ka vē­las ie­man­tot jaun­as lo­mas arī dzī­vē. «Es ce­ru, ka ve­cum­die­nās ne­va­ja­dzēs teikt: «Kam es mī­lē­ju to te­āt­ri tik ļo­ti?» Es gri­bu ģi­me­ni un bēr­nus. Bet, ma­nu­prāt, bū­tu grēks pa­šā ak­tī­vā­ka­jā pe­ri­odā pa­zust no ap­ri­tes.» Ta­lan­tī­gā ak­tri­se at­zīst, ka ne­vē­lē­tos, lai Pi­afa bū­tu vi­ņas pē­dē­jā lie­lā lo­ma. «Man pa­tīk dzie­dāt, pa­tīk mū­zik­li. To es tie­šām iz­bau­du. Jū­tu, ka tas man pa­do­das, tā­dēļ vē­lē­tos dzie­dāt kā­dā lie­lā mū­zik­lā. Kād­reiz at­kal gri­bas spē­lēt tā­dā lie­lā iz­rā­dē, ku­rai jā­ga­ta­vo­jas gad­rīz pus­ga­du. Vē­los ne­ie­slīgt ru­tī­nā, bet ļau­ties jaun­iem pār­bau­dī­ju­miem. Es ne­es­mu for­mas ak­tri­se, man ne­pa­tīk spē­lēt ko­mē­di­jas. Man pa­tīk da­bis­kas lo­mas, tā­pēc šķiet, ka pa­tik­tu spē­lēt ma­za­jā zā­lē, kas, ce­rams, drī­zu­mā būs arī Lie­pā­jas te­āt­rī. Tur ak­tie­ris var būt viņš pats, tur ne­var me­lot,» ie­ce­res at­klāj Ag­ne­se. 

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.

Svarīgākais