VESELĪBA: Uztura bagātinātājs. Kas no tā?

Ilze Zonne schedule14.jan 2015

Netrūkst cilvēku, kuri gadumijā zem eglītes atrada uztura bagātinātājus. Viņi šo dāvanu droši vien atzina par noderīgu un uztvēra kā labas veselības vēlējumu no dāvinātāja.

Tiesa, pēdējā laikā sabiedrībai tiek konsekventi atgādināts, ka uztura bagātinātāji nav medikamenti, kaut arī pēc formas tiem bieži ir līdzīgi. Uz iesaiņojuma turklāt rakstīts, ka uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu. Tāpēc var rasties jautājums – ko tad uztura bagātinātāji vispār dod? Ja to pavaicā ārstiem, daudzi kategoriski atbild – neko. Citi tomēr atzīst, ka ir situācijas, kad uztura bagātinātāji var nākt mums par labu.

Kas tad īsti ir uztura bagātinātāji, ko no tiem varam un ko nevaram gaidīt – par to Mājas saruna ar Inovatīvo biomedicīnas tehnoloģiju institūta valdes priekšsēdētāju, Latvijas Uztura bagātinātāju ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāju, Latvijas Universitātes asociēto profesoru Dmitriju Babarikinu.

– Kāda ir uztura bagātinātāju funkcija?

– Uztura bagātinātāji ir īpašs pārtikas veids. Kā zināms, pārtikas uzdevums ir vienkārši nodrošināt mūs ar dzīvībai nepieciešamajām uzturvielām. Mēs dzīvojam, sākumā viss ir labi, bet 30 – 40 gados nereti sākam just zināmus funkcionālus traucējumus un domājam, ko darīt. Uztura bagātinātāju uzdevums ir attālināt to momentu, kad mēs vairs nevarēsim iztikt bez medikamentiem. Mans iecienītais piemērs ir kumelītes: ja burbuļo zarnās un ir spazmas, var iedzert kumelīšu tēju vai arī skriet uz aptieku pēc zālēm spazmu noņemšanai. Bet zālēm ir stipra iedarbība, un tās nekur nepazudīs – pienāks laiks, kad nekādas kumelītes vairs nelīdzēs un būs vien jāķeras pie zālēm. Uztura bagātinātājus mēs uzņemam, lai maksimāli ilgi saglabātu un stiprinātu veselību. Uztura bagātinātājus lieto nelielās devās, bet tiem ir skaidrāka un jūtamāka ietekme uz cilvēka organisma funkcijām nekā parastai pārtikai, citādi neviens tos nelietotu. Taču oficiālajai nostājai šajos jautājumos, vismaz pie mums Latvijā, pamatā ir tēze, ka uztura bagātinātāji neietekmē veselību, jo to ietekmē tikai medikamenti.

– Vai tad var teikt, ka uzturs, tai skaitā uztura bagātinātāji, neietekmē veselību? Mediķi pacientiem bieži iesaka atturēties no vieniem produktiem vai vairāk lietot citus, piemēram, cilvēkiem ar noslieci uz paaugstinātu asinsspiedienu jāsamazina sāls patēriņš, bet kūtras zarnu darbības gadījumā iesaka ēst vairāk balastvielu...

– Ja mēs sakām, ka uztura bagātinātāji neietekmē veselību, tad būtu jāpasaka, ka arī uzturs kopumā nekādu iespaidu uz veselību neatstāj. Šeit visur ir pretrunas starp realitāti, normatīvajiem aktiem, dažādu uzņēmēju interesēm utt. Dziļi pamatā tā ir cīņa starp zāļu ražotājiem un pārtikas ražotājiem – tas ir dzinējs, kurš veicina bezgalīgas diskusijas, un tas ir bizness. Šajā jomā nav pietiekami izstrādāta normatīvā bāze. Pašlaik Eiropas Savienībā tikai sākuma posmā ir veselīguma norāžu datu bāze un ir ļoti maz oficiāli akceptētu norāžu, kuras drīkst likt uz pārtikas produktu, tostarp uz uztura bagātinātāju, iepakojuma. Jebkurš pētnieks un ražotājs var iesniegt attiecīgās ES struktūrās pieprasījumu, lai akceptētu šādas norādes, bet akcepta saņemšana prasīs gadus. Attieksme ir ļoti piesardzīga. Veidojas paradoksāla situācija. Piemēram, kādu augu ekstraktu iedarbība ir apstiprināta pētījumos, tā atspoguļota daudzās zinātniskās publikācijās, kā arī tiek ražoti medikamenti, kuri satur šos ekstraktus lielākā devā nekā uztura bagātinātāji. Iznāk, ka tad, ja mēs nopirktu šo medikamentu un, piemēram, nolauztu ceturto daļu tabletes, efekts būtu, bet, ja tādu pašu devu tās pašas vielas uzņemtu ar uztura bagātinātājiem – nekā. Vēl viens paradokss: pašlaik formāli neviens biškopības produkts netiek atzīts par tādu, kas dod veselībai kaut kādu labumu. Piemēram, medicīnas literatūra pilna ar nopietniem pētījumiem par propolisu, to izmanto zāļu ražošanai, bet uztura bagātinātājos, kur tas ir mazākā devā, propoliss, izrādās, nedod nekādu labumu.

– Tad iznāk, ka realitātē efekts ir, bet par to nedrīkst informēt, ja nav oficiāli apstiprinātu veselīguma norāžu?

– Šķiet, paies ilgi gadi, kamēr mēs tiksim pie šīs informācijas, jo uz iekļaušanu datu bāzē stāv rindā tūkstošiem norāžu. Tagad jābūt tā, ka pircējs nopērk uztura bagātinātāju, kur uz iepakojuma norādīts tikai sastāvs, devas, derīguma termiņš un uzglabāšanas nosacījumi, bet ne vārda par to, ko tas dod, un patērētāju aizsardzības institūcijas seko, lai tur patiešām šāda informācija neparādītos – tā tiek traktēta kā patērētāja maldināšana. Šinī gadījumā vienkārši mēs atstājam patērētāju neziņā. Cilvēkam jāmeklē enciklopēdijās vai dažādos interneta avotos, ko dod šis produkts – tas pārdošanā ir legāli, oficiāli, bet par to neko nevar uzzināt. Pašlaik galvenokārt ir divi informācijas avoti – aptiekas, kur darbiniekiem arī nav sevišķi daudz laika skaidrošanai, un internets, bet internetā var atrasta visu – labu un sliktu, var arī nopirkt praktiski indīgas vielas.

– Ne visiem informācijas avotiem var uzticēties...

– Jāatzīst, ka reizēm grēko arī uztura bagātinātāju ražotāji un izplatītāji – ko tikai daži nesola! Jo sevišķi tagad, kad tautai vairs nav zināšanu ne ķīmijā, ne fizikā, ne bioloģijā – analfabētisms šajā ziņā sasniedz jau fantastiski augstu līmeni, piemēram, cilvēki baidās no «ķīmijas» vai arī pērk kaut ko, lai attīrītu organismu no sārņiem jeb «šlakiem», lai gan neviens nezina, kur tie ir un no kā tie sastāv. Tomēr pārmest cilvēkam, ka viņš kaut ko nesaprot, arī nav pamata, drīzāk viņš ir kaut kādā veidā jāinformē, bet atkal – informāciju nedrīkst sniegt, kamēr nav šo oficiāli apstiprināto veselīguma norāžu. Ar laiku tās acīmredzot būs, bet pagaidām situācija ir tāda, kāda tā ir. Pārpratumus veicina arī tas, ka uztura bagātinātāji klasiskajā variantā ir kapsulu un tablešu formā, tie izskatās kā medikamenti, un patērētājs nevar saprast, kuri ir uztura bagātinātāji, kuri – zāles.

– Kur īsti ir starpība starp uztura bagātinātāju un medikamentu ietekmi uz organismu?

– Uztura bagātinātāji ietekmē cilvēka organisma funkcijas, dažādas tā reakcijas fizioloģiskās normas robežās. Ne tik stipri kā medikamenti, bet nenoliedzami ietekmē – citādi neviens tos neražotu un nelietotu. Piemēram, ja asinsspiediens ir svārstīgs un reizēm mēdz būt nedaudz paaugstināts, kādu laiku var līdzēt arī zāļu tējas, bet, ja tas ir izteikti augsts – nekādas tējas nelīdzēs, un ārstam nāksies izrakstīt zāles. Varbūt naivi, bet manā skatījumā uztura bagātinātājiem ir arī zināma audzinoša loma: ja cilvēks, kurš nerūpējas par sevi, tomēr ienāk aptiekā un prasa kaut ko kādai noteiktai veselības problēmai, tad viņam, protams, nepārdos recepšu medikamentu, bet ieteiks kādu uztura bagātinātāju, un tas nozīmē, ka viņš tomēr sāk domāt par veselību – pirmais zvaniņš ir atskanējis.

Protams, patērētājiem nedrīkst stāstīt, ka uztura bagātinātājiem ir tikpat stipra iedarbība kā medikamentiem, un tur es varu saprast arī valsts rūpes par to, lai nedezinformētu sabiedrību.

– Kādēļ daudzu ārstu attieksme pret uztura bagātinātājiem ir noliedzoša?

– Ārsti ir galvenie pretinieki uztura bagātinātāju lietošanai globālā mērogā. Rietumu medicīnas pārstāvji darbojas ar sintētiskām zālēm, jo tās nodrošina ātru un spēcīgu efektu, kādu nedos dabas produkti, kas turklāt būs jālieto ilgstoši, nelielās devās. Uztura bagātinātāju ražotājiem ir diezgan grūti izveidot kompozīciju, kas nodrošina ātru efektu, lai gan ir arī tādi produkti, kur iedarbība jūtama jau no pirmās devas.

Taču gudrs ārsts nenoraida iespēju sākumā risināt pacienta veselības problēmu ar uztura korekcijas un uztura bagātinātāju palīdzību. Diemžēl ārsts vienam pacientam parasti var atvēlēt ļoti maz laika, tāpēc nav noskaņots ilgi stāstīt par veselīgu uzturu un dzīvesveidu. Pie mums Latvijā situācija ir vēl nedaudz sliktāka tāpēc, ka tikai pavisam nesen te parādījušies uztura speciālisti, kādi jau diezgan sen darbojas Eiropas attīstītajās valstīs; pie mums šie speciālisti vēl nav pietiekami pieredzējuši un daudzi cilvēki par viņiem nemaz nezina. Rietumu medicīna pamatā balstās uz sintētiskām vielām ar stipru iedarbību, kas vērsta konkrētā virzienā, uz konkrētu orgānu, uz konkrētu bioķīmisku reakciju. Austrumu medicīna savā 5000 gadus krātajā pieredzē balstās uz dabas vielām, kurām ir plašāks terapeitisko efektu spektrs, bet vājāka iedarbība un ilgāk jāgaida rezultāts. Tomēr pēdējā laikā vērojama Rietumu un Austrumu medicīnas tuvināšanās. Ja pirms 10 – 15 gadiem kādā Eiropas medicīnas žurnālā kāds autors mēģināja analizēt ķīniešu medicīnas metodes, tad, pat nelasot rakstu, es jau zināju, ka rezumējums būs negatīvs: tas ir nenopietni. Tagad pārsvarā tomēr tiek atzīts: kaut kas tur ir. Arvien biežāk pētnieki mēģina kombinēt Rietumu un Austrumu metodes, piemēram, viens no spilgtākajiem virzieniem pēdējā laikā ir kombinēt sintētiskas antibiotikas ar augu ekstraktiem. Interese par uztura bagātinātājiem pieaug arī tāpēc, ka pastāv krīze farmakoloģijā, jauni medikamenti praktiski neparādās, aptiekas tirgo to, kas izgudrots pirms 15, 20 un 30 gadiem. Tiek gaidīts kaut kas jauns, tāpēc zāļu ražotāji sāk ražot uztura bagātinātājus, piemēram, vitamīnus un minerālvielas, kas neprasa lielas investīcijas.

– Vai uztura bagātinātāji pasaulē ir pieprasīti un atzīti?

– Jā, to pārdošanas apjoms visā pasaulē pieaug. Arvien jaunāki cilvēki sāk domāt par veselības saglabāšanu, jo saprot, cik dārgi maksā ārstēšana, tāpēc cenšas ievērot veselīga dzīvesveida principus, sporto, seko savam uzturam un vēlas lietot arī atbilstošus uztura bagātinātājus. Ir pat precedenti, kad to iegāde tiek kompensēta, piemēram, kopš 2014. gada 1. janvāra Šveicē kompensējamo zāļu sarakstā ir iekļauti arī daži uztura bagātinātāji, kurus apmaksā valsts. Pēc ilgām diskusijām un konsultācijām tika atzīts, ka vieglāk ir kompensēt nosacīti lētu uztura bagātinātāju, kas veicina veselības saglabāšanu, nekā pēc tam maksāt par dārgiem medikamentiem. 2013. gada rudenī šveicieši turklāt kļuva slaveni ar to, ka pirmie veica profesionālus klīniskus pētījumus par šokolādi, un rezultātā Eiropas Komisija atļāva uz šokolādes iepakojuma rakstīt, ka produkts mazina infarkta un insulta risku, kā arī veicina asinsspiediena normalizēšanos.

– Šādi pētījumi acīmredzot ir dārgi un darbietilpīgi?

– Jā, tur ieguldīta milzīga nauda. Pie mums uzņēmējiem pagaidām nav izpratnes par to, cik pētījumi maksā. Daži, vēršoties mūsu institūtā kā pētniecības struktūrā, brīnās – vai tad zinātniekiem jāmaksā? Viņi tikai sēž, skatās pa logu un raksta kaut kādus tekstus... Taču bez profesionālas pētniecības mēs nevaram iztikt. Piemēram, mums ir divas vai vairākas sevi apliecinājušas aktīvās vielas un rodas iecere tās apvienot vienā produktā, cerot, ka tas būs īpaši efektīvs. Taču var gadīties, ka tiek panākta nevis efektu sinerģija – ka tie cits citu pastiprina, bet gluži otrādi – tie savstarpēji dzēšas, un rezultāts ir mazefektīvs. Bez speciāliem pētījumiem to nevar uzzināt. Esmu redzējis arī produktu no 100 sastāvdaļām – man ir lielas šaubas par rezultātu, jo ir pārāk daudz mijiedarbības variantu. Jāņem arī vērā, ka dažādām viena auga šķirnēm var būt ļoti atšķirīgas īpašības, piemēram, eksperimentējot ar 14 biešu šķirnēm, konstatējām milzu starpību to spējā veicināt dzelzs uzsūkšanos, polifenolu saturs atšķīrās nevis par dažiem procentiem, bet par vairākām reizēm. Pētot dzērveņu antibakteriālo iedarbību, sākumā pieņēmām, ka savvaļas dzērvenēm tā būs lielāka nekā kultivētajām, bet rezultāti izrādījās pilnīgi līdzīgi. Nesen sākām ražot pavisam jaunu produktu, kas ir trīs gadu darba rezultāts – kombinētu žāvētu augļu lodītes, kas ir garšīgas un efektīvi remdē izsalkumu – apēdot vienu lodīti un uzdzerot ūdeni vai tēju, sāta sajūta nodrošināta 3 – 4 stundām. Šis produkts noder tiem, kuri cenšas samazināt ķermeņa masu, un arī tiem, kuriem vēlme panašķēties uznāk vēlu vakarā, kad vairs nevajadzētu ēst. Arī man pašam tas palīdzēja trīs mēnešu laikā ar diviem nedēļu ilgiem pārtraukumiem zaudēt vairāk nekā 11 kilogramu.

– Vai veselības stiprināšanai var lietot pašu vāktās un audzētās tējiņas, ko daudzi, īpaši vecākās paaudzes pārstāvji, uzskata par labāku risinājumu nekā uztura bagātinātāji?

– Protams, mēs varam dzert augu tējas, bet, ja mēs lietosim ekstraktus, efekts būs labāks. Bez šaubām, var dzert dzērveņu morsu vai ēst dzērveņu ievārījumu, lai rūpētos par urīnceļu veselību, bet var no dzērvenēm iegūt ekstraktu, un efekts būs vēl stiprāks.

– Uztura bagātinātājus cilvēki iegādājas aptiekās, veikalos, internetā. Kā pārliecināties, ka tie ir droši lietošanai?

– Es nepirktu šādus produktus internetā, jo tur darbojas daudz apšaubāmu tirgotāju. Visiem uztura bagātinātājiem, ko tirgo Latvijā, jābūt reģistrētiem Pārtikas un veterinārā dienesta uztura bagātinātāju reģistrā. Tas liecina, ka produkts ir drošs, jo pārtikai, tāpat kā zālēm, pirmā vietā ir drošums, pēc tam efektivitāte. Reģistrācijas procesā ļoti liela vērība pievērsta aktīvo vielu devām, kas tiek ierobežotas, lai nepieļautu nevēlamu efektu.

– Bet vienlaikus devām jābūt arī pietiekamām, lai tomēr panāktu kādu efektu?

– Viens piemērs: kurkumas ekstrakts. Uztura bagātinātājos tā deva ir līdz 0,1 g, bet medikamentos tā var būt astoņas reizes vai pat vēl lielāka. Tātad līdz zāļu koncentrācijai ir ļoti tālu, bet, no otras puses – arī uztura bagātinātājos iesaka tādu devu, kas tomēr vēl dod efektu, kaut arī ir neliela. Ļoti interesanta situācija izveidojusies ar melleņu produktiem – aptiekas ar tiem pilnas, bet melleņu antociānu saturs vienā kapsulā vai tabletē ir ļoti dažāds: 16 – 200 mg. Taču jau pirms vairākiem gadiem Dienvidkorejā tika pierādīts, ka melleņu antociāni dod efektu tikai lielā devā, ap 300 mg dienā. Bet pircējs, kurš nav iedziļinājies šajā jautājumā un vienkārši izvēlas lētāko produktu, piedzīvo vilšanos. Mēs taču zinām, cik maksā mellenes, un, lai iegūtu ekstraktu, ir jāpārstrādā melleņu ogas. Visur nepieciešams zelta vidusceļš – ne par maz un ne par daudz. Tas pats sakāms par visu ēdienkarti kopumā – jāēd daudzveidīgi, jāraugās, lai būtu līdzsvars, nekāda monodiēta ne ar ko labu nebeigsies, un vegāni nedzīvo ilgāk par gaļēdājiem. Pilnvērtība rodas no daudzveidības.

Uztura bagātinātājus lieto, ja:

nav iespējams visas organismam nepieciešamās vielas uzņemt ar pārtiku (cilvēkiem ar barības vielu uzsūkšanās traucējumiem no gremošanas trakta; sportistiem un smaga fiziska darba strādniekiem; bērniem un jauniešiem augšanas periodā u.c.);
nevar pietiekamā daudzumā nodrošināt kādu uzturvielu produktu nepanesības dēļ vai tāpēc, ka tie vienkārši negaršo;
iestājusies situācija, kad ļoti nepieciešams taupīt laiku un enerģiju.

Uztura bagātinātāji nav pārtikas piedevas

Uztura bagātinātāji: